Nacionālā teātra režisoru istabā nolikts Indras Rogas portrets, kas vairākus gadus bija redzams aktieru un režisoru galerijā partera foajē. Mūsu saruna notiek dažas dienas pirms Klūgu mūka pirmizrādes, kad arī foajē valda rosība – tiek gatavota jaunā portretu galerija. Indras Rogas ģīmetnes tur vairs nebūs, toties tā jau ir pie sienas Valmieras teātrī.
Klūgu mūks ir kārtējais prozas darbs, kuram Indra Roga atradusi veidu, kā to pārlikt skatuvei. Viņas režisores biogrāfijā ir gan Gunara Janovska Uz neatgriešanos, gan Mihaila Bulgakova Zojas dzīvoklis un Meistars un Margarita, gan arī Borisa Pasternaka Doktors Živago. Šajā sezonā Valmieras teātra plānos iekļauta izrāde pēc Rūdolfa Blaumaņa īsprozas motīviem Vidzemes stāsti un noveles.
Jums ir liela pieredze prozas pārcelšanā uz skatuves. Kas, jūsuprāt, ir svarīgākais šajā darbā?
Droši vien atrast teātra valodu, jo literatūra ir pavisam kas cits, un teātrim ir cita daba. Mani arī ļoti interesē veids, kad viss ir reizē, – aktieris var gan komentēt notiekošo, gan būt notikumā; var vienlaikus pastāstīt un nospēlēt. Sarežģīts mikslis eksistences veidā. Kaut ko mēs nevaram uz skatuves darīt, bet ir ārkārtīgi skaistas vietas tekstā, piemēram, Ingas Ābeles prozas teksts ir tik dziļš, apjomīgs un nedzirdēts, ka to nevar likvidēt, jo tad nekas nepaliks no Klūgu mūka. Tādējādi mēs meklējām veidu, kā šo romānu ne tikai nospēlēt, bet arī pārraidīt, un te ir kaut kāda emocionālā loģika, saglabājot arī prozas tekstu.
Skatītājam, kurš ir izlasījis romānu, vienmēr gribas salīdzināt, un tad atskan vērtējumi, ka izrādē nav tā kā romānā. Cik lielā mērā vispār ir iespējams saglabāt to, kas ir romānā, ievērojot skatuves loģiku?
Romāna būtību noteikti ir iespējams saglabāt, taču Inga Ābele rakstīja romānu, un viņai galvā bija no kaut kurienes nākuši savi tēli, ja laižu tos cauri savam sietam, tas nav un nevar būt viens un tas pats. Saturiski tas nav tālu projām, cita lieta, ka kaut kas mums līdz galam neizdodas, bet mēs cīnāmies.
Vai ir sajūta, ka sākotnējā iecere pamatā būs izdevusies?
Es pateicu "jā" romānam un pēc tam diezgan ilgi staigāju ap to kā ap medus podu. Bija skaidrs, ka nevar neko uzrakstīt, kamēr nav ieceres, vienas atslēgas, caur ko un kādā veidā visu var darīt. Nevar hronoloģiski likt pa taisno notikumus uz skatuves, jo tad mēs to spēlētu trīs vai četras diennaktis. Iekšējā, emocionālā loģika ir viena lieta, bet otra ir atslēga inscenējumam, lai nebūtu butaforijas. Tā bija telpa, darbības vieta, kas deva atslēgu. Kad atradās vieta, kur var notikt pilnīgi viss un nevajag taisīt zemnieku būdiņu, Pēterburgas zāli un vēl kaut ko, un vēl kaut ko. Vajadzēja atrast to brīvības zonu, kurā var visu variēt, un tas būs saprotams.
Jums pašai dramatizēt ir vieglāk nekā izmantot cita autora dramatizējumu?
Ir vieglāk, jo ir atslēga, kurai sekot. Dramaturgs vienalga uzrakstīs citādi, viņam būs savs siets, caur ko sijāt. Mēs ar Ingu bijām domājušas kopā to darīt, bet viņa rakstīja romānu Duna un nebija laika nodarboties ar dramatizējumu. Vienās Lieldienās es biju pie Ingas, mēs vienojāmies, un tad es aizbraucu komandējumā uz Maskavu un skatījos tur diezgan daudzus prozas iestudējumus – kā viņi to dara. Maskavā, ieejot kādā namā, kuru es neminēšu, lai nejauktu pēdas, es pēkšņi sapratu, ka šeit dzīvo klūgu mūks, – šī ir vieta, kur visu var ielikt. Protams, nāk scenogrāfs un to bildi, kas man bijusi, atkal izlaiž caur savu sietu.
Vai izdevās ātri aizraut aktierus?
Mēs sākām strādāt maijā vai aprīļa beigās, un tad mums bija klase, mēs ar inscenējumiem nenodarbojāmies, bet tikai ar treniņiem, ar tekstu, ar ansambļa lietām. Tas bija jautrs un labs periods, kas nemoka aktierus. Augustā sākām uz skatuves ar inscenējumu un tagad atkal atgriežamies pie satura.
Nebija grūti, kaut gan varētu nobīties – 31 aktieris ir ansamblī, viņi tiešām aizrautīgi dara savu lietu. Man šķiet, ka aktieri ir noticējuši.
Neizbēgami šis darbs iekļaujas gan Latgales kongresa, gan Latvijas valsts dibināšanas simtgades atcerē. Vai jums ir svarīgs šis fons, vai tas traucē vai palīdz?
Ir skaidrs, ka šo izrādi vērtēs vēsturisko notikumu gadadienas kontekstā. Vērtēs, taču vēsturi labāk tomēr papētīt dokumentos. Teātrī man personība šķiet svarīgāka par politiku, un interesantāk ir sekot Franča iekšējam ceļam, kā viņš tin savu dzīvi mūža garumā. Protams, mēs pieskaramies arī politiskajiem aspektiem, bet vienalga tā ir atmiņa, tur nebūs reālistiska kongresa attēlojuma uz skatuves. Man būtisks šķiet jautājums, kas ir galvenais Francim, kad mūžs ir nodzīvots.
Vai ir lietderīgi veidot īpašu simtgades programmu, nodalīt atsevišķu finansējumu? Vai jums ir vīzija, kā šo simtgadi vajadzētu svinēt?
Svētkus vajag svinēt. Bīstama ir spekulācija, ka uz simtgades rēķina var kaut ko izdarīt, jo ir nauda, un sirds nemaz nav klāt. Es nezinu, vai vajag kampaņveidīgi kaut ko celt augšā, tāpat kā Raini, kas vienā brīdī kļūst kaitinoši, jo viņš ir uz visiem stabiem. No otras puses, vajag, lai uzmanība pievēršas svarīgām lietām. Mēs tā varētu rīkot katra latviešu mākslas cilvēka atceres gadu, bet jautājums – vai tas kaut ko atrisinātu.
Vai var teikt, ka šī izrāde ir jūsu atvadas no Nacionālā teātra?
Redziet, bilde jau ir noņemta, labi vēl, ka neuznes uz balkona, kur ir mirušie. Nacionālajā teātrī ir tāds joks – skaties, skaties, nonāksi balkonā, tad tu redzēsi! Mums ir ļoti draudzīgas, tuvas attiecības, iespējams, sadarbība turpināsies. Es netaisu skuju taku. Nevar neko paredzēt. Mēģināsim Valmierā vilkt, celt un darīt, kurss ir uzņemts, un esam sākuši strādāt, viss veidojas. Bet vai tad es zinu – pēkšņi nepieņems un izmetīs, tas taču arī ir vienkārši.
Esat nostrādājusi Nacionālajā teātrī daudzus gadus. Ja jums kāds nezinātājs lūgtu raksturot Nacionālo teātri, ko jūs atbildētu?
Pašreiz Nacionālais teātris ir ļoti spēcīgs, jo ir visaptverošs – moderns, sakarīgs, domājošs, neļauj nekam notikt zem līmeņa, bez pašcieņas neviens uz skatuves nekāpj. Ļoti daudz strādā, radoši domā. Arī repertuārā pietiekami aktuāls. Teātra direktors Ojārs Rubenis ir spontāns, radošs cilvēks, viņš noteikti vēl kaut ko izdomās attīstībai. Nav vienkārši pieradināt pie kaut kā citāda. Mums priekšstatos ļoti ilgi saglabājas inerce. Nacionālais teātris sen jau bija izkūņojies no stagnācijas, kad to joprojām turpināja saukt par naftalīna teātri, kas absolūti neatbilda patiesībai, un tagad šie stereotipi ir pārvarēti. Gan jau radīsies nākamie.
Un kāds ir Valmieras teātris?
Valmieras teātrim vajag uzrāvienu, grūdienu. Mums vajag savākties vienā virzienā, lai būtu kaut kādas kopīgas bāzes pozīcijas, ko mēs atzīstam par labu esam. Teātris mētājas meklējumos, bet zem līmeņa arī nav bijis. Vajag trupu papucēt. Valmierā ir nesalīdzināmi grūtāk noturēt augstu enerģētiku nozīmības ziņā. Nacionālajā teātrī pirmizrādes tuvošanās kļūst par nozīmīgu lietu. Valmierā arī, taču tas ir daudz mazāks teātris, daudz mazāk resursu, kas nozīmē, ko mēs varam un nevaram atļauties. Ļoti daudz aiziet tajā mājā, kas ir pilnīgs ārprāts. Māja pat nav pabeigta.
Ja kādreiz zāle nav pilna, enerģija, kas aktieriem jāizmanto, ka tas, ko mēs darām, ir svarīgi, ir daudz lielāka. Kādreiz arī nav tās izrādes tik pilnas, jo vietējie iedzīvotāji nespēj uzturēt katru dienu pilnu zāli, un tad ir – jā, tad jau mēs nevienam nepatīkam, nav atkal pilns, tad jau tā izrāde nav nemaz tik laba.
Jūs esat strādājusi teātrī, kuram vairākus gadus nav bijis mākslinieciskā vadītāja, un arī Valmierā ilgāku laiku tāda nav bijis. Kāds ir jūsu pienākumu kopums un cerību kopums, kas ar jums kā māksliniecisko vadītāju saistās?
Manā kompetencē ir trupa, repertuārs, līmenis un virziens. Režisoru izvēle. Nav tā, ka ir tikai viens mans plāns, ko es nolieku direktorei uz galda, dabiski, ka mēs runājam un saskaņojam. Nav tā, ka Roga sit dūri uz galda un saka – būs šitā. Ir sapņi, ko un kā vajadzētu, bet tam jābūt sakabē ar tehnisko pusi. Arī tehniskajā ziņā Valmierā ir smagas problēmas, ne tāpēc, ka cehi būtu slikti, bet tāpēc, ka tiem nav atbilstošu telpu. Kaut kas nevar notikt, jo nepieciešams ieguldīt naudu, lai ieeļļotu šo mehānismu un varētu daudz vairāk. Teātris vienmēr ir bijis kompromiss, un man ar to ir jārēķinās, domājot par repertuāru, aktieriem, arī režisoriem, kurus mēs varam vai nevaram atļauties.
Pieminējāt trupas papucēšanu. Valmieras situācija palika Jaunā Rīgas teātra ēnā, rezonanse par aktieru atlaišanu bija mazāka. Tagad ir pieņemti pieci jauni aktieri, un pēc četriem gadiem studijas pabeigs vairāk nekā pieci jaunā kursa aktieri. Vai jūs radāt apstākļus savstarpējai konkurencei jauno aktieru vidū?
Es domāju, ka ne. Viens no puišiem, kurš ir pieņemts, vēl kopā ar kursu mācīsies, viņam jāpabeidz augstskola.
Latvijas teātra pēdējo gadu vēsturē ir Liepājas teātra veiksmes stāsts, kad teātrī ienāca vesels kurss, un gandrīz visi joprojām ir štatā. Vai Valmierā tas ir iespējams?
Skatīsimies, redzēsim, domāsim. Nav uzņemts liels kurss, ir piecpadsmit cilvēku, un Kultūras akadēmijas pieredze rāda, ka nepabeidz visi, kas iestājas. Ir dažādi iemesli – kāpēc. Kāds neiztur, kāds saprot, ka šī profesija viņu neinteresē. Viņi jau nezina, kas tas ir. Neapšaubāmi ceturtajā gadā diploma izrādes būs sajūgtas ar esošo trupu. Arī ārštata vietā cilvēks nopelna un var dzīvot. Taču mani interesē, lai būtu visi.
Jūs iestājpārbaudījumos redzējāt ne tikai tos, kurus uzņēmāt, bet arī tos, kurus neuzņēmāt. Cik lielā mērā šie jaunieši apzinās, uz ko viņi nāk?
Necik lielā mērā. Man bija lielāks priekšstats, man no četrpadsmit gadu vecuma bija kinoaktieru studija. Skaidrs, ka pirmais priekšstats, kad iet uz teātri, ir slava un puķes, un tā vēlme ir nenoformulēta. Tas pirmajā kursā ātri kļūst skaidrs, ka te būs no agra rīta līdz vēlam vakaram un brīvdienā arī būs jāstrādā. To jau citi nezina, arī jūs to nezināt, kāda tā ir spriedze nerviem un arī fiziski tas bieži ir smagi.
Valmieras aktieru kursiem vienmēr problēma ir bijusi Rīgas vilinājums. Ar kādu āķi jauno aktieri noturēt Valmierā?
Ar labu teātri. Nevar juridiski piespiest obligātā kārtā. Nebūs bijusi laba skola – viņi aizies. Būs laba skola un labs teātris, viņi paliks. Protams, arī mums Daugavpilī (Indra Roga ir beigusi Daugavpils aktieru kursu – A. R.) bija laba skola, taču vienā brīdī iestājas sajūta, ka "nav te nekā", ka gribas vairāk. Tāds teātris, kāds mums radās Daugavpilī, bija ļoti elitārs, tas nebija ar pilsētu nekādā sakabē. Uz vietas tajā brīdī nebija sazobes ar vietējiem cilvēkiem. Varbūt tagadējais Daugavpils teātris šo saikni ir atradis, bet toreiz mums bija Folkners (izrāde Vājprātīgā stāsts, pilns niknuma un trokšņa Pētera Krilova režijā – A. R.), kuru neviens no Daugavpils cilvēkiem nesaprata. Divas pārdotas biļetes, turpretim Rīgā zāles bija pārpildītas. Arī Valmierā ceļš ir jāmeklē, lai saglabātos draudzīgums cilvēkiem, bet ietu dziļumā un saturā.
Runas pedagogi man ir stāstījuši, ka reizēm augstskolā uzņem arī studentus ar nepareizu sakodienu, jo viņi etīdēs ir organiski. Kas ir svarīgi, atlasot aktierus, – vai vēl pastāv tehniskie parametri, vai noteicošā ir aktiera organika?
Runājot par sakodienu, tā ir problēma, kādas iepriekšējai paaudzei nebija. Ir pārsteidzoši daudz cilvēku ar šo problēmu. Nevar ņemt, ja ir neglābjams defekts, bet, ja cilvēks izrunā visus patskaņus un līdzskaņus, tad pārējo var "izpucēt". Ir jābūt lielai pievilcībai, neskatoties uz to žoklīti. Standartā vai pareizībā nav tā lieta. Esmu redzējusi izrādes, kurās uz skatuves nav neviena "smuka" cilvēka pēc standarta, taču viņi staro! Ja ir starojums un spēja to pārraidīt, tas uzpērk. Spožas acis kompensē visu to, kas varbūt traucē. Ir daudz piemēru, kad aktieris ir maziņš, Mihails Čehovs arī nebija liela auguma, bet viņš spēja darīt ģeniālas lietas. Jebkura uzņemšana ir subjektīva.
Vai uz aktieriem nāk jaunieši, kas ir lasījuši literatūru, kam ir kāda bāze, vai arī nāk kā balta lapa?
Nē, viņi nenāk kā balta lapa. Uz nodarbību bija Mihails Gruzdovs, un viņš bija pārsteigts, cik daudz viņi ir lasījuši, viņi skatās ļoti labas filmas. Šī paaudze atkal ir citāda nekā iepriekšējā. Tas ir interesanti, ka no katras paaudzes var izvilkt galveno, un šie ir nopietni cilvēki, viņi nav "pa gaisiem". Viņi nav infantili, un tas ir ļoti labi.
Valmieras teātris savulaik rīkoja Blaumaņa festivālu. Jūs nākamajā sezonā iestudēsiet Blaumaņa stāstus un noveles, repertuārā ir Pazudušais dēls, laba izrāde Purva bridējs (-i) ir Daugavpilī. Vai varētu rasties doma atjaunot Blaumaņa festivālu?
Pagaidām nē. Ir vasaras festivāls, kurā ir jaunas formas. Lai celtu augšā, jādomā pavisam jauns veids, bet, kamēr ir vasaras festivāls, otra festivāla Valmierā nebūs.
Vai pati esat domājusi iestudēt kādu eksperimentālu izrādi vasaras festivālam?
Nē, darba ir ārkārtīgi daudz. Es neiestudēju ļoti daudz un nevaru uzcept vienu izrādi un uzreiz citu. Man vajag ilgāku laiku.
Runājot par viesrežisoriem, jūs jau iepriekš intervijās esat stāstījusi par iespējamo sadarbību ar jaunajiem Maskavas režisoriem. Vai Sergejs Ščipicins no Pēterburgas, kurš iestudē Mazās traģēdijas, arī ir "Rogas pirksts"?
Nē, viņš jau agrāk atbrauca pats un piedāvāja kaut ko iestudēt, un tagad viņš uzved Puškinu. Acīmredzot tas nebūs nekas klasisks. Es neesmu tagad bijusi un redzējusi, jo esmu bezalgas atvaļinājumā. Kad beigsies darbs pie Klūgu mūka, ar interesi braukšu skatīties, kas tur veidojas.
Vai Krievijas režijas skola atšķiras no tā, kā gatavo režisorus Latvijā? Vai mēs gan vieni, gan otri tomēr pamatā balstāmies Staņislavska sistēmā?
Staņislavska sistēma ir vesela problēma, jo ar kanonizāciju padomju laikā tā ir kārtīgi sačakarēta. Staņislavska tekstos var atrast teikumu: "Nevajag spēlēt lomu, vajag spēlēties ar lomu." Tas ir kaut kas pilnīgi cits nekā reālpsiholoģija. Staņislavskis pats līdz mūža galam meklēja un nekad neapstājās. Kas man patīk Krievijā – no milzu konkurences izaug pedagogi, kuri ir spicē un kurus zina pasaulē. Mani interesē divi šāda mēroga pedagogi, un es joprojām kā skolniece varētu sēdēt un trīcēt viņu nodarbībās. Tas ir Sergejs Ženovačs Maskavā un Venjamins Fiļštinskis Pēterburgā.
Ar Ženovaču esmu iepazinusies jau tā, ka mani atceras (smejas). Mēģināsim ar kursu tikt pie viena un pie otra, rudenī braukšu uz Pēterburgu tikties ar Fiļštinski. Tā skola ir klasiska, bet tā nestāv uz vietas. Šie pedagogi, būdami ārkārtīgi radošas personības, arī skolu turpina attīstīt, nevis paliek dogmās. Nav vienādas formulas katram nākamajam kursam. Mēs ar maģistrantūras studentiem bijām Maskavā pie Ženovača. Tā stunda piecpadsmit izsita korķus visiem mūsu studentiem, jo tā intensitāte – tas ir līmenis! Tie divi režisori, kurus es aicinu, ir arī pedagogi GITIS (Krievijas Valsts teātra mākslas universitāte) un strādā kopā ar Ženovaču. Man tas šķita būtiski, ka aktieri dabū to, ko es pati esmu gatava mācīties. Es redzēju Jegora Peregudova iestudēto Markesa Simts vientulības gadu GITIS, man ļoti patika. Materiāls, ko viņi piedāvā, ir brīnišķīgs, un es tādu ar lielu prieku redzētu mūsu teātrī.
Šajā sezonā jums būs Blaumaņa īsprozas iestudējums. Vai krājas arī turpmākās ieceres?
Krājas, bet man ir jāveido buķete, es neesmu viena kā pirksts, kas grib kaut ko taisīt. Iznāks, ka reizēm būs arī jākalpo, nevis tikai jāapmierina pašas gribēšana. Lielu kompromisu gan negribas. Jāskatās, kur dzīve nesīs.
Klūgu mūks
Nacionālajā teātrī 14., 15., 21., 22.IX plkst. 19, 23.IX plkst. 18.30, 29.IX plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 3–8,50