Viņas fotogrāfijās ikviens cilvēks izskatās burvīgs, saka kuratore Līga Lindenbauma. Tā patiešām ir. Intas Rukas jaunā kolekcija – izstāde Zem šīm pašām debesīm – skatītāju atkal iegremdē fotogrāfes tik pazīstamajā izteiksmē, kuru viņa konsekventi slīpē jau vismaz 30–40 gadu. Viņa māk dzīves īstenībai pieskarties saudzīgi un reizē ļoti tieši. Inta Ruka nekad cilvēkus nešķiro, netiesā, neinterpretē, neglorificē un nedramatizē. Varbūt tieši tāpēc ir atzīta par vienu no labākajām dokumentālajām fotogrāfēm pasaulē?
Inta Ruka ir saņēmusi prestižas mākslas balvas un uzstājas ar lekcijām ārvalstu mākslas augstskolās, bet ne ar ko nesalīdzināmas ir viņas fotografēto cilvēku sirsnīgās dāvanas. Piemēram, kāda sieviete no Amālijas ielas koka nama viņai pateicībā uzdāvinājusi lielu vīriešu šampūna pudeli, bet vecais Kuzma cikla Mani lauku ļaudis tapšanas laikā bijis ar mieru pozēt, jau akls būdams: "Saki, meitiņ, kur tev vajag, es tev pasēdēšu."
Izstāde Zem tām pašām debesīm Mūkusalas mākslas salona divos stāvos būs skatāma līdz 26. oktobrim. Tā tapusi trīs vasarās Balvos un apkaimē, šoreiz apzināti cilvēku dzīvesstāstos meklējot Latvijas vēstures atslēgas punktus. Kuratore Līga Lindenbauma uzsver cikla vērtību, jo "ir piefiksēts daudz kas tāds, kā drīz vairs nebūs". Vai tā būtu pie mājas sienas uz nagliņas pakārtā Domicellas bleķa krūzīte, kura pati izskatās kā apaļš liktenis, vai – onkuļa lopu deķis, uz kura amatierlidmašīnu meistars Valdis Kamaldiņš bērnībā mācījies lidot.
"Analogi ar roku kopētajai sudraba kopijai ir dziļums. Pilnīgi cita attēla plastika," Intas Rukas roku darba neatkārtojamo šarmu un dzīves sāli raksturo kuratore. Viņas kadrā majestātiskā vienkāršības grācijā ievietotie cilvēki ir gan sijājuši zeltu Kolimā, gan ģērējuši ādas, gan pārvadājuši atombumbas, gan gatavojušies uzņemt filmu par "valkātājiem" – cilvēkiem, kas ved pāri robežai vjetnamiešus, – kā nejauši sastaptais Ivars Zviedris.
Daži no Intas Rukas fotografēto cilvēku spilgtākajiem aforismiem: cilvēks ir sīksts kā suns, visu var izturēt; dzērumu var izgulēt, dullumu – nekad; ja godīgi – mīlestību nevar izstāstīt.
Inta Ruka (1958) konsekventi strādā melnbaltajā fotogrāfijā un portreta žanrā, fokusējoties uz konkrētu teritoriju iedzīvotājiem un viņu dzīvesstāstiem. Apjomīgā kolekcija Mani lauku ļaudis (1983–1998), kas dokumentējusi Balvu rajona viensētu iemītnieku dzīvi gandrīz 20 gadu garumā, izstādīta Venēcijas biennāles Latvijas paviljonā (1999). Rīgas iedzīvotājiem veltītas kolekcijas Cilvēki, kurus satiku (1999–2004) un Amālijas iela 5a (2004–2008). 2011. gadā Inta Ruka nominēta Purvīša balvai par izstādi Amālijas iela 5a.
"Cikli – tas ir nosacīti. Es jau vienmēr tik un tā bildēju tikai cilvēku portretus," saka pati Inta Ruka.
Skatītāja acīs jūsu rokraksts šķietami nemainās. Kuratore saka – jūs nemēdzat taisīt stila rokādes vai salto. Kā jūs pati to izjūtat?
Es visu laiku domāju, ka veids, kā es fotografēju, ir ļoti tradicionāls. No seniem laikiem, kad sākās dagerotipi vai tintaipi, – cilvēki sēdēja un skatījās kamerā. Veids ir ļoti vienkāršs, nedomāju, ka tas mainās. Mainās tas, ka konkrēti izdomāju, kā kolekciju gribu veidot, bet fotografēšanas veids ir pilnīgi tas pats.
Ciklam Zem tām pašām debesīm jūs izdomājāt karkasu, mezgla punktus? Pastāstiet, lūdzu, ko jūs bijāt iecerējusi un kas bija spontānais, kas procesā notika pats no sevis?
Man bija doma fotografēt Rīgā. Biju izdomājusi izveidot kolekciju par cilvēkiem, kā mēs dzīvojam, kādi mēs visi esam. Kad bildēju Argentīnas revolucionāru – vecs onka. Kad nobildē un sāc runāt ar viņu un viņš sāk stāstīt – liekas, ka tas ir kaut kas prātam neaptverams, ko cilvēks ir darījis! Mani pārsteidza, ka viņš bijis gatavs nomirt, lai cilvēki dzīvotu labāk. Biju pilnīgi pārņemta ar Argentīnas revolucionāriem. Taisīju kolekciju par cilvēkiem, kuri bijuši dažādos karos. Tad es domāju, ka ļoti gribētos izveidot kolekciju, kurā ir ļoti dažādi cilvēki. Gribējās izveidot kolekciju, kurā varētu redzēt Latvijas vēstures notikumus, kam gājuši cauri Latvijas cilvēki. Būtiskākie notikumi – pasaules karš, padomju laikos Afganistāna un Černobiļa, Tautas fronte, barikādes. Arī padomju laiks. Es arī esmu dzīvojusi padomju laikā. Esmu dzimusi 1958. gadā, un manā dzīvē tas ir bijis diezgan nozīmīgs posms. Man gribējās parādīt visus. Man zvanīja Balvu muzejs un gribēja izstādīt ciklu Mani lauku ļaudis. Teicu – tas cilvēkiem nebūs tik interesanti. Balvos interesanti būs tad, ja pazīsi kādu no pilsētas, kurš turpat riņķī dzīvo, ar kuru esi Superneto vai Maksimā kopā iepircies vai sēdējis blakus Dziesmu svētkos. Piedāvāju, ka braukāšu uz Balviem un novadu un bildēšu cilvēkus tur. Muzeja direktore Iveta Supe man palīdzēja sameklēt cilvēkus, kas ir bijuši Černobiļā, Afganistānā. Tālāk meklēju pati. Izdomāju, ka gribu katoļu mācītāju. Citreiz ar interesantiem cilvēkiem vienkārši dzīve saveda kopā. Man gribējās uztaisīt izstādi kā puzli, kur katrs ienes savu dzīves posmiņu. Ir ļoti daudz teksta, kas ir jālasa.
Apskatījos izstādi divos veidos – gan portretus vienus pašus, gan lasot tekstus. Reizēm tas, ko cilvēki saka par sevi, ir ļoti negaidīti. Piemēram, mācītājs, pēc izskata rāms vīrs, – galvenais, ko gribējis pateikt par savu dzīvi, ir tas, kas viņš ir straujš. Pirmā acu uzmetienā nevari uzminēt, kas cilvēkā slēpjas.
Es nekad nevaru uzminēt. Priesteris Jānis Bārtulis uz mani ir atstājis ārkārtīgi milzīgu iespaidu. Viņš ar mani runājās stundām. Kad gāju ārā, biju pilnīgi laimīga. Viņš ir miris. Esmu priecīga par to, ka man dzīvē izdevās viņu sastapt. Viņš bija, kā krievi saka, mudrij, mudrec. Jā, to viņš pats teica, ka viņš ir straujš. Viņš ir ārkārtīgi daudz izdarījis un tomēr saka – vajadzēja darīt vēl vairāk. Katrs cilvēks, kuru es satiku, tagad ir daļa no manas dzīves. Nevaru vairs abstrahēties. Ja neizlasa tekstu zem portreta, tas ir tikai garāmgājējs uz ielas. Nāk cilvēki ar likteņiem, rūpēm, notikumu bagāžu, bet mēs jau nezinām, tikai redzam. Gribējās parādīt, ka sabiedrība ir ļoti dažāda un visiem ir rūme zem saules. Tas viss ir jālasa. Tas, protams, ir ilgi. Nezinu, vai cilvēki ir gatavi. Man vienmēr ir paticis klausīties, kad cilvēki kaut ko stāsta. Tas ir no seniem laikiem.
Cik saprotu – satikšanās, uzklausīšana, sarunas ir neatņemama jūsu fotomākslas daļa? Vai jūs cilvēks bez likteņa nemaz neinteresē?
Mani interesē visi, bet tas ir kā dzīvē – katram ir sava vieta. Katram savs veiksmes stāsts vai liktenis. Visi kopā mēs esam valsts iedzīvotāji, bet ļoti dažādi. Mani interesēja to parādīt. Manas paaudzes vīrieši – kur tikai viņi nav dienējuši armijā! Ko tikai nav darījuši! Padomju laikā par to nerunāja. Radinieku Mārci Sarču pazīstu kopš bērnības. Nemaz nezināju, ka viņš uz pāris mēnešiem ir bijis Mandžūrijā, tur bija ārkārtīgi smagas cīņas. Iedomājos, ķīnieši var šaut, bet viņiem ir tikai mācību patronas.
Vai visi cilvēki bija gatavi jums uzreiz atvērties un stāstīt par sevi? Visi bija tādi mutīgi?
Jā, visi mutīgi.
Vai visiem uzdevāt vienus un tos pašus jautājumus? Vai spontāni piemērojāties katram cilvēkam un situācijai?
Es vienmēr visiem izstāstu, ka taisu izstādi. Izstāstu domu, ka būs bilde un teksts. Bildes es viņiem rādīju vai arī sūtīju vēlāk internetā. Cilvēki stāstīja daudz, bet man gribējās, lai mozaīka veidotos ļoti dažāda. Cilvēki grib stāstīt. Man liekas, ka mēs mazāk gribam klausīties. Nav tā?
Laikam jau ir.
Mani vienmēr interesē, ko strādā tagad un ko darīja agrāk.
Runāšana notiek pirms vai pēc bildēšanās? Vai dažādi?
Faktiski – pēc tam. Vispirms uzbildēju, jo nevar zināt, cik pēc tam būs daudz laika.
Esat teikusi, ka ikvienam cilvēkam ir sava telpa un ka jums ir svarīgi viņu fotografēt tur, kur viņš jūtas droši un labi. Vai tā tapa arī jaunais cikls?
Tas vairāk bija padomju laikos. Toreiz vairāk fotografēju iekštelpās. Tagad bildēju uz ielas vai citur, tā ir kopējā vide.
Lasīju, ka jūs lielā mērā cilvēkiem ļaujat pašiem izvēlēties, kur sēdēt vai stāvēt, ar kādiem sadzīves priekšmetiem fonā. Vai tā ir?
Ne gluži. Izmantoju to vidi, kurā cilvēks ir satikts. Šajā izstādē viss ir bildēts ārpusē, līdz ar to vide nav tik svarīga. Es tagad cilvēkiem vairs nejautāju, vai varu iet iekšā mājās. Kaut kas ir mainījies. Tādā ziņā esmu bikla. Vecākos laikos bija daudz vienkāršāk. Citus cilvēkus vienkārši satieku uz ielas. Gāju, satiku, nobildēju un neprasīju, vai varu iet pie jums ciemos bildēt.
Albumā Mani lauku ļaudis stāstāt Helēnai Demakovai, ka iesākumā esat bijusi ļoti kautrīga un, lai piekļūtu cilvēkiem, esat gājusi līdzi pastniecei no mājas uz māju. Kā tas tagad notiek? Sazvanāties pirms tam?
Jā, pastniece, pie kuras toreiz dzīvoju, arī ir šajā izstādē. Tā ir sieviete, kas bija izvesta uz Sibīriju. Domājot par kolekciju, es gribēju Nīnīti nobildēt ar savu Sibīrijas stāstu. Pāris, kas ir apceļojis 34 pasaules valstis, sieva arī ir bijusi Sibīrijā. Cilvēkiem jau dzīve ir gara. Man ļoti gribējās sameklēt kādu, kas ceļo.
Ilgi stāvēju pie tās bildes, tik jauks pāris! Savādi, cilvēki nāk no vienas vides, bet viens no dzīves īsti negrib neko, cits apceļo 34 valstis.
Iegāju pie viņiem mājās, un viņi saka – mums patīk ceļot. Fantastiski!
Cilvēkus, kuriem bija Černobiļas stāsti un kurus nebiju redzējusi, – tos visus sazvanīju. Citus vienkārši satiku uz ielas. Vai gāju gar ezeru. Vai man bija doma, ka gribu aizbraukt uz gateri vai satikt kapračus, vai izdomāju, ka gribu aiziet pie ugunsdzēsējiem. Vienkārši gāju. Un vienmēr jau var pajautāt.
Laika ziņā izstādes amplitūda ir visai plaša – no Otrā pasaules kara līdz šodienai, kad ārzemēs dzīvojošie mazbērni ciemojas pa vasarām laukos pie vecvecākiem. Vārdi tādi eksotiski. Vai viņi vēl runā latviski?
Jā, latviski runā. Tā ir dzīves īstenība, ka cilvēki ir aizbraukuši. Tas ir skumji, ka kļūstam mazāk, bet, no otras puses, – cilvēki grib mācīties, izzināt pasauli. Daudzi brauc arī strādāt. Laukos ļoti daudzi cilvēki saka, cik labi, ka ir darbs. Man liekas, ka viņi to ārkārtīgi vērtē. Daudzi ir aizbraukuši tāpēc, ka nav darba. Ligita aizbrauca tikai tāpēc, ka viņai bija tāda situācija – viena ar diviem bērniem. Viņa centās – viņai bija veikaliņš un lēja sveces, bet tā sanāca, ka viņa nevarēja bērniem visu sarūpēt. Viņa aizbrauca. Aivaru Spridzānu bildēju šeit, bet tagad viņš ir Vācijā. Zvanīju viņam, un viņš teica, ka šobrīd tur no Latvijas ir 60 cilvēku. Ligita teica, ka viņai ir bērni un viņa droši vien atpakaļ nebrauks, bet Aivars ir pilnīgi drošs, ka brauks. Kad šie cilvēki stāsta, viņi neviens nežēlojas. Vienkārši stāsta. Lielākā daļa, kas ir redzami izstādē, tomēr dzīvo tepat.
Jā, tā ir jūsu fotogrāfiju īpašā pievilcība un īpatnība, ka tās nav gluži bezkaislīgas, bet tajās nav nekāda nosodījuma vai vērtējuma un nav arī glorifikācijas vai sentimenta. Viss ir tā, kā ir. Vai var teikt, ka jūs mīlat cilvēkus? Tiešām visus?
Jā. Man ļoti patīk cilvēki. Man liekas, ka Latvijas lielākā bagātība ir cilvēki.
Jūs tiešām esat gatava stundām klausīties sareibušu, balamutīgu vīru valdības lamāšanu?
Citreiz ir par ko lamāt valdību. Katram ir savs temperaments. Man vienmēr patikuši tādi veči, kas iedzer un kaut ko latgaliski stāsta. Tajā visā ir kaut kāda sāls – večos, kas iedzēruši prāto par dzīvi. Bet viņi liela daļa ir baigie rabatjaškas. Viņiem ir jautri.
Nē, nē, nē, man patīk visi. Dažiem cilvēkiem, kurus esmu satikusi, ir fantastiski bagāta valoda. Man ļoti patika, kā stāstīja Jānis Dvinskis. Protams, viņš stāsta, ka nav fanariku uz robežas, par politiķiem un kā tas viss ir. Bet tas viss ir no sirds, un valoda ir bagāta. Es domāju, ka Daina Tavare varētu rakstīt grāmatas.
Tā ir melnīgsnējā sieviete, par kuru ir uzņemta atsevišķa dokumentālā filma?
Jā. Kāda valoda! Un viņas mammai bija ļoti bagāta valoda. Tādus tu vari vienkārši klausīties.
Tautas teicēji.
Jā. Es domāju, ka tas ir dabas dots talants. Tādu nav tik daudz. Mana valoda salīdzinājumā ar Dainas valodu ir plika. Daina teica – nu kā tu neturēsi govi?! Par to, ka veikalos viss ir dārgi, viņa saka – asins asaras jāraud. Mūžā nevarētu iedomāties tā pateikt. Tu uzreiz saproti to cilvēka rūpi.
Jūs esat tik ļoti iekšā dzīvē, tuvu dzīvei, bet tomēr esat arī māksliniece. Esat saņēmusi prestižas balvas, un pasaulē jūs pazīst kā vienu labākajām dokumentālistēm. Esat teikusi, ka pirmsākumos darījāt tikai to, kas pašai patīk. Vai pa šiem gadiem tomēr nav radušās arī mākslinieciskas ambīcijas? Kad taisāt bildi, droši vien taču piedomājat, kāds būs estētiskais rezultāts?
Es nezinu. Man vienkārši gribas parādīt cilvēku tādu, kādu es viņu redzu un jūtu.
Esat vienkārši cilvēku draugs ar fotoaparātu?
Man nav fotogrāfiskās izglītības. Ar tāda veida fotogrāfiju, kā es bildēju, ir par maz, tāpēc šajā kolekcijā konceptuāli ir svarīgs teksts. Tekstus mazlietiņ jau biju sākusi rakstīt arī agrāk. Tas tāds smuks amats – fotogrāfs. Mākslinieks, man liekas, ir vairāk radošs. Svarīgi, kā cilvēks pats jūtas. Es jūtos kā fotogrāfe un jūtos baigi priecīgi. Tā ir sajūta. Man nav sajūtas, ka esmu māksliniece.
Un tomēr – arī folkloras pētnieks vai antropologs dodas ekspedīcijā un piefiksē kāda noteikta areāla dzīvesstāstus un fotografē tur dzīvojošos cilvēkus, bet viņu darbus neviens neizstāda galerijā. Kur slēpjas atšķirība?
Man vienkārši paveicies. Pirms maza brītiņa runāju ar Gunāru Bindi. Es domāju, ka viņš ir mākslinieks. Viņam ir ļoti svarīga fotogrāfija kā tēls. Man atkal ir ļoti svarīgi, ka tas ir konkrēts cilvēks. Man tiešām gribējās parādīt visus tos cilvēkus, kurus satiku. Man ļoti grūti pašai pateikt, cik tas ir veiksmīgi – un cik nav. Tas ir ļoti grūti, jo pats esi stipri iekšā, zini to stāstu. Man ar šiem cilvēkiem jau ir ļoti personīgas attiecības – zinu, kas ir noticis, mēs sazvanāmies, zinu arī, kas notiek tālāk. Ar dažiem, ne ar visiem. Šajā kolekcijā ļoti veiksmīgi bija tas, ka es visu laiku dzīvoju pie māsīcas Guntas.
Vai viņa dzīvo Balvos?
Jā. Mani vecāki ir no Balvu rajona. Viņa man iedeva atslēgas, un es varēju nākt un iet. Kad tu dzīvo uz vietas, tu esi viens no. Man likās ļoti svarīgi, ka uztaisīšu arī savu pašportretu. Ja mēs visi esam zem tām pašām debesīm, tad es arī turpat. Bet nebija rūmes. Kad izrādījās, ka nevar visu izlikt, pirmo izņēmu ārā sevi. Uztaisīju lielu kolekciju. Nevaru apstāties. Liekas, ka vajag šo cilvēku un vēl šo. Satiku kādu sievieti, kura teica – visi runā par Sibīriju, bet cik grūti cilvēkiem bija dzīvot šeit tepat. Viņa stāstīja, kā izveidoja pašus pirmos kolhozus. Lopi sprāga, nebija, ko dot ēst. Viņa ar brālīti gājusi ganīt lopus, un viņiem par to dienā deva litru piena. Ja cilvēks stāsta savu pieredzi, viņš kļūst ļoti personisks. Tu saproti, kā tas ir – dienu noganīt lopus un dabūt litru piena.
Jūs fotografējat un runājat par šiem cilvēkiem ar ļoti lielu pietāti, mēģinot pirmkārt uzminēt un izgaismot viņus. Kā jums šķiet, kas šajos fotoportretos ienāk no jums pašas?
Es ceru, ka nekas (smejas). Cilvēki ir apbrīnojami. Interesanti, ka Balvos ļoti daudzi cilvēki ir zemessardzē. Daudzi atmodas laikā ir bijuši Tautas frontē, braukuši uz barikādēm. Katram nav tas rakstīts, jo katram ir jāpārstāv savs posmiņš, bet ļoti daudzi ir bijuši. Vēl man gribējās, lai cilvēki pastāstītu par padomju laikiem. Valentīnu Vizuli pazīstu no 80. gadiem, viņš padomju laikā bija galvenais ekonomists sovhozā. Viņš stāstīja, kā viņi taisījuši piecgades plānu. Tagad cilvēki vispār nezina, kas ir piecgades plāns. Mēs vēl to atceramies, bet tas viss pamazām aizplūst. Tajā laikā cilvēki arī daudz strādāja.
Kādu atceraties savu bērnību Balvos? Kaut kur lasīju epizodi, ka uz kaimiņu mājas sliekšņa jūs esot patafonā klausījusies Žermēnu Heini-Vāgneri?
Dzīvoju Rīgā. Vasarās bija divi varianti – pionieru nometne Dzintaros. Mamma strādāja rūpnīcā un sūtīja uz pionieru nometni. Citreiz biju tur visu vasaru, citreiz laukos pie ļoti, ļoti attāliem papa radiem. Tā māja bija fantastiska! Sarkana, liela ķieģeļu māja, bēniņi. Nebija elektrības, bija petrolejas lampa, radio ar baterijām. Gludināja ar ogļu gludekli, krējumu laida ar separatoru. Mīļtante dziedāja dziesmas. Bija baigi skaisti. Viņiem bija patafons. Klausījāmies patafona plates, tāds klusums… Kaut kādi mirkļi iespiežas ļoti dziļi atmiņā un sajūtās. Man patika laukos. Kad nopļāva, maisos salika jaunu sienu un gulēja uz tiem. Smaržoja… oj, bija skaisti, rūpju nebija. Varēja tikai baudīt. Vasara bija tikai saulaina, lietus arī nebija. Protams, ja ir karš, tad nav šādu atmiņu. Mūsu paaudzei ir paveicies un nav bijis briesmīgu karu. Mana mamma bija Sibīrijā. Tā viņai bija trauma.
Vai jūs joprojām fotografējat tikai dienasgaismā?
Jā. Man ir kādas divas bildes ar zibspuldzi, bet pamatā fotografēju vasarā, atvaļinājuma laikā. Tad ir daudz gaismas, un bildēju vienkārši tāpat. Bildēju no statīva, uz filmas. Lēni.
Vai jums ir ļoti jāpūlas šajā laikā, kas nepavisam nav lēns, lai nosargātu savu lēnumu? Vai – nekādu problēmu?
Nekādu. Es esmu lēna. Kamēr izmēra ekspozīciju, ietin filmu – šis process nevar būt ātrāks.
Sadzīvē ar viedtālruni nemēdzat kaut ko uzbildēt kā visi?
Es to daru. Ja ieraugu kaut ko veikalā vai ko citu vajadzīgu.
Izmantojat kā piezīmju grāmatiņu?
Jā. Sāku kaut ko rakstīt vienā izstādē, un kāds man teica – kāpēc tu nevari nofotografēt? Tas ir ļoti praktiski.
Runājot īpaši par ciklu Amālijas iela 5, pieminējāt ētiskas dabas jautājumu, ar kuru agri vai vēlu, visticamāk, saduras katrs dokumentālists, – cilvēka un mākslinieka konflikts. Teicāt, ka jums ir izdevies uzņemt kadrus, kurus pati esat novērtējusi kā spēcīgus, tomēr esat izlēmusi nepubliskot. Vai šādi gadījumi bija arī šajā ciklā?
Jā, ir bilde, kas ir ļoti laba, bet es to neizliku, lai arī man teica, ka varu likt.
Pati sev neļāvāt?
Jā. Tā man ir problēma. Man ir svarīgi, lai cilvēkam, kuru fotografēju, pēc tam nebūtu sarūgtinājuma. Neviena fotogrāfija nav tā vērta, lai cilvēks pēc tam justos apbēdināts vai skumjš. Neviena. Viņš uzticas, un svarīgi, lai pēc tam nav rūgtuma.
Zviedru režisores Modas Nīkanderes dokumentālā portretfilma Fotogrāfe no Rīgas (2009) sākas ar kadru, kurā jūs guļat vannā pļavas vidū. Vai jūs pati to ierosinājāt, vai tā bija vide, kurā režisorei šķita, ka jūs jūtaties savā elementā?
Zviedriem ir pazīstams fotogrāfs Sūne Junsons. Viņam ir Zviedrijā ļoti populāra fotogrāfija – vīrs vannā laukos. Savukārt fotogrāfe Lī Millere uztaisīja pašportretu Hitlera vannā. Kad Moda ieraudzīja pļavā vannu, viņa gribēja atsaukties uz šīm divām fotogrāfijām. Bet es domāju, ka cilvēki to nezina.
Kāds izskatījās no izstādes izņemtais pašportrets?
Man bija tuvplāns pie ezera. Man vienmēr viss liekas ļoti vienkārši. Man liekas, ka mums katram ir sava vieta pasaulē – darbs, kas ir jāizdara, cilvēki, kas jāsatiek. Tā tas ir. Man tagad ir sešdesmit viens. Nezinu, vai vēl daudz bildēšu vai nebildēšu, to ir grūti pateikt. Parasti jau dzīve pati piespēlē, pati visu saveido. Esmu no tiem, kas domā, ka ir kaut kas tāds kā liktenis. Tas plūst. Vienkārši tu dzīvo, kaut kas nāk priekšā, tu to pieņem vai nepieņem. Varbūt es pārāk daudz pieņemu, vajag vairāk cīnīties.
Kā jūs to domājat? Par ko vai pret ko tieši jūs gribētu cīnīties?
Varbūt kaut ko vajag darīt aktīvāk? Man liekas, ka mums vajag straujākas asinis.
Inta Ruka pēkšņi liek punktu savai izvaicāšanai un vaicā man: "Kurš jums no cilvēkiem vislabāk patika?", un mēs dodamies izstādē, kur piedzīvoju, ar kādu mīlestību un uzmanību fotogrāfe stāsta par katru savu sastapto, nobildēto un uzklausīto cilvēku. Vairāki no viņiem jau ir citā saulē.
"Ja es dzīvotu otrreiz, dzīvotu pilnīgi savādāk," – Inta Ruka negaidīti pasaka pašās sarunas beigās. Un aiziet ar savu noslēpumu. Pārāk personīgi, lai atklātu, kāpēc tā.
Andris Grinbergs