Piektdien, 20. jūlijā, Salacgrīvā tiks atklāts divpadsmitais ikgadējais mūzikas festivāls Positivus. Tajā darbosies četras skatuves, uz kurām uzstāsies vairāk nekā septiņdesmit mūziķu un grupu. Festivālā būs kinotelts, vinila tirdziņš un notiks daudzas citas aktivitātes. Pirms Positivus starta festivāla rīkotājs Ģirts Majors intervijā KDi stāsta par šā gada festivāla aktualitātēm.
Ar ko šī gada festivāls atšķirsies no iepriekšējā Positivus?
Mēs turpināsim mainīt teritorijas iekārtojumu, ko aizsākām darīt pagājušajā gadā. Viens no būtiskākajiem jaunumiem ir Piena svētku skatuve, uz kuras uzstāsies pašmāju grupas un notiks citas aktivitātes. Liels uzrāviens būs ēdināšanas jomā, jo būs daudz spēlētāju, kuri piedalīsies pirmo reizi. Taču jebkura lieta ir sīkums salīdzinājumā ar galvenajiem māksliniekiem, kuri atstāj kopējo nospiedumu. Kas ir jauns? Jauns ir Niks Keivs un The Prodigy.
Šī gada festivālā ir vērojams īpaši liels latviešu mūziķu īpatsvars.
Pirmkārt, tas ir simtgades dēļ. Mēs gribējām, lai var dziedāt līdzi pēc iespējas vairāk cilvēku. Viens no tādiem projektiem ir Imka. Shipsea. Nepāriet (koncerta saturs ir balstīts Ainara Mielava un Imanta Kalniņa kopdarbā Par lietām, kuras tā ar nekad nepāriet – I. A.).
Otrkārt, tie ir latviešu mākslinieki, kuri ir komerciāli veiksmīgi darbojušies gada garumā. To vidū ir grupas Dagamba un Mesa, kuras ir pārdevušas ļoti daudz biļešu. Mums šķiet, ka būtu negodīgi tās ignorēt, tām ir jābūt daļai no festivāla. Turklāt pieredze rāda, ka latviešu mākslinieki spēj savākt daudzskaitlīgu publiku pat agrās festivāla stundās. Ja uzstāsies pareizā grupa, jau divos dienā klausītāji būs pamodušies un ieradušies uz koncertu. Tev ir jādod tas, ko cilvēki grib. Tā būtu pārāk liela atsvešināšanās, ja mēs no tā visa aizietu prom.
Kāpēc cilvēki iet uz mūziķiem, kurus viņi jau ir dzirdējuši vai kurus viņiem ir iespēja dzirdēt tuvākajā laikā?
Festivāla koncerti ir citādi nekā solokoncerti, jo tu esi viena no piecdesmit, simt grupām, līdz ar to tu piedāvā koncentrētāku programmu ar saviem lielākajiem hitiem.
Daži par to saņem naudu, daži ne.
Tā ir ierasta prakse visā pasaulē. Tās grupas, kuras var pārdot biļetes, var atļauties prasīt, un tām var atļauties maksāt: tā nav nekāda labdarība, te darbojas tirgus principi. Savukārt virkne grupu nevar pretendēt uz to, ka tās kaut ko nopelnīs. Mūziķi saņem simbolisku atalgojumu, ar kuru var nosegt benzīna un citas izmaksas.
Tīra pragmatika.
Tad, kad sākas runa par naudu, tu vienmēr vērtē, cik daudz cilvēku šī grupa varētu piesaistīt vai dot kādu citu ieguvumu festivāla programmas kontekstā.
Kāpēc grupām un mūziķiem ir vajadzīgs festivāls?
Festivālā ir iespēja iegūt jaunu auditoriju, publicitāti un pieredzi, jo tu spēlē uz lielākas skatuves, nekā tu spēlētu savā solokoncertā. Mūsu uzdevums ir izvērtēt mūziķu kvalitāti.
Kāds ir festivāla budžets?
Tas ir tāds pats kā pēdējos gados (tie ir gandrīz divi miljoni eiro, no kuriem aptuveni puse tiek tērēta māksliniekiem – I. A.). Mēs nevaram atļauties tērēt vairāk. Apstākļu sakritība nosaka, cik un kādus vārdus mēs varam iegūt par šo naudu.
Vai uz latviešu grupu rēķina šogad ir sanācis ietaupīt?
Nē, jo proporcija ir tāda pati kā iepriekš. Ja tev ir nepilns miljons eiro honorāriem, astoņdesmit procentu paņem galvenie mākslinieki. Tā ir visur.
Dārgākais ir Niks Keivs?
Niks Keivs un The Prodigy ir gandrīz vienā līmenī. Pa ilgiem gadiem šie ir dārgākie vārdi, kādi mums ir bijuši, it īpaši Niks Keivs, kas ir nākamais pēc grupas Muse, kas uzstājās 2010. gadā.
Ja paskatās uz Eiropas nozīmīgāko festivālu zvaigznēm, Niks Keivs ir viens no dažām. To skaits ir ļoti ierobežots. To vidū ir grupa Artic Monkeys, kura ir atgriezusies pēc vairāku gadu pauzes, Kendriks Lamārs, kurš uztājas tikai dažos festivālos, grupas Depeche Mode un Foo Fighters, kuras pie mums jau ir bijušas, apvienība Arcade Fire, kura Rīgā sniegs koncertu (6. augustā Mežaparka Zaļajā teātrī – I. A.), un Niks Keivs. Man šķiet, ka viņš ir ļoti laba kārts un Latvijā gaidīts vārds. Pirms divpadsmit gadiem viņš sniedza solokoncertu Arēnā Rīga, kas tika izpārdots.
Ar katru gadu kļūst grūtāk un grūtāk piesaistīt lielos vārdus, ņemot vērā, ka ne mazums mākslinieku jau ir uzstājušies Positivus?
Mums ir vārdi, kurus mēs vedam atkārtoti. Tie paši Years & Years. Nav jau tā, ka tu izvairies no kāda, kurš savā karjerā un popularitātē ir gājis uz priekšu. Manis pieminētais britu elektronikas trio šobrīd ir lielāki mākslinieki, nekā viņi bija pirms diviem gadiem, kad viņi pirmo reizi ustājās Positivus. Ja tu vari atrast pamatojumu savai izvēlei, tu vari to darīt.
Pagājušajā gadā Positivus uzstājās viens no toreiz aktuālākajiem hiphopa duetiem Rae Sremmund. Kā šogad tiek pārstāvēts šis žanrs?
Mums ir Ivans Dorns no Ukrainas, bet mums nav izdevies dabūt kaut ko iespaidīgu no Rietumu pasaules. Jā, pagājušajā gadā mums bija amerikāņu duets Rae Sremmund, par kuru fanoja jaunākā paaudze, taču liela daļa publikas nesaprata, kāpēc kaut kas tāds ir atvests. Trakākais, ko esmu dzirdējis par šo mūziķu uzstāšanos, ka tā ir bijusi pēdējā nagla Positivus zārkā. Mūsu pārliecība vienalga ir tāda, ka tu nevari pastāvēt, ja nepiedāvā šodienas aktuālo mūziku.
Kā atrast līdzsvaru?
Tā ir viena grupa piecdesmit grupu vidū, tāpēc nevajag absolutizēt. Šī dueta atvešana uz Salacgrīvu mums pašiem bija profesionāls panākums, jo dabūt aktuālos hiphopa māksliniekus ir grūti – šobrīd pasaulē tā ir karsta lieta. Savukārt šis gadījums parāda, cik grūti ir apmierināt visu publiku, jo tā ir tik dažāda. Kas nu kuram patīk: vienam mamma, vienam meita.
Kas patīk visiem?
Protams, eksistē tādi supervārdi, kuri varētu atvest uz festivālu 40 000 cilvēku, bet kuri ir tik dārgi, ka tos nevar atļauties. Tās ir grupas Coldplay un U2, kuru honorārs sasniedz četrus piecus miljonus eiro, kas ir neaptverama nauda. Tā ir Adele un Eds Šīrans, bet šos vārdus var atļauties tikai lielie festivāli, bet ne Positivus, kura biļete maksā divreiz mazāk nekā vidēji Eiropā.
Uz kādu apmeklētāju skaitu cerat šogad?
Es domāju, ka būs virs 20 000, jo festivāls šoreiz nav orientēts uz tik plašu publiku. Būs interesanti paskatīsies, kurš savāks vairāk klausītāju – The Prodigy sestdienā vai Niks Keivs svētdienā. Lielākā biļešu pirkšanas aktivitāte notiek pēdējās divās nedēļās, tādējādi ir grūti pateikt, cik beigās būs cilvēku.
Vai festivālā ir bijuši tādi pārsteigumi, ka grupa izrādās populārāka, nekā jums ir šķitis pirms tam? Vai arī otrādi?
Pārsteigumi rodas gadījumos, kad tu negaidi, ka grupa varēt savākt tik daudz klausītāju. Tev ir šķitis, ka tie ir labi, bet nezināmi mūziķi, tomēr tie izrādās tikpat populāri kā ārzemēs. Tas notiek uz jaunākās paaudzes rēķina. Tajā brīdī tu saproti, ka šie klausītāji neiepazīst mūziku radio ēterā, bet uzsūc to no citiem medijiem.
Neatņemama Positivus publikas daļa ir igauņu apmeklētāji. Kā ir mainījies viņu skaits pa šiem gadiem?
Igauņu pie mums vairs nav tik daudz, cik bija pirms vairākiem gadiem. Daļu publikas mēs pazaudējām, kad Igaunijā radās Weekend Festival Baltic. Pēdējos gados igauņi ir sākuši atgriezties. Šobrīd tie ir apmēram trīs tūkstoši cilvēku.
Ieguldāt mārketingā?
Mēs esam mazāk aktīvi, nekā bijām pirms pieciem gadiem, kad tirgus bija brīvāks. Igaunijā notiek tik daudz koncertu un pasākumu, ka ir grūti būt pamanāmiem. Lai to izdarītu, tev ir jātērē daudz naudas, bet tam nav pamatojuma, jo tu nevari pārdot tik daudz biļešu, lai tas atmaksātos.
Kā ar Lietuvu?
No Lietuvas ir maz, jo tā ir diezgan tālu. Tur mēs pārdodam vien dažus simtus biļešu, pat no Somijas atbrauc vairāk cilvēku.
Ko jūs pats visvairāk gaidāt šā gada festivālā?
Tas ir Niks Keivs, kuru neesmu redzējis koncertā.
Festivāls Positivus
Zvejnieku parkā Salacgrīvā 20.–22.VII
Vienas dienas biļete EUR 50, divu dienu biļete EUR 69, triju dienu biļete EUR 85 (bez telts vietas) un EUR 93 (ar telts vietu), VIP biļete EUR 250
Negativus
nu
Divkosīgi klusē