Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Intervija ar dziedātāju Benjaminu Aplu. Mums ir jāatceras, ka publika ir mūsu pusē

Kad dzied baritons Benjamins Apls, pusotra stunda paskrien kā trīs sekundes. Vācu mākslinieks ir jauna zvaigzne Eiropas kamermūzikā. 18. augustā viņš uzstāsies klasiskās mūzikas festivālā Rīga Jūrmala.

Londonā dzīvojošais 37 gadus vecais vācu dziedātājs Benjamins Apls ir inteliģents un gudrs kamermūzikas interprets, kurš izjūt materiāla saturu un formu. Viņam piemīt dziesmu repertuārā tik nepieciešamais stāstnieka talants. Benjamins Apls ir viens no pēdējiem leģendārā baritona, kamermūzikas dižgara Dītriha Fišera-Dīskava (1925–2012) audzēkņiem. Tagad Benjamins Apls pasniedz kamerdziedāšanu Londonas Gildholas Mūzikas un drāmas skolā, kuru pats ir absolvējis.

Viņš ir dziedājis Johana Sebastiāna Baha, Johannesa Brāmsa, Jozefa Haidna, Karla Orfa un Bendžamina Britena oratorijās. Operā Benjamins Apls ir atveidojis grāfu Almavivu (Volfganga Amadeja Mocarta Figaro kāzas), Ouenu Vingreivu (Bendžamina Britena Ouens Vingreivs), Eneju (Henrija Pērsela Didona un Enejs), Šonāru (Džakomo Pučīni Bohēma) un baronu Tuzenbahu (Pētera Etveša Trīs māsas). Šā gada rudenī viņš dziedās Guljelmo lomu Mocarta operas Così fan tutte koncertiestudējumā Londonā, Birmingemā un Sirakūzās. Kamermūzikas programmās dziedātājs iekļauj ne tikai klasiku, bet arī laikmetīgo mūziku, piemēram, Ģerģa Kurtāga skaņdarbus.

18. augustā plkst. 14 Dzintaru koncertzālē festivāla Rīga Jūrmala piedāvātajā koncertā Benjamins Apls uzstāsies ar ļoti personisku, elegantu programmu Heimat. Pie klavierēm būs smalkais, izteiksmīgais britu pianists Saimons Lepers. Skanēs dažādu laikmetu autoru darbi, kurus vieno dzimtenes tēma, – Franča Šūberta, Maksa Rēgera, Johannesa Brāmsa, Franča Šrekera, Riharda Štrausa, Ādolfa Štrausa, Fransisa Pulenka, Bendžamina Britena, Reifa Vona-Viljamsa, Henrija Roulija Bišopa, Pītera Vorloka, Džona Airlenda un Edvarda Grīga kamermūzika. Lai labāk sagatavotos koncertam, varat noklausīties ierakstu kompānijas Sony Classical izdoto Benjamina Apla albumu Heimat (2017).

Jūsu karjeras trajektorija ir netipiska: bērnībā dziedājāt korī, taču jaunībā gandrīz kļuvāt par baņķieri. Kāpēc notika šādi pagriezieni jūsu profesionālajā ceļā?

Pēc skolas beigšanas es strādāju bankā un ieguvu grādu uzņēmējdarbības vadībā. Tas man ļāva labāk izprast sevi. Dziedātāji bieži sāk karjeru ļoti agri, tam ir jābūt gatavam gan vokāli, gan mentāli. Viņus vērtē un kritizē, uz māksliniekiem tas atstāj dziļu emocionālu iespaidu. Ja dziedātājs ir nobriedis, viņš spēj labāk tikt ar to galā un neuztver kritiku tik ļoti personiski.

Ja studējat ekonomiku, jūs esat auditorijā ar simt studentiem, un pasniedzējs vēršas pie visiem kopā, šī nav individuāla pieeja. Tā neparedz refleksiju, profesors jums nesniedz personiskus padomus, kuru man ļoti pietrūka uzņēmējdarbības vadības studijās. Kad sāku studēt dziedāšanu, biju priecīgs, ka veidojas personisks kontakts ar pedagogiem. Mūziķim ir jāsaprot, kas viņš ir, kas viņam vislabāk padodas, ko viņš spēj izdarīt labāk nekā citi. Es pats tagad strādāju ar jaunajiem dziedātājiem un vienmēr cenšos analizēt – kas ir viņu stiprākā puse. Ja mākslinieks to zina, viņš ir spējīgs tikt galā ar kritiku un konkurenci, kā arī izdzīvot akvārijā ar haizivīm.

Es studēju uzņēmējdarbības vadību savā dzimtajā pilsētā Rēgensburgā, paralēli apguvu vokālo mākslu Augsburgā un vēlāk Minhenē. 2010. gadā pabeidzu biznesa studijas un saņēmu diplomu. Es pat apsvēru domu iegūt doktora grādu. Maģistra darbu rakstīju par sākotnējo publisko piedāvājumu un uzņēmumu lēmumu apturēt akciju emitēšanas procesu. Darbā vairāk analizēju tirgus zaudētājus, nevis vinnētājus. Es būtu varējis attīstīt šo tēmu doktora disertācijā, taču nolēmu doties studēt vokālo mākslu Londonā.

Nolēmāt mainīt vidi?

Gribēju studēt Londonā pie viena konkrēta pedagoga un padzīvot metropolē. Esmu audzis ļoti ērtos apstākļos Bavārijas pilsētā. Vienmēr esmu mīlējis mūziku, kopš bērnības dziedāju korī. Kad pabeidzu skolu, man patika ideja par sakārtotu dzīvi – tu ej uz darbu, strādā līdz plkst. 17 vai 17.30, vakaros un nedēļas nogalēs vari atpūsties. Nespēju iedomāties, ka man būs tāda dzīve, kāda tā ir tagad. Toreiz biju pavisam cits cilvēks, man negribējās pilnvērtīgi, profesionāli pievērsties dziedāšanai. Izdomāju, ka pusotru vai divus gadus varu pastrādāt bankā, lai saprastu, ko turpmāk vēlos darīt. Man vēl nebija pamatīgu zināšanu par finanšu pasauli, es prasīju padomu vecākajam brālim, kā izņemt naudu no bankomāta.   

Pāreja notika pakāpeniski. Minhenē satiku vokālo pedagoģi, kura bija apņēmības pilna neatgriezeniski pievērst mani mūzikai. Es atradu arvien vairāk draugu mūzikā, pavadīju laiku ar viņiem, sniedzu nelielus koncertus, dziedāju dievkalpojumos un garīgās mūzikas programmās. Pamazām iepazinu skatuves smaržu, un tā mani savaldzināja.

Vai jūs uzreiz vilināja kamermūzika?

Nē, pirmsākumos dziedāju arī operu – pirmajos divos gados apguvu septiņpadsmit lomu. Daudz dziedāju Mocartu, opereti un laikmetīgo operu. Studējot Londonas Gildholas Mūzikas un drāmas skolā, piedalījos tās operstudijas iestudējumos. Trīsarpus gadu man bija privātas nodarbības ar Dītrihu Fišeru-Dīskavu, un tā es pietuvojos dziesmu repertuāram.

Sākotnēji tas manī raisīja bažas, jo bieži dzirdēts, ka mākslinieks nevar izveidot karjeru un uzturēt sevi, ja par prioritāti izvirza kamermūziku, un pasaulē ir tikai daži solisti, kuri var to atļauties. Ierasts attīstības ceļš būtu dziedāt operu, varbūt pievienoties kāda Vācijas operteātra trupai un aktīvi mācīties lomas. Taču es allaž esmu bijis cilvēks, kurš izvēlas savu virzienu. Jaunam māksliniekam ir svarīgi nedarīt to, ko dara visi pārējie, tikai tāpēc, ka tā ir pieņemts un tāda ir ierastā lietu kārtība. Jums ir jāatrod sava niša, tā jūs kļūsiet pamanāms, jo neesat līdzīgs citiem.

Pastāstiet vairāk par tiem trīsarpus gadiem, kad apguvāt dziedāšanas mākslu pie Dītriha Fišera-Dīskava.

Mūsu pēdējā tikšanās ar Dītrihu Fišeru-Dīskavu notika trīs nedēļas pirms viņa nāves 2012. gadā. Es biju viņa mājās Bergā Štarnbergas ezera krastā, netālu no Minhenes. Parasti mūsu nodarbības notika vai nu viņa mājās Berlīnē, vai Bavārijā. Es paliku pie viņa divas, trīs vai četras dienas, un mēs strādājām līdz sešām stundām dienā. Galvenokārt pievērsām uzmanību kamermūzikai, taču gājām cauri arī opermūzikai un Bendžamina Britena repertuāram, jo Dītrihs Fišers-Dīskavs cieši sadarbojās ar Britenu. Mūzika bija viņa kaisle, viņš gribēja dalīties zināšanās un pieredzē.

Kad jauns dziedātājs strādā ar tik lielu meistaru, pastāv risks, ka audzēknis sāks imitēt savu varoni, centīsies izklausīties, kā izklausījās viņš. Man paveicās, ka es jau biju vecāks un Dītrihs Fišers-Dīskavs nelika man darīt lietas tā, kā viņš tās darīja. Meistarklasēs viņš bija precīzs un konkrēts, sniedza padomus, ko un kā vajadzētu uzlabot, taču katram studentam Dītrihs Fišers-Dīskavs to teica tikai vienu vai divas reizes – tālākais jau bija atkarīgs no paša jaunā mākslinieka, kuram bija jāizdara secinājumi un jāturpina strādāt.    

Ar ko Dītrihs Fišers-Dīskavs jūs visvairāk pārsteidza?

Savās publiskajās meistarklasēs Dītrihs Fišers-Dīskavs bija kautrīgs, vienmēr varēja just viņa uztraukumu. Kad pirmo reizi ierados uz privāto nodarbību viņa mājas viesistabā, ieraudzīju citu cilvēku – jautru, ironisku, bērnišķīgu, asprātīgu, smieklīgu.   

Esmu pateicīgs par katru mirkli, ko pavadīju kopā ar Dītrihu Fišeru-Dīskavu. Mēs runājām ne tikai par vokālo tehniku un interpretāciju, bet arī par skatuves mākslu kopumā, pasniegšanas veidu, manierēm, par to, kādai ir jābūt dziedātāja klātbūtnei uz skatuves, kā gatavot programmas, kā jāuzvedas ārpus skatuves un veidot attiecības ar koncertu rīkotājiem, menedžeriem un aģentiem. Dītrihs Fišers-Dīskavs man mācīja, kā komunicēt ar cilvēkiem, no kā ir jāuzmanās šajā profesijā un kurās lietās ir jābūt piesardzīgam. Dažreiz viņš man zvanīja desmit reižu dienā, lai dalītos ar idejām.

Viņš bija vairāk nekā skolotājs. Man bija sajūta, ka šis dižais dziedātājs manā priekšā atver savu zināšanu enciklopēdiju un savu emocionālo pasauli. Attiecībās ar pedagogiem tas negadās bieži. Dītrihs Fišers-Dīskavs mani ļoti atbalstīja, viņš bija dāsns. Par nodarbībām man nebija jāmaksā.

Vai viņš arī paredzēja jums kamermūzikas izpildītāja karjeru?

Jā, mēs kopā sagatavojām vairākas programmas. Viņš komentēja manas balss attīstību. Tolaik vēl biju jauns, taču reiz meistars teica: "Es dzirdu votāniskas nokrāsas tavā balsī!" Dītriham Fišeram-Dīskavam bija daudz audzēkņu, taču es domāju, ka viņam bija patīkami redzēt jauno vācu dziedātāju, kurš izrāda lielu interesi par dziesmu repertuāru un vēlas pēc iespējas vairāk par to uzzināt.

Dzīves beigās Dītrihs Fišers-Dīskavs izskatījās depresīvs, noguris un drūms. Viņš sēdējā savā krēslā, es stāvēju viņa priekšā, un man šķiet, ka māksliniekam tie arī bija būtiski brīži. Nesaku, ka esmu tikpat izcils kā Dītrihs Fišers-Dīskavs, taču tā bija vieduma un jaunības mijiedarbība. Manī viņš redzēja to, kā viņam pašam vairs nebija, un viņš juta, ka var palīdzēt manā attīstībā. Dziedātājs bija laimīgs strādāt ar kādu, kurš saprot kamermūziku. Dītrihs Fišers-Dīskavs to pieminēja vairākās rekomendācijas vēstulēs, kuras viņš man uzrakstīja.   

Teicāt, ka jūs ar Dītrihu Fišeru-Dīskavu runājāt arī par to, no kā ir jāuzmanās dziedātāja profesijā.

Kamermūzikas koncertos mākslinieks ir ļoti tuvu publikai, tā ir tikšanās aci pret aci. Dziedātājam nav kur paslēpties, starp skatuvi un zāli nav barjeras. Kontakts ir nepastarpināts, un šie apstākļi var likt klausītājiem domāt, ka viņi labi pazīst cilvēku, kurš stāv uz skatuves. Taču viņi pazīst izpildītāju, nevis Benjaminu Aplu vai kādu citu. Viņiem varbūt šķiet, ka veidojas personiskas attiecības, ka viņi ieiet mākslinieka dzīvē arī tad, kad viņš nav uz skatuves. Tas ir viens no aspektiem, par kuru ir jāatceras, un māksliniekiem ir jābūt piesardzīgiem. Mums ir jāzina, kā šādos apstākļos komunicēt ar cilvēkiem, saglabājot cieņu un laipnību. Tas pats attiecas uz sadarbību ar mūzikas jomas profesionāļiem. Ir jāzina robežas.

Visās šajās lietās Dītriham Fišeram-Dīskavam bija liela pieredze. Par to jums nestāsta mūzikas koledžā un konservatorijā. Bieži jaunie mākslinieki nezina, kā rīkoties šādās situācijās. Es rādīju Dītriham Fišeram-Dīskavam e-pasta vēstules, kuras saņēmu no menedžeriem un citiem šajā nozarē iesaistītajiem, un mēs kopā meklējām veidu, kā atbildēt un reaģēt. Māksliniekiem ir jāprot pareizi noraidīt piedāvājumus, kuri viņiem nešķiet pieņemami.         

Jūs uzstājaties ar dziesmu repertuāru Eiropā, Ziemeļamerikā un Āzijā. Cik liela ir klausītāju interese par kamermūziku?

Diskusijas par kamermūzikas nākotni turpinās jau vairākus gadu desmitus. Nesen lasīju 1974. gada interviju ar Dītrihu Fišeru-Dīskavu, un pirmais jautājums bija: "Dziesmu žanrs ir miris. Kā to varētu atdzīvināt?" Manuprāt, kamermūzikai ir milzīgs potenciāls, īpaši par to pārliecinājos, uzstājoties Āzijā. Pērn devos Indijas turnejā, un klausītāju atsaucība bija fenomenāla. Manos koncertos Vjetnamā skatītāju zālē nebija cilvēku, kuru vecums pārsniegtu 35 gadu robežu. Vidējais klausītāju vecums bija 24 gadi.

Āzijā man notika sarunas ar virtuālās realitātes projektu izstrādātājiem, kuri uzskata, ka dziesmas varētu veiksmīgi izmantot viņu projektos, jo šis žanrs piedāvā ideālu teksta un mūzikas kombināciju. Pēc tam jauno tehnoloģiju attīstītāji apmeklēja manu koncertu Londonas Vigmora zālē. Viņi teica, ka, piemēram, Franča Šūberta dziesma Ceļinieks uzbur fascinējošus dabas tēlus un var kļūt par pamatu kādam virtuālās realitātes darbam.

Iespēju ir daudz, taču bieži mēs paši, izpildītāji, nepalīdzam savam mākslas žanram. Pirmkārt, daži vokālisti dzied, skatoties notīs. Viņi pat neiemācās dziesmas! Esmu pārliecināts, ka nošu pults veido barjeru komunikācijā ar klausītājiem. Dziedātājiem ir jābūt labāk sagatavotiem. Otrkārt, vokālā kamermūzika nenoliedzami ir intelektuāls žanrs. Taču, par spīti tam, mums intervijās tas nav jāuzsver. Kamermūzikas dziedātājam – tāpat kā ārstam un priesterim – ir jābūt visaptverošām zināšanām un pieredzei.

Mūziķiem ir jāizdara savs mājasdarbs, mums ir jāpārzina gan mūzika, gan dzeja, gan vēsture. Mums ir jāpieslēdz iztēle. Neko nevienkāršojot, mums ir jāizdara tā, lai klausītājs varētu ne tikai visu saprast un sajust, bet arī kaut ko iegūt no tā. Mums ir jāatrod pareizais komunikācijas veids, mums ir jāzina, kā nodot klausītājam emocijas, kuras piepilda šīs brīnišķīgās dziesmas.

Var dzirdēt viedokli, ka klausītājiem ir grūti identificēties ar XIX gadsimta dzeju, jo tā nav valoda, kurā mēs runājam. Daļēji tam varētu piekrist, taču galvenais ir iedziļināties vēstījumā. Dziesmu tēmas ir pārlaicīgas – alkas pēc mīlestības, bailes no nāves, bailes zaudēt savu tuvāko cilvēku. Tas ir aktuāls mums visiem.

Vokālās kamermūzikas koncerts atšķiras no kino apmeklējuma. Jūs nopērkat biļeti uz filmas seansu, apsēžaties un gaidāt, kad sāksies izklaide. Savukārt dziesmu koncerts paredz dialogu starp izpildītāju un klausītāju – daudz intensīvāku dialogu nekā jebkurš cits koncerts. Mākslinieks no skatuves sūta vēstījumu zālē, un, lai gan publika verbāli neko neatbild, izpildītājs uzreiz sajūt reakciju. Tā ir domu un emociju apmaiņa. Kad klausītājs atnāk uz kamermūzikas koncertu, viņš kļūst par tā aktīvo dalībnieku. Viņš nav pasīvs vērotājs, tā nav vienvirziena kustība.

Vai operā ir citādi? Vai tā savā ziņā vairāk līdzinās filmai?

Operā ir pavisam citi apstākļi, tā ir cita vide. Dziedātājs no operteātra skatuves neredz publiku, un tā ir principiāla atšķirība no kamermūzikas koncerta. Operā ir spilgti prožektori, skatuvi no zāles atdala dabiska barjera – orķestra bedre. Vienmēr saglabājas distance. Tāpēc dažiem operdziedātājiem ir grūti uzstāties kamerzālēs, viņi ir pieraduši pie operskatuves, un viņiem ir psiholoģiski sarežģīti veidot tiešu kontaktu ar klausītājiem. Operā dziedātājiem ir kostīmi un grims, viņi spēlē lomu saskaņā ar režisora idejām. Mākslinieks iemiesojas tēlā, viņam ir aizsargslānis, tāds gliemežvāks, cita āda. Protams, arī opera prasa daudz vokālā un emocionālā spēka, taču dziedātājam vienmēr ir drošības josta – viņš ir tēlā un nespēlē sevi. Kamermūzikā šī čaula nokrīt. Tas ir gan vilinoši, gan biedējoši – dziedātājam ir jāatveras un jāizpauž sevi.

Kā izpaudīsiet sevi programmā Heimat, kuru 18. augustā dzirdēsim jūsu koncertā festivālā Rīga Jūrmala?    

Heimat (2017) ir mans soloalbums, kuru laidusi klajā ierakstu kompānija Sony Classical. "Heimat" vācu valodā ir liels, ietilpīgs vārds, kas tulkojumā nozīmē ko vairāk nekā tikai mājas un dzimtene. Tas ietver identitāti un piederības sajūtu. Pagātnē šo vārdu savā labā izmantoja dažādi režīmi un vadoņi.

Man gribējās padomāt par to, ko šis vārds nozīmē tagad, globalizācijas un imigrācijas laikā. Šī tēma uzrunā cilvēkus visā pasaulē. Piemēram, es uzstājos ar šo programmu Honkongā, kur dzīvo daudz britu un ķīniešu. Piederības sajūta ir viena no galvenajām tēmām romantisma laikmeta dzejā. Albumā ir apkopotas man pašam visbūtiskākās kompozīcijas – divas trešdaļas ir vācu dziesmas kā veltījums manai izcelsmei, viena trešdaļa ir angļu dziesmas kā cieņas apliecinājums Anglijai, kur es dzīvoju pēdējos deviņus gadus.

Programmā Heimat es runāju starp dziesmām, skaidroju, ko tās man nozīmē un par ko ir stāsts. Varbūt esat pamanījuši: kad koncerta beigās mākslinieks uz skatuves piesaka piedevas, publikas reakcija uzreiz mainās – cilvēkiem patīk dzirdēt, kā solists runā, un tas uzreiz veido ciešāku kontaktu. Ceru, ka mani komentāri palīdz klausītājiem noskaņoties mūzikas uztveršanai un viņi sāk aizdomāties, ko šīs dziesmas var nozīmēt viņiem.

Klausītājiem, kuri nav pieraduši apmeklēt vokālās kamermūzikas koncertus, šāda programma – dažādu autoru skaņdarbu izlase – var būt vieglāk pieejama nekā vienots dziesmu cikls. Jā, Franča Šūberta Ziemas ceļš un Skaistā dzirnavniece, tāpat kā Roberta Šūmaņa cikli, ir dramaturģiski perfekti veidoti meistardarbi, bet pieļauju, ka kādam klausītājam var būt grūti sekot līdzi Ziemas ceļa vai Skaistās dzirnavnieces varoņa gaitām un viņu var uzrunāt programma, kurā ir apkopotas dažāda noskaņojuma dziesmas.

Jūs raksturojat projektu Heimat kā ļoti personisku. Vai tas nozīmē, ka tajā atveraties vairāk nekā citās koncertprogrammās?  

Jā, es tā domāju. Šajā sakarā izstāstīšu jums par vienu no uzdevumiem, kas mums mācību laikā bija jāizpilda. Mums bija jānodzied viena un tā pati frāze, taču katru reizi tā bija jāpiepilda ar citu emociju. Vokālā pedagoģe mums katram čukstēja ausī: atcerieties garšīga ēdiena sajūtu mutē un dziediet! Atcerieties brīdi, kad izšķīrāties no draudzenes, un dziediet! Atcerieties, kad pēdējo reizi jums sāpēja, un dziediet! Mums bija jāiedomājas šī konkrētā situācija un no jauna jāizdzied viena un tā pati frāze. Citiem studentiem, kuri mūs klausījās un nezināja, kādu vēstījumu cenšamies nodot, bija jāatbild uz jautājumu, ko viņi sajūt mūsu dziedājumā. Ja jūs dziedat desmit cilvēkiem, katrs to uztver citādi, un jūs dzirdēsiet desmit dažādu viedokļu.    

Ja solists dzied par nāvi, viņam priekšnesuma laikā nav obligāti jādomā par alkām pēc nāves. Viņam ir jāatrod kāda cita spēcīga emocija, kas varētu "aizstāt" dziesmā pausto, lai precīzi nodotu skaņdarba vēstījumu. Viss ir atkarīgs no paša solista – viņš var iedomāties kaut vai par negaršīgām brokastīm, bet klausītāju šis sniegums aizkustinās līdz sirds dziļumiem un pēc koncerta viņš nāks klāt pie dziedātāja ar pateicības vārdiem.

Kā jūs cenšaties atrast savu pieeju pazīstamiem dziesmu cikliem, kurus var dzirdēt izcilāko interpretu sniegumā? Kā izdarīt tā, lai atšķirtos no citiem māksliniekiem?

To nedrīkst izvirzīt par mērķi – apzināti atšķirties no citiem. Man ir savs process, kā es apgūstu skaņdarbus. Sāku ar to, ka pierakstu tekstu. Man ir jāsaprot dziesmas literārā pirmavota struktūra un ideja, jo komponists mēdz nedaudz mainīt dzejoļa oriģinālo ritmu un plūdumu. Es pierakstu tekstu ar roku, daru to atkal un atkal. Šis darbs aizņem vairākas stundas, tā es iemācos tekstu. Darba procesā man apkārt ir daudz papīra un piezīmju. Kādu dienu, kad man būs sava māja, vienā no istabām tapešu vietā izmantošu savus pierakstus. Primāri es domāju par vārdiem, nākamais solis ir mūzika.

Vai jūs iedvesmo mūsdienu slavenākie kamermūzikas dziedātāji – jūsu tautieši baritoni Matiass Gērne un Kristiāns Gerhāers?

Jā, noteikti. Viņi fascinē un iedvesmo ne tikai ar savu muzikalitāti, bet arī personību, tāpēc viss, ko dara šie mākslinieki, ir īpašs. Dažreiz dzirdu kādu dziedātāju un domāju – es arī vēlētos tā dziedāt!

Kad biju jauns un vēl strādāju bankā, mana vokālā pedagoģe aizsūtīja mani uz Roberta Šūmaņa konkursu Cvikavā. Labi atceros -– biju savā viesnīcas numurā un dzirdēju, ka blakusistabās no abām pusēm vingrinās divi citi baritoni. Visi dziedāja vienu un to pašu repertuāru. Es klausījos un domāju – šis noteikti ir labāks par mani, bet esmu labāks par to otro. Tas ļoti destabilizēja manu mentālo stāvokli, un mans sniegums konkursā nebija labs.

Katram no mums ir svarīgi būt spējīgam novērtēt kolēģu sniegumu un saprast, ko viņi dara labāk nekā es. Katrs kaut ko dara citādi, mēs atšķiramies cits no cita. Tikai tad, ja tu apmeklē citu dziedātāju koncertus un novērtē viņus, tu vari pilnvērtīgi turpināt darboties un nedomāt – ak vai, es neesmu pietiekami labs!

Jūs bieži uzstājaties Armani uzvalkos. Kā izvēlaties skatuves kostīmus?

Jā, no šī gada sadarbojos ar Armani. Tas ir interesanti, ka pēc koncertiem pie manis pienāk klausītāji un komentē izskatu: jūsu kurpes šoreiz nebija pietiekami labi notīrītas, bikses bija par īsu... Acīmredzot cilvēkiem zālē pusotrā stundā, kamēr ilgst koncerts, pietiek laika, lai visu rūpīgi izpētītu.

Lai ērti justos uz skatuves, jums ir nepieciešams labs uzvalks un labs pianists?

Citā secībā – pirmajā vietā ir labs pianists. Dzintaru koncertzālē uzstāšos kopā ar Saimonu Leperu, viņš ir viens no maniem pastāvīgajiem skatuves partneriem. Es sadarbojos ar daudziem pianistiem. Citi dziedātāji izvēlas strādāt ar vienu vai diviem, jo tā ir vieglāk un nav jātērē daudz laika mēģinājumiem. Taču mani iedvesmo sadarbība ar dažādiem mūziķiem. Tā veicina gan izaugsmi, gan jaunas interpretācijas meklēšanu. Es uzstājos ar pianistiem Greiemu Džonsonu, Džeimsu Baijē, Helmūtu Deiču, Malkolmu Martino un Džūliusu Dreiku. Jaunās sezonas sākumā Londonas Vigmora zālē pirmo reizi muzicēšu kopā ar Kristianu Bezeidenhautu.

Vai dziedātājs var justies laimīgs priekšnesuma laikā? Vai tomēr šī sajūta nāk pēc veiksmīgi aizvadīta koncerta?

Jā, es varu justies laimīgs dziedot. Kad uz skatuves viss izdodas, tā ir visskaistākā, visbrīnišķīgākā sajūta dzīvē. Gandarījums. Brīdī, kad noeju no skatuves, es aizdomājos: kas tas tikko bija? Pusotra stunda paskrēja kā trīs sekundes. Tas bija viens mirklis. Māksliniekiem rodas atkarība no šiem maģiskajiem mirkļiem.

Kamermūzika pieprasa lielu koncentrāciju, dziedātājam ir jāatceras ļoti daudz teksta. Dažreiz mani pārsteidz, kā darbojas smadzenes. Sākas nākamā dziesma, es zinu, ka man ir jādzied pēc četrām taktīm, bet es nespēju atcerēties pirmo vārdu. Es stāvu skatītāju priekšā, redzu visas sejas, laiks it kā apstājas, un es domāju – kas tagad būs? Trīs taktis, divas... Esmu panikā, jo neatceros tekstu... Atliek viena takts... Ko darīt? Vai man ir jāizdomā vārdi? Precīzi tajā brīdī, kad man ir jāiestājas, es sāku dziedāt visu kā vajag. Joprojām nesaprotu, kā tas ir iespējams, taču tas ir atmiņas fenomens.

Tas ir brīnums, kā darbojas cilvēka smadzenes, kā darbojas ķermenis. Dziedātājiem ir jāuzticas savai atmiņai un smadzenēm. Man ir kolēģe, kura pirms katra koncerta trīs reizes atkārto: "Esmu vislabākā." Viņa uznāk uz skatuves un dzied kā eņģelis. Uz skatuves ir jākāpj ar pārliecības sajūtu.

Mums, māksliniekiem, ir jāatceras, ka publika ir mūsu pusē. Skatītāji ir draugi, viņi nāk ar vislabākajām vēlmēm. Viņi nav pret mums, viņi ir kopā ar mums. Koncerts nav noklausīšanās, talantu atlase vai konkurss. Mēs pavadām kopā pusotru stundu no savas dzīves.  

Informācija: benjaminappl.com

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Tarantīno triumfs un kvēle

Lieliskā filma Reiz Holivudā mudina piedot režisoram Kventinam Tarantīno viņa grēkus un iemīlēt viņu no jauna. Šis ir viens no labākajiem darbiem amerikāņu autora karjerā

Lietu godība(1)

Taktika kritizēt patērētājsabiedrību, izgatavojot lietas, ko nemaz nevar patērēt, ir izgāzusies. Mode noveco mērkaķa ātrumā

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja