Gusts Ābele: Līdz šim šī pasākumu cikla varoņi pie manis ir atnākuši paši

Pasākumā piedalīsies akadēmiskās mūzikas studente Agate Grīnhofa ar Ādamsona dzejas iedvesmotām kompozīcijām. Tā laikā varēs iepazīties ar Ādamsona paša zīmēto un topošā modes dizainera Krišjāņa Brasliņa veidotās tērpu kolekcijas Smalkās kaites skiču izstādi. Pirms gaidāmā notikuma aicinājām uz sarunu tā organizatoru Gustu Ābeli.

Kā radās ideja par pasākumu ciklu Tintnīca sapņotājiem?

Šis pasākumu cikls radās no domas, ka Rakstniecības un mūzikas muzejam ir nepieciešams kaut kas jauniešu auditorijai, un bija skaidrs, ka iesākumā tam nevajadzētu būt nekam digitālam tā iemesla pēc, ka šajā pēckovida laikā mēs esam ļoti noguruši no būšanas tiešsaistē, un tāpēc nolēmām sarīkot tikšanos klātienē un pēcāk papildināt to ar citiem elementiem.

Mēs domājām, kā šīs Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā esošās vērtības, it īpaši šajā situācijā, kad pastāvīgā ekspozīcija vēl tikai gaida savu atklāšanu, pasniegt jauniešu auditorijai saprotamā veidā. Pirmajos divos pasākumos esam mēģinājuši izlavierēt starp muzeja pētnieku sagādāto informatīvo bāzi par rakstniekiem un mūziķiem un starp izklaidējošo pusi, kas pamatā ir saistīta ar šo mākslinieku dzīves un darbu motīviem mūsdienās, lai parādītu to, ka tagadne un pagātne var iet roku un rokā.

Vai jūs varētu definēt šī pasākumu cikla auditorijas vecuma robežas?

Jo mazāk definīciju, jo lielāka iespēja, ka kāds ieraudzīs sevi šī pasākumu cikla mērķauditorijā, turklāt tas ir tik jauns un svaigs, ka Tintnīcas sapņotājiem koncepcija varētu vēl plūst un mainīties atkarībā no piesaistītajiem cilvēkiem (gan apmeklētāju, gan arī dalībnieku vidū). Es pats visvairāk vēlētos redzēt savus vienaudžus – vidusskolas pēdējo klašu audzēkņus un universitāšu pirmo kursu studentus, bet aicināts ir ikviens, kurš ir ieinteresēts un gatavs klausīties, skatīties un baudīt.

Kā notiek šī pasākumu cikla varoņu izvēle?

Līdz šim šī pasākumu cikla varoņi pie manis ir atnākuši paši. Eduarda Veidenbauma gadījumā es piedalījos vienā no augstskolas RISEBA audiovizuālās mediju mākslas studentu īsfilmām, kas tapušas pēc rakstnieka Arno Jundzes biogrāfiskā romāna Es nemiršu nekad motīviem, turklāt mana pirmā ekskursija vidusskolas laikā bija tieši uz viņa memoriālo muzeju Kalāči – es nolēmu, ka tas būs tāds personisks apļa noslēgums: es iesāku ar Eduardu Veidenbaumu un arī pabeigšu ar viņu.

Kā notika Erika Ādamsona izvēle?

Man ļoti patīk Erika Ādamsona daiļrade: gan Rīgas noskaņas, gan viņam raksturīgie eksotismi, gan arī pasaules atbalsis, kurās jūtama Oskara Vailda un citu rakstnieku ietekme – un tas viss saslēdzās ar Latvijas Leļļu teātrī tapušo iestudējumu Smalkās kaites pēc Erika Ādamsona motīviem, kuram komponists Jēkabs Nīmanis ir sarakstījis mūziku. Aizgājušo laiku rakstnieki un mūziķi pastāvīgi atgriežas mūsu ikdienas dzīvē, jo visu laiku kāds viņiem pieķeras klāt savā daiļradē. Un, ja kāds to ir izdarījis, tad ir vērts viņus papētīt tuvāk. Man šķiet, ka šis pasākumu cikls ir arī kā sava veida prelūdija topošajai pastāvīgajai ekspozīcijai Mārstaļu ielā 6, kas jau laikus uzsāk sarunu par tās galvenajiem varoņiem.

Kā jauniešus vispār piesaistīt Rakstniecības un mūzikas muzejam?

Man šķiet, ka Rakstniecības un mūzikas muzejam tas ir divkārši sarežģīts uzdevums, jo mākslas muzejos to var panākt ar vizuālām lietām, bet šī muzeja krājumā esošās vērtības bieži vien ir rokraksti vai tamlīdzīgas lietas, uz ko jauniešu auditorijai nav pārāk aizraujoši skatīties.