Un kurš gribēs dzirdēt Blumbergu ar "atraktīviem" uzlabojumiem? "Šādiem gadījumiem kā Blumbergs būs portretraidījumi. Lai saglabātu dziļumu un lēnās intervijas, ir jāatrod nišas laiki, kad mēs varam to atļauties," stāsta Latvijas Televīzijas Kultūras nodaļas jaunā redaktore Ieva Rozentāle, labi saprotot jautājuma zemtekstu. Par šiem jautājumiem viņa ir domājusi diendienā jau astoņus gadus. Redaktore vērš uzmanību, ka katrā desmitgadē ir arī sava vizuālā mode. Pašreiz "tīra intervija", kas viņai pašai būtu interesanta, tomēr neizturot televīzijas konkurenci. "Visā kultūras jomā varam runāt par klipveida estētiku un fragmentārismu. Lai arī daudz ir sapņots par īpašu kultūras kanālu, mums jāapzinās, ka esam ļoti maza valsts. Ekskluzīvās kultūras programmas ar ļoti smalku režiju, līdz niansēm izstrādātām detaļām, kas prasa no režisora ilgu laiku, diemžēl nevaram atļauties."
Ieva Rozentāle ilggadējā darbībā kultūras vidē (sākotnēji kā muzikoloģe - red.) ir pārliecinājusies, ka Latvijā par kultūru runā maigi un komplimentāri, jo visi visus pazīst un "ļoti sāpīgi uztver kritiku". I. Rozentālei ar komandu ir nolūks pēc iespējas lauzt no latviešu mentalitātes izrietošo "smalkjūtīgo" (vai liekulīgo?) piesardzību. Tāpat jaunā kultūras nodaļas redaktore ir pārliecināta, ka nepareiza ir līdzšinējā popkultūras notikumu ignorance. "Instrumenti ir popkultūra, bet arī avangards. Protams, pilnīgs pretstats Andra Dzenīša operai Dauka. Es uzskatu, ka kvalitatīvas lietas, kas veicina popkultūras zonas attīstību, ir jāiekļauj raidījumā. Arī Dena Brauna fenomens, ja analizē no pareizās puses, ir interesants."
Medijiem izplatītā Latvijas Televīzijas preses relīze par kultūras sezonas jauno sezonu rada priekšstatu, ka kultūrai ir dota zaļā gaisma. Kas ir mainījies kopš satraukuma par 100 g kultūras raidlaika pārcelšanu no plkst. 19 uz plkst. 23.15 (reitinga rādījumu dēļ) vēl maijā un šī brīža šķietami konceptuālu atbalstu?
Pa šo laiku daudz ko esam sapratuši. Kad mainīja 100 g kultūras raidlaiku, tas bija brīdis, kad nebija skaidrības, kāds tam ir mērķis. Tagad viss ir sakārtojies, ir kļuvis skaidrāks, uz kurieni virzās televīzijas attīstība. Ja runā pavisam godīgi, zinot arī ārzemju televīziju pieredzi, man nav ilūziju, ka katru dienu vadošajā kanālā praimtaimā (prime time) būtu iespējams kultūras raidījums. Tas, kas bija Latvijā (100 g kultūras - red.), bija ārkārtējs izņēmums. Varam būt lepni, ka tas notika tik ilgi. Saprotu, ka ir jāmeklē kompromisi, kā atrast kultūrai laiku televīzijā - lai arī nav pašā praimtaimā, bet tomēr ir pietiekami labā skatāmā laikā. Pašreiz ir dažādas jaunas idejas un pārveidojumi, kas to varētu uzlabot.
Kāpēc piekriti piedalīties konkursā uz LTV Kultūras redakcijas vadītājas vakanci? Ar kādām idejām konkursā pārliecināji?
100 gramos strādāju jau kopš 2005. gada, kad tika izveidota un uzlikta raidījuma līnija. Tas bija personisks izaicinājums - vai nu tu sevi motivē un ej vēlreiz uz to pašu, ko tu jau visu laiku intensīvi dari, tikai nu jau konkursa kārtībā, konkurējot ar dažādiem mākslas un kultūras profesionāļiem, vai - ne. Ar ko es pārliecināju? Man bija milzīgas priekšrocības pieredzes dēļ. Es pārzinu visas nianses televīzijas iekšienē. Nevar atnākt un mēnesī saprast televīziju, tas nav iespējams. Cilvēki var to mēģināt, varbūt viņiem šķiet, ka saprot, bet bez diviem gadiem te nav ko sākt. Ir simts detaļu, kas saistās ar ražošanu, pati televīzijas struktūra, kas saistās ar videosignālu un uztveri, ko tas rada skatītāju apziņā. Otra lieta - pēc astoņu gadu darba man ir izkristalizējies priekšstats, ko varētu mainīt uzreiz īstermiņā, ja ir iespēja un to arī dod.
Ko mainīsit un uzlabosit tuvākajā laikā?
Mans uzstādījums ir tāds, ka mēs nedrīkstam zaudēt šo kultūras laiku kā sleju. Kad 2005. gadā mēs to radījām, tas bija milzīgs ieguvums. Sabiedrība pierada - vienā laikā vienmēr ir kultūra. Varbūt raidījums vienu dienu ir mazāk interesants un aizraujošos, bet tas ir. Tāpat kā dienas avīze. Katru dienu raksti nav šedevri, bet ir pastāvīga plūsma, ar ko cilvēks rēķinās. Mans otrs princips - iet dziļumā. Zināmā mērā mūsu formāts jau bija sevi izsmēlis. Ja septiņus gadus veidojam raidījumu par baleta festivālu, tad, it īpaši, ja strādā tie paši žurnālisti, loģiski, ir izveidojusies liela rutīna. Lai to lauztu, pašlaik ir iecerēts, ka kultūras programma, primitīvi dalot, dalīsies divos pamatvirzienos. Viens virziens - kultūras ziņas, kas būs katru dienu no pirmdienas līdz piektdienai. Tas dod iespēju aptvert dažnedažādus sīkus kultūras pasākumus. 100 g kultūras bija trīsreiz nedēļā, un katru dienu mēs izvēlējāmies savu tematu, nešķēlām raidījumu ar dažādiem maziem tematiem, daudz kas palika aiz robežas. Tagad būs padziļinātais bloks, kurā mēs jau sīkāk runāsim par specifiskām lietām. Tas varbūt neinteresēs visu sabiedrību, bet vairāk profesionāļus un noteiktas mērķgrupas. 100 g kultūras attīstīsies padziļināti dažādos formātos: otrdienās - diskusija, trešdienās - portretraidījums un ceturtdienās - Nacionālie dārgumi.
Ļoti apsveicams solis. Likvidējot 2005. gadā specializētos kultūras raidījumus Melns uz balta, Op.5, Skatuve, astoņus gadus uz 100 g kultūras redakcijas pleciem gūlās visa slodze no sērijas - "aizej tur nezin kur". Raidījumam vajadzēja apmierināt gan kultūrprofesionāļu intereses, gan demokrātiskāka kultūrpatērētāja vēlmes. Manuprāt, Kristīne Želve, 100 g kultūras vadītāja no pirmā raidījuma, ir pelnījusi publisku komplimentu, ka izturējusi visskarbāko kritiku, uzturējusi raidījumu maksimāli iespējamā kvalitātē un arī pati augusi kā raidījuma vadītāja.
Jā, bija problēma ar mērķauditoriju. Mēs mēģinājām darīt visu - it kā lai visiem interesē... Tajā pašā laikā mums bija jāanalizē specifiskas lietas. Vienu dienu mums bija raidījums par kādu vieglāku tematu, otru - par kultūrpolitikas niansēm. Formāts bija nelīdzsvarots. Tagad mēģināsim citādi. Piemēram, otrdienas diskusija - skaidrs, ka tur būs asi jautājumi, kas interesē tieši kultūrprofesionāļus. Trešdienas portrets savukārt ir svarīgs, jo kādu laiku Latvijas televīzijā tādi nav veidoti. Ir atsevišķi gadījumi, bet ne sistemātiski, kad ir portretēti mūsu laikabiedri, radošie cilvēki. Televīzijai ir ļoti svarīgi, ka laiku pa laikam notiek dokumentācijas process, jo tas viss paliek arhīvā.
Padomju gadu kinožurnāls Māksla šādā ziņā ir neatsverams. Kopš dokumentālajam kino un televīzijai pēdējā desmitgadē skarbi apcirpa budžetu, ir mākslinieki, kuri, ņemot par mērinstrumentu arhīvu liecības, nav nemaz dzīvojuši un strādājuši.
Ir kritiskie gadi - krīze vai pārmaiņu periods, kad ir robi un nevaram neko izvilkt no arhīva, jo tur nekā nav. Bet Latvijas Televīzijā ir diezgan nopietns arhīvs. Laikabiedru portreti ir saldais ēdiens, kūciņa arī pašiem veidotājiem. Cilvēkiem ļoti, ļoti patīk tos veidot. Žurnālists tur var radoši izpausties - veidot mazu skici ar savu stāstu. Tās būs padziļinātas intervijas ar dažādām personībām, kas netiks filmētas studijā, bet ārpusē, lai parādītos arī dažāda vide - darbnīcas u. c.
Cik portretfilmām būs vienotais laiks?
Ciklam ir vienots laiks - 39 minūtes. Arī Nacionālie dārgumi pāriet uz 39 minūtēm, lai arī agrāk bija 52. Tas tiek darīts tāpēc, lai saglabātu viendabīgu principu. Varēja veidot portretus, izmētāt viscaur programmā, bet tad veidojas problēma, ka skatītāji tos neatrod. Ja raidījumi ir dažādos laikos un garumos, tie ir ļoti pamatīgi jāreklamē, lai kāds pamanītu.
Cik nežēlīga ir televīzijas specifika? Ja autors uztaisa ģeniālu portretu 40 minūšu garumā, vai pārtērētā minūte tiek piedota?
Jā. Viena minūte varbūt tiek piedota.
Divas?
Divas?... Noīsināt var vienmēr. Arno Jundze bija aizbraucis satikt rakstnieku Denu Braunu, kurš intervijā teica, ka visu mūžu nodarbojas ar sevis īsināšanu. Protams, tas ir nežēlīgi un grūti.
Pastāsti, lūdzu, vairāk par jauno kultūras ziņu stilistiku. Ir pazīstama komerctelevīzijas rīta raidījumu moderatoru vidžinošā maniere un kā pretmets - radio kolēģu Kultūras rondo samērā vieglā, bet profesionālā intonācija. Kāds ir jūsu uzstādījums? Tikko publiskoti kultūras ziņu vadītāju vārdi - žurnāliste Eva Ikstena-Strapcāne un muzikologs, komponists un Latvijas Radio 3 Klasika žurnālists Edgars Raginskis.
Es gribētu, lai šie kultūras ziņu sižeti atšķirtos no tradicionālajiem ziņu sižetiem. Lai tajos ir vairāk individualitātes un personības. Pamatā ziņas ir tradicionāls formāts, tur nevar atļauties ārkārtēju mākslu. Pieļauju, ka mēs to darīsim mazliet brīvāk. Brīvāk arī tērpsim savus moderatorus, atļausimies mazliet vairāk. Man liekas, ka kultūras formāti savā ziņā ir avangarda formāti. Arī ārzemju televīzijās, paskatoties kultūras raidījumus, uzreiz vari nojaust, cik televīzija ir spēcīga, cik finansiāli bagāta, ko tā var atļauties. Pēc tā, kā vadītāji vada un cik provokatīvi ir temati, var spriest par demokrātijas līmeni valstī, par to, cik vispār sabiedrība ir domājoša. Nevar salīdzināt, kā runā Kipras televīzija un kā - briti. Vai - ko atļaujas Krievijas televīzija. Tur arī ir ļoti brīvas izpausmes. Kultūras lauks ir tas, kurā mēs varam pateikt kaut ko lecīgu un nepārprotami riskantu.
Šeit jāpiesauc 100 g kultūras publiskais skandāls pašos pirmsākumos - t. s. Riharda Bargā (toreizējais raidījuma vadītājs) lietu. Vai viņa un studijas viesu izteikumi tavā izpratnē bija lecīgi?
Kad viņš diezgan frivoli piesauca Valsts prezidenti, interesantākais bija tas, kā process attīstījās pēc tam. Reakcija liecināja par to, ka mūsu sabiedrība ir ārkārtīgi tradicionāla. Protams, ir kaut kāda ētiskā robeža, cik tālu katrs vadītājs var iet, bet pārāk piesargāties no brīvas idejas izpausmes mēs arī nedrīkstam.
Kultūra LTV1
Jaunums - Kultūras ziņas. No 2. septembra. Pirmdien - piektdien uzreiz pēc LTV Dienas ziņām aptuveni plkst. 18.30. Skatītākajā laika joslā. Vada - Eva Ikstena-Strapcāne un Edgars Raginskis.
100g kultūras. No 17. septembra. Otrdienās, trešdienās un ceturtdienās plkst. 17.15. Būs garāks raidlaiks - teju 40 minūšu, bet atkārtojumi skatāmi LTV1 tās pašas dienas vakarā pulksten 23.15, kā arī piektdienās pulksten 13.15. Raidījumi būs pieejami mājaslapas www.ltv.lv arhīvā jau ētera dienā.
Turpināsies sadarbība ar Borisa un Ināras Teterevu fondu raidījumā Teātris.zip, pārraidi Kinotēka un Ielas garumā, kas ir LTV veiksmes stāsts. 2009. gadā raidījumam bija apmēram 82,9 tūkstošus liela auditorija. Ieva Rozentāle to skaidro, kā LTV skatītāju interesi par vēsturi, ko apliecina arī Nacionālo dārgumu samērā lielais skatītāju skaits.
Sestdienas vakari tiks attīstīti kā lielie kultūras vakari - teātris, kino. Pēc Kinotēkas būs skatāms kvalitatīvs Eiropas kino.
Plānotas arī tiešraides.
100 g kultūras joprojām vadīs Kristīne Želve, Arno Jundze un Dmitrijs Petrenko. Pievienosies arī citi vadītāji, kurus LTV vēl neatklāj.
Kultūras redakciju Kultūras ziņu atbildīgās redaktores amatā papildinās pieredzējusī teātra kritiķe Henrieta Verhoustinska.