Grupa Mumiy Troll 13. decembrī Arēnā Rīga svinēs albuma Morskaja 20 gadu jubileju. Tas ir pirmais profesionāli ierakstītais un oficiāli izdotais Vladivostokas kolektīva albums, pēc kura iznākšanas Mumiy Troll mūziķi kļuva par superzvaigznēm. Morskaja ir viens no nozīmīgākajiem ierakstiem Krievijas populārajā mūzikā – šis disks mainījis tās attīstības gaitu, ietekmējis citus māksliniekus un klausītāju uztveri. Iļjas Lagutenko stils, eksperimentālais gars, pašizpausmes brīvība, dziesmu skanējums, poētiskie, absurda pilnie teksti ļāva izjust līdz šim nepieredzētas emocijas un piedzīvot eiforiju. Morskaja iezīmējusi jaunās ēras sākumu Krievijas mūzikā – der atgādināt, ka ar Mumiy Troll atbalstu tapis Zemfiras debijas albums (1999).
No pašiem pirmsākumiem grupa uztur tuvas radošās attiecības ar Latviju. Režisora Viktora Vilka studijā uzņemti Mumiy Troll labākie videoklipi, ansamblis ierakstījis mūziku Ainara Mielava studijā. Pēdējos gados Iļja Lagutenko īstenojis kopīgus projektus ar Vladislavu Nastavševu un Jāni Šipkēvicu. Piedalījies Mārtiņa Mielava rīkoto Piena svētku programmas veidošanā. Kopš 2013. gada Iļja Lagutenko kopā ar domubiedriem organizē laikmetīgās kultūras festivālu V-Rox savā dzimtajā Vladivostokā: tur uzstājas mūziķi no Klusā okeāna reģiona valstīm un viesi, kuru vidū pirms diviem gadiem bija grupa Instrumenti.
1997. gadā iznākušā albuma Morskaja jubilejai ir veltīta apģērbu kolekcija, kas tapusi sadarbībā ar pašlaik starptautiski pazīstamāko Krievijas modes mākslinieku Gošu Rubčinski. Šī produkcija ir pieejama grupas koncertos, savukārt pasaulē prestižākajos veikalos – modes nama Comme des Garçons radītājiem piederošajā tīklā Dover Street Market – sen viss ir izķerts. Londonas veikalā Dover Street Market varbūt vēl gaida pircēju sērfošanas dēlis ar Morskaja simboliku – pirms divām nedēļām es to tur redzēju.
Pirms Rīgas koncerta Mumiy Troll dibinātājs Iļja Lagutenko sniedza interviju KDi.
Labi atceros Mumiy Troll pirmo koncertu Rīgas naktsklubā Zero Zone 1997. gada oktobrī. Vai jūs to atceraties?
Rīgā sniedzam albuma Morskaja turnejas otro koncertu. Pirmais notika Sanktpēterburgā. Mēs tolaik vēl īsti nesapratām, ko no mums gaida publika un kā šīs dziesmas izpildīt uz skatuves. Pirmajos koncertos piedzīvotais atstājis iespaidu uz turpmākajiem divdesmit gadiem, mums izdevās sadraudzēties ar klausītājiem uz ilgu laiku.
Tajā koncertā valdīja jautrs neprāts gan pie ieejas Zero Zone, gan iekšā. Vai paši spējāt apjēgt visu, kas ar jums notika?
Es joprojām nespēju un nevēlos pilnībā apjēgt to, ar ko nodarbojos. Man ir fantāzijas un sapņi, taču nav nekāda skaidra plāna. Šāds plāns nav iespējams, jo uzskatu mūziku un mākslu par laimīgu sakritību un darbaspēju rezultātu.
Vai jums ir mērķis, kuru gribat sasniegt?
Es vēlētos, lai ne tikai mana, bet arī citu cilvēku dzīve būtu saistīta ar radošu pašizpausmi, tādējādi tā varētu būt krāsaināka, vairāk piepildīta ar emocijām. Muzicēšana grupā ir kolektīvs process. Es nekad neesmu vēlējies būt par "mumijtrolli" numur viens, kurš cenšas apsteigt visus pārējos. Vienmēr esmu uzskatījis, ka šādu "mumijtroļļu" ir jābūt tūkstošiem. Koncertos ir jālauž žanru un kultūras atšķirību barjeras.
Vai Iļja Lagutenko un Mumiy Troll ir sinonīmi? Vai tas ir viens un tas pats?
Manā pasē nav rakstīts, ka esmu Mumiy Troll. Šis ir kolektīvs, kuru esmu izveidojis un vedu cauri jūrām un okeāniem. Mumiy Troll ir flagmaņkuģis, taču mūsu flotē ir arī konteinerkuģi, burinieki un laiviņas. Katram no tiem ir savs uzdevums: viens domāts bērniem, citi – ideju apmaiņai.
Vai divdesmit gados ir bijis grūti noturēt šo floti?
Nav bijis viegli. Kāds ar mani nav bijis vienisprātis. Iespējams, tas ir tikai mans, nevis manu grupas biedru vairākuma ceļš.
Pirms dažiem gadiem, kad grupā notika sastāva izmaiņas, izplatījās baumas, ka Mumiy Troll izjūk. Cik pamatotas tās bija?
Toreiz esmu teicis, ka Mumiy Troll patiešām vairs nebūs tāds kā līdz šim. Iemeslu ir daudz – vieta, kuru ieņemam mūzikas industrijā, jaunas vēsmas, pārmaiņas, kas notiek manā un citu mūziķu galvā. Divdesmit gadu ir ilgs termiņš, kas ļauj izdarīt secinājumus. Galvenais no tiem – vairākums no simtiem dziesmu, kuras esmu sacerējis un kuras ir izdevusi grupa Mumiy Troll un mani blakusprojekti, izrādījušās ļoti dzīvotspējīgas. Tās joprojām ir aktuālas gan skanējumā, gan saturā.
Jums pašam šīs dziesmas ir nepieciešamas?
Daudzi mūziķi saka: "Es savas dziesmas neklausos!" Varu atzīties, ka klausos savas dziesmas, turklāt ar baudu. Tās labi atspoguļo, ar ko es nodarbojos, tajās ir iemūžinātas manas atmiņas. Man nav kompozīciju, par kurām būtu kauns un kuras es nevarētu dziedāt. Pašlaik mēs atgriežamies pie dziesmām, kuras nekad neesam spēlējuši koncertos.
Mums ir izveidojusies interesanta auditorija. Viena daļa ir uzticamākie fani, kuri ir ar mums visus šos divdesmit gadus un kuri pārzina manu diskogrāfiju labāk nekā es. Otra daļa ir cilvēki, kuri atklājuši Mumiy Troll nejauši, viņi mūs iepazinuši caur kādu no albumiem, kurš varbūt netiek uzskatīts par īpaši nozīmīgu. Pats brīnos, ka joprojām saņemu vēstules no skolniecēm, kuras man raksta, ko viņas atrod mūsu jaunākajās dziesmās, un, pateicoties tām, sāk klausīties senāk ierakstītus albumus.
Vai jums ir darbi, kuri nav bijuši pienācīgi novērtēti no klausītāju un kritiķu puses?
Kādi ir vērtēšanas kritēriji? Pārdoto vai lejupielādēto dziesmu un albumu skaits, like daudzums sociālajos tīklos, vieta topos nav kritērijs. Mūzikas vēsturē ir daudz brīnišķīgu grupu, kurām nav nevienas balvas Grammy un kuras nekad nav sasniegušas žurnāla Billboard topa pirmo vietu. Tikai laiks noliks visu savā vietā.
Patīkami, ka klausītāji sev atklāj no jauna kādu no mūsu agrīnajiem darbiem. Dažreiz šķiet, ka mēs, radītāji, esam spējīgi apsteigt paši sevi – skrienam pa priekšu sapratnei, ko un kā mēs darām, un publika tam nespēj turēt līdzi. No vienas puses, mūziķiem vienmēr jautā: "Kad iznāks jūsu jaunais albums?" No otras puses, gribas atbildēt: "Varētu iedomāties, ka esat tikuši galā ar simt dziesmām, kuras jau esam ieskaņojuši!"
Vai sacerēt dziesmas ar laiku kļūst grūtāk vai vieglāk?
Dziesmas man rakstās tāpat kā trīspadsmit gadu vecumā: ja rodas ideja, es to piefiksēju. Es neesmu grafomāns. Nav tā, ka es saceru simt dziesmu un no tām atlasu veiksmīgākās. Viss notiek organiski. Kas attiecas uz tekstu, tajā ir jābūt jēgai. Savukārt pret skanējumu esmu mazāk prasīgs – tas, kas mani pašlaik interesē, tā arī ir "šodienas skaņa". Vai tā tiks uztverta kā aktuāla, es nezinu.
Cik nozīmīga loma jūsu daiļradē ir bijusi Latvijas režisoram Viktoram Vilkam, kurš uzņēmis, iespējams, spilgtākos Mumiy Troll videoklipus?
Šie videoklipi – Raņetka, Ņevesta?, Bez obmana – tapuši laikā, kad vienā punktā bija satikušās emocijas, vēlmes, centieni un pašrealizācija. Viktora Vilka studijā uzņemti arī klipi Medvedica un Dobroje utro, plaņeta!, kuru režisors ir Romans Korovins. Tie visi kļuvuši par mūsu vizītkartēm. Tas bija mūsu kopdarbs, nevis vienkārši pasūtījums: "Uzņemiet mums klipu!" Liela loma ir garīgajai tuvībai.
Kur ērtāk jūtaties – dzimtajā Vladivostokā vai Maskavā?
Vladivostokā. Es pēc būtības neesmu maskavietis. Šī ir lielu biznesa iespēju pilsēta, dinamiska metropole, taču man Maskavā vienmēr pietrūcis okeāna vai vismaz jūras. Nekad neesmu jutis tuvību ar šo pilsētu, man nekad nav gribējies tur uzkavēties. Es neteiktu, ka pirms divām desmitgadēm ierados Maskavā, lai to iekarotu. Drīzāk tā ir Maskava, kurai mūs pietrūka.
Vai jūsu daiļradi ietekmē tas, kas notiek Krievijā un pasaulē?
Mani visvairāk ietekmē tas, kas notiek kosmosā, magnētiskās vētras. Tas, kā veidojas mākoņi debesīs. Es tiešām vairāk esmu atkarīgs no kosmosa un dabas nekā no... Viss pārējais ir cilvēku izdarības. Šodien viņi rīkojas tā, rīt – citādi.
Vai māksliniekam ir jāpauž sava pilsoniskā nostāja dažādos, teiksim, ar politiku saistītos, jautājumos?
Māksliniekam nav tādu pienākumu, viņš nevienam neko nav parādā. Māksliniekam ir tāda pati nostāja kā galdniekam, elektriķim un volejbolistam. Nav noteikumu, kādam viņam ir jābūt, kā jāuzvedas, kas jādara un jāpauž.
Piemēram, grupas U2 līderis Bono ir gandrīz politiska figūra.
Es tā nedomāju. Viņš ir tāda pati politiska figūra kā kāds globāli ievērojams uzņēmējs un rūpnieks. Turklāt Bono kapitālists ir sasniedzis vairāk nekā Bono politiķis. Uz visām lietām var paskatīties no dažādiem leņķiem. Man Bono pirmām kārtām ir dziesmu autors un izpildītājs. Mani vairāk interesē, kādu dziesmu viņš ir sacerējis un kā viņš to dziedās koncertā, nevis viņa izteikumi par norisēm pasaulē.
Pat tādas popikonas kā Bejonsē dodas mākslinieciski politiskā aktīvisma virzienā.
Visi kaut kur dodas, katrs izvēlas savu ceļu.
Jūs tomēr neuzskatāt par vajadzīgu paust savu pozīciju?
Kāpēc un kam tas būtu vajadzīgs? Es neesmu profesionāls pozīcijas paudējs, politiskais komentētājs vai konsultants. Kāpēc kādam būtu jāieklausās tajā, ko es varētu teikt? Tikai tāpēc, ka man ir laba dziesma? Ja jūs mīlat manu dziesmu, tas nenozīmē, ka man ir jākļūst par jūsu orientieri politikas jautājumos. Tieciet galā paši! Analizējiet informāciju no dažādiem avotiem. Vairāk domājiet par sava radošā potenciāla realizēšanu.
Kuri ir jūsu visu laiku iecienītākie mūziķi?
Saraksts ir garš. No Kiss līdz Berijam Adamsonam. No Deivida Silviāna līdz Duran Duran. No Beirut līdz The Avener. Varu uzskaitīt miljoniem vārdu. Es sekoju līdzi tam, kas notiek festivālos. Amerikā pašlaik ir festivālu bums. Eiropā šis formāts sen ir aprobēts, savukārt Amerika to atklājusi pavisam nesen.
Rīkojat festivālu V-Rox Vladivostokā, jo tā ir jūsu dzimtā pilsēta?
Nē, tam ir citi, daudz loģiskāki iemesli. Tam nav sakara ar to, kur esmu audzis, kam par to esmu pateicīgs, kurš mani tur mīl vai nemīl. Galvenais festivāla V-Rox rīkošanas iemesls ir objektīva realitāte. Vladivostokai ir unikāls ģeogrāfiskais stāvoklis, pavisam tuvu ir Koreja, Japāna un Ķīna. Pilsēta ir neatņemama Āzijas un Klusā okeāna reģiona sastāvdaļa. Šis reģions demonstrē strauju ekonomisko izaugsmi, tur daudz kas notiek, arī radošajās industrijās un mūzikas biznesā. Tas ir ļoti perspektīvs, vilinošs tirgus ar grandiozu potenciālu. Tajā pašā laikā pasaulē maz zina, kas notiek Dienvidkorejas, Ķīnas, Japānas un Krievijas mūzikā. Vai tur ir rokenrols?
Vladivostoka mūsu tuvākajiem kaimiņiem šķiet intriģējoša. Aizbraukt no Seulas uz Pekinu – tas ir viens, taču aizbraukt no Seulas uz Vladivostoku – kaut kas pavisam cits, tā joprojām ir eksotika, kas ir saistīta ar postpadomju mantojumu, mūsu pilsētas ainavu un citām īpašībām.
Es interesējos par to, kas notiek Āzijā. Bieži viesojos Japānā, man tur ir daži ar mūziku saistīti biznesa projekti. Lai mēs varētu pilnveidoties, mums ir jācenšas saprast savus draugus un kaimiņus. Ja nav sapratnes par kultūras un gaumes dažādību un daudzveidību, mēs nekur tālu netiksim.
Pēdējos gados esat piedalījies Piena svētku mūzikas programmas veidošanā.
Rīgu kaut kādā ziņā var salīdzināt ar Vladivostoku, bet otrā pasaules malā. Esat tuvu Ziemeļvalstīm un Austrumeiropai, šeit daudz kas notiek, konkurence ir liela. Rīgas un Latvijas kultūras dzīve ir bagāta un savdabīga, tajā ir jūtams vietējais kolorīts. Mani vilina viss, kas ir saistīts ar tradicionālo muzikālo kultūru, tajā pašā laikā tā ir Eiropas kultūras ainavas daļa. Esmu pārliecināts, ka tādos festivālos kā V-Rox un Piena svētki var satikties mākslinieki, kuri pārstāv dažādus reģionus, žanrus un mentalitāti. Šādi lokāli notikumi ir jāattīsta, lai tie varētu piesaistīt starptautisku auditoriju.
Kā jūs, būdams mūziķis, reaģējat uz ziņām par tik ievērojamu personību kā Deivida Bovija, Prinsa un Leonarda Koena nāvi? Vai uztverat to kā personisku zaudējumu?
Kā reaģēju? Raugos kalendārā, ieskatos savā pasē, kurā ir rakstīts dzimšanas gads. Visiem pazīstamiem mūziķiem, kuri pēdējos gados aizgājuši mūžībā, bijusi interesanta dzīve līdz pašam pēdējam brīdim. Deivida Bovija pēdējais albums ir viens no viņa spēcīgākajiem un man vistuvākajiem.
Vai uzskatāt sevi par melomānu?
Jā, protams. Esmu vairāk melomāns nekā mūziķis. Kāpēc izveidoju grupu Mumiy Troll? Tāpēc, ka klausījos daudz dažādas mūzikas un nespēju izšķirties, kas man patīk vislabāk. Man kaut kā allaž pietrūka. Ja tikai viņiem būtu šī dziesma! Ja tikai viņi citādi izskatītos! Ja tikai viņi citādi uzstātos! Mans priekšstats par to, kādai ir jābūt ideālai grupai man kā klausītājam, kļuva par pamatu Mumiy Troll dibināšanai. Izrādījās, ka līdzīgi uzskati bijuši vēl dažiem miljoniem cilvēku.
Mumiy Troll pēdējos gados izdod albumus ar dziesmām arī angļu valodā. Ko jūs ar tiem vēlaties panākt? Kādas ir jūsu cerības?
Es neko negaidu ne no dziesmas, ne no albuma. Kad izdevām albumu Morskaja, nemaz nerunājot par diviem iepriekšējiem ierakstiem, mums nebija nekādu plānu un cerību. Es vienkārši domāju: tagad arī man būs šis produkts! Man patika iztēloties sevi par mūziķi, un es joprojām sevi par tādu iztēlojos. Tas, kas šodien paliek nepamanīts, pēc dažiem gadiem var tikt atzīts.
Dziesmas, kuras rakstīju jaunībā, neizraisīja entuziasmu manu vienaudžu vidū, daudziem klausītājiem tās pagāja garām, tās netika reklamētas un pārāk bieži neskanēja radio. Tagad es izpildu šīs dziesmas stadionos un publika dzied līdzi. Tas nozīmē, ka cilvēki tajās ir atraduši kaut ko sev svarīgu – 25 gadus pēc šo opusu sacerēšanas.
Māksliniekam ir jāiemūžina sava daiļrade, un agri vai vēlu tā atradīs savu auditoriju. Tai radīsies savs stāsts. Es vienmēr skatos tālumā, pāri horizontam. Mani interesē, kas tur notiek.
Kas tur notiek?
Nezinu. Par to var fantazēt.
Jūs esat uzstājušies slavenajā mūzikas festivālā un konferencē SXSW Ostinā Teksasā. Kā jutāties vidē, kurā neesat labi pazīstami?
SXSW ir nozīmīgs festivāls un mūzikas industrijas "tīklošanās" pasākums, būtiska profesionāļu tikšanās vieta. Es esmu ne tikai Mumiy Troll solists – esmu pilnībā atbildīgs par šo grupu, tās attīstību un dzīvotspēku. Esmu iesaistīts festivālu rīkošanā. Ar partneriem var sazināties elektroniski, taču nekas neaizstāj personiskus kontaktus ar māksliniekiem, menedžeriem, aģentiem.
Mēs vairākus gadus piedalāmies svarīgākajās mūzikas konferencēs un festivālos – prezentējam V-Rox, stāstām par mūziķiem, par to, ko mēs darām. Esam aktīvi Ķīnā un Korejā. Grupai Mumiy Troll šī ir iespēja izmēģināt jaunu programmu, jaunu pieeju. Šādos festivālos pasaulē ir ļoti labvēlīga, atvērta publika, kura interesējas par mūziku. Tie ir melomāni, kuri vēlas uzzināt, kas notiek mākslinieka galvā, nevis tikai noklausīties hitu izlasi.
Tur, kur jūs mīl un zina, piemēram, Rīgā, no jums gaida hitus.
Jā, 13. decembrī koncertā Rīgā skanēs hiti no albumiem Morskaja, Ikra un citiem. Taču es ar prieku dodos arī uz tādām vietām, kurās mūs nepazīst. Tur vēl nezina, par ko mūs mīlēt. Tas ir pārsteidzošākais piedzīvojums – uzstāties pilsētās un valstīs, kurās neviens nesaprot, kas ir Mumiy Troll, kas ir šie čaļi, no kurienes viņi ir atbraukuši. Šādos apstākļos var redzēt, uz ko esi spējīgs. Mums ir bijuši lieliski koncerti Grenlandē, Meksikā, Ķīnas industriālajās pilsētās. Ticiet man – tas nav tas pats, kas dziedāt trakojošu fanu pārpildītajā klubā Zero Zone. Tas ir vīrišķīgāks pārbaudījums – spēlēt publikai, kura nesaprot, kas tu esi un kāpēc to dari.
Mumiy Troll
Arēnā Rīga 13.XII plkst. 19.30
Biļetes Biļešu servisa tīklā EUR 20,60–28,60