Intervija ar Moniku Pormali. Pārsteigumam nav vietas

"Jau ilgāku laiku – kopš vasaras – ieeju tādā vīrišķā enerģijā, jo viena lieta ir sapņot un fantazēt par to, kāda ir skatuve, otra – darīt, un tam ir vajadzīgs elementārs spēks," savas vizuālās pārvērtības mēģina definēt Monika. Jaunajā Rīgas teātrī skatuves dzīvi sācis Alvja Hermaņa iestudējums Kabalas noslēpumi, ko pēc Nobela prēmijas laureāta Īzaka Baševisa Zingera stāstu motīviem abi veidojuši arī Ķelnes Dramatiskajā teātrī 2009. gadā. Scenogrāfe stāsta, ka Rīgas izrāde daudzējādā ziņā atšķiras no savas priekšgājējas, taču gan vienas, gan otras pamatā ir ieskats Īzaka Baševisa Zingera ar mīlestību aprakstītajā hasīdu reliģijā un dzīvesveidā. Droši vien būtu uzreiz jāpievēršas Kabalas noslēpumiem, taču gribu pastāstīt, ka, gatavojoties intervijai, lasīju par jums grāmatu un vēlāk naktī nosapņoju, ka mēs abas taisām lāčus Latvijas pārstāvniecībai – nezinu kur. Jūsu lācis bija tāds parasts, brūns, bet ar dzeltenu Homēra Simpsona galvu. Te arī jautājums – vai jums ir gadījies nosapņot ideju kādai scenogrāfijai?Neko interesantu nevarēšu pastāstīt, jo īsti nezinu nevienu ideju, kas būtu radusies sapņa iespaidā. Kādreiz pat ar zināmu interesi klausījos cilvēkos, kuri stāsta tikpat krāšņus sapņus kā jūsējais – ar krāsām, tēliem un darbību. Laikam gana intensīvi pieslēdzu savu apziņu dienas laikā un naktī esmu miera stāvoklī. Es nekoķetēju, tiešām! Jā, varbūt kādā pārslodzes brīdī ir bijis nemierīgāks miegs un šķitis, ka kaut kas ir redzēts, bet tā, lai to atcerētos un pēc tam vēl pārstāstītu citiem... Tas būtu interesanti, varbūt kādreiz tāds brīdis pienāks. Saistībā ar izrādi Garā dzīve teicāt, ka, meklējot tai neskaitāmos rekvizītus visneiedomājamākajās vietās, izgājāt cauri tam, ko tikai vienreiz varētu piedzīvot. Ar ko saistās Kabalas noslēpumu tapšana?Runājot par Garo dzīvi, savas domas neesmu mainījusi – to var izdarīt vienreiz tā kārtīgi un varbūt kādu reizi vēl var mēģināt. Tā no sirds – nezinot, ko tas prasa, – tiešām tikai vienu. Izrādes Kabalas noslēpumi telpa ir lielā zāle – ir kur atkāpties, var redzēt kopplānu. Mēģinājumos režisors mēdz sēdēt pēdējās rindās, lai elementāri saprastu, vai ir dzirdams, ko aktieri saka, un gluži tāpat ir ar skatuviskām lietām. Šoreiz nav tas gadījums, ka telpā ir vēsturiskas atsauces. Mūsdienīgs interjers un situācija. Telpa veidota minimālistiski – tā ir lidosta. Cerams, ikviens skatītājs kaut reizi mūžā tur ir bijis. Priekšmetu nav daudz – tādas funkcionālas standarta lietas, kas sastopamas katrā lidostā. Ķelnē izrāde notika mazajā zālē – telpa un pats spēles veids diktēja citus noteikumus, viss bija daudz abstraktāk. Vai kāds sociālantropoloģisks pētījums par hasīdu kultūru arī tapa? Ir tā, ka, protams, daudz ko... Runājot par hasīdiem, vārdus "daudz ko" tomēr nevar lietot, jo īstenībā tas, ko var palasīt vai paskatīties YouTube video, ir tik neliela daļiņa, ko šī visnotaļ slēgtā kopiena vispār ļauj atklāt par sevi. Viņiem nav nekādas vajadzības izrādīties vai kaut ko paskaidrot. Līdz ar to aktieri, veidojot savas lomas, ļoti interesējās un mēģinājumos dalījās ar pārējiem, ko katrs ir redzējis, lasījis vai uzzinājis, runādamies ar cilvēkiem. Otra lieta, apmēram pirms desmit gadiem es vairākus mēnešus dzīvoju Ņujorkā, Bruklinā, un tieši hasīdu rajonā – pašā viducī. Tie bija eiropiešu bēniņi, var teikt, vienīgie tajā rajonā, starp viņu lūgšanu namu, skolām, veikaliem, mājām. Toreiz, kad par hasīdiem pilnīgi neko nezināju, vide uz mani atstāja ļoti lielu iespaidu. Saistībā ar Ņujorkas braucienu vienreiz iedomājos, ka nejaušību nav – redz, kā pēc desmit gadiem šis fails ir izrādījies tik svarīgs.  Divos vārdos – hasīdi ir ortodoksālie ebreji, taču tas neko daudz nepasaka. Hasīdisms ir XVIII gadsimta otrajā pusē Austrumeiropā ebreju vidū radusies mācība ar pamatdomu, ka ir jākalpo Visaugstākajam ar mīlestību un prieku, jādejo un jādzied, nevis tikai jāgavē un jāraud. Rīgā cilvēki par to varētu neko daudz nezināt, tāpēc ne velti Alvim Hermanim bija ideja par lidostu, jo tā ir vieta, kur mēs, goji jeb parastie cilvēki, viņus ieraugām visbiežāk. Kāds šarms ir vietējam Kabalas noslēpumu iestudējumam, un ar ko tas atšķiras no Ķelnē tapušā?Grūti salīdzināt. Rīgā ir izmantots vairāk Zingera stāstu, tēlo citi aktieri. Mani šarmē tas, ka izrāde ir latviešu valodā. Ja iestudējumu skatos svešvalodā, arī labi pārzinot tekstuālo materiālu, lielākoties to saprotu ar smadzenēm. Skatoties latviski, mani izrāde uzrunā tuvāk, ātrāk, jūtīgāk. Pats galvenais – atšķiras spēles veids, tas, kā režisors ir interpretējis šos stāstus.Parasti, iedomājoties Alvja Hermaņa režiju, acu priekšā nostājas bildīte ar kādu no jūsu veidotajām izrāžu telpām. Vai pati varat izšķirt, kur šajā bildītē sākas Hermanis un beidzas Pormale – un otrādi?Darbs teātrī paredz citādu sarunu un kopā būšanas veidu. Cilvēkiem jābūt savādākiem – daudz kur kopīgas idejas vārdā savas mākslinieka ambīcijas ir vienkārši jānoliek malā. Kaut gan operā mākslinieks, piemēram, Ilmārs Blumbergs... Ir sajūta, ka viņš ir operas mākslinieks režisors, ka viņš caur savu redzējumu ārkārtīgi spēcīgi, vienpersoniski veido tēlu. Es domāju, ka viņš citādi nevar. Arī jūs abi ar Alvi Hermani katrs esat patstāvīga un spilgta personība, tāpēc rodas šāds jautājums. Uzskatu, ka vienkāršāk ir māksliniekiem – fotogrāfiem, gleznotājiem un tā tālāk –, kuri nepiekopj tādu kolektīvu sastrādāšanās veidu. Cilvēks viens pats ļoti apzināti iziet visiem priekšā un var sagaidīt pretī gan šauteņu stobrus, gan ziedus. Protams, atbildot uz jautājumu, var vienkārši sadalīt – Alvim ir sākums visam, kas saistīts ar šo iestudējumu, – stāstiem, lokācijai, aktieriem, spēles veidam. Izteikti scenogrāfiskas lietas – kā tiek veidota telpa, kā tā mainās, kostīmi – jā, tā ir mana daļa.  Vai tagad, kad esat veidojuši kopā vairākas izrādes, vēl spējat viens otru pārsteigt?Manuprāt, esot labam, ilgstoši kopā strādājošam tandēmam vai radošai komandai, pārsteiguma moments vienkārši nav aktuāls – tam netiek tērēta enerģija. Pārsteiguma efektam vispār ir kaut kāda nepareiza enerģija. Drīzāk nepieciešams būt hiperjūtīgam, lai no viena režisora vai aktiera žesta saprastu, vai tas ir ērti, vai patīk, vai palīdz tēlam vai ne. Īstenībā, ja režisors neko nesaka, tas ir vispareizākais – tātad ir uztrāpīts un tas der. Manuprāt, tā teātrī ir jādarbojas. Tagad Sanktpēterburgas Mihaila teātrī veidoju scenogrāfiju operai Jevgeņijs Oņegins ar citu režisoru (ukrainis Andrijs Žoldaks – L. K.). Cik tālu esat tikuši ar Oņeginu?  Nākamajā rītā pulksten sešos pēc Kabalas noslēpumu pirmizrādes es jau sēdos lidmašīnā un devos uz Sanktpēterburgu, notiek mēģinājumi, 26. oktobrī būs pirmizrāde. Latviešu valodu nepiemirsīšu, jo komandā ir arī citi latvieši: pirmajā sastāvā Oņegina lomas atveidotājs ir Jānis Apeinis, kostīmus veidos Mareunrol’s. Priecājos, ka beidzot varam būt ne tikai pazīstami, bet arī strādāt kopā. Šī man ir otrā opera (pirmā bija Karmena Rīgā – L. K.), tāpēc pagaidām ir tikai sajūtas par to, kā būs. Scenogrāfijai operā ir daudz lielāka nozīme nekā dramatiskajā teātrī. Uzdevums ir sarežģīts, jo no operas ložām uz skatuvi paveras dažādi, dīvaini skatpunkti. Piemēram, sēžot pašā augšā gandrīz pie lustras, uzdevums kļūst tik ļoti sarežģīts – visam uz skatuves jābūt lielākam, nepieciešams ekspresīvāks izteiksmes veids. Apzinoties to, man tieši tā negribas darīt. Vēlos izteiksmes līdzekļus vairāk vērst pretēji – uz iekšu. Esmu pati sev radījusi sarežģītus uzdevumus, no kuriem daudzi joprojām tiek risināti darbnīcās uz konstruktoru dēļiem. Tas ir pilnīgs eksperiments, kā izskatīsies, nav nekādas nojausmas – varbūt pēc kārtējā Oņegina iestudējuma, varbūt citādi. Ir liels izaicinājums taisīt šo operu, jo jebkurš Sanktpēterburgas iedzīvotājs kaut reizi mūžā ir redzējis Oņeginu. Runājos ar ļoti daudziem vietējiem cilvēkiem un mēģināju veidot scenogrāfiju, ņemot vērā viņu priekšstatus par šo operu. Savulaik jaunietes gados rāvāties uz Ņujorku ar domu, ka tobrīd Latvijā jūs nevarat palikt. Kā ir šobrīd? Es sāku no nulles punkta – man ir tāda sajūta. Ne šobrīd, bet vispār. Ir lietas, kas ir izdarītas, un tagad, jā, man ļoti patīk būt Latvijā un esmu daudz atvērtāka tam, kas notiek šeit. Patīkami, ka 2014. gadā man ir uzticēts veidot iekārtojumu Eiropas kultūras galvaspilsētas gada atklāšanas izstādei Arsenālā. Gribas būt iesaistītai – būt šeit. Ja cilvēkam ir tāda vēlme, viņš automātiski ieslēdz savu aktivitāti un viedokli. Atceros, pēc ilgāka laika perioda atbraucot uz Latviju, mani sajūsmināja itin viss, ko es redzēju, – izrādes, izstādes... Nesaku, ka vairs tā nav, bet tagad jau varu salīdzināt notikumus ilgtermiņā un izteikt par tiem viedokli. Esmu šeit lielākoties ģimenes apstākļu dēļ. Katrs latvietis spēs nosaukt labākos Latvijas korus, diriģentus, izcilākos režisorus un aktierus, taču, šķiet, katrs teātrī gājējs zinās nosaukt arī vismaz piecus spilgtus, interesantus scenogrāfus. Kā jūs to skaidrotu?Droši vien tāpēc, ka tieši tāpat ir nosaucami arī jaunie režisori, kuri ir ļoti spilgti likuši par sevi manīt. Līdz ar to ir vairāk izrāžu, un režisoriem, protams, ir vajadzīgi mākslinieki. Atrodoties Latvijā, man šķiet – ja labi gribētu, varētu ļoti bieži iet uz teātri. Jaunajā Rīgas teātrī septembrī ir trīs pirmizrādes, tas ir labs sezonas sākums.Pērn piedalījāties Prāgas scenogrāfijas kvadriennālē gan kā māksliniece, gan žūrijas sastāvā. Ar ko mūsu scenogrāfi ir izcēlušies starptautiskā līmenī, ņemot vērā lieliskos panākumus?Tā būtu vēl vienas intervijas tēma. Es tikai atceros, ka viens cilvēks no žūrijas un vēl vairāki citi, runājot par studentu ekspozīciju Andra Freiberga vadībā un Reiņa Suhanova veidoto valsts ekspozīciju, izteica līdzīgu domu: "Kas tā par zemi, kas tā par valsti – Latvija? No turienes nāk tik spēcīgi mākslinieki." Kad aplūkoju nesen notikušo izstādi Survival Kit, latviešu mākslinieku darbi tiešām likās daudzreiz interesantāki, dziļāki un asociācijām bagātāki. Poētiskāki. Katra detaļa pārdomāta, un mākslinieks nepieļauj ne mazāko novirzi, ka šis darbs tiktu interpretēts ne tā, kā viņš iecerējis. Nevis pārsteigt, bet... (Monika atšķir izrādes Kabalas noslēpumi programmiņu un nolasa citātu, tiesa, par hasīdiem) "turēt dārgu visu, kas ir ap jums". Viss ir svarīgs.Kaut šo īpašību nepazaudētu.Īstenībā nezinu, no kurienes tā mūsu māksliniekiem nāk. Izglītība? Audzināšana? Ainava, kas paveras pa vilciena logu? Nezinu, kas tas ir, bet skaidrs, ka tas ir vairumā.