Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +4 °C
Apmācies
Pirmdiena, 23. decembris
Viktorija, Balva

Ieva Iltnere: Man patīk pucēties

Bēgšana no sevis, bēgšana no identitātes, bēgšana uz citurieni – visi kaut kur pārvietojas, taču var arī bēgt nepārvietojoties. Gleznotāja Ieva Iltnere atvērusi izstādi Bābele

Pa ceļam pie Ievas Iltneres īsi pirms viņas personālizstādes Bābele atklāšanas domāju apjautāties, kā viņa jūtas, dzīvojot un strādājot vietā, kura vienmēr bijusi viena no viscentrālākajām Rīgā, bet gadu no gada arvien vairāk izskatās pēc bēdīga Eiropas kakta. Ēkā Kaļķu ielā senos laikos modes dāmas pulcējās Asnātes Smelteres salonā A, vēl senākos – darbaļaudis apmeklēja kinoteātri Komjaunietis, bet tagad rēgojas izklaides vietas, kas, šķiet, vairs nepretendē ne uz ko citu kā vien paviršu tūristu atstātu naudu. Ieva Iltnere kā nekā veselai paaudzei – arī manai – nozīmē labas gaumes un izsmalcināta šika etalonu. Tomēr ēkas augšstāva darbnīcā, kuras logi iziet uz klusu iekšpagalmu, saruna ievirzās pavisam par ko citu. Ieva negaida jautājumus par gaumi un pati stāsta, kas viņai svarīgs.

– Man izstāde bija skaidra jau tad, kad pabeidzu iepriekšējo. Tā bieži notiek ar māksliniekiem. Izstādē Ne vien, bet arī (2014) bija glezna, kurā cilvēki sēž pie kamīna dažādās krāsās, tādi raibi. Man uzreiz bija skaidrs, ka tēma ir ieskicēta un es to turpināšu. Mana senā mīlestība uz dažādiem cilvēkiem, visādām etniskām grupām. Man ļoti sen ir bijušas afrikāņu meitenes ar greznām potītēm. Es nezinu, kas esmu bijusi iepriekšējā dzīvē, bet tas mani burtiski piesūc. Es ieeju Parīzē kādā veikaliņā, atrodu lupatiņu un… Nezinu, vai tā ir mode vai antropoloģija, vai daudz kas ļoti cits, ko es varu salikt vienā tēmā Bābele.

Katram ir savas asociācijas – forša filma, sena teiksma, daudzas valodas vai gluži otrādi – kas te tagad vispār notiek? Taču interesanti, ka tas bija pirms pusotra gada. Man pat ir avīzes izgriezumiņš, kurā bija redzamas pirmās bēgļu laivas. Ā, kādas foršas bildes, tā kā vīnogu ķekari ar melnajām galviņām! Kamēr es domāju un gleznoju, visa pasaule ir mainījusies! Man kaut kur ir pierakstīts nosaukums Lampedūza, bet es to bildi pat neuzgleznoju. Tagad es skatos Rīgas mākslas telpā (Francijas laikmetīgās mākslas izstādē Kramplauzis V. V.) – jau ir! Otrs nosaukums man arī bija labs – Vīri nāk.

Vai tā būtu atsauce uz tēva Edgara Iltnera hrestomātisko gleznu Vīri nāk?

Uz tēti, jā, bet, vārdu sakot, tas viss jau bija nokavēts, un nav runa tikai par bēgļiem. Lai gan bēgļu tēma ir laba – bēgšana no sevis, bēgšana no identitātes, bēgšana uz citurieni – visi kaut kur pārvietojas, taču var arī bēgt nepārvietojoties. Te viss ir salikts kopā. Man bildes mainījās, kaut gan visas jau bija izdomātas galvā. Piemēram, zirgs. Man 80. gados bija glezna, kas saucās Bēgļi, to nopirka Mākslas fonds. Tur bija domāta bēgšana no Ēģiptes, stilizēts zirgs un četri cilvēki – mēs, ģimene. Tagad man stāstījuši, ka šī glezna redzēta deponēta kādā viesnīcā, nezinu, ja baigi rakātos, atrastu kādu melnbaltu reprodukciju. Man bija skaidrs, ka es atkal taisīšu zirgu ar četriem maziem cilvēciņiem, varbūt dažādu tautību bērniem, bet beigās sapratu, ka atstāšu zirgu vienu. Toties daudz cilvēku ir gleznā, kas saucas Jaunais muzejs. Es sapratu interesantu lietu, ka man visas bildes aiziet mazliet ironijas virzienā. Lai gan tā nemaz nebija domāts, bet laikam kaut kas ir manā dabā.

Es šajā nosaukumā ironiju neuztvertu.

Labi, tā ir slēpta. Jaunais muzejs, tāpat kā daudz kas, ir ņemts no reāla attēla. Tas ir tiešām eksistējošs Oskara Nīmeiera Laikmetīgās mākslas muzeja projekts Alžīrijā 60. gadu beigās. Es neesmu izpētījusi, vai tas pastāv, bet vai nav ģeniāli – tāds kā lidojošais šķīvis nekurienes vidū (gleznas priekšplānā ir iezemiešu grupa – V. V.)? Man vēl bija padomā Zahas Hadidas projektētais muzejs Azerbaidžānā. Paralēles ar mūsu pašu projektiem.

Tiešām raisa domas par kultūras koloniālismu! No kurienes tu ņem savu gleznu sižetus?

Man ir kaudzēm grāmatu, materiālu. Es tos visus pārtaisu, salieku kopā un izgreznoju. Gleznā Baltā nakts ir kaut kas līdzīgs. Muzejs, teātris… Skaista māja, baseins, Rietumu pasaules sasniegumu klišejas. Varbūt dažbrīd ļoti trausli, irdeni. Pamatā ir reāli redzētais Francijā. Es saliku kopā ar saviem mīļajiem zvēriem, kas uzreiz ienes mazliet bīstamības, vēl ir kaut kāds neparedzēts pilnmēness. Fonā gribēju uguntiņas, iedomājos par dzelzceļa tiltu, kas man tā patīk. Domāju – jānoiet uz Narvesen, jānopērk kāda kartīte, bet tur – nevienas!

Vēl ir viena tēma – sēta. Es klausījos ziņās, ka latviešu uzņēmējiem pasūtītas dzeloņstieples, ko uzstādīja Ungārijā. Zini, mūsu paaudzei laikam lielākais kultūršoks bija Berlīnes mūra krišana. Padomju Savienības sabrukums – otrs. Tagad liek žogus atpakaļ! Man negribas, lai atkal ir robežas. Vienā no jaunajām gleznām ir attēlots svētais vakarēdiens aiz stiepļu žoga. Saucas Zviedru galds. Atceries, ko kādreiz, kad mēs tikko bijām neatkarīgi, nozīmēja zviedru galds? Tad man vēl ir Filosofu namiņš. Mani fascinēja kalnu ritms, un es zināju, ka noteikti to gleznošu.

Tavās gleznās etniskie motīvi parādās caur mūsdienu modes, patēriņa prizmu.

Arī. Man patīk, ka viss ir kopā, ka sākumā īsti nevar saprast. Man bērnībā ļoti patika indiāņi, Gojko Mitičs. Tas bija mans ideāls, es pati gribēju izskatīties kā Gojko Mitičs! Es sapratu, ka man jāglezno indiānis. Viņa līgava ir reāla modele. Vēl ir daži jēdzieni, kas mani fascinē, – hibrīdkarš un surogātmāte. Nav vairs vienkārši karš un māte… Pēdējo es laikam nepaspēšu uzgleznot.

Gribēju pajautāt par gleznām raksturīgo izteiksmi. Bieži, runājot par jūsu mākslinieku grupu, kas spoži parādījās 80. gados, piemin Jauno mežoņu – tolaik aktuālo vācu neoekpresionistu – ietekmi. Tomēr tā nomanāma vien Aijas Zariņas, varbūt vēl Jāņa Mitrēvica un drusku Edgara Vērpes darbos. Tu jau no sākta gala esi bijusi ļoti smalka, akurāta. Nekad nav bijusi vēlme paārdīties?

Es gleznas sāku ļoti enerģiski, ar slotu un beidzu ar mazo otiņu. Tā ir mana amplitūda. Piemēram, fons ir klāts vienā reizē ar visu krāsu pāreju. Lieku audeklu uz grīdas un eju pāri ar slotu, "zupu" (ļoti atšķaidītu krāsu) vai reizēm īsto, biezo krāsu. Tur vajag zināt, kā to izdarīt. Tā ir mana mežonība. Var jau prasīt – kāpēc nav sarkans? Tas vienkārši nav mans. Es varu ielikt sarkanu, bet tik un tā aizkrāsošu, lai nomierinātos. Katram ir sava vīzija. Mans ideāls laikam ir, ka bilde ir tāda ievelkoša. Gribas, lai pie tās apstājas. Varbūt pa gabalu izskatās pēc kaut kā viena, bet tuvumā ieraugi ko citu. Lai tur slēpjas kaut kas, arī iespēja katram izdomāt, ko grib. Lai ir interpretācijas iespējas. Dažreiz tas panākams vienkāršāk, bet nekad nav tā, ka iecere ir par traku, ka es to nedarīšu. Atceries, man bija tāds periods, kad strādāju ar punktiņiem? Ja esmu izdomājusi, tad to arī izdarīšu.

Kā tu juties 90. gados, kad ļoti tika promotēta laikmetīgā māksla un glezniecība nolikta sānis? Tev gan arī Sorosa Mūsdienu mākslas centrs izdeva katalogu, bet lielās valstiskās prezentācijās gleznotāji, kas jau bija kaut ko sasnieguši, tika pastumti malā.

Man liekas, tagad nekas nav mainījies. Tā dzīvē ir. To var attiecināt uz visu – kaut vai mīlu… nekas nav mūžīgs. Glezniecība mūsu jaunībā bija "uh!", tad viss ļoti mainījās. Vai tad gribas kaut kur glezniecību – Cēsu festivālā vai izstādē Dzelzceļa muzejā? Es biju priecīga, ka Inga Šteimane mani uzaicināja piedalīties Rainim veltītajā izstādē Man sirdī tīģer’s. 90. gados bija īsts atkritiens, ideāli sabruka, tātad kļuvu stiprāka! Vienu brīdi bija tā, ka gleznot skaitījās gandrīz vai nepieklājīgi. Man arī bija instalācijas, apgleznotas sienas un tā. Tas arī nav tik šausmīgi tālu – man tomēr ir Lietišķās mākslas vidusskolas izglītība, attiecības ar materialitāti. Beigās tomēr bilde ir tā, kas man patīk, kas vienmēr paliek. Ko darīt? Es pati sev izdomāju šo izstādi. Vai tad kādam kaut ko vajag? Varbūt kādreiz vajadzēs.

Tiešām – kas tevi motivē?

Man šoreiz ļoti, ļoti gribējās. Es darbnīcā pavadīju brīnišķīgu augustu. Darbam vajag laiku – nav jau tā, ka var divus vakarus kaut ko ekspresionistiski palaistīt. Tas ir process, kas arī disciplinē, un beigās ir gandarījums. Ļoti uzlādē, kad aizbrauc uz lielajām ārzemju izstādēm un redzi, ka cilvēki staigā un skatās. Gleznai ir unikāla fizikalitāte, un es domāju, ka novērtējums tikai progresēs saistībā ar tehnoloģisko attīstību, kas visu pārņem. To jau var redzēt, ka cilvēki pēkšņi sāk kaut ko kasīt un bakstīt. Novērtē to vienkāršo, kas turpina eksistēt arī tad, kad atslēdz elektrību. Man patīk, ka ir viena sadaļa manī, kas attiecas tikai uz mani. Idejas ilgi mētāju galvā, vācu grāmatas, papīriņus, kaut ko pierakstu.

Nobeigumā lūdzu atklāt KDi lasītājiem – tu vienmēr parādies brīnišķīgā izskatā… Varētu teikt, komplektā ar savu mākslu. Vai, tavuprāt, mākslinieka tēls nav atraujams no gleznām, vai, piemēram, šos darbus varētu būt gleznojis arī bārdains vecis?

Bārdains? Nezinu… Es, piemēram, vienmēr ar lielu interesi apskatos, kā izskatās mākslinieks – kaut vai enciklopēdijā. Vai tad tu ne? Man tas mistiskā veidā kaut ko paskaidro. Piemēram, Glenam Braunam, kurš man ļoti patīk, nekur nav fotogrāfiju. Tātad apzināti. Nu labi, man patīk sataisīties. Kaut gan tas vairs galīgi nav moderni – pucēties. Laikam kaut kāds padomju atavisms! Visiem ir jābūt kapucēs.

Varbūt tu cīnies par sieviešu tiesībām pucēties?

Es mīlu lupatas, drēbes. Man patīk mode. Tas laikam ir tas sievišķīgais aspekts. Man arī patīk, ka puišiem patīk, kā viņi izskatās, viņu krekli! Tas neizslēdz to, ka Džons (Ievas Iltneres vīrs mākslinieks Jānis Mitrēvics – V. V.) mēnešiem mani ir redzējis darba drēbēs. Tā ir bijis kopš seniem laikiem, vienmēr. Es atceros, ka mums, Maigo svārstību grupai, bija jāiet tikties ar Dānijas karalieni. Mēs no laukiem, pilnīgi nebija naudas, nezinu, kā mēs līdz Rīgai atbraucām. Es kaut ko tur mugurā uzvilku, apstājos uz muzeja kāpnēm, un… Vienmēr ir bijis kontrasts – gleznošana ir netīrs, smags, diezgan nogurdinošs darbs. Aktieriem esot otrādi – negribas vairs krāsoties pēc izrādēm. Varbūt arī citi mākslinieki nevēlas to kontrastu – esi, kāds esi! Man šķiet garlaicīgi. Gribas sevi izpušķot! Ar mēru, protams.

Ieva Iltnere
Personālizstāde Bābele
Galerijā Māksla XO līdz 17. novembrim 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja