Nominantu sarakstu veido ekspertu un kinoprofesionāļu žūrija, savukārt laureātu nosaka Eiropas Parlamenta (EP) deputātu balsojums. EP strādā 766 deputāti, šoreiz balsošanā piedalījās aptuveni divsimt četrdesmit. Otro vietu ieņēma Valērijas Golīno filma Medutiņš/Miele (Itālijas un Francijas kopražojums), trešo – Klaio Bārnardas Nenovīdīgais milzis/The Selfish Giant.
Balvas pasniegšana Eiropas Parlamentā notiek lietišķi un dinamiski – ceremonijai lielajā sēžu zālē dienas vidū atvēlētas desmit minūtes. Pirms un pēc tam – intervijas ar trim režisoriem finālistiem, semināri, diskusijas un preses konferences ar kinonozares pārstāvjiem un Eiropas kultūrpolitikas virzītājiem. Strasbūrā netiek izritināts sarkanais paklājs, taču šim notikumam, kurš nepārprotami ir politisks, ir reāla jēga.
Balvas Lux mērķi – vērst uzmanību uz Eiropas sabiedrībai aktuāliem jautājumiem, atbalstīt Eiropas filmu izplatīšanu ES teritorijā, pārvarēt valodas barjeru un atvieglot kino ceļu pie skatītājiem. Trīs filmas, kuras kvalificējas Lux fināla skatei, tiek nodrošinātas ar subtitriem Eiropas Savienības (ES) 24 oficiālajās valodās, kā arī tiek demonstrētas bezmaksas seansos 28 ES valstīs; Rīgā tās varēja noskatīties decembra sākumā uz kinoteātra Splendid Palace ekrāna. Lux filmu dienas šogad notika 42 pilsētās un piesaistīja 35 000 skatītāju. Visas izmaksas, kas ir saistītas ar tulkošanu un filmu demonstrēšanu, tiek segtas no Eiropas Parlamenta komunikācijas budžeta. Bonuss uzvarētājfilmai ir oriģinālvalodas versijas piemērošana cilvēkiem ar redzes un dzirdes traucējumiem. Viss notiek sociāli un politiski korekti (vairāk par balvu – www.luxprize.eu).
Beļģijas muzikālā melodrāma ar traģēdijas elementiem Pārrautais aplis, viens no spožākajiem šāgada Eiropas kinodarbiem, no 20. decembra ir skatāma kinoteātrī Splendid Palace. Sīkāk par šo filmu, kas ar panākumiem apceļojusi festivālus Eiropā un Ziemeļamerikā, KDi rakstīja 14. novembrī un 5. decembrī. Galvenās lomas atveidotāja Vērle Bātensa decembra sākumā Berlīnē notikušajā Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonijā tika kronēta par Eiropas labāko aktrisi. Pārrautajā aplī viņa tēlo jaunu sievieti – tetovēšanas salona saimnieci –, kura iemīlas bandžo spēlētājā no bluegrass grupas un pēc tam cīnās par sava bērna dzīvību – viņu meitai ir atklāts ļaundabīgs audzējs.
Robežai starp dzīvību un nāvi pieskaras arī divas pārējās balvai Lux izvirzītās filmas. Drāmā Medutiņš (lasiet KDi 5. decembrī) uzdarbojas nāves eņģelis – jauna sieviete ar iesauku Medutiņš, kura pēc klientu pasūtījuma veic skaistu eitanāzijas procedūru. Savukārt mūsdienu mīts Nenovīdīgais milzis ir sociālā reālisma pasaka par divu zēnu draudzību ar traģiskām beigām – kaut kas tāds var notikt ne tikai deklasētu elementu apdzīvotajā un kriminālas romantikas piepildītajā Anglijas provinces industriālajā ainavā, bet arī jebkur Latvijā. Visas trīs filmas ir autordarbi, kuri izteiksmīgā mākslas valodā runā par svarīgo un sāpīgo.
Ar Pārrautā apļa režisoru 36 gadus veco Fēliksu van Grūningenu satiekamies Strasbūrā dienu pirms balvas Lux pasniegšanas. Viņš vēl nezina, ka uzvarēs. Sarunas laikā bieži smejas.
Šis jums ir bijis panākumiem bagāts gads: Pārrautais aplis tika izrādīts Berlīnes kinofestivālā, Traibekas festivālā Ņujorkā un citur. Filma iznākusi uz ekrāniem Eiropā un Amerikā. Vai jūs pārsteidz tik pārliecinošais Pārrautā apļa dzīves cikls?
Jā, turklāt filmas pirmizrāde Beļģijā notika 2012. gada oktobrī, un šis darbs ir aktuāls jau ilgāk nekā gadu. Filmējot Pārrauto apli, es biju emociju pārņemts un mums negāja viegli. Uzņemšanas laikā visa komanda jutās pacilāta un laimīga, mums bija sajūta, ka viss notiek tā, kā vajag, – wow, šis materiāls ir kā zelts mūsu rokās, mums viss sanāk lieliski. Kad sākās montāža, mūs pārņēma šaubas – mēs pieturējāmies pie scenārija, taču kaut kas vairs nestrādāja, un viss bija jāsāk no nulles. Mēs uzaicinājām citu montāžistu un nolēmām izveidot pavisam citu stāsta struktūru, tad atkal atgriezās sajūta, ka ejam pareizā virzienā.
Kad Pārrautais aplis bija gatavs, daži festivāli to noraidīja. Pirms filmas iznākšanas uz Beļģijas ekrāniem mēs nebijām pārliecināti par tās likteni – vai kāds to skatīsies, vai cilvēkiem patiks, vai tas nav par daudz... Tu pavadi ar topošo filmu divus trīs gadus un vairs nesaproti, kā uz to reaģēs apkārtējā pasaule. Tu dari to, ko vēlas tava sirds, taču nekad nevari būt drošs, vai šis darbs interesēs vēl kādu. Mums nebija nekādu ilūziju, mēs necerējām, ka šai filmai būs nākotne ārzemēs. Vispirms tā guva panākumus Beļģijā, pēc tam tika iekļauta Berlīnes kinofestivāla programmā. Tā bija izcila pieredze, jo dažās dienās tiesības demonstrēt Pārrauto apli iegādājās daudzas valstis. Mēs sākām iegūt balvas. Arvien vairāk balvu. Notika filmas pirmizrāde Francijā, kur tika sasniegts ļoti labs apmeklējuma rezultāts.
Cik cilvēku ir noskatījušies filmu?
Beļģijā – 400 000, Francijā – 200 000, Vācijā – 140 000 skatītāju. Filma joprojām tiek demonstrēta. Varbūt kādu dienu sasniegsim miljonu. Pārrautais aplis ir mans ceturtais pilnmetrāžas darbs. Katra nākamā filma man ir sanākusi labāka un veiksmīgāka par iepriekšējo.
Pārrautais aplis šogad ir kļuvis par vienu no veiksmīgākajiem un kritiķu visaugstāk novērtētajiem Eiropas kinodarbiem. Kā jūs pats redzat mūsdienu Eiropas kino identitāti?
Es neesmu no tiem, kurš visu laiku skatās neprātīgi daudz filmu, es izvēlos koncentrēties savam darbam. Eiropas kino raksturo neaptverama daudzveidība. Nav iespējams salīdzināt tās filmas, kas ir parādījušās šogad. Es tajās nesaskatu kopīgu pavedienu. Tas ir labākais, ko var pateikt par šīm filmām un par ko sajūsmināties. Es noskatījos Rumānijas filmu Bērna poza/Child’s Pose, kura šogad saņēma Berlīnes festivāla galveno balvu Zelta lācis, Francijas drāmu Zils ir vissiltākā krāsa. Adeles dzīve/La vie d’Adèle, kura uzvarēja Kannās, un Itālijas Dižo skaistumu/La grande bellezza, kurš nesen triumfēja Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonijā. Tās ir tik atšķirīgas filmas, turklāt visos līmeņos – noskaņojumā, stilistikā, uzņemšanas veidā, izteiksmes līdzekļos. Atšķiras pilnīgi viss – tematika, uzbūve, stāstījuma bagātība vai vienkāršība. Šīs atšķirības ir apsveicamas, tās atsvaidzina domāšanas un skatīšanās pieredzi, tās motivē: tu skaties un saproti, ka var izdarīt šādi vai arī pavisam citādi.
Vai jums personīgi ir aktuāls antagonisms starp Eiropas kino autorību un Holivudas spiedienu?
Ja runājam par ASV kino, ir jāatceras, ka, no vienas puses, ir Holivuda un blokbasteri, no otras – amerikāņu neatkarīgo režisoru pasaule. Es domāju, ka neatkarīgajiem režisoriem Amerikā strādāt ir vēl grūtāk nekā viņu kolēģiem Eiropā. ASV kinonozarei vispār netiek piešķirtas subsīdijas, tāpēc režisoriem tur ir jāpārliecina producenti un investori, ka viņi varēs kaut ko nopelnīt. Vai arī režisoram ir jāpārliecina, ka viņš ir tāds ģēnijs, kurš noteikti ir viņa projektā ieguldītās naudas vērts. Neatkarīgie mākslinieki Amerikā atrod ceļus, kā uzņemt filmas. Viņi cīnās par savu vietu, arī par vietu kinoteātros, jo neatkarīgo filmu izplatīšana ASV ir ārkārtīgi sarežģīta. Mani iedvesmo daudzi amerikāņu režisori un viņu spēcīgie, drosmīgie darbi. No pēdējā laikā redzētajām man patika Harmonija Korina krimināldrāma Neprātīgās brīvdienas/Spring Breakers un Pola Tomasa Andersona The Master.
Vai izjūtat, cik sarežģīti jums ir piesaistīt skatītājus savai filmai? Ko jūs varat darīt šajā situācijā?
Es pat nezinu. Kā jau teicu, man nebija pārliecības par Pārrautā apļa perspektīvām. Daudzi bija ļoti skeptiski noskaņoti. Mēs paši filmas uzņemšanas laukumā bieži jokojām: kurš tad vēlēsies skatīties šo "vēža mūziklu"? Mums paveicās, un filma tiek izplatīta visā pasaulē, arī ASV. Tur skaitļi nav lieli, taču svarīgi, ka Pārrautais aplis tiek rādīts uz lielā ekrāna – tas pats par sevi ir notikums. Mūsu aktierus jau aicina filmēties Amerikā. Filma tur visiem patīk, taču skaidrs, ka paši amerikāņi neko tādu neuzņemtu.
Kino nākotnē es raugos optimistiski. Es esmu pārliecināts, ka cilvēki joprojām vēlas un allaž vēlēsies skatīties un uzņemt filmas. Bieži var dzirdēt, ka ''pirms 20 gadiem kinematogrāfistiem gāja vieglāk'', taču nedrīkst aizmirst, ka pirms 20 gadiem tapa mazāk filmu nekā pašlaik. Tagad šajā milzīgajā apjomā ir daudz grūtāk izcelties un būt pamanītam.
Decembra sākumā notikušajā Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonijā mūsu kolēģi no Itālijas, Spānijas un Portugāles žēlojās, ka situācija kino nozarē viņu valstīs ir skarba, naudas nav, dažādu fondu finansējuma apjomi strauji samazinās. Taču paskatieties, kas notiek Grieķijā un Rumānijā –, tur top lieliskas filmas, lai gan ekonomikas stāvoklis ir sarežģīts.
Kāds ir jūsu uzskats – vai filmas joprojām jāskatās kinoteātrī? Vai katrs var iztikt ar paša personīgo ierīci – viedtālruni, aipadu, datoru?
Būdams režisors, es jums teikšu, ka filmas jāskatās kinoteātrī. Būdams patērētājs, es atzīšos, ka esmu ļoti slinks. Es lejupielādēju filmas un skatos tās datorekrānā. Man mājās ir projektors, kas man ļauj skatīties filmas savā viesistabā daudz labākā kvalitātē nekā dažos mazos Beļģijas kinoteātros.
Skaidrs, ka kinoteātrī ir pavisam cita atmosfēra, taču Abdellatīfa Kešiša Adeles dzīvi es nesen skatījos savā datorā un raudāju pusi filmas. Tas bija tik skaisti, un tajā brīdī man nepietrūka lielā ekrāna. Es biju satriekts. Man Adeles dzīve ir gada labākā filma.
Ar ko tā jūs aizrāva?
Man atkal bija 15 gadu. Es atgriezos savā jaunībā, atcerējos savas pirmās nopietnās attiecības, kādas man bija 15–18 gadu vecumā. Atcerējos, kā tās sākās un kā beidzās. Es to visu atkal izdzīvoju un izjutu, skatoties Adeles dzīvi. Mani atkal pārņēma tās emocijas. Neticami. Šajā filmā ir satriecošs nevainojami, smalki veidots stāstījums. Tā ilgst trīs stundas, taču laiks paiet nemanāmi – stāsts plūst, tajā nav jūtamas "šuves". Mani neatstāj sajūta, ka režisors rāda reālo dzīvi, tas tikai apliecina, ka viņa veidotā kompozīcija un struktūra ir perfekta. Apbrīnojami, kā viņš strādā un balsta sižetu, neko neforsējot un nesamākslojot. Abas aktrises ir burvīgas, taču mani pirmām kārtām aizrauj Abdellatīfa Kešiša režija.
Jūsu filmu caurstrāvo dramatiski, traģiski notikumi. Vai dzīve jums šķiet traģiska?
Es domāju – jā, taču mēs varam atrast veidu, kā pamēģināt baudīt dzīvi tādu, kāda tā ir. Mani tas uztrauc un biedē kā jau katru no mums. Dzīvē es cenšos aizbēgt no šīm sajūtām un pārdomām, lai pēc tam uzņemtu par to filmu. Tā es risinu savas problēmas. Katram ir jāatrod savs veids, kā tikt ar to galā.
Vai ir lietas, par kurām jūs nekad nerunāsiet savās filmās?
Ja jūs pirms desmit gadiem man teiktu, ka es uzņemšu tādu filmu kā Pārrautais aplis un tajā pievērsīšos visām tām sāpīgajām tēmām, es nodomātu, ka jūs esat sajucis prātā. Iepriekš nekad neko nevar paredzēt. Es, piemēram, neuzskatu sevi par politiski noskaņotu personu. Nav tā, ka es baidītos par to runāt, taču man nešķiet, ka manam viedoklim ir nozīme un tas var kaut ko mainīt. Pārrautā apļa pamatā ir teātra luga, un tajā ir skartas tēmas, kuras var uzskatīt par politiskām. Kad es to izlasīju, es nolēmu ienirt šajā materiālā, lai pārliecinātos, vai no tā varētu sanākt filma. Es atklāju sev visas šīs tēmas, es par tām daudz lasīju, tāpat es atklāju sev kantrimūzikas žanru bluegrass – filmā skan šī mūzika. (Pārrautā apļa galvenais varonis Didjē filmā paskaidro, ka bluegrass mūziku raksturo pārsvarā skumja tonalitāte, kas skar nabadzīgos un nožēlojamos, un tā pauž cerību par labāku dzīvi – J. J.) Filmas uzņemšana katru reizi ir ceļojums un mācība. Turklāt es esmu sapratis, ka darbs un panākumi maina cilvēku. Varbūt tu pats nevēlies atzīt, ka tas notiek, – tu taču vēlies palikt tāds, kāds esi, un tikai turpināt filmēt –, tomēr pārmaiņas ir jūtamas.
Jūs gribat teikt, ka jūsu filmas jūs maina?
Jā, manas filmas mani maina, tāpat kā fakts, ka tās ir veiksmīgas. Es uz sevi sāku skatīties citādi. Kad es studēju kinospecialitātē Karaliskajā mākslas akadēmijā Gentē, es nespēju iedomāties, ka kļūšu par režisoru, kura filmas skatīsies tik daudz cilvēku. Man šķita, ka es to darīju tikai savam priekam – uzņēmu filmiņas kopā ar draugiem. Agrāk es arī veidoju izrādes kopā ar Gentes teātra kompāniju Kung Fu. Man ar to pilnīgi pietika, man nebija dižu ambīciju. Man joprojām nav skaidras vīzijas, kādas filmas turpmāk es vēlētos uzņemt.
Kur jūs pašlaik dzīvojat?
Jau sešus gadus dzīvoju Antverpenē. Pirms tam dzīvoju Gentē. Šīs pilsētas ir netālu viena no otras, taču ir ļoti atšķirīgas. Man gribējās kaut ko mainīt savā dzīvē, es aizbraucu uz Antverpeni, tur iemīlējos un paliku. Pēdējos gados dažus mēnešus esmu pavadījis Vjetnamā un Ņujorkā – man patīk kaut kur aizbraukt, padzīvot un pastrādāt tur kādu laiku. Jūtos diezgan brīvs.
Vai jau zināt, par ko būs nākamā filma?
Man top divi scenāriji. Vienam projektam jau esmu saņēmis Flāmu filmu fonda finansējumu. Filmēšana sāksies 2014. gada novembrī. Tas ir stāsts par diviem brāļiem, kuri atver bāru Belgica. Tas kļūst par veiksmīgu mūzikas klubu, taču brāļu savstarpējās attiecības pamazām sabrūk.
Varbūt galvenajai lomai jūs vēlētos piesaistīt kādu Eiropas zvaigzni?
Nē, es to nevēlos. Tā būs flāmu filma, un zvaigznes dēļ es to negribu uzņemt ne angļu, ne franču valodā. Tas būtu bezjēdzīgi. Iztiksim bez zvaigznēm.
Ja jums nākotnē būtu iespēja uzaicināt filmēties jebkuru aktieri, kurš tas būtu?
Vākīns Fīnikss. Viņš ir brīnišķīgs. Pilnīgi traks. Uz mani lielu iespaidu atstāja Pola Tomasa Andersona filma The Master, kurā Vākīns Fīnikss tēlo vienu no galvenajām lomām. Man patīk daudzas filmas, kurās viņš spēlē. Vākīns bija izcils Džonija Keša lomā muzikālajā drāmā Sirds robeža/Walk the Line.
Kantrimūzika ir Pārrautā apļa neatņemama sastāvdaļa. Kādu mūziku jūs pats šogad esat klausījies?
Visvairāk esmu klausījies Nika Keiva un viņa grupas The Bad Seeds jauno albumu Push the Sky Away. Arī darba brīžos, kad rakstu scenārijus, man skan Niks Keivs. Tā ir ļoti melanholiska mūzika, tajā pašā laikā emociju un kaislību uzlādēta – mākslā mani vienmēr fascinē šo īpašību kombinācija.
Intervija ar filmas Medutiņš režisori Valēriju Golīno. Es esmu sinefile
Intervija ar filmas Nenovīdīgais milzis režisori Klaio Bārnardu. Pasaku risks un bīstamība