Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +3 °C
Apmācies
Otrdiena, 23. aprīlis
Jurģis, Juris, Georgs

Intervija ar arhitektu Teodoru Moloju. Arhitekti visu nezina

Mēs varam mainīt pasauli, bet ne ar lielām utopiskām idejām. Saruna ar Latvijas Arhitektūras gada balvas fināla žūrijas locekli britu arhitektu Teodoru Moloju

Pagājušajā nedēļā, 18. maijā, tika pasniegta Latvijas Arhitektūras gada balva, ko šogad saņēma Liepājas Valsts 1. ģimnāzija un tās pārbūves arhitekte Ilze Mekša. Britu arhitekts Teodors Molojs bija viens no starptautiskās fināla žūrijas locekļiem, kas pieņēma šādu lēmumu. Interviju KDi viņš sniedza, vēl pirms fināla žūrija bija apskatījusi balvai nominētos darbus.

Teodors Molojs pieder pie britu jaunākās paaudzes arhitektiem. Viņš piesaistīja pasaules uzmanību ar nelielu izbūvi uz kāda Londonas daudzstāvu nama jumta. Izbūves forma atgādina gaisa kondensēšanas iekārtu fragmentu, un tas ir komentārs Londonas apbūves noteikumiem. Tajos teikts, ka izbūvēm uz jumta nepieciešamas speciālas atļaujas, bet tehniskās iekārtas, tostarp arī gaisa kondensēšanas iekārtas, var izvietot bez tām. Izbūvi klāj spožas zvīņas, kas izgatavotas no... sulas un citu dzērienu iepakojuma folijas. Tieši šāda – asprātīga un izmēros neliela – lielākoties ir britu jaunās paaudzes radītā arhitektūra un liela daļa arī Teodora Moloja kopā ar kolēģiem dibinātā arhitektu biroja PUP Architects portfolio. Pavasarī arhitektūras medijus pāršalca ziņa, ka PUP Architects ir atlasīts kā viens no sešiem pretendentiem, kas radīs īpašu paviljonu pie Džona Souna projektētās Dalvičas Gleznu galerijas Londonā.

Teodors Molojs arhitektūras studijas sāka Makintoša arhitektūras skolā Glāzgovā, turpināja Arhitektūras akadēmijā Mendrisio Šveicē un ar izcilību pabeidza Vestminsteras Universitāti. Pirms atgriešanās Britu salās strādājis arhitektu birojos Šveicē un Spānijā. Vēlāk sarunā šo izglītības un darba globālo nomadismu Teodors Molojs salīdzina ar Džona Souna laikā XVIII un XIX gadsimta mijā populārajām izglītojošajām Grand Tour Itālijā un citās Eiropas valstīs. Tās esot t. s. mileniāļu/ millennials paaudzes Grand Tour. Teodors Molojs ir pasniedzis arhitektūru prestižajā Arhitektūras asociācijā Londonā un Ūmeo Universitātes Arhitektūras fakultātē Zviedrijā, pašreiz viņš ir lektors Oksfordas Brūka universitātē.

Teodors Molojs Latvijā nav pirmo reizi. Viņš kā pasniedzējs piedalījies Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras vasaras skolā Cēsīs. Latvijā viņš apbrīno dažādu laikposmu un atšķirīgu ideoloģiju arhitektūras vienlaicīgo klātbūtni un īpaši sajūsminās par necilajām tradicionālajām koka mājām. Viņaprāt, Lielbritānijā arhitektūra ir viendabīgāka.

Jūsu aktuālais projekts Londonā top vēsturiski ļoti nozīmīgas ēkas tiešā tuvumā – paviljons pie Dalvičas Gleznu galerijas.

Jā, man būtu vajadzējis strādāt pie šī projekta, nevis nedēļu pavadīt te, vērtējot Latvijas arhitektūru. Dalvičas Gleznu galerija Lielbritānijā ir ļoti svarīga ēka. Tā ir Britu salās pirmā jau sākotnēji tieši mākslas izstādīšanai radīta ēka, kuras veidols ir būtiski ietekmējis pēc tam celtās mākslas galerijas un muzejus. Dalvičas Gleznu galerijas arhitekts Džons Souns ir savdabīga personība britu arhitektūras vēsturē. Viņa mājas muzejs, manuprāt, ir viens no interesantākajiem Londonas muzejiem, īpaši arhitektūras interesentiem.

Mēs labi apzināmies, cik nozīmīgas ēkas tuvumā varbūt atradīsies mūsu projektētais paviljons. Daudz pētām Džona Souna arhitektūru. Mēs vēlamies to izprast, taču tas nav spiediens uz to, ko mēs paši radīsim. Galu galā mūsu paviljons būs cita mēroga, un tā ir tikai īslaicīga būve.

Jūsu biroja portfolio lielākoties ir tā sauktā paviljonu arhitektūra – īslaicīgas un nelielas būves galvenokārt bez noteiktas funkcijas. Mūsdienās šādu paviljonu ir tik daudz. Pat pārāk daudz.

Iespējams, tiem medijos un sabiedrībā tiek pievērsta pārāk liela uzmanība. Es negribētu specializēties tikai paviljonu arhitektūrā. Patīkami, ka šāda veida būves salīdzinājumā ar tradicionālajām ēkām ir ļoti ātra arhitektūra – īsā laikā vari izmēģināt dažādas idejas, materiālus un risinājumus. Parasti arhitektiem tas ilgtu gadiem. Pamazām iegūstam arī mērogos lielākus pasūtījumus un jūtamies droši, jo savas idejas jau esam izmēģinājuši šajos nelielajos projektos.

Šķiet, ka nelielas un īslaicīgas būves ir daudzu jauno arhitektu pamatdarbs un mūsu laikam raksturīga iezīme.

Jā, jaunajiem arhitektiem, īpaši Londonā, ir ļoti grūti sākt savu privātpraksi. Konkurence ir milzīga. Izveidot un uzturēt savu biroju ir sarežģīti. Skolā mēs strādājām pie ļoti radikālām arhitektūras idejām. Tur varējām darīt jebko. Papīrs pacieš visu. Pēc skolas absolvēšanas esam sapratuši, ka radikālākais un grūtākais arhitektūrā ir panākt, lai tava ideja vispār tiktu īstenota. Jaunajiem arhitektiem ļoti gribas pēc iespējas ātrāk kādu no savām idejām realizēt, pat ja tas ir pavisam neliels un īslaicīgs paviljons.

Vai Londonā un Lielbritānijā pamazām notiek arhitektu paaudžu nomaiņa? Vai sers Normens Fosters un viņa paaudzes arhitekti joprojām valda pār pasauli?

Diemžēl šie lielie vīri joprojām nosaka toni un īsteno lielos projektus. Jaunajiem arhitektiem lielo projektu konkursos piedalīties ir ļoti grūti. Pirmskvalifikācijas prasības par iepriekšējo pieredzi un biroja finansiālo apgrozījumu ir stingras.

Tomēr šķiet, ka jauno arhitektu balss Lielbritānijas arhitektūrā ir dzirdama, piemēram, pagājušajā Venēcijas biennālē Lielbritānijas paviljona kuratori bija pavisam jauni arhitekti.

Jā, vērienīgos projektus izstrādā neliels pulciņš atzīto pusmūža arhitektu biroju, bet visas interesantākās izstādes un īslaicīgos paviljonus rada jaunie arhitekti un darbojas ļoti veiksmīgi.

2015. gadā prestižo laikmetīgās mākslas apbalvojumu Tērnera balvu saņēma jauno arhitektu apvienība Assemble. Šogad šai balvai atkal nominēti arhitekti – birojs Forensic Architecture, kura darbība balstās izpētē.

No vienas puses, arhitektiem saņemt tik prestižu apbalvojumu ir pagodinoši. Apvienība Assemble pirms Tērnera balvas saņemšanas ārpus jauno arhitektu aprindām nebija plaši zināma, bet tagad šie arhitekti ir slaveni. Sabiedrība pamana, ka arhitekti nodarbojas arī ar kaut ko citu nekā tikai projektēšanu bagātiem cilvēkiem. Paplašinās cilvēku izpratne, kas var būt arhitektūra. No otras puses, man tomēr nav īsti skaidrs, kāpēc Assemble saņēma Tērnera balvu un kur ir laikmetīgās mākslas robežas.

Es piekrītu viedoklim, ka šāds žūrijas lēmums tomēr norāda uz krīzi gan laikmetīgajā mākslā, gan arhitektūrā. Ir sajūta, ka starp abām jomām robeža izplūst un tas ne vienmēr ir labi. Pirms 50 gadiem un senāk arhitektu profesija bija stingri reglamentēta un bija skaidri noteikts, ar ko nodarbojas arhitekti. Mūsdienās arhitekti meklē dažādus darbības ceļus un var izvēlēties, vai vadīt savu studiju, līdzīgi kā mākslinieki veido savu karjeru, vai darboties kā uzņēmējiem. Raksturīgi, ka šie uz dažādu disciplīnu robežas strādājošie arhitekti bieži paši iniciē dažādus projektus un negaida pasūtījumus

Vai jums ir savas paaudzes kopības sajūta?

Jūs domājat, ka es piederu pie mileniāļu paaudzes? Jā, esmu viens no 2009. gada absolventiem. Mēs arhitektūras studijas beidzām tieši globālās ekonomiskās krīzes augstākajā punktā. Mēs bijām radošuma pilni, un mums bija daudz ideju, bet nebija iespēju to visu realizēt, nebija darba. Tāds bija laiks, kad ienācām profesijā.

Japāņu arhitekts Sjohei Sigemacu, viens no biroja OMA partneriem, parasti savas lekcijas sāk ar diagrammu, kas atspoguļo viņa dzīves un globālo ekonomisko krīžu sakarības. Piemēram, viņš ir dzimis 70. gadu naftas krīzes laikā, bet par partneri OMA un Ņujorkas OMA biroja vadītāju kļuvis 2008. gadā. Vai jūs arī jūtat ekonomiskās krīzes ēnu pār sevi?

Jā, mēs ļoti labi apzinājāmies krīzes situāciju. Saprotu, ka nevienas paaudzes ienākšana profesijā nav vienkārša un viegla, bet mums bija īpaši spēcīga sajūta, ka atšķirība starp to, ko māca skolā, un profesijas ikdienu ir milzīga. Ceru, ka arhitekta karjeras vienīgā iespēja nav darbs kādā no lielajiem arhitektu birojiem. Es kādu laiku strādāju Nikolasa Grīmšova birojā. Tā ir mana vienīgā pieredze lielā birojā, bet ir skaidrs, ka es šādu darbu nevēlētos.

Viena no labākajām arhitekta profesijas īpašībām ir, ka varu strādāt jebkur pasaulē. Kad pārcēlos uz Spāniju, es nerunāju spāniski, taču Madridē varēju strādāt savā profesijā birojā, kuru tur bija nodibinājis vācietis, un lielākā daļa darbinieku bija portugāļi. Arhitekta profesijas ikdiena ir tāda, ka muzeju kaut kur Vidusāzijā projektē birojs no Anglijas, kurā lielākā daļa darbinieku ir portugāļi un spāņi.

Vai šķiet, ka ekonomiskā krīze jau ir garām?

Likās, ka viss atgriežas normālās sliedēs, bet tad mēs paši Lielbritānijā izraisījām jaunu krīzi – breksitu. Par tā ietekmi vēl grūti spriest.

Vai jums ir sajūta, ka arhitektu spēkos ir pasaulē kaut ko būtiski mainīt? XX gadsimta sākuma arhitekti noteikti bija pārliecināti par savu varu un spēku.

Es nesen biju uz sera Normena Fostera lekciju, kurā viņš stāstīja par jaunajām tehnoloģijām arhitektūrā un bija pārliecināts, ka nākotnē viss būs jauki un skaisti. Manas paaudzes arhitekti ir ciniskāki. Ticu, ka mēs varam mainīt pasauli, bet ne ar lielām utopiskām idejām. Manuprāt, arī arhitekta profesija kopumā ir mainījusies – agrāk arhitekti krietni pārspīlēja savu lomu un nozīmīgumu. Mēs esam pieticīgāki. Mūsdienās var uzbūvēt arī kaut ko pavisam nelielu un atstāt būtisku iespaidu uz pasauli. Arhitektūrai, lai tā būtu ietekmīga, ne vienmēr ir jābūt grandiozai. Man nav padomā kādi milzīgi pasaules mainīšanas plāni.

Esmu skeptisks pret pārliecību, ka arhitekts pārzina visas jomas. Mūsdienu pasaule ir daudz sarežģītāka, nekā tā bija XX gadsimta sākumā, kad arhitektiem likās, ka viņi vieni paši zina, kā to padarīt par labāku un dzīvošanai ērtāku vietu. Man varbūt pat pietrūkst gandrīz naivās pārliecības, ka es, būdams arhitekts, varu mainīt pasauli. Piemēram, Ričards Bakminsters Fulers uzskatīja, ka visa pasaule ir viņa būvlaukums, un viņš domāja tikai visas zemeslodes mērogā. Man ir mazliet žēl, ka man nav šādas pārliecības. Pasaule kopš XX gadsimta tomēr ir pārāk mainījusies. Var jau būt, ka pēc desmit gadiem būšu uzzinājis, kā mainīt pasauli, un par to uzrakstīšu manifestu kā pagājušā gadsimta arhitekti.

Kas jūs interesē arhitektūrā un notur šajā profesijā?

Man patīk pats arhitektūras tapšanas process, ka tajā ir iesaistīts tik daudz cilvēku. Man patīk samērot dažādas intereses un nosacījumus un tikt ar tiem galā. Vēlos strādāt ar tādiem projektiem, kuru pasūtītāji, par spīti dažādiem ierobežojumiem, grib saglabāt arī arhitektūras virsvērtību. Vispār klients nodrošina 90 procentu no katra projekta izdošanās.

Rems Kolhāss vairākkārt ir norādījis, ka mūsdienu arhitektūru būtiski ietekmē fakts, ka atšķirībā no XX gadsimta vidus, kad lielākā daļa pasūtītāju bija valsts vai pašvaldības iestādes, XXI gadsimtā galvenie pasūtītāji ir privātie uzņēmumi.

Jā, pirms 50 gadiem publiskais sektors pasūtīja gan lielāko daļu dzīvojamo namu, gan sabiedriskās ēkas. Mūsdienās tas ir mainījies, un šo pārmaiņu dēļ arhitekti arvien biežāk meklē arhitektūrā jaunus ceļus – ir daudz pašu arhitektu iniciētu projektu, un daudzi jaunie arhitekti izvēlas strādāt valsts vai pašvaldības pārvaldes struktūrās un tā ietekmēt procesus. Viņiem šķiet, ka šādās darbavietās var vairāk kaut ko ietekmēt, nekā strādājot kādā no lielajiem arhitektu birojiem, kas galvenokārt saņem komerciālus pasūtījumus no privātiem klientiem. Pat Londonā dažu pilsētas rajonu pārvaldes ir mūsdienīgas un vērstas uz nākotni. Tās labprāt pieņem darbā jaunos arhitektus un iesaista plānošanas dokumentu izstrādē un to ieviešanā.

Jūs esat vīlies privāti pasūtītajā arhitektūrā?

Jā, ir sajūta, ka arhitektūrā kopumā trūkst lielu ideju, un katrā ziņā tās nevar realizēt, strādājot ar privātajiem klientiem kādā no lielajiem arhitektu birojiem.

Jūs esat kritisks pret lielo un atzīto arhitektu paveikto?

Nē, es respektēju šo vīru darbu un to, ko viņi ir paveikuši. Piemēram, es apbrīnoju Remu Kolhāsu, cik daudz viens birojs, kā OMA, var ietekmēt visu arhitektūras diskursu, likt visiem runāt par OMA izvirzītajiem jautājumiem. OMA projektētās ēkas ir interesantas. Manā dzīvē Remam Kolhāsam netieši ir bijusi liela nozīme. Es biju tikko iestājies Arhitektūras skolā Glāzgovā un pirms studiju sākuma Londonā aizgāju uz Rema Kolhāsa lekciju Arhitektūras asociācijā. Tā bija manā mūžā pirmā kāda arhitekta lekcija, un es gribēju uzzināt, ko īsti studēšu. Šajā lekcijā Rems Kolhāss prezentēja savu tolaik jaunāko grāmatu Content. Tas, ko viņš stāstīja un par ko bija šī grāmata, pilnīgi neatbilda maniem jaunieša priekšstatiem, kas ir arhitektūra. Šī lekcija sagrozīja man galvu. Rems Kolhāss parādīja, ka arhitektūra ir daudz plašāka joma, nekā mēs parasti iedomājamies. Ja kādam no mūsdienu arhitektiem piemīt Ričarda Bakminstera Fulera vēriens, tas ir Rems Kolhāss.

Kas, jūsuprāt, pašlaik ir nozīmīgākie jautājumi arhitektūrā? Mājokļa jautājums?

Jā, dzīves telpa ir ļoti svarīgs jautājums. Ir skaidrs, ka dzīvosim arvien mazākos mājokļos un par tiem maksāsim arvien vairāk. Arhitektiem ir daudz ideju, ko varētu piedāvāt dzīves telpas kvalitātes uzlabošanai, bet viņi nogaida, kad saņems pašvaldības vai privātos pasūtījumus. Mājokļu politikā būtiski iesaistīta arī politika un ekonomika.

Man prieks, ka notikusi britu arhitekta Nīva Brauna atdzimšana. Viņš gan šī gada sākumā nomira, bet pagājušajā gadā saņēma Britu karaliskā arhitektu institūta Karalisko zelta medaļu. Nīvs Brauns XX gadsimta vidū izstrādāja pašvaldības dzīvokļu projektus. Lai gan to nozīme ir saglabājusies līdz mūsdienām, pats arhitekts it kā bija izsūtīts trimdā, jo pēc šiem gadsimta vidū izstrādātajiem projektiem Lielbritānijā nesaņēma citus pasūtījumus un strādāja ārzemēs. Nīvs Brauns visu dzīvi nodzīvoja paša projektētas ēkas dzīvoklī. Tas liecina, ka šis projekts ir patiešām labs, ja arhitekts tajā vēlas dzīvot.

Nīva Brauna ideju atdzimšana rada līdzsvaru, piemēram, Zahas Hadidas partnera Patrika Šūmahera radikālā kapitālisma idejām mājokļu tirgū. Viņš iestājas par noteikto ierobežojumu atcelšanu un mājokļu celtniecības atstāšanu brīvā tirgus ziņā. Es saprotu, ka dzīvokļu projektēšana pašlaik ir stingri regulēta un šādos apstākļos ir grūti radīt eksperimentālus projektus. Taču man pašam tuvākas ir Nīva Brauna idejas par mazstāvu dzīvokļu namiem ar privātu ārtelpu visiem iemītniekiem. Man šķiet, ka nevis zelta ūdenskrānu maisītāji, bet gan plašas telpas ir nākotnes luksuss mājokļu segmentā.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja