Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Intervija ar komponisti Annu Ķirsi. Ja vien mēs to nenogalināsim

Nedēļas nogalē, 17. un 18. augustā, Somijas mežā Kainū reģionā notiks komponistes Annas Ķirses darba Koku opera. Vējgāzes pasaules pirmatskaņojums. Balsu sadalījums tajā ir kā kokiem – no zemākā uz augstāko. Saknes ir basi, lapas – soprāni

Tiekamies ar Annu Ķirsi viņas plašajā komponistes darba telpā, kas atrodas kādā no kādreizējiem rūpnīcas korpusiem, kur savulaik pie konveijera liktas kopā pirmās Latvijā izgatavotās ar kasešu magnetofoniem aprīkotās pārnēsājamās skaņu ierīces – magnetolas VEF Sigma. Tagad pie sienām ir gaidāmās Koku operas skices, plāni, fotogrāfijas no Somijas mežiem. Anna atskaņo dažus ierakstus, kuros dzirdami elektroniski apstrādāti gongu skaņu sempli. Telpā tas izklausās diezgan spocīgi – kaut ko tādu noteikti dzird cilvēks, kuram no meža tomēr drusku bail. Anna pirms dažiem gadiem dziedāja Gas of Latvia dziesmu Meitenīte un pilsēta ar Andra Žebera vārdiem par to, kā kāda meitenīte izgājusi no pilsētas, uzreiz apmaldījusies, paklupusi un palikusi, guļot mežā.

Tagad notiekošais ir kā šīs skarbi skaistās elektropopa dziesmas turpinājums – mēģinājums ar mežu sadraudzēties, ja jau tajā ir bijis lemts palikt. "Mežs ir mistisks un mītisks. Īpaši Somijas mežs. Kas tik tur nedzīvo – visādas būtnes. Kad tur staigā, ir sajūta, ka tu neesi viens, ka tūlīt no saknes ārā izlīdīs kaut kāda būtne – mitoloģiska dievība. Dīvaini, ka Somijā neesmu dzirdējusi putnus. Tur ir pilnīgs klusums – tāds, ka spiež uz ausīm. Un lāči tur dzīvo. Viņus pašus neredzējām, bet atradām lāča pēdas. Es vienreiz redzēju somu cirka meiteņu performanci, kas balstīta somu ticējumos – ja satiek lāci, esot jāceļ gaisā kleita un jārāda kails ķermenis. Kad gāju pa mežu viena pati, man bija divi koki, un es situ tos vienu pret otru. Taču tā jau tikai mana fantāzija. Pat vietējie mednieki vīpsnā, ka viņi nav redzējuši nevienu lāci," stāsta Anna.

"Mēs augam pa vējam, mēs augam, cik spējam..." – tās ir rindas no Andra Kalnozola libreta. To saka zari, un sēnīšu koris piebilst, ka "caur zariem vējš mežā ienāk... ", un tālāk seko valoda, no kuras kaut ko varētu saprast Annas vecāki, kuri ir ārsti, – Somijā opera skanēs latīņu valodā. Top īpaša dabas koncertzāle, kas pēc izrādēm tur paliks aptuveni piecus gadus, ar laiku ieaugot, sairstot un atkal kļūstot par mežu. Arhitektu Austra Mailīša, Robertas Fišeres un mākslinieka Andra Eglīša veidotajā scenogrāfijā netiek izmantotas ne metāla skrūves, ne ķīmiskas krāsas – Anna neilgi pirms notikuma atsūta foto, kurā ir redzams, ka viņa pati melnu muti dedzina dēļus, kuriem ir jābūt tumšiem, nevis dzelteniem.

Oficiālā informācija vēstī, ka opera uzsver vērtīgo veco mežu aizsardzības nozīmi. Libreta iedvesmas pamatā ir vācu meža zinātnieka Pētera Vollēbena grāmata Koku slepenā dzīve. Pirmo reizi doma par Koku operu Annai ir ienākusi prātā, kad 2016. gadā kamermūzikas festivāla Sansusī direktors Armands Siliņš ir aicinājis radīt jaundarbu. "Staigājot pa mežu Aknīstē, es "ieraudzīju", ka dziedātāji dzied no koku galotnēm. Tajā brīdī, kad iedomājos, ka es tā gribētu, nebija vairs divu domu – kā gan lai no tā atkāpjas? Un Sansusī tā arī notika – bija trīs solisti un trīs perkusionisti. Kad pēc Sansusī mani uzaicināja Somijā pēc diviem trim gadiem to uzvest, izdomāju, ka gribu pavisam citu koku operu daudz lielākam sastāvam un arī citu stāstu. Jaunā opera nav pagarināta, bet pilnīgi citāda. Arī Somijā mums būs divas flautas kokos un četri dziedātāji. Vēl ir Petcolda flauta, kas ir ļoti rets un jocīgs instruments ar specifisku skanējumu, divas vijoles, alts, čells un klarnete – tāds kameransamblis. Perkusionistu šoreiz nav,| Anna stāsta un rāda plānu, kur kas atradīsies.

Lai būtu sadzirdamas elektroniskās skaņas kopā ar citiem instrumentiem un solistiem, kas cits no cita atradīsies tālu, programmēšanas darbu veic pieredzējušais skaņu režisors Tālis Timrots. Projektā ir iesaistīts liels Latvijas mākslinieku loks – režisors Matīss Budovskis, diriģents Artūrs Gailis, astoņi Latvijas Radio kora grupas dziedātāji, septiņi kamermūzikas ansambļa mūziķi no Latvijas un viena no pasaulē retajām Petcolda flautas virtuozēm – Anna Petrini no Zviedrijas.

Tērpu māksliniekiem Marei Mastiņai- Pēterkopai un Rolandam Pēterkopam (Mareunrols) ir jāņem vērā gan profesionālu alpīnistu uzraudzīti drošības noteikumi – visiem māksliniekiem ir jābūt ķiverēs –, gan moskītu uzbrukumi, kas esot trakāki par odiem un kožot pat acīs, tāpēc ir jādomā par kaut ko līdzīgu bitenieku aizsargmaskām. Režisors Mārtiņš Grauds par operas tapšanas gaitu veido dokumentālu filmu. "Protams, tā sajūta, kas būs tur mežā starp kokiem, cilvēkiem sēžot sūnās pēc saulrieta, būs pilnīgi citāda, nekā skatoties to mājās YouTube. Klātbūtne ir svarīga!" uzsver Anna.

Projektu Koku opera. Vējgāzes kopīgi īsteno Latvijas un Somijas partneri. 17. un 18. augustā Annas Ķirses laikmetīgā opera skanēs mežā Kainū reģionā Somijā.

 

Vai kaut kas līdzīgs Koku operai jau ir bijis?

Cik man zināms, tāda laikmetīgā opera mežā – nē. Ir bijušas elektroniskas instalācijas, pa kādam performanču koncertam. Rakstot Mūzikas akadēmijas maģistra darbu Daba kā kompozicionālas stratēģijas sastāvdaļa, pētīju šo tēmu, un sev par pārsteigumu neredzēju, ka būtu notikusi kāda laikmetīgā opera mežā. Domāju, tas tāpēc, ka sarežģīti – ir jāsaslēdzas visādām lietām. Kaut vai lietus – mēs sapulcēs parasti smejamies, cerot, ka gan jau nebūs. Protams, vajadzīgs plāns B, ko scenogrāfi būs izdomājuši, – varbūt kaut kādas konstrukcijas, kas tiks pārvilktas pāri.

Pārcelt jau arī nevar.

Jā, daudzi pērk lidmašīnas biļetes uz tām dienām. Pati nokļūšana ir sarežģīta, tāpēc biļetes uz operu ir bez maksas, tā ir arī mana iniciatīva. Biļetes ir jāpiereģistrē, jo tā mēs varam kontrolēt plūsmu. Ir diezgan daudz cilvēku pieteikušies, kaut domājām, kā nu būs, jo tas ir pilnīgā nekurienē. Tuvākā pilsēta ir 30 kilometru attālumā. Tur mežā ir skatu tornis, kur, uzkāpjot augšā un paskatoties apkārt, ir tikai mūžameži – vispār nevienas mājas, nekādas civilizācijas. Tāds pasaku mežs – nokritušie koki apauguši ar sūnām, visur izgāztas saknes. Var redzēt, ka cilvēks tur nav iejaucies.

Tu taču neesi lauku meitene?

Esmu dzimusi un augusi pilsētā, bet krāju lauku mājai, jo daudz labāk jūtos ārpus pilsētas. Vienu vasaru nodzīvoju Kuldīgā – tie gan nav baigie lauki, tur lietainās dienās gandrīz vispār nav neviena cilvēka – bijušajā poliklīnikā, kas tagad ir pamesta ēka. Viss smaržoja pēc poliklīnikas – drēbes piesūcās, un tur bija tikai izlietne. Gāju mazgāties katru rītu uz Ventas rumbu vai kādā strautiņā un ļoti labi jutos. Domāju, ka man arī būtu bail vienai dzīvot meža vidū, ārpus civilizācijas, bet man šķiet, ka vajadzētu tikai laiku, lai es pierastu.

Vienā vasarā nedēļu īrēju mājiņu Bērzciemā pie jūras, un tur pilnīgi neierastas ir tās skaņas, kā čiekuri krīt uz jumta un kaut kādi jocīgi putni. Bērnību pavadīju pārsvarā 1. slimnīcā, jo man abi vecāki ir dakteri un laukos neesmu dzīvojusi. Ilgi bija tādas smieklīgas bailes – kad pirmoreiz ieraudzīju cāļus, es baidījos no viņiem.

Es arī, kad pirmoreiz laukos ieraudzīju vistu, satraukts kliedzu: kas tas tāds?! Intervijā Satori tu runāji par bailēm un to pārvarēšanu. Kāpēc vispār jāpielāgojas citiem, kuriem to baiļu nav?

Bailes ir dažādas. Nav visiem visas jāpārvar, bet man bija patīkami pārvarēt savas bailes no ūdens. Var transformēt bailes arī aizrautībā. Tas ir interesants process. Ir arī bailes, kas palīdz. Kad rakstīju mūziku Aika Karapetjana filmai M.O.Ž., man jau bija šausmu filmas scenārijs, aizgāju uz mūzikas skolu, biju viena pati tumšā vakarā, un tad man sāka strādāt fantāzija, jo visu laiku skatījos to filmu un tur tas slepkava… Tad man bailes ļoti palīdzēja, jo izdevās uzrakstīt atbilstošu mūziku. Katram ir savs komplektiņš ar bailēm.

Cilvēks ar jūtīgu dzirdi ikdienā – gan pilsētā, gan laukos – neizbēgami saklausa daudz trokšņu un skaņu, kas ir apkārt. Vai tu spēj ignorēt tās, ko negribi dzirdēt?

Es vakar tieši cīnījos ar šo lietu. Paliku pie vecākiem Āgenskalnā, un viņiem ir māja pilna ar pulksteņiem, kuri zvana un tikšķ. Modos naktī augšā, gribēju tos atslēgt, bet sapratu, ka nevaru, vienkārši aiztaisīju ausis un aizmigu. Ļoti nepatīk motociklu skaņas – vienmēr taisu ciet ausis, tāpat pie ātro sirēnām. Šodien kāds slīpēja flīzes ar kaut kādu pulētāju – šausmīgi!

Es pārsvarā pa Rīgas centru staigāju ar austiņām, arī kad ar riteni braucu, jo man patiešām ir par skaļu. Laukos ir pavisam cita skaņu ainava. Un tas mainās arī ar gadiem. Man būtu interesanti salīdzināt, kāda bija skaņu ainava, piemēram, 1880. gadā un kāda tā ir tagad. Tās senās skaņu ainavas izmirst. Viens no maniem pēdējiem interesantajiem atklājumiem ir roņu skaņas zem ledus – tik elektroniskas, tik dīvainas! Tāpat arī visādi putni pasaulē, kuri izdod neiedomājamas skaņas. Es reiz prasīju Miķelim Fišeram, kāda ir dīvainākā skaņa, ko viņš ir dzirdējis. Viņš teica – skaņas, ko izdveš mērkaķi Meksikā. Mums Latvijā viena no dīvainākajām ir lapsa, kad tā kliedz, – šausmīga skaņa, it kā kāds to slepkavotu.

Tev ir bijis tā, ka sadzirdi kaut kādu sadzīves skaņu un vēlies to kaut kur izmantot?

Jā, tā ir. Visas skaņas noguļas kaut kur zemapziņā vai pusapziņā, vai vēl kaut kur citur, un tad tās iznāk ārā – piesaka sevi manās kompozīcijās. Piemēram, kaut kāda trolejbusa čīkstoņa kaut kur integrējas, pārtransformējas čella čīkstoņā… Tu kā švamme uzsūc to. Tāpēc arī man ne visa mūzika patīk, un ir tāda, ko es izvairos klausīties, jo to man negribas uzsūkt. Esmu domājusi par lidmašīnām – ir tik daudz skaistas ambientas mūzikas pasaulē, bet aviokompānijas izvēlas tādu neizteiksmīgi "laundžīgi" kaitinošu mūziku.

Laikam jau ir izpētīts, ka deviņdesmit procentiem cilvēku tieši tāda liek justies komfortabli, un tie desmit procenti muzikāli jūtīgo cilvēku….

...lai tiek galā paši. Tā laikam ir. Cilvēks, kurš ir profesionāls mūziķis, pievērš vairāk uzmanības tam, kas skan. Tāpat mani draugi arhitekti, kad iet gar ēkām, skatās, kāds ir materiāls un kādas ir konstrukcijas, bet es to nepamanu.

Tu, piemēram, virini durvis un priecājies, cik skaisti tās čīkst, nevis domā, ka jāieeļļo.

Nesen biju uz performanci cirkā. Kad ienācām arēnā, mums vajadzēja apsēsties sēdvietās, un katram bija savs uzdevums – mans bija nospēlēt savu mīļāko melodiju uz blakus esošā krēsla, citam bija jāčīkstina krēsls, un sanāca tik skaists skaņdarbs – cilvēki tā atvērās improvizācijai, un uzzinājām, cik skaisti čīkst Rīgas cirka krēsli.

Manā bērnībā oma vadīja bērnu ansambli Siguldēni, viņa bija tāda izteikta mūziķe, un ar to ansambli daudz braukāja arī uz ārzemēm. Atceros, ka Siguldēni nāca pie omas mājās, un tad notika tādas improvizācijas ar visu, ko varēja atrast. Ar veļas dēļiem un karotēm. Man ļoti patika! Tas noteikti ir kaut kādu nospiedumu atstājis. Kad iestājos Mūzikas akadēmijā, bija tāds Pētera Vaska konkurss, kurā bija jākomponē sitamajiem instrumentiem. Tur nebija noteikts, kādiem tieši. Metālmākslinieks Edgars Spridzāns man palīdzēja izveidot tādu kasti, kurai katra kante bija no cita materiāla – plastmasas, metāla stienīšiem, režģis – neizsakāmi daudz to iespējamo skaņu bija. Tas bija mans sitamais instruments, un visi bija pārsteigti par to, jo pārējie izmantoja, piemēram, timpānus vai tomus. Ar manu kompozīcijas pasniedzēju Jāni Petraškeviču, kad dabūjām to kasti, kādas trīs stundas pavadījām, pētot, kas no tās nāk ārā. Labi, ka tāds pasniedzējs gadās. Tas nav bieži – ir tādi, kas nostumj malā, ieliek rāmītī. Bet arī mežā var klausīties, kā čīkst koki.

Vējā berzējoties cits pret citu?

Man liekas, ka katrs pats. Es tagad skatos uz mežu kā uz kaut ko mazāk statisku nekā agrāk. Komponējot Koku operu, lasīju visādus materiālus, un daži pētījumi ir tik interesanti! Gribēju tev parādīt, ko vakar pie vecākiem aizrāvusies lasīju: "Nesen veiktā eksperimentā ekoloģiskā ķīmiķe Eidija Apela no Misūri Universitātes augam atskaņoja kāpura uzbrukuma skaņas, un augs, kuru patiesībā neviens negrauza, iedarbināja ģenētisko mašinēriju, kas izstrādāja aizsardzībai nepieciešamās ķīmiskās vielas..." – ļoti interesanti. Tad es uzzināju, ka vecākais zināmais koks ir egle Zviedrijā, kas ir 9500 gadu veca. Neaptverams skaitlis!

Varbūt manā festivālā Kartupeļpalma, kas notiek augu svētnīcā – Salaspils Botāniskajā dārzā –, vajadzētu aizliegt ierasties vegāniem, jo viņi uzskata, ka augi nejūt, tātad viņiem nesāp un tos var droši griezt, kapāt, vārīt, turklāt vēl tie nespēj aizbēgt vai pretoties, tātad ir vēl vairāk neaizsargāti par zīdītājiem, zivīm, kukaiņiem. Ar kādām tiesībām cilvēks drīkst laupīt burkānam iespēju izaugt līdz dižozola resnumam?

Mēs ļoti daudz ko nezinām. Mēs taču redzam, ka augi arī ir dzīvi. Tie nejūt tāpat kā cilvēki, bet ir pierādīts, ka koki turpina caur saknēm uzturēt pie dzīvības koku, kas ir jau nokritis, un joprojām to baro ar cukuru. Kad mežā paskatās uz koku galotnēm, var redzēt, ka tie aug, dodot cits citam vietu. Koki pārsvarā nedarbojas pa vienam un caur saknēm apmainās ar vielām, palīdzot cits citam. Sēnītes arī Koku operā darbojas – tās ir informācijas nesējas un baro kokus ar dažādām vielām. Tā ir tāda vesela neredzama pasaule!

Kokiem nav tādu neironu kā cilvēkam, bet kaut kāda pavisam cita struktūra, taču tie noteikti jūt. Ir stāsts par akāciju – kad antilope sāk grauzt lapas, tām tuvākās izdala toksīnus un antilope tās vairs nevar ēst. Jā, turklāt koks spēj pazaudēt deviņdesmit procentu no sava apjoma un joprojām turpināt dzīvi, kas cilvēku vai dzīvnieku pasaulē nav iespējams. Kaut vai mājas telpaugiem – nogriez to pavisam, un tas atkal izdīgst. Tas ir maģiski!

Jā, augam nav kādā ķermeņa vietā svarīgākie orgāni – sirds un smadzenes, ko sabojājot pārējais vairs nefunkcionē.

Vienīgi saknes. Kad tās izrauj, tad gan viss.

Par ko īsti ir Koku operas stāsts?

Dažos teikumos ir grūti pateikt, bet noteikti par cikliskumu, bezgalību, mūžību, jo koki dzīvo pavisam citā laika zonā.

Laika jau nav. To ir izdomājis cilvēks.

Nuja, tas arī. Es domāju par savu suni – kā viņš uztver to, ka es esmu projām? Komponējot es domāju par to, kā cilvēki lūkojas uz mežu no sava radības kroņa pozīcijām, iejaucas dabas procesos, bet mežs ļoti labi ir funkcionējis bez cilvēka un funkcionēs bez cilvēkiem arī turpmāk, ja vien mēs to nenogalināsim. Mums ar tevi tas ir saprotams, ka daba ir jāciena un jāsaprot tās varenība, bet daudzi uz to skatās citādi, un tāpēc jau ir tie jenoti ar plastmasas pudelēs iesprūdušām galvām… Ir milzīgas platības ar mežiem, kas tiek iznīdēti.

Es nelūkojos uz dabu kā uz kaut ko romantisku – ak vai, cik skaisti! –, bet kā uz kaut ko mežonīgu un varenāku par mums. Man arī mūzikā ir tā, ka sakne ļoti lēni dzied, tā kā velk to savu dziedājumu. Struktūra dziedātājiem ir tāda: bass ir sakne, kas cērt tos akmeņus, dzenoties zemē, stumbrs ir baritons, zari ir tenors, un lapiņas ir soprāni – tās čaukst un ķiķina, tādas kā negantnieces. Mēs tā kā ejam no koka apakšas uz augšu.

Tad jau vēl ziedi un ziedputekšņi, kas vispār aiziet pa vējam.

Jā, un aizceļo tālāk. Man viens no iemīļotākajiem raidījumiem ir BBC Planēta Zeme. Skatoties, kā notiek tie dabas procesi, cik tur viss ir loģiski sakārtots, nevar teikt "pārdomāts", jo tas atkal ir no cilvēka skatu punkta. Mēs esam laimīga paaudze, kas dzīvojam šobrīd, jo mūsdienu uzņemšanas tehnoloģijas ļauj ieraudzīt visādus jocīgus putnus.

Arī elektroniskā mūzika sniedz neierobežotas iespējas dabūt jebkādu skaņu. Esam tā pieraduši pie interneta, ka jūtamies paralizēti, ja tas tiek atslēgts.

Tāpēc ir labi reizi pa reizei izslēgt pašam, lai tas nav tik negaidīti. Man svarīgs ir arī klusums. Ne tikai fiziski izslēgt fona trokšņus, bet ar kaut kādu vingrinājumu palīdzību arī tos, kas skan manā galvā. Tas nepārtraukti kustīgais prāts brīžiem var būt arī ļoti apgrūtinošs. Man agrāk bija bail no klusuma, jo biju pieradusi pie kaut kāda fona. Mūzika bieži arī programmē cilvēku. Kāds mans draugs vairījās no skumjas mūzikas. Viņā bija tik daudz neapstrādātu skumju, ka viņš par katru cenu lika tikai priecīgu mūziku, lai aizdzītu prom skumjas.

Tā priecīgās mūzikas klausīšanās jau ir tāda sevis mānīšana. 

Jā, piekrītu. Ja man ir skumjas, mēģinu nevairīties no tām. Ir daži skaņdarbi, kurus klausos, kad ir skumji. Piemēram, Arvo Pertam ir opuss My Heart’s in the Highlands. Es to klausos, raudu un pēc tam jūtos kā attīrījusies. Esmu tāds cilvēks, kas nevar neko noslēpt no sevis, tas ir gandrīz neizturami. Tā vaļējā miesa. Kaut kādā brīdī tas tik un tā katalizējas līdz kaut kādam ārprātam. Cik ilgi var nogrūst tos skeletus zem paklāja? Un, lai tās nepatīkamās lietas tiktu apstrādātas, svarīgi, lai tev tās pasaka. Viena skolotāja ļoti skarbi man pasaka par egoismu un neieklausīšanos – tas katru reizi ir sāpīgi, bet tad es varu kaut ko ar to darīt, nevis dzīvot ilūzijā, ka esmu brīnišķīgs cilvēks, kas ieklausās citos un ir apveltīts ar milzīgām empātijas spējām.

Tev ir vēl kādi grandiozi nākotnes plāni?

Ar visu komandu mēs gribētu doties Eiropas mežu turnejā, jo meži ir tik dažādi. Es gribētu radīt vēl citas operas. Pašlaik mani interesē tieši vides operas. Nezinu, kā būs pēc gada vai pusotra. Esmu sākusi sarunas ar Islandi – par krāteri. Gribētos uztaisīt zinātniskās fantastikas operu vulkāna krāterī. Protams, tādā, kurš vairs nav aktīvs. Tā kā esmu Koku operas idejas autore, man ir skaidrs, ko es tur gribu redzēt ne tikai attiecībā uz mūziku, bet arī uz visu pārējo. Mums ir ļoti laba komanda – tiekamies reizi nedēļā, un ir tāda sajūta, ka visi esam uz viena viļņa.

Man patīk dažādu tautu mūzika. Pēc vairākiem gadiem gribētu pastudēt etnomuzikoloģiju. Vienubrīd sāku vākt savā galvas vācelītē dažādu tautu dziesmas – īru dziesmas, Madagaskaras un Peru dziesmas. Daudz klausos tuviešu rīkles dziedājumus, japāņu, gruzīnu, frikas mūziku. Ar to visu mani aizrāva pasniedzējs Boriss Avramecs. Man tajā laikā bija neliela depresija, un viņš tik aizrautīgi par to visu stāstīja, ka man tā pagaisa.

Informācija: www.metsanayttamo.fi

Top komentāri

lustīgais nerris uz tirgus plača
l
Bezgala garš intervijas palags, pat neiepazīstinot ar intervējamoi: izglītība, pieredze, slavenākie skaņdarbi, u.t.t... Nu, tikai tik daudz, ka rakstījusi mūziku Karapetjana filmai "MOŽ," un sēdējusi lekcijās pie Borisa Avrameca. Nedz arī pieminēts dāsnais finansētājs - ja jau reiz ieeja (Somijas mežā, kurā nedzied putni) PAR BRĪVU! Bet nu - ak jel, lai sanāk un salido un saspieto brīvbiļešu cienītāji.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Sitiens pa zobiem

Galerijā Daugava atvērta pazīstamā tēlnieka Aigara Bikšes jaunākā personālizstāde ar nosaukumu Zvērīga spēle.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja