Intervija ar Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vadītāju Juri Dambi. Mantojums un attīstība

Mantojumu izceļ uzskati un vērtējums, kas nekad nebūs precīzs un mūžīgs, – saka Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vadītājs Dr. arch. Juris Dambis. Viņš ir Latvijas Arhitektūras muzejā aplūkojamās izstādes Inspekcija kurators un iekārtojuma autors. Ekspozīcija, kas būs skatāma līdz 4. janvārim, stāsta par Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes 30 darba gadiem un mantojuma aizsardzības procesu (agrāk šī institūcija bija pazīstama ar nosaukumu Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija).

"Fotografējoties pie kultūrvēsturiska objekta, cilvēks identificē sevi, kodē savā apziņā piederību civilizācijas kultūrai," Juris Dambis raksta apkopojošā izdevumā Kultūras pieminekļu aizsardzība, kas izdots pagājušajā gadā. Taču izstāde Inspekcija nav visskaistāk restaurēto vēsturisko ēku skate, bet gan kultūras pieminekļu aizsardzības darba procesa atainojums. Izstādē eksponētas oficiālas vēstules, raksti presē, dokumentu fragmenti un statistika. It kā bezkaislīgi fakti un dokumenti, kuros atklājas dažādas likumsakarības, sabiedrības izpratne, ekonomiskais un politiskais spiediens uz inspekcijas darbu, piemēram, oficiāla būvēt atļaujoša vēstule, kurā inspekcijas vadītājs iešifrējis nākotnei vēstījumu, kura politiķa un uzņēmēja spiediena dēļ tā tapusi. Turpmāk dokumentos lielāku uzmanību der pievērst tekstam, kas izlasāms, ņemot vērā tikai kāda teikuma vārdu pirmos burtus...

Kultūras mantojuma saglabāšana kā sistemātiska politika ir jauna parādība?

Pirmie centieni saglabāt mantojumu ir ļoti seni. Jau Bībeles tekstos var saskatīt dažādas norādes uz vērtību saglabāšanu. Romas imperatora Tiberija Klaudija laikā (41.–51. gads) Senāts pieņēma lēmumu rūpēties par Romas un visas Itālijas celtņu saglabāšanu. 1666. gadā Zviedrijas karalis Kārlis XI izdeva rīkojumu par pieminekļu saglabāšanu un aizsardzību. Visi Zviedrijas, arī Vidzemes, pieminekļi tika pakļauti karaļa gādībai. Pēc Lielās revolūcijas 1793. gadā Francijas Nacionālais konvents pieņēma likumu par mākslas, vēstures un zinātnes pieminekļu aizsardzību. Tas viss liecina, ka mantojuma saglabāšanas tradīcija ir veidojusies sen, bet sistemātiska un apzināta pieeja tiešām ir jaunāka.

Interesanti, ka vajadzība pēc saglabāšanas parādās pārmaiņu laikos – kad kaut kas ir beidzies vai noārdīts, rodas jautājums, ko no senā ņemt līdzi. Eiropā tāds piemērs ir Francijas Lielā revolūcija XVIII gadsimta beigās un centieni pēc tam apzināt zaudēto un saglabāt vērtīgāko.

Jā, kultūras pieminekļu aizsardzība ir attīstījusies pārmaiņu brīžos – kad sabiedrība kaut ko ir iznīcinājusi un tad ir pārdomās par zaudēto, vērtīgais tiek ieraudzīts un pārvērtēts. Laikos, kad sabiedrībā notiek pārmaiņas, kad esam izšķiršanās priekšā, cenšamies atskatīties pagātnē – atzīt kaut ko no bijušā par labu esam, kas noderīgs arī nākotnē, un atzīt, ka no kaut kā vajadzētu atbrīvoties.

Vai šo tendenci varam attiecināt arī uz Latvijas kultūras pieminekļu aizsardzību?

Noteikti. Tūlīt pēc Latvijas valsts izveidošanas radās domas un centieni veidot kultūras pieminekļu aizsardzības sistēmu. Ir jauna valsts, taču tās pagātnē ir bijis daudz vērtīga. Daudz tika izmantota citu Eiropas valstu pieredze. Jāatzīst, sākumā tā bija atsevišķu personu loka jūsmošana par pagātnes vērtībām, nevis kopīga sabiedrības izpratne par mantojumu.

Mūsdienās runājam par visu cilvēku dzīves kvalitāti, ko labvēlīgi ietekmē kultūras mantojuma klātbūtne ikdienā. Izpratne par kultūras mantojumu attīstās, un tā vērtēšanas kritēriji kļūst skaidrāki. Sākumā par saglabāšanas vērtiem uzskatīja galvenokārt atsevišķus skaistus priekšmetus. Uzsvars bija uz vizuāli uztveramu mantojumu. Vispirms uzmanību pievērsām senākajam mantojumam – arheoloģiskām vērtībām, bet mūsdienās – arī pavisam jaunām lietām un ikdienas priekšmetiem.

Mūsdienās par saglabāšanas vērtu uzskatām arī pilsētbūvnieciskus ansambļus, kādas teritorijas kā vienota veseluma uzturēšanu. Mantojuma politika nekādā ziņā nav statiska. Tā attīstās. Notiek arī tā, ka tas, ko sabiedrība un eksperti pirms 20–30 gadiem nav uzskatījuši par vērtīgu, mūsdienās par tādu ir kļuvis. Dažkārt notiek arī otrādi – lietas, kurām agrāk pievērsām lielu uzmanību, tagad vairs nav uzmanības centrā. Ik pa laikam vērtības der pārskatīt, vai to mantojums nav pārāk liels apgrūtinājums sabiedrībai. Kāda objekta iekļaušana kultūras pieminekļu sarakstā ir tā vērtības manifestēšana un izcelšana pāri citām lietām. Te vienmēr būs arī ekspertu subjektivitātes faktors. Mēs nevaram mantojumu nosvērt vai izmērīt, vai kā citādi ļoti precīzi noteikt tā vērtību, tāpēc mūsu joma ir tik interesanta.

Vai varat minēt konkrētus piemērus, kuru vērtējums ir mainījies?

Visuzskatāmākais piemērs ir attieksme pret koka arhitektūru. Tā Latvijā ir novērtēta tikai pēdējos 20–30 gados. Senāk pilis, muižas un baznīcas bija uzmanības centrā, bet ārpus tā palika ikdienas arhitektūra, teritoriāli objekti. Bija laiks, kad jūgendstilu Rīgā neuzskatīja par vērtību, piemēram, XX gadsimta 30. gados. Tagad Rīga iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā tieši lielā jūgendstila ēku blīvuma un kvalitātes dēļ. Izrādījās, ka tieši jūgendstils ir pasaules mēroga vērtība.

Jūs Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju esat vadījis 30 gadu. Vai ir mainījušies arī jūsu paša uzskati par vērtīgo?

Man ir izveidojusies stingra pārliecība par autentiskuma vērtību, ka ir jēga saglabāt tikai īsto un patieso, protams, ņemot vērā arī vēlāka laika uzslāņojumus. Uzskatu, ka kultūras mantojums spēj sadzīvot ar mūsdienu dizainu un arhitektūru, viens otru papildināt un radīt vēl lielāku vērtību. Ja pilsētas audumā ir tukšas vietas un tās nepieciešams apbūvēt, jāceļ mūsdienīgas ēkas, protams, ar vislielāko uzmanību pret apkārtējo vidi, bet jaunām ēkām jābūt laikmetīgām.

Konflikts ar vēsturisko mantojumu un apkārtējo vidi rodas mūsdienu arhitektu ambīciju dēļ – ja arhitekts grib izrādīties un izcelt savu darbu. Manuprāt, jo talantīgāks un veiksmīgāks arhitekts, jo mazāk viņam nepieciešama izrādīšanās. Vienmēr atceros itāļu arhitekta Andreas Bruno (viņš specializējies vēsturisku ēku pārbūvē) teikto, ka droši varam kultūras piemineklim pievienot kaut ko jaunu, bet piesardzīgi jāizturas pret kaut kā iznīcināšanu. Ja mūsu pievienoto nākamās paaudzes uzskatīs par nevērtīgu, to varēs noņemt nost, un vēsturiskā vērtība būs saglabāta. Ja skatāmies šādi, nākamās paaudzes mūsu kļūdas varēs labot.

Bet, ja imitējam pagātni, mēs noliedzam attīstību un noliedzam arī jaunu vērtību rašanos. Jāatceras, ka mūsdienās radīta laba arhitektūra un dizains kļūst par nākotnē saglabājamu vērtību. Mēs nedrīkstam apturēt procesu. Tikai tad, ja izcilās mantojuma vērtības papildina mūsdienās radītais, redzam attīstību. Mantojums veicina attīstību. Atskatoties pagātnē, labāk saprotam, ko darīsim nākotnē.

Kopš Starptautiskās pieminekļu un vēsturisko vietu konservācijas un restaurācijas hartas (tā sauktā Venēcijas harta) pieņemšanas 1964. gadā par labu gaumi uzskata skaidru vēsturiskā un mūsdienās celtā nodalīšanu.

Jā, mēs daudz domājam, kas ir atkārtošana un imitācija. No vienas puses, varētu šķist, kas tur slikts – uzbūvēt no jauna to, kas agrāk ir bijis. Tā sabiedrība atgūtu zaudēto. Taču, iedziļinoties šajā jautājumā, atklājam atdarināšanas lielo bīstamību – tā mēs pieņemam, ka zaudēto var atgūt un uzbūvēt no jauna, iespējams, pat labākā kvalitātē nekā oriģināls. Tā mēs pakļautu autentiskas vērtības vienkāršotai izpratnei, kuras rezultātā sabiedrībai varētu zust vēlme rūpēties par kritiskā stāvoklī esošu mantojumu, jo šķistu, ka vienmēr var atgūt zaudēto – varam kaut ko nojaukt, ja vajadzēs, uzbūvēsim to no jauna.

Ja kopijas noliedzam, pirms kādas vērtības iznīcināšanas uz mūžu vienmēr būs jāpadomā, varbūt ir vērts censties to glābt tagad. Iespējams, sanāk paradoksāli – noliedzot atkārtošanu un kopijas, mēs veicinām autentiskā saglabāšanu.

Vai mantojuma saglabāšana nav ļoti pesimistiska nodarbošanās? Saproti, ka neko no zaudētā atgūt nav iespējams un ka laika ritumu nevar apturēt.

Noteikti nē. Speciālistiem, kas strādā ar mantojumu, katra saglabātā vērtība dod ticību. Par katru saglabāto lietu neraksta presē, un par to nerunā televīzijā, bet mēs paši jūtam un redzam, kur pielikto zināšanu rezultātā kaut kas vērtīgs tiek saglabāts, kā varam ietekmēt cilvēku dzīves telpas kvalitāti. Strādājot ar mantojumu, esi tuvumā vērtībām, kas saglabājušās daudzu gadsimtu garumā, un redzi, kā kaut kas attīstījies ilgā laika posmā. Tas vairo ticību nākotnei. Pagātne patiešām dod spēku.

Ja runājam par Latviju kā neatkarīgu valsti – ja nebūtu vides, kas atgādina par piederību Rietumeiropas kultūrai, par veiksmīgākiem laikiem, ja tā visa nebūtu, neesmu pārliecināts, ka sabiedrība būtu gatava atgūt brīvību un spējīga noārdīt padomju okupācijas sekas. Apkārtējā vide ietekmē, pat mums to neapzinoties. Mēs jūtamies drošāk, stabilāk, ja savu eksistenci balstām uz gadsimtos uzkrātām vērtībām.

Arhitektūrai un kultūras mantojumam vienmēr bijusi arī simboliska loma. Tuvajos Austrumos tagad tas tiek iznīcināts nevis tikai kā materiāla vērtība, bet arī lai pazemotu šīs kultūras cilvēkus.

Lai pazemotu un izdzēstu viņu atmiņas, lai cilvēkiem nebūtu atgādinājuma par stabilām vērtībām.

Lietuvas arhitektūras pētnieki stāsta, ka lietuviešu arhitekti padomju okupācijas laikā centās saglabāt Lietuvas vēsturisko ainavu, jo uzskatīja, ka tas ir vienīgais, ko padomju režīms nevar viņiem atņemt. Piemēram, arhitekti atteicās projektēt lielās sanatorijas gleznainās vietās un jaunās dzīvojamās daudzstāvu blokmājas pilsētu vēsturiskajā centrā.

Tā notika arī Latvijā. Tagad, analizējot kādas vietas ainavu, šķiet brīnumaini, ka tā ir saglabājusies neskarta arī padomju režīma laikā. Protams, ir vietas, kas ir pārvērstas līdz nepazīšanai. Parasti tas atkarīgs no cilvēkiem, kuri šajās vietās ir dzīvojuši un strādājuši. Zinu daudzus piemērus, kad ir sākts būvēt kaut ko, kas iznīcinātu vēsturisko vidi, bet tad nākuši lēmumi būvi pārcelt vai celtniecību pārtraukt. Arī padomju laikā bija labi speciālisti, kas daudzas vērtības izglāba. Aiz katras saglabātās vietas un objekta ir konkrēts cilvēks, tāpēc ir vietas, kur baznīcas izdzīvoja, un ir vietas, kur viss ir iznīcināts. Viens laikmets, bet dažādi ēku un ainavas likteņi.

Piemēram, mūsu arhīva senākā daļa ir izveidota, lielā mērā pateicoties Leona Plauciņa darbam. Viņš bija mācījies pirmās brīvvalsts laikā, bet pieminekļu aizsardzībā strādāja gandrīz visu padomju periodu. Pētot mūsu arhīvu, atklāju, kā viņš rīkojies brīžos, kad vajadzēja glābt kādu baznīcu, bet to publiski nedrīkstēja darīt. Plauciņš pats uzrakstīja sūdzību kultūras pieminekļus aizsargājošajām iestādēm it kā no anonīma sabiedrības locekļa ar neesošu adresi. Šīs sūdzības bija par pamatu, lai grieztos pie priekšniekiem un sāktu kaut ko darīt. Bija dažādas viltības.

Protams, padomju režīma laikā visu nevarēja izglābt un saglabāt. Vēl mūsdienās ir vietas, kas nav atguvušās no postījumiem. Mantojuma saglabāšanā viss ir atkarīgs no cilvēku vērtībām, izpratnes un prioritātēm. Manuprāt, nevar labāk pateikt kā 2005. gadā pieņemtajā Faru konvencijā, kas ir viens no nozīmīgākajiem dokumentiem, kurš regulē kultūras mantojuma saglabāšanu un kura izstrādes darba grupā man bija gods strādāt: "Kultūras mantojums sastāv no uzkrātu resursu kopuma, kas saņemts mantojumā no pagātnes un neatkarīgi no piederības indivīdu un sabiedrības uztverē tiek uzskatīts par vērtību, pārliecību, tradīciju un zināšanu paudējiem, kas ietver arī vidi, kura izveidojusies cilvēku un lietu mijiedarbībā, laikam ejot."

Šī konvencija uzsver, ka mantojums ir vērtība sabiedrības uztverē. Tā nav vērtība pati par sevi. Mantojums ir uzskati un vērtējums, kas nekad nebūs precīzs un mūžīgs.

Agrāk par aizsargājamām uzskatīja izteikti vēsturiskas ēkas, savukārt mūsdienās tiek aizsargātas un kultūras pieminekļu sarakstā iekļautas arvien jaunākas ēkas. Klasiskais laika solis ir 50 gadu, taču pasaules praksē ir arī jaunākas celtnes. Piemēram, Oslo opera Norvēģijas kultūras pieminekļu sarakstā tika iekļauta uzreiz pēc uzbūvēšanas.

Ir tā, ka jaunākais mantojums cieš vairāk nekā senais. Modernisma laika paraugu ir grūtāk saglabāt nekā senu pili, par kuras vērtību neviens nešaubās. Modernisma un jaunāku laiku liecību vērtība vēl ir jāpierāda. Norvēģija ir viena no tām valstīm, kurā divus objektus iekļāva aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā uzreiz pēc uzbūvēšanas. Viena ir Oslo opera, un otra ir kāda privātmāja. Manuprāt, tā ir laba pieeja pateikt, ka laba un kvalitatīva arhitektūra var kļūt par aizsargājamu vērtību uzreiz pēc tās radīšanas, ka dažkārt nav nepieciešama laika distance.

Arī mēs ejam šo ceļu. Šā gada sākumā esam ierosinājuši iekļaut kultūras pieminekļu sarakstā divus nesen celtus objektus – Gunāra Birketa projektēto Latvijas Nacionālo bibliotēku un baltvāciešu izcelsmes arhitekta Meinharda fon Gerkāna projektēto villu Guna Jūrmalā. Ceru, ka līdz gada beigām tie jau oficiāli būs aizsargājami mūsu kultūras pieminekļi. Mantojuma aizsardzības speciālistu vidū ir diskusijas, vai vajadzētu iet norvēģu ceļu. Ir eksperti, kuri uzskata, ka laika distance ir nepieciešama, bet, manuprāt, varam vērtības izcelt arī agrāk.

Izstādē Inspekcija jūs esat izvēlējies nevis lepoties ar nosargātajiem objektiem, bet parādīt Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas darba procesu un problēmsituācijas.

Mēs varējām arī palielīties un izcelt, kas tik šajos 30 gados nav restaurēts, un teikt, ka arī inspekcija bijusi tur visur klāt. Taču izstādes mērķis ir parādīt pieminekļu aizsardzības darba virtuvi – kā mēs gan ar tradicionāliem, gan neparastiem paņēmieniem cenšamies saglabāt vērtīgāko. Dažreiz pat esam izvēlējušies tādus paņēmienus, ko mūsdienās daudzi nosodītu, bet tajā brīdī bija nepieciešams radoši izdomāt, kā reaģēt.

Mums pašiem ir interesanti atskatīties un mācīties no negatīviem gadījumiem. Grūts laiks bija nesenā ekonomiskā uzrāviena periods, kad jaunie uzņēmēji gribēja viegli iegūt zemi, nojaukt uz tās esošos kultūras pieminekļus un ātri gūt peļņu. Tas bija laiks, kad mums bija nepieciešami likumi un citi instrumenti, lai varētu pret to vērsties. Dažreiz liekas, ka inspekcija ir birokrātiska iestāde, kurā tikai zīmogojam dokumentus un rakstām vēstules, bet mēs bieži savstarpēji konsultējamies un cieši sastrādājamies ar ārzemju kolēģiem. Viņu autoritāte bieži ir palīdzējusi izturēt ekonomisko spiedienu.

Galvenais – inspekcijas darbā ik pēc desmit gadiem ir notikušas būtiskas pārmaiņas. Kopš 1988. gada pirmā desmitgade bija veltīta kultūras pieminekļu aizsardzības sistēmas uzbūvēšanai. Toreiz viss bija jārada no jauna. Otro darba desmitgadi raksturo ekonomiskais spiediens, kad jaunie uzņēmēji vēlējās vēsturi noārdīt, tās vietā būvēt augstceltnes. Mums bija jāizdomā, kā šim spiedienam pretoties. Šajā laikā tika pieņemts Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likums. Tas negāja tik viegli – Valsts prezidents to nosūtīja atpakaļ Saeimai otrreizējai izskatīšanai, Rīgas dome likumu apstrīdēja Satversmes tiesā. Tiesa likumu atzina par atbilstošu Satversmei un starptautiskajām konvencijām.

Trešo desmitgadi raksturo ekonomiskā krīze, kad uzrāviens beidzās ar burbuļa sprādzienu. Mantojuma nozarei tika ievērojami samazināts finansējums, tika atlaisti daudzi labi, mūsu pašu izaudzināti speciālisti, kultūra netika uzskatīta par nozīmīgu. Nākamā desmitgade mums būs kardinālu pārmaiņu laiks, kad no inspicējošas un uzraugošas iestādes mainīsimies vairāk uz konsultējošu un pārvaldošu. Centīsimies būt tuvāk kultūras pieminekļu īpašniekiem. Tas nenozīmē, ka iepriekšējā mantojuma aizsardzības pieeja ir bijusi kļūdaina.

Domāju, ir panākts, ka ar mantojuma vērtību un likumiem rēķinās, tāpēc tagad varam strādāt ar pārliecināšanas un dialoga metodēm. Pirmās pārmaiņas ir mūsu nosaukuma maiņa. Tagad esam Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde.

Par ko ir lepnums, ka to šajos 30 gados izdevies nosargāt?

Pirmajā vietā ir Rīgas vēsturiskais centrs kā kopums. Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likums ir labs un starptautiski atzīts. Mums ir bijusi ļoti laba sadarbība ar Eiropas Padomi, kur divus gadus biju Kultūras mantojuma komitejas priekšsēdētāja vietnieks un tad priekšsēdētājs. Salīdzinājumā ar Viļņu un Tallinu mums Rīgas centrā ir izdevies labāk saglabāt vēsturiskās vērtības. Protams, ne visu, jo ekonomiskais spiediens bija ļoti smags. Tagad nav jēgas uzjautrināties par daudzajām investoru iecerēm būvēt kaut ko pilnīgi neiederīgu Rīgas vēsturiskajā centrā, kuras izdevās novērst. Ir labi, ka tās palika neīstenotas.

Par ko ir žēl, ka neizdevās nosargāt?

Viens neizdarīts darbs ir Lielie kapi. Tas ir daudzu institūciju parāds, kas nedrīkst palikt neatrisināts. Aktīvās sabiedrības nostājas dēļ vienaldzības un nolaidības ledus jau ir sakustējies.