Jaunajā koncertprogrammā Patrīcija Kāsa izpilda visus savus hitus un izcilā, pērnā gada nogalē iznākušā albuma Patricia Kaas dziesmas. Šo turneju viņa atklāja janvārī Francijā, es apmeklēju vienu no pirmajiem koncertiem Plejēla zālē Parīzē. Koncerts ir grandiozs – Patrīcija Kāsa ir atraisījusies, no jauna izvētījusi trijos gadu desmitos uzkrāto repertuāru un radikāli pārveidojusi savu populārāko dziesmu aranžējumus. Vienas skan kā trauksmaini džezīgi valši, citas iedrebas blūzīgās konvulsijās un pārsteidz ar postroka asumu grupas Sigur Rós stilā. Nekādas nostalģijas un teatralitātes – tā ir mūsu laikam atbilstoša nopietna un personiska popmūzika. To radījusi pieredzējusi sieviete, kura labi izskatās un daudz domā.
Šansona seju 2017. gadā Patrīcija Kāsa ir mainījusi līdz nepazīšanai. Sevi pašu uz skatuves māksliniece ir atradusi improvizētā dejā Pīnas Baušas garā. Koncerta dramaturģijas pamatā ir sirdspukstu ritms un sievietes enerģijas spēks. Lai kāds arī būtu Patrīcijas Kāsas dziesmu aranžējums, priekšplānā vienmēr ir balss, kurā ir jūtama gan ugunīga, gandrīz postoša kaisle, gan ledaina atsvešinātība. Priekšnesums ir dramatisks un skaists, Patrīcija Kāsa ir lieliskā formā. Neilgi pirms vizītes Rīgā viņa atbildēja uz KDi jautājumiem.
Kāda ir jūsu jaunās koncertprogrammas ideja?
Divas iepriekšējās programmas – veltījums 30. gadu kabarē kultūrai Kabaret un veltījums Edītei Piafai Kaas chante Piaf – bija iestudētas kā liels šovs. Šoreiz es vēlējos vienkārši sniegt koncertu. Vēlējos atskatīties uz savu repertuāru, dziesmām, kuras klausītāji pazīst, un pasniegt tās jaunā skanējumā, jo dažām kompozīcijām aprit trīsdesmit gadu. Publika varētu teikt: nē, nē, nē, mēs gribam dzirdēt šīs dziesmas tā, kā tās skan oriģinālajā ierakstā, nevajag neko mainīt!
Šajā turnejā esam snieguši vairāk nekā piecdesmit koncertu, un atsauksmes ir ļoti labas – visiem patīk jaunie aranžējumi, svaigās interpretācijas. Klausītāji var atklāt šīs dziesmas no jauna, mēs tajās esam atstājuši daudz telpas balsij.
Esmu uz skatuves ar ļoti labu grupu, katrs mūziķis ir personība, tas ir dzirdams. Es brīvi kustos, dejoju, kā man patīk to darīt. Nedaudz arī runāju, taču pārsvarā dziedu. Protams, skan jaunā albuma dziesmas. Programma ir emocionāla, ceru, ka klausītājiem tā sagādā baudu. Redzu, ka daudzi zālē smaida un izskatās laimīgi. Tas nav šovs, tas ir koncerts.
Jūs daudz dejojāt arī divos iepriekšējos koncertiestudējumos. Arī šajā koncertā kustībai ir liela nozīme. Vai deja jums sniedz īpašu atbrīvošanās sajūtu?
Šajā programmā deja ir pilnīgi dabiska, tā ir mana absolūta improvizācija. Tā es kustos, ja aizeju uz klubu. Iepriekšējos šovos man bija deju partneris vai partnere, horeogrāfija bija iestudēta un noslīpēta, mēs ilgu laiku veltījām mēģinājumiem. Šajā koncertā jūtos brīva. Man ir 50 gadu, trīsdesmit no tiem esmu pavadījusi uz skatuves. Mana būtība un apziņa nav mainījusies, taču esmu guvusi lielāku pārliecību par visu, ko daru. Tas atspoguļojas gan dziesmu izvēlē, gan veidā, kā es dziedu un kustos. Es jūtos pārliecināta un daru, ko vēlos.
Jūs neesat savu dziesmu autore, taču jums ir ļoti personiska un emocionāla izpildījuma maniere, kas ļauj noticēt, ka viss, ko dziedat, ir patiess stāsts par jums. Vai jaunā albuma skaņdarbus var uzskatīt par autobiogrāfiskiem? Vai mēs varam uzzināt kaut ko vairāk par jūsu personību, klausoties šīs dziesmas?
Jūs vienmēr varat uzzināt par manām emocijām un jūtām, tās ir patiesas. Dziesmu stāstiem nav jābūt autobiogrāfiskiem, taču kaut kādā ziņā tie ir autobiogrāfiski, jo esmu izvēlējusies katru kompozīciju, jo mani aizkustina vārdi un melodija.
Nav tādu lietu, par kurām es nevarētu dziedāt, ja tās mani saviļņo vai uztrauc, pat ja tās ir emocionāli smagas. Piemēram, skaņdarbs Le jour et l’heure ir par terora aktiem, kas notika Parīzē 2015. gada novembrī, tajā pašā laikā tas ir ļoti personisks un var uzrunāt katru klausītāju. Brīdī, kad pēkšņi zvana telefons un jūs uzzināt, ka ar tuvu cilvēku ir notikusi nelaime, jūsu dzīve mainās. Jūs vienmēr atcerēsieties, kur bijāt un ko darījāt, kad saņēmāt šo vēsti.
Ko sagaidāt no dziesmu autoriem, kuri jums piegādā muzikālo materiālu?
Ir daži mākslinieki, ar kuriem es noteikti vēlējos sadarboties, viens no tiem ir beļģu mūziķis Arno. Aranžēt dziesmas uzaicināju britu multiinstrumentālistu Finku jeb Finu Grīnolu (29. septembrī viņš uzstāsies koncertzālē Palladium Rīga – J. J.). Lielāko daļu kompozīciju šim albumam esmu atlasījusi "aklajā testā", nezinot autoru vārdus. Es klausījos mūziku un izvēlējos – patīk vai ne. Negribēju, lai mani ietekmē fakts, vai pazīstu autorus vai ne. Ar nepacietību gaidīju pārsteigumus – kādas melodijas viņi man piedāvās? Kādus vārdus ieliks man mutē? Ja man kaut kas nederēja, mēs to mainījām. Dažu dziesmu vārdus pārrakstījām trīs četras reizes, kamēr jutu, ka tie man piestāv, atbilst manām sajūtām un tam, ko vēlos izpaust.
Savu jaunāko disku biju iecerējusi kā franču šansona albumu, taču elegantu un – man nepatīk vārds "moderns" – mūsu laikam atbilstošu. Es klausos dažādu stilu mūziku un vēlējos, lai to varētu saklausīt arī manā albumā.
Vai jūsu karjerā ir bijuši brīži, kad domājat: "Ja tikai es pati spētu komponēt dziesmas!"?
Protams! Dažreiz es saku sev: ja tikai es mācētu spēlēt ģitāru! Tagad to būtu sarežģīti iemācīties. Ka tik nav par vēlu! Kaut gan nekad nav par vēlu. Nezinu, vai man ir dziesmu autores talants – tas nav vienkārši. Jā, būtu lieliski, ja es pati varētu sacerēt dziesmas. No otras puses, citi to tik labi dara manā vietā, un es varu pieslēgties vēlāk, lai pielāgotu kompozīciju savām vajadzībām. Kad es to ieskaņoju, tā kļūst par manu dziesmu.
Šķiet, daudzas jaunās dziesmas vēsta par vientulību, bet tā ir piepildīta, skaista vientulība.
Jā, piemēram, dziesmā Ma tristesse est n’importe où ir jūtama vientulība un skumjas, taču tas viss piepilda manu dzīvi ar skaistumu – laimes brīži kļūst arvien svarīgāki un spēcīgām emocijām piesātinātāki. Es pati esmu izvēlējusies šādu dzīvesveidu: ja tava karjera ilgst 30 gadu, tu gribot negribot nonāc izolācijā un jūties vientuļš. Es kaut ko cenšos mainīt savā dzīvē, bet tas nav viegli.
Mēs dzīvojam dīvainā pasaulē, mēs vairs nekomunicējam tieši, mēs sarunājamies internetā, sūtām īsziņas. Tas nepalīdz uzlabot dzīvi un attiecības. Tieši tāpēc mana lielākā kaislība vienmēr ir bijusi koncertēšana. Uz skatuves es jūtos vislabāk, uzstāšanās man sniedz vislielāko gandarījumu, jo tā ir realitāte, mirklis šeit un tagad, kuram var ticēt. Ja cilvēki nopērk biļeti uz koncertu, tas pierāda, ka viņi vēlas mani dzirdēt. Mēs pavadām šo laiku kopā, tas ir patīkami. Tajā nav nekā nepatiesa, samākslota, viss pārējais mūsdienās šķiet mulsinošs un dīvains.
Ko jūs vēlētos mainīt savā dzīvē? Sniegt mazāk koncertu un vairāk laika veltīt sev?
Es vienmēr esmu bijusi nopietna, tāds ir mans raksturs. Esmu disciplinēta, to man ir iemācījuši vecāki, un tas ir man asinīs. Taču es cenšos vairāk baudīt dzīvi ārpus savas profesionālās darbības. Cenšos atvēlēt vairāk laika sev. Man vairs nekas nevienam nav jāpierāda, un es saku sev: dari, ko vēlies. Tas nav vienkārši, jo šovbiznesā valda spriedze. Visi ir pārņemti ar to, vai radio atskaņos tavu dziesmu vai ne. Kādam formātam tā atbilst? Es atļaujos par to nedomāt. Cenšos būt laimīga, citādi ir grūti dzīvot.
Iespējams, retāk došos turnejās, taču šī atkal ir ilga turneja. Es jau esmu šo to mainījusi savā dzīvē: man bija māja, es to pārdevu. Man ir dzīvoklis Parīzē, varbūt es kaut kur pārcelšos. Man ir jāpārkārto dažas lietas – jūtu, ka 50 gadu vecumā manā dzīvē ir jauns sākums.
Jūsu jaunajās dziesmās nepārprotami ir jūtams sievietes spēks.
Es nezinu, vai šīs ir dziesmas par sievietes spēku, man nebija plāna ierakstīt feministisku albumu. Galu galā tas tāds ir sanācis, vismaz daļēji – noteikti. Pēc 30 gadiem, kas pavadīti šajā profesijā, tu neizbēgami nonāc pie šāda materiāla. Es to izvēlos dabiski un intuitīvi. Šīs ir dziesmas par to, kas notiek ar sievietēm, ko viņas piedzīvo un pārdzīvo. Lai kāds arī būtu dziesmas saturs, vienmēr ir sajūta, ka durvis ir pavērtas un tuneļa galā ir gaisma. Lai cik sarežģīta būtu situācija, mēs atradīsim izeju.
Es nenovēršos no smagnējām tēmām, jo tāda ir mana un apkārtējo cilvēku dzīves pieredze. Satiekoties ar draugiem, jūtu, ka visi vēlas būt pēc iespējas atvērtāki – nav tādu lietu, par kurām kāds nevēlētos runāt. Neviens neslēpjas un nesaka: "Es negribu par to runāt, jo tas ir pārāk dziļi un sarežģīti." Tieši pretēji – mēs dzīvojam laikā, kad cilvēki ir gatavi runāt par visu.
Ja esam gatavi runāt par visu, es jautāšu – ko jūs domājat par jauno Francijas pirmo lēdiju Brižitu Makronu?
Vēl ir pāragri spriest, pēc prezidenta vēlēšanām nav pagājušas divas nedēļas. Šķiet, Brižita uzlādē prezidentu ar spēku un pārliecību. Man patīk, ka līdzās valsts līderim ir sieviete, kura ir par viņu vecāka. Parasti viss ir otrādi. Ja esi vecāks, tev ir lielāka dzīves pieredze. Sieviete nodod šim čalim savu pieredzi – tas ir lieliski. Ceram, ka viņš ir inteliģents jauns cilvēks. Mums viņš būs jāiepazīst, mēs neko daudz par viņu nezinām. Viņš tik ātri ir kļuvis par prezidentu – tur ir jābūt kaut kam labam. Drīz redzēsim. Mēs visi gaidām pārmaiņas.
Esmu dzirdējis no draugiem, ka ik vasaru jūs cītīgi apmeklējat gandrīz visus slavenā Montrē džeza festivāla koncertus. Kādas emocijas vēlaties saņemt, dodoties uz koncertiem kā klausītāja?
Mani vienmēr ir interesējis, kā mākslinieki izturas uz skatuves. Montrē festivālā mani sajūsmināja amerikāņu blūzroka grupa Alabama Shakes, tās koncertā es jutos laimīga. Alabama Shakes soliste Britānija Hovarda ir harismātiska mūziķe. Viņai ir seja kā vecam bērnam.
Alabama Shakes koncertā es sēdēju balkonā, taču vieta bija briesmīga, es nokāpu lejā un pievienojos pūlim parterā. Tur bija izcili, un kādā mirklī Britānija ieskatījās man acīs. Es jutos pārņemta: "Viņa mani ir pamanījusi, viņa domā par mani!" Man bija svarīgi un patīkami to izjust, jo es zinu, ka tas var notikt arī manā koncertā, kad esmu uz skatuves un ieskatos kādam cilvēkam acīs.
Pirms pusotra gada es apmeklēju grupas U2 šovu. Tajā tika izmantots milzīgs ekrāns, kurš bija izvietots parterā, un kādā brīdī es sapratu, ka skatos nevis uz mūziķiem, bet uz šo sasodīto ekrānu. Viņi tajā bija pazaudējušies, jo tas bija pārāk liels. Man gribējās, lai U2 vienkārši spēlētu uz skatuves un es varētu redzēt katru no četriem mūziķiem.
U2 šovā bija mirklis, kad uz skatuves tika uzaicināts skatītājs, viņam tika iedota kamera, un viņš filmēja visu notiekošo – šo fragmentu interneta tiešraidē no Parīzes varēja redzēt visā pasaulē. Tas ir neiedomājami, kādas iespējas mums sniedz mūsdienu tehnoloģijas. Taču man ļoti pietrūka vienkāršas koncerta sajūtas – gribēju redzēt grupu uz skatuves, nevis ekrāna konstrukcijas iekšienē.
Kāpēc par jaunās programmas noslēdzošo dziesmu esat izvēlējusies 1988. gada hitu D’Allemagne?
Tā tas ir sanācis. Kad sākat mēģinājumus, dziesmu secība vēl nav skaidra. Tā veidojas mēģinājumu procesā, jūs saprotat, ka šis ir spēcīgs numurs, tajā labi skan vokāls un ar to ir vērts noslēgt koncertu, lai publikai paliktu atmiņā balss, nevis kāds aranžējums vai deja.
Patrīcija Kāsa
Arēnā Rīga 19.V plkst. 19.30
Biļetes Biļešu servisa tīklā EUR 39,60–59,60