Uz viņu tagad daudzi grib paskatīties – Dace Rīdūze rāda savas animācijas filmiņas Sārtulis galveno varoni, kurš 11. februārī gozēsies 64. Starptautiskā Berlīnes filmu festivāla fotozibšņu gaismās. Šī būs jau trešā reize, kad režisore ar kādu no saviem darbiem piedalās Berlinālē – iepriekšējos gados viņa tajā ir startējusi ar Jāņtārpiņu un Zīļuku, bet šogad piedāvā sarkana krāsu zīmuļa piedzīvojumus, kas aizsākas ar kariņu pret kādu uzbāzīgu mušu. Šī gada festivāls Latvijas kino kontekstā ir īpašs ar to, ka programmā Generation Kplus ir iekļautas veselas divas filmu studijas Animācijas brigāde filmiņas – otra ir režisora Jāņa Cimermaņa radītais stāsts Vāsa, ar kuru tiek turpināti Brigādes ceļojumi pa Eiropu.
"Šis ir pussārtulis," Dace Rīdūze vērš uzmanību uz vēl vienu lelli, kas aizstājusi galveno varoni brīdī, kad tas nokļuvis pie dārznieciņiem. Viņi nodomājuši, cik foršs kociņš, un iestādījuši to zemē, lai aug lielāks – varbūt pat salapos un uzziedēs! Filmiņa Sārtulis ir veidota pēc pazīstamās latviešu bērnu grāmatu rakstnieces un ilustratores Margaritas Stārastes darba motīviem. Latviešu skatītāji to varēs noskatīties jau viņas dzimšanas dienā 2. februārī, kad LTV1 būs redzama vēl viena tikko pabeigta režisores filmiņa Kraukšķītis. Arī šis darbiņš tika iesniegts Berlinālē, bet priekšroka tika dota Sārtulim, jo kādam taču ir jāizkrāso Berlīnes filmu festivāla sarkanais paklājs!
Kā radās doma par Margaritas Stārastes darbu ekranizāciju?
Es biju nofilmējusi divas filmiņas par sivēniem Pasmaidi, draugs! (2007) un Cūkas laime (2009) pēc mūsu pašu scenārijiem un meklēju iedvesmu saviem nākamajiem projektiem. Bija rudens, un pēkšņi – kā zīle krīt – man prātā iešāvās ideja: paga, paga, Zīļuks! Viens no populārākajiem latviešu bērnu darbiem paaudžu paaudzēs. Jau tad, kad es to lasīju, tā nebija jauna grāmatiņa, bet kārtīgi nomīļota no vāka līdz vākam. Turklāt tās galvenais varonis – no zīles veidotais vīriņš – ir ne tikai jauks vizuāli, bet arī ļoti piemērots leļļu animācijas filmiņai. Tikai pēc tam es aptvēru, ka līdz šim nav ticis ekranizēts neviens no Margaritas Stārastes darbiem. Zīļuks bija pirmais, ko nāca skatīties jau ļoti labi sagatavoti dažāda vecuma skatītāji, kam bija interesanti, vai viņš iekritīs vai neiekritīs peļķē.
Kādas ir jūsu bērnības atmiņas par šo darbu?
Tā bija viena no manām mīļākajām grāmatiņām, kas raisīja iztēli, – es augu laukos, un man bija pilnas kabatas ar akmentiņiem, kastaņiem, zīlēm un kociņiem, ar ko man patika darboties. Arī mani bērni lasa Zīļuku – kad pienāk rudens, mums ir obligātās kastaņu un zīļu vākšanas pastaigas, un pēc tam mēs taisām dažādus ķiņķēziņus – kādi nu kuram sanāk!
Jums tagad ir tapusi vesela Margaritas Stārastes darbu ekranizācijas triloģija.
Atsauksmes par Zīļuku nebija sliktas, un šķita, ka filmiņa nav sabojājusi šo stāstu. Runājot ar bērniem un viņu vecākiem, bija jūtama liela interese par līdzīgiem darbiem, jo latviešiem ir maz filmiņu, kas būtu veidotas pēc mūsu pašu autoru grāmatām. Es grāmatnīcā piegāju pie plaukta ar latviešu bērnu literatūras piedāvājumu, un ir iespaids, ka pārizdoto Margaritas Stārastes grāmatu ir vairāk nekā jauno autoru darbu.
Es nevaru teikt, ka man tas būtu pārsteigums, jo bērniem ir ļoti svarīgs ne tikai stāsts, bet arī bildes, un viņas darbos ir daudz ko lasīt un daudz ko redzēt. Man ir prieks, ka man ir izdevies viņas varoņus iemūžināt vairākās filmiņās un ka tos redz ne tikai skatītāji pie mums, bet arī citur pasaulē – mēs rādām, ka mums ir šāda māksliniece un ka Ziemassvētkus mēs svinam ar pašceptām piparkūkām, jo tādā veidā gribas popularizēt latvisko.
Ko dod piedalīšanās Berlinālē?
Vairākkārtēja piedalīšanās Berlīnes filmu festivālā ir apliecinājums, ka mūsu animācija ir augstā līmenī, un šogad mēs šo karogu turpinām nest tālāk – feini! Turklāt tam ir liela nozīme katras filmiņas turpmākajā liktenī. Ja es patinu atpakaļ notikumu gaitu, Jāņtārpiņš, kurš savu ceļu sāka tieši Berlinālē, tajā gadā kļuva par visvairāk festivālos rādīto latviešu kinodarbu, jo Berlīnes festivālā saplūst profesionāļi no visas pasaules, un pēc tam seko daudz piedāvājumu no citiem festivāliem – tas ir kā domino efekts.
Kādas bija sajūtas, kad pirmo reizi piedalījāties Berlinālē?
Tā man bija tikai otrā filmiņa, un es vēl neaptvēru, cik tas ir nozīmīgi. Es toreiz biju aizbraukusi uz Berlīni, un tas bija ļoti iespaidīgi – tavu darbu rāda uz tik milzīga ekrāna, ka tev ir jāpagriež galva uz vienu un pēc tam uz otru pusi, lai redzētu kadra vienu un otru malu, un ieraugi kādu krikumiņu, kuram tur nevajadzēja būt vai vajadzēja būt citādam, bet filmiņa ir uzņemta, un neko mainīt nevar.
Atceroties to, tu vairāk apzinies, ka tas ir paliekošs moments, un mēģini strādāt bez steigas, lai visas tās mazās lietas, kas saplūst kopā filmas uzņemšanas procesā, būtu pēc iespējas labākas. Tu esi atbildīgs, lai smiltis būtu visās šķirbiņās, nespīdētu naglu galviņas un lellei vīle nebūtu atirusi vaļā. Katru reizi ir stress, jo nav tāds laiks, kad eksperimentēt un ieslēgt vieglprātīgu radošo lidojumu, jo iespēju veidot filmas ir maz un finanšu ir tik daudz, cik ir.
Un cik to ir?
Man jau šķiet, ka gandrīz visi zina atbildi uz šo jautājumu. Par laimi, animācijas filmu veidotāju Latvijā vēl ir pietiekami daudz, un viņu projekti ir labi un vērtīgi, būtu tikai pareizi, ja visiem tiktu naudiņa, taču tās nav, tāpēc no padsmit projektiem tiek atbalstīti trīs četri. Ir ļoti jāpriecājas, ja tu esi viens no tiem, citādi ir grūti. Mēs negribam pazaudēt savus studijas labos māksliniekus, jo ir ļoti maz cilvēku, kas to var darīt tik labā līmenī, tāpēc es nemaz negribu domāt, ka mums pēkšņi nebūs naudas un mēs šogad nevarēsim filmēt.
Pārrāvums ir neatgriezenisks?
Cilvēki ir tikai cilvēki – izšķiršanās pamest šo profesiju ir pilnīgi saprotama, ja veselu gadu nav nekādu finanšu, cilvēks atradīs citu darbu un turēsies pie kaut kā stabilāka. Jāsaka, studijā Animācijas brigāde strādā "traki" un ārkārtīgi fanātiski cilvēki, bet arī viņi brīžiem tiek novesti līdz izmisuma pēdējai robežai, kad vairs nevar izturēt un gaidīt un kad šķiet – ārprāts, vai tad tiešām leļļu kino beigsies finansiālas krīzes dēļ? Taču, par laimi, tieši tādos brīžos parādās darbi un kaut kas atkal notiek.
Paļaušanās tikai uz "trakajiem"?
Tas ir skaudri. Ir ļoti patīkami, ka es tagad braucu uz Berlīni, kur izskanēs Latvijas vārds un būs plakāti ar mūsu studijas filmiņām – es ar to lepojos –, bet tad es atbraukšu atpakaļ...
Jums palīdz izdzīvot studijas meistaru iesaistīšana starptautiskos projektos?
Pāris reižu mums ir izdevusies veiksmīga sadarbība, kas ļauj mums kādu laiku pastāvēt un realizēt savus radošos projektus. Starp citu, tā notika ar Sārtuli, kas pretendēja uz Nacionālā kino centra administrēto finansējumu, bet neizturēja konkursu, jo tika apšaubīts, vai kaut kas labs no tā varētu sanākt. Taču studija bija iekrājusi līdzekļus un atbalstīja filmas tapšanu. Ar Ēvalda Lāča filmiņu Eži un lielpilsēta bija līdzīgi. Tās naudas valstij ir tik, cik ir. Varbūt tās sadale varētu būt citāda, lai situācija nav tik briesmīga, jo mūsu studija nevar izdzīvot ar vienas filmiņas uzņemšanu gadā.
Tiek plānots, ka tiks mainīti naudas dalīšanas principi – papildu punktus varēs iegūt filmu veidotāji, kam ir sasniegumi starptautiskos konkursos.
Mēs uz to ļoti ceram, jo tad šis gads mums būtu ļoti labvēlīgs. Kaut nu tā būtu! Protams, tikpat labi var parādīties daudz jaunu un pilnīgi nezināmu vārdu ar ģeniāliem projektiem, un tad šis nebūtu vienīgais veids, kā dalīt naudu.
Uz kurieni ejat jūs?
Mēs attīstāmies, ja jau mēs to savu latiņu esam noturējuši diezgan augstā līmenī. Būtu ārkārtīgi žēl, ka tas viss pajuktu. Leļļu animācija visā pasaulē iet mazumā, bet varbūt ir vērts mēģināt saglabāt šo unikālo, kas mums vēl ir. Tradīcijas mums ir no 1966. gada, būtu ļoti skumji, ja tas viss sabruktu. Ja tev no vilcieniņa liek izkāpt uz kādu brīdi, tas var ņemt un aizbraukt pavisam. Ļoti svarīgs ir cilvēku resurss – ne visi var būt animatori. Patlaban mums ir ļoti stipra komanda.
Jūsu studija Animācijas brigāde pilda arī animatoru audzināšanas funkciju.
Ir vairāki cilvēki, kurus mēs esam izaudzinājuši, bet mēs viņus nevaram nodrošināt ar darbu, un tas ir ļoti žēl. Beidzas kādas filmiņas uzņemšana, un – paldies! Mums ir cilvēki, kuri patlaban ir bez sava talanta izmantošanas iespējām. Mēs ļoti gaidām jaunus un pozitīvus notikumus Latvijas kultūrā un kino.
Kāpēc leļļu kino pasaulē kļūst mazāk?
Kāpēc cilvēki mazāk raksta vēstules ar roku vai neraksta ar rakstāmmašīnu? Ar datoru viss notiek ātrāk un ērtāk. Mēs to izmantojam, lai radītu efektus, kurus ar citiem līdzekļiem nevar panākt. Būtu grēks to neizmantot. Bet viss pārējais ir roku darbs – iestādīts katrs kociņš, un izliekta katra lapiņa. To nevar nepamanīt un nenovērtēt, un tas atstāj iespaidu uz to, kā tas viss izskatās uz ekrāna. Ne tikai katrs otas pieskāriens, bet arī katra kustība – arī dzīvē neviens nevirzās pa iepriekš izskaitļotu līkni, tāpēc arī mūsu varoņi šķiet dabiskāki.
Kas jums pašai patīk no aktuālās animācijas?
Mani pašu visvairāk interesē tas, kur parādās leļļu animācija. Man šķiet, ka labi un kvalitatīvi strādā Aardman Animations, kas veido Auniņu Šonu, kas ir ļoti radniecīgs mūsu filmiņu veidošanas stilistikai. Stāsti tiek izstāstīti asprātīgi, skaidri un saprotami. Man šķiet, bērniem arī patīk. Viņi stāsta par dažādām situācijām, kuras atraktīvi izspēlē varoņi ar interesantiem raksturiem – bez iedalījuma labajos un sliktajos.
Kā saka: vai tad vilks, ja viņam gribas ēst un nākas apēst zaķīti, ir slikts? Viņš vienkārši tāds ir! Arī man pašai šķiet, ka svarīgākie ir tieši varoņu raksturi, attiecības un reakcijas uz dažādiem notikumiem. Filmiņā Sārtulis galvenais konflikts ir starp sarkano zīmuli un mušu, bet viņa nedomā darīt neko ļaunu, tā vienkārši ir mušas daba – krist uz nerviem. Viņai ir garlaicīgi un gribas pastrādāt mazas palaidnības.
Kādas ir jaunākās tendences pasaules animācijā?
Man tagad ir jāseko tam visam līdzi gribot negribot, jo mājās ir divi mazie kinoskatītāji, kas man atklāj pieejamākās tendences, – viens no viņiem atnāk mājās no bērnudārza, vēl knapi iemācījies runāt, bet jau saka: "Mammu, tēti, man vajag bakubanu! Man vajag bakubanu!" Internetā meklējam, kas tas ir. Izrādās, nevis bakubans, bet bakugans. Ja bērns grib socializēties savā kolektīvā, tu nevari viņam dot līdzi koka klucīšus, ja citiem ir bakugani, čimas un nindžago.
Pie mums ir tik ārprātīgi daudz svešā – tas ir briesmīgi, bet vienīgais, ko es varu darīt, ir mēģināt piedāvāt vēl citas lietas, lai būtu dažādība, pēc tam viņš – cerams – izvēlēsies kvalitatīvāko, jo pagaidām viņam pašam vēl nav izstrādājušies nekādi kritēriji. Neļauties tikai tam, kas trako ārpusē, jo vecākiem šķiet, ka tas nekas, ka gan jau, gan jau, bet īstenībā nekāda "gan jau" nebūs – tas prasa mērķtiecīgu darbu no vecāku puses, jo vide pārņem un ietekmē bērnu ļoti spēcīgi.
Arī tāpēc radāt savas animācijas filmas ar latviskiem varoņiem?
Jā, gribas to latvisko saglabāt uz ekrāna un stiprināt pašiem savus varoņus. Kad bērns ieiet veikalā, viņš ierauga makaronu paciņu ar Vāģu automašīnām – viņš pat nezina, kā tie garšo, bet mums tie ir jāpērk! Ārvalstu varoņi tiek reklamēti un ļoti dažādos veidos nonāk līdz mūsu bērniem. Mūsu grāmatnīcas ir pilnas ar ārzemju filmiņu adaptācijām, kas ir ļoti populāras.
Ar diezgan atšķirīgu kvalitāti.
Jā, saturiski daudzas ir zemā līmenī un kā literāri darbi nav lasāmi, bet bērni uzķeras uz bildēm, kas atgādina filmiņu, – teksts parasti ir satura atstāsts ar daudziem nelatviskiem vārdiem. "Refridžereitors" – tas pat nav tulkojums! Ar tām pie mums "ienesas" ļoti daudz svešā, kas ņem virsroku pār mūsu pašu varoņiem, ko mums vajadzētu bīdīt priekšplānā. Iespējams, tie varētu aizvest līdz tam, ka bērns atkal vai pirmo reizi paņem rokās kādu, piemēram, Margaritas Stārastes, grāmatiņu.