Venēcijā pilnā sparā norisinās 55. Starptautiskā mākslas biennāle, kurā Latvija piedalās ar ekspozīciju North by Northeast (Ziemeļi– Ziemeļaustrumi). To veidojuši mākslinieki Kaspars Podnieks un Krišs Salmanis. Ekspozīcijai ir trīs kuratores – amerikānietes Ena Bārlova, Kortnija Fina un latviete Alise Tīfentāle. Mākslas zinātnieces Alises Tīfentāles vārds Latvijā ir labi zināms – viņa ir darbojusies žurnālā Studija, piecus gadus vadījusi žurnālu Fotokvartāls, kas veltīts fotomākslai, kūrējusi izstādes un rakstījusi par fotogrāfiju, kas arī ir pamata intereses objekts. Jau otro gadu Alise Tīfentāle dzīvo Ņujorkā, mācās doktorantūrā Ņujorkas pilsētas universitātē (CUNY – The City University of New York), pirmo gadu šajā universitātē pasniedz arī vairākus lekciju kursus. Uz Ņujorku Alise aizbrauca ar Fulbraita stipendiju, cieši nolēmusi ne tikai paviesoties kādā Amerikas universitātē, bet doktora grādu iegūt tur. Saruna ar Alisi tapa maija sākumā Ņujorkā.
Tā ir pirmā reize, kad Latvijas ekspozīciju Venēcijas mākslas biennālē kūrē starptautiska komanda...
Jā, esam trīs – divas amerikāņu kuratores no Art in General un es kā Latvijas kuratore. Trīs kuratori, divi mākslinieki, viena ekspozīcija... (Smejas.) Bet šajā gadījumā mēs visas trīs cenšamies neiejaukties mākslinieku radošajā darbā. Ir dažādi veidi, kā var darboties kurators, – panākt to, ka mākslinieks izpilda viņa gribu, viņa ieceres, vai arī darboties vairāk kā starpnieks starp mākslas darbiem un publiku. Šis ir gadījums, kad mēs cenšamies mākslas darbus komunicēt skatītājam.
Šā gada pavasarī Podnieka un Salmaņa darbi tika izstādīti Ņujorkā Art in General izstāžu telpās. Gatavojoties Latvijas ekspozīcijai Venēcijas biennālē, esi lasījusi arī lekciju par latviešu mākslu Ņujorkā. Ko par Venēcijas projektu stāstīji amerikāņiem?
Ņujorkas izstādē viņi rādīja savus iepriekšējos darbus, bet Venēcijā būs jauni darbi – stilistiski gan līdzīgi. Kaspars Podnieks turpina iesākto – viņš piedāvā fotogrāfijas ar "gaisā paceltajiem" cilvēkiem, virs viņu ierastās, ikdienišķās ainavas. Tās būs jaunas fotogrāfijas, arī jauni videodarbi. Krišs Salmanis strādā pie darba, kas sauksies tāpat kā viss Latvijas paviljons Venēcijā – Ziemeļi–Ziemeļaustrumi, un tā būs instalācija telpā – koks, kas nocirsts Latvijā un aizvests uz Venēciju, un tur šūposies virs skatītāju galvām.
Kāda bija šo triju kuratoru – amerikāņu un tava – sadarbība?
Amerikāņu kuratoru Enas Bārlovas un Kortnijas Finas uzdevums bija izvēlēties māksliniekus, kas varētu piedalīties Venēcijas biennālē. Tas bija svarīgi, jo tik mazā valstī kā Latvija mākslas pasaule ir ļoti, ļoti maza. Kad ir runa par liela mēroga notikumiem, kur ir jāprezentē sava valsts un jāizvēlas mākslinieki, kas to darīs, izvēle ir grūta. Problēma ir tā, ka tas, ko atzīstam par labāko Latvijā, ārpus Latvijas var palikt nepamanīts. Latvijā mēs cits citu pazīstam, zinām māksliniekus, zinām kontekstus, bet tas var nestrādāt uz starptautisko auditoriju – tā vienkārši var nesaprast mūsu lokālo "aizraušanos". Tāpēc arī bija svarīgs šis skats no malas, tas, ka Latvijas pārstāvjus Venēcijas izstādei izvēlējās ārzemju kuratori.
Mans uzdevums, gatavojoties Venēcijai, ir visdažādākajos veidos skaidrot, komentēt, veidot sasaisti starp mākslinieku darbiem un skatītāju. Uzsvērt saistību ar Rietumu mākslas kanonu un arī latviešu mākslas tradīciju, uz kuru mākslinieki atsaucas, darbojoties globālajā mūsdienu mākslas ainavā. Jā, arī uzsvērt Latvijas mākslas tradīciju, kura Podnieka un Salmaņa darbos ir. Šo aspektu ārzemju kuratori nevar zināt. Kad pavasarī Salmaņa un Podnieka darbi bija izstādīti Ņujorkā, daudz runājos ar apmeklētājiem, stāstīju, atbildēju uz jautājumiem. Šī izstāde palīdzēja saprast, kas tad ir tas, ko skatītājs "no malas", kurš neko nezina par Latvijas mākslu, saskata šajos darbos un kas tam paliek neskaidrs. Tātad – par ko vajadzētu vairāk runāt...
Cenšos runāt par Podnieka un Salmaņa daiļradi kontekstos – viņu darbus vienlaikus gan piesaistot pie Rietumu mākslas kanona, mākslas faktiem, uz kuriem viņi atsaucas, gan ierakstot tos Latvijas mākslas kontekstā. Man pašai šķiet, ka abu šo mākslinieku izvēle Venēcijas biennālei ir izcila...
Kāpēc, tavuprāt, amerikāņu kuratores izvēlējās tieši šos māksliniekus? Kāds bija tas pasjanss?
Podnieks un Salmanis izmanto globālo, kosmopolītisko mākslas valodu, izteiksmes līdzekļus – video, foto, objektus… Tie ir globāli saprotami, arī savā ziņā ierasti Venēcijas paviljonos. Tajā pašā laikā Salmaņa un Podnieka darbu saturs ir kaut kas tik ļoti specifisks, tik ļoti latvisks, tik unikāls, ka piesaistīja amerikāņu kuratoru uzmanību. Abu mākslinieku darbi būtībā ir vēstījums par Latvijas lauku dzīvi, darbiem, ainavu. Tas ir kaut kas ļoti specifisks, ko, esot Latvijā, arī kontaktā ar vietējo mākslas pasauli, nevaram novērtēt. Jo šķietami "visi" taču zina, ko katrs mākslinieks dara, – nav šī pārsteiguma efekta, ka tas ir kaut kas īpašs. Un to ieraudzīt, pamanīt – tā ir pareiza, veiksmīga izvēle.
Viņas nosprieda arī to, ka Latvijas paviljonā Venēcijā būs divu mākslinieku darbi?
Jā. Abi mākslinieki katrs strādā pie sava darba, taču ir līdzība tematikā, kas viņiem ļauj papildināt vienam otru. Tas nav kopdarbs, taču Salmaņa un Podnieka darbi saspēlējas.
Ko sev jaunu atklāji par latviešu mākslas uztveri, runājoties ar Salmaņa un Podnieka Ņujorkas izstādes apmeklētājiem?
Tas bija ļoti vērtīgi. Kaut kas tamlīdzīgs būtu jādara daudz biežāk – vismaz tiem kuratoriem, kuri vēlas veidot savu karjeru starptautiski. Nereti tas, kas mums liekas pašsaprotami, pilnīgi citādi izskatās no malas. Par Podnieka darbiem runājot, lielākoties visi apmeklētāji, ar kuriem es sarunājos Ņujorkā, bija sajūsmā, ieraugot bildi, kurā bija atšifrēts, kā tad notiek pats "levitējošo", gaisā "pakarināto" cilvēku fotografēšanas process. Latvijā zinām, kā strādā Podnieks, viņš to dara ne pirmo gadu. Bet cilvēks, kas pirmo reizi ierauga šīs fotogrāfijas, vispirms ir neizpratnē par to, kas tur notiek… Sapratu arī to, ka pašiem māksliniekiem šķiet, ka par darbu tapšanas procesu runāt ir lieki, jo tas šķietami novērš uzmanību no pašiem mākslas darbiem. Tomēr darba tapšanas process skatītājam ļauj saskatīt darba vērtību. Ir jāsaprot, ka neviens pie mākslas darba nestāv stundām ilgi, it īpaši tādā pasākumā kā Venēcijas mākslas biennāle. Varbūt tās ir 10, varbūt 15 sekundes. Un tad ir jautājums, vai skatītājs uztver, saprot, piefiksē vai paskrien garām. Podnieka gadījumā pats darbu tapšanas process ir unikāls, kā viņš "paceļ" cilvēkus no zemes ar īpašas ierīces palīdzību, kā fotografē. Tas ļauj piesaistīt skatītāja uzmanību.
Biju iedomājusies, ka šie levitējošie Podnieka cilvēki tiek iegūti ar dubultekspozīcijas paņēmienu vai kādu citu tam analogu tehnisku triku...
Lūk, apmēram tā arī iedomājās izstādes apmeklētāji. Es diskutēju ar māksliniekiem un ierosināju, ka nebūtu slikti, ja viņi savu darba procesu kaut kā vairāk atklātu. Ja šis process ir tik unikāls, tad vajadzētu skatītājam ļaut to izprast, jo tas var palīdzēt piesaistīt uzmanību.
Tas ir sava veida making of, ko kā reklāmas elementu izmanto arī filmu mārketingā, parādot, "kas lācītim vēderā".
Vai šī atskārsme, ka mākslas darba "novešana" līdz skatītājam, būtībā mākslas darba paskaidrošana, ir vismaz tikpat būtiska kā pats mākslas darbs, nav Amerikas komercializējošais iespaids?
Var teikt, ka tas ir amerikānisms, bet tas ir princips, pēc kura lielā mērā darbojas mūsdienu māksla, arī tik milzīgs pasākums kā Venēcijas mākslas biennāle. No tā nevar izvairīties. Pasākumos – tādos kā Venēcijas biennāle – skatītājs tiek konfrontēts ar milzīgu mākslas darbu skaitu, un tā ir cīņa par skatītāja laika sekundēm. Protams, ir izņēmumi, bet tikai tādā gadījumā, ja mākslinieki ir tik slaveni, ka publika stāv rindā, lai aplūkotu konkrētā mākslinieka darbu. Ja ir jāpiesaista uzmanība, tad jāizmanto šādi paņēmieni. Mēs nepiederam tai mazajai, elitārajai mākslinieku grupiņai, uz kuru darbiem skatītāji stāvēs rindā. Tāpēc arī ir nepieciešams šis paskaidrošanas un komentēšanas darbs, kas kļūst par skatītāja pieredzes sastāvdaļu. Arī, kad dodamies uz muzeju apskatīt vecmeistaru darbus, notiek līdzīgs process. Mēs ieejam zālē, ieslēdzam audio gidu, izlasām aprakstu, noskatāmies informatīvo filmiņu… Tas ir viens no mūžīgajiem jautājumiem – vai mākslai vispār ir vajadzīgs komentārs? –, uz kuru var atbildēt gan ar "jā", gan "nē". Abi varianti ir vienlīdz respektējami. Jā, mākslas darbs var iztikt bez komentāra, uzticoties cilvēkam – indivīda uztverei, jo tas būs viņa individuālais dialogs ar konkrēto mākslas darbu. Un tajā pašā laikā es piekrītu tam, ka ir bezgala svarīgi izzināt vairāk – jo ir taču visdažādākie informācijas līmeņi, ko mēs varam uzzināt ne tikai par konkrēto darbu, bet arī par tā kontekstu.
Teiksim, viens no "problemātiskajiem" mākslas veidiem – minimālisms. Karla Andrē ķieģeļu rindiņa, kas atrodas MOMA (Ņujorkas Modernās mākslas muzejs) uz grīdas... Pirmajā brīdī tie ir tikai ķieģeļi, bet, ja ir kāds, kas paskaidro kaut ko par konkrēto laika posmu, situāciju, kad tapa šis darbs, ka tā ir atbilde uz mākslas komercializāciju un pārspīlēto galeriju biznesu, kas šajā laikā valdīja Amerikā, ka tas ir jaunu izteiksmes līdzekļu meklējums – industriāli ražotu sastāvdaļu savienojums... Tas paver pilnīgi citu skatu, jo nav jau runa par ķieģeļiem, bet par kontekstu. Arī stāstot studentiem, uzsveru, ka vecmeistaru gleznās jau nav tikai tas, kas tur ir redzams, piemēram, sieviete ar sunīti. Tie visi ir stāsti par savu laikmetu, kultūru, par attiecībām, politiku.
Kāds ir konteksts, kas dod papildvērtību latviešu ekspozīcijai Venēcijā?
Tā Latvijas kultūras vēsture un pieredze, kur milzīga nozīme ir dabas attēlojumam. Latvijas kultūras pamatvērtība ir ainava. Ir vērts ieskatīties, kā ar ainavu strādā Podnieks un Salmanis. Podnieks savās fotogrāfijās "attālina" lauku cilvēkus no viņu ierastās vides. Vienlaikus viņi ir savā vidē, savā pagalmā un arī nav – viņi ir kaut kādā starpstāvoklī… Notiek dislokācija, kas ir ļoti aktuāls mūsdienu kultūras jēdziens. Arī Salmaņa darbs – koks, kas nocirsts Latvijā un pārvietots uz Venēciju, iekarināts telpā – tā ir nestabilitātes sajūta. Tāda arī ir latvieša identitāte – nestabila, apdraudēta, apšaubīta…
Ja kāds prasītu, kāpēc mums tur jābūt – milzu mākslas mašinērijā, kur jācīnās par skatītāja laika sekundēm? Citējot kādu ierēdni, pavaicāšu: "Kas ir Venēcijas biennāle?"
Kā vairākas lielās expo izstādes, tā ir sākusies XIX gs. izskaņā un izdzīvojusi cauri XX gs. Mūsdienās tā ir centrālais atskaites punkts tam, kas notiek mūsdienu mākslā. Pasaulē notiek daudzas un dažādas mākslas izstādes, taču Venēcijas biennāle ir visnopietnāk uztveramā starptautiskā skate. Piebildīšu, ka tā ir viena no retajām iespējām latviešu mākslai eksponēties ārpus Latvijas. Tik bieži jau nenotiek tā, ka ārvalstu kuratori uzaicina latviešu māksliniekus piedalīties lielās izstādēs. Venēcijas biennāle ir tā, kurā ir nacionālās dalības princips, tādējādi mums ir iespēja piedāvāt un parādīt. Un, protams, ir visas iespējas tikt ieraudzītiem, pamanītiem.
Latvija Venēcijas mākslas biennālēs piedalās kopš 1999. gada. Kura no ekspozīcijām, tavuprāt, ir bijusi ar plašāko atskaņu pasaulē, arī konkrētā mākslinieka radošajā biogrāfijā?
Toreiz biennālē piedalījās Inta Ruka, Ojārs Pētersons un Anita Zabiļevska, starptautiskajā apritē izgāja Inta Ruka. Starp citu, Inta Ruka toreiz Venēcijā eksponēja dokumentālās fotogrāfijas ciklu Mani lauku ļaudis. Saturs bija gan unikāls, gan saprotams – un ne tikai latviešiem. Tas bija viens no uzskatāmākajiem piemēriem Latvijas mākslas atskaņām ārpus Latvijas. Podnieks ar saviem darbiem ir tuvs Intas Rukas fotogrāfiju ciklam, tēma ir līdzīga.
Cik mūsdienu mākslā ir svarīgs pats mākslas darbs, cik – "apkalpojošie rituāli" un veiksmīga "publisko attiecību" mašinērija?
Protams, nevar teikt, ka mākslas darbam nav nekādas nozīmes. Ir! Tomēr nav tā, ka populārākie, pieprasītākie darbi būtu labāki par tiem citiem. Tas nav tik vienkārši.
Milzīga nozīme ir ne tik daudz "publiskajām attiecībām", bet kuratora institūcijai, kas veido saziņu ar skatītāju, ar kritiķiem. Katram māksliniekam jau gribas, lai recenziju cienījamā žurnālā uzraksta cienījams kritiķis, jo tad šis mākslas darbs tiks piefiksēts, ievērots.
Un ne jau vienmēr labākos darbus ievēro labākie kritiķi, jo arī te ir cīņa par uzmanību un tām dažām sekundēm – šoreiz superaizņemtā, steidzīgā kritiķa – laika.
Vai tu neglorificē kritikas nozīmi? Vai tiešām kritikai, kaut prestižā izdevumā, ir tik tieša ietekme uz mākslinieka atpazīstamību, radošo likteni, darbu cenām?
Publicitāte, novērtējums, arī izdevuma prestižs lielā mērā nosaka mākslas darba cenu. Kritikas institūcija ir daļa no šī mākslas tirgus pasaules. Cita veida, kā uzrunāt sabiedrību vai tos pašus mākslas darbu kolekcionārus, jau nav. Nav iespējams pārliecināt par mākslas darba vērtību neatkarīgi no kritiskā diskursa.
Latvijā, šķiet, šāda sistēma nestrādā...
Latvijā vispār nav tirgus mūsdienu mākslai. Mūsdienu māksla Latvijā vispār ir brīnums, tai nevajadzētu būt. Mums nav ekonomiskās bāzes, lai eksistētu šī "greznība"... Glezniecībai Latvijā ir savi kolekcionāri, tā ir labākā situācijā.
Cik tad ir to nopietno kolekcionāru – pieci, desmit?
Labi, lai būtu kaut vai viens. Mūsdienu mākslai nav pat tādu, tas ir brīnums, ka tomēr ir gan mākslinieki, gan procesi, gan attīstība...
Skumji.
Tas ir pilnīgi loģiski tik mazā valstī ar tik milzīgām ekonomiskām problēmām – es nedomāju, ka Latvija ir vienīgā šajā ziņā. Ir daudz trešās pasaules valstu, kurās eksistē mūsdienu māksla, kaut arī nav nekāda ekonomiskā pamata, lai tā būtu.
Vai var iemācīt saprast mākslu? Tu māci mākslas vēsturi eksakto profesiju studentiem. Kā klājas ekonomistiem, kuri analizē, teiksim, Velaskesa gleznas...
Viņi to dara ļoti labi.
Latvijā nereti tiek kultivēta opozīcija starp "eksaktajiem" un "humanitārajiem". Tie pirmie ir vajadzīgie un perspektīvie, tie otrie nereti tiek pasludināti par valsts ekonomiskajai attīstībai bezjēdzīgiem... Tātad Amerikas augstākās izglītības sistēmā daudz sekmīgāk apvieno šīs šķietamās opozīcijas?
Es varu padalīties tikai pieredzē, kas attiecas uz Ņujorkas pilsētas universitāti, kura ir ļoti liela struktūra, aptver visus Ņujorkas rajonus. Tā nav privāta augstskola, privātās universitātes ASV ir ļoti dārgas, lai iegūtu bakalaura grādu, tev jārēķinās ar 50 līdz 100 000 gadā. Tā ir neaptverama summa. Ņujorkas pilsētas universitāte ir daudz pieejamāka. Tā savulaik tika nodibināta, lai dotu iespēju studēt talantīgiem jauniešiem no dažādiem sociālajiem slāņiem. Universitātē studentiem obligāti ir jāapgūst mākslas vai mūzikas vēsture – vienalga, kādā nozarē tu studē. Labi, tas ir viens kurss viena semestra ietvaros. Tomēr topošajiem profesionāļiem, kuri studē ekonomiku, bioloģiju, medicīnu, finanses utt., būs priekšstats par mākslas vēsturi no akmens laikmeta līdz mūsdienām. Es mēģinu sasaistīt izcilākos mākslas darbus, par kuriem runājam lekcijās, ar vēsturiskiem procesiem.
Studentiem nereti rodas jautājums, kā par vienu gleznu uzrakstīt četru lappušu eseju, bet to var mēģināt iemācīt – kā skatīties uz mākslas darbiem, ko tur meklēt, ko saskatīt, kā par to runāt. Uzsvērt, ka ir neskaitāmas nianses, kā konkrētais objekts ir attēlots, kā tas atspoguļo konkrētā laikmeta kultūru un procesus. Var iemācīt nepieciešamību uzdot sev dažādus jautājumus, skatoties uz mākslas darbu.
Kāda ir amerikāņu studentu attieksme? Neesi jutusi nostāju – es to negribu zināt, man tas nebūs vajadzīgs?
Iestājoties viņi labi zina, ka mākslas vēstures kurss ir daļa no bakalaura izglītības programmas. Tiem, kas studē humanitārās zinātnes, savukārt obligāti ir jāapgūst kāds eksaktais priekšmets, lai viņi gūtu priekšstatu par to, kā darbojas tā "otra pasaule". Starp citu, ekonomisti ļoti labi analizē mākslas darbus. Ja viņiem izdodas saprast, ka, analizējot Gistava Kurbē darbus, var runāt par Kārli Marksu, par industriālo revolūciju, viss notiek. Topošais ekonomists lieliski saprot, ko nozīmē industriālā revolūcija un kādas tai ir sekas.
Pat ja viņi ir noklausījušies tikai vienu mākslas vēstures kursu, viņi saprot, ka mākslas muzeji, mākslas institūcijas ir milzīga sarežģīta pasaule, kurā darbojas cilvēki ar milzīgām zināšanām, ka tas ir nopietni, svarīgi. Maniem studentiem kursa ietvaros ir jāaiziet uz Metropolitēna muzeju. Lielākoties gan viņi tur nonāk pirmo reizi un pēcāk raksta, cik tas ir bijis iespaidīgi, vareni. Šī kursa beidzēji saprot, ka māksla – tas ir svarīgi.
Alise Tīfentāle
Mākslas vēsturniece, rakstniece, kuratore
Fulbraita stipendiāte, studē doktorantūrā Ņujorkas CUNY
Publikācijas kopš 2001. gada ARTMargins, Russian Art & Culture, Studija u. c.
Žurnāla FotoKvartāls dibinātāja, bijusi tā galvenā redaktore (2006–2010)
Izstāžu kuratore: Privāts (Maskava, 2008; Rīga, 2009) un izstāžu sērija projekta FK Galerija ietvaros (Rīga, 2010)
Latvijas ekspozīcijas līdzkuratore Starptautiskajā Venēcijas mākslas biennālē (2013)
Grāmatas Fotogrāfija kā māksla Latvijā, 1960–1969 (Rīga: Neputns, 2011) u. c. autore
55. Starptautiskā Venēcijas mākslas biennāle
No 1. jūnija līdz 24. novembrim