Esmu tikko sācis. Varbūt visi gaida, ka tagad būs lēciens, jau sprāgs vaļā, taču tā nebūs – brīdina Aigars Reinis, kurš gada sākumā kļuva par Rīgas Doma titulāro jeb galveno ērģelnieku. Intervijā KDi viņš stāsta, ko nozīmē šis amats ar Latvijā vēl neierasto nosaukumu, atklāj savu vīziju par katedrāles lomu Latvijas mūzikas dzīvē, kā arī galvenos akcentus Vecās Sv. Ģertrūdes baznīcas 150 gadu jubilejas svinībās, kurās vainagosies viņa darba gadi šīs baznīcas ērģelnieka amatā.
Esat lielu pārmaiņu virpulī?
Decembrī, kad nāca piedāvājums kļūt par Doma baznīcas galveno ērģelnieku, es piekritu, daudz nedomājot. Lai gan astoņpadsmit gadu esmu dziedājis Latvijas Radio korī, sevi vienmēr primāri esmu uzskatījis par ērģelnieku. No kora eju prom. Festivāla Saxophonia pirmatskaņojumu koncerts, kas 22. februārī notika Sv. Jāņa baznīcā, man bija pēdējais kā Latvijas Radio kora māksliniekam.
Doma baznīcas mūzikas direktora pienākumus pildu kopš 1. janvāra, bet vēl nespēlēju draudzes dievkalpojumos. Iepazīstot situāciju, redzu, ka man būs daudz darāmā. Līdz galam jānoved arī Vecās Sv. Ģertrūdes baznīcas 150. jubilejas notikumi, kurus es gatavoju, vēl būdams šīs baznīcas ērģelnieks. Uz ērģelnieka pleciem ikvienā baznīcā ir visa draudzes muzikālā dzīve. Ērģelnieku rotācija Vecajā Ģertrūdes baznīcā notiks pēc Lieldienām, kad mani nomainīs Kristīne Adamaite.
Pirmo reizi Latvijā saskaros ar amata apzīmējumu "titulārais ērģelnieks". Ko tas nozīmē?
Titulārais ērģelnieks (franciski organiste titulaire) sevī apvieno gan katedrāles mūzikas direktora (mākslinieciskā vadītāja), gan ērģelnieka funkcijas. Šāds amats Latvijā ir pirmo reizi.
Rīgas Doma mūzikas daļa sastāv no diviem cilvēkiem – kopā ar mani strādā mūzikas pasākumu koordinators. Ir arī koris, kuru vada Toms Kazimirisaņecs. Uzreiz ar skubu bija jāsāk nākamā gada plānošana. Cikls Ziemas kamermūzika, lai Doms skanētu arī laikā, kamēr notiek ērģeļu profilakse, ir vēl iepriekšējās vadības ieplānots. Šobrīd ir pārejas posms. Gada sākums ir vislabākais laiks, jo, ierodoties sezonas vidū, būtu grūti kaut ko mainīt, sākt īstenot savu redzējumu. Esmu tikko sācis. Varbūt visi gaida, ka tagad būs lēciens, jau sprāgs vaļā, taču tā nebūs. Doms lielā mērā ir tūrisma magnēts, pievilkšanas spēks, un tūrisma karstākā, aktīvākā sezona ir vasara, turklāt nākas rēķināties ar to, ka ziemas mēnešos baznīcās ir gana vēsi. Tad koncertdzīve apsīkst. Protams, draudzes dzīve un kalpošana rit savu gaitu.
Kad spēlējat, pirksti aukstumā nestingst un ērģeles "neaizsalst"?
Tā ir darba specifika, ar ko mēs sadzīvojam. Ir kolēģi, kuri lieto cimdus. Protams, neapkurinātā baznīcā vērienīgi koncerti nav jārīko, taču spēlēt draudzes vajadzībām var. Ērģelēm galvenais ir, lai nebūtu krasu temperatūras svārstību.
Vai Rīgas Doma galvenais ērģelnieks ir sapņu piepildījums – augstākais punkts ērģelnieka karjerā Latvijā?
Rīgas Domā ir viskrāšņākais un visbagātīgākais instruments visā Eiropas kontekstā. Šeit mēs, mūziķi, varam izpausties ļoti dažādi, interpretēt skaņdarbu plašā krāsu un nianšu gammā no smalkuma līdz grandiozitātei. Būtiska ir arī unikālā telpas akustika un šis ērģeļbūves laiks – vācu romantisma un ērģeļbūves meistara Eberharda Frīdriha Valkera ziedu laiks. 1883.–1884. gadā uzbūvēto Rīgas Doma ērģeļu tembrālā un intonatīvā labskanība ir brīnums ērģeļbūves vēsturē. Varam lepoties, ka mums ir šāds instruments, ka varam tam piekļūt un muzicēt. Galvenais ir latviešu ērģeļkultūras nepārtrauktības nodrošināšana. Turpināt – tā ir liela atbildība.
Patlaban spēles galds ir izjaukts, jo notiek ikgadējā ērģeļu profilakse. Ērģelēm ir liela slodze, detaļas nodeldējas. Instrumentam gluži kā automašīnai ir nepieciešama tehniskā apkope. Triju koncertu sērijā Ziemas kamermūzika skan ģitāra, balsis, baroka vijoles un ērģeļpozitīvs. Ir vērts parādīt šo brīnišķīgo, speciāli Rīgas Domam būvēto instrumentu – ērģeļpozitīvu, manuprāt, vienu no skaistākajiem un skanīgākajiem Latvijā. Tam ir trīs reģistri, un stabulītes brīnišķīgi runājas ar klausītāju. Es priecājos par iespēju koncertā 8. martā muzicēt kopā ar lieliskiem mūsu baroka speciālistiem – Lāsmu Melderi-Šestakovu un Vitāliju Šestakovu.
Kāda ir jūsu vīzija – ko vēlaties turpināt un ko ieviest jaunu Rīgas Doma muzikālajā sejā?
Viss notiek procesā. Primāri esmu ērģelnieks, un koncertdarbībai ir jāatspoguļo Rīgas Doma būtība un vērtības. Atšķirībā no koncertaģentūrām un citām koncertvietām uzmanības centrā ir ērģeles, jo tā ir mūsu galvenā bagātība. Te ir daudz iespēju: gan ar dažādu solistu, gan koru un orķestru dalību. Solista instruments nāk ar savu elpu un mūsu, ērģelnieku, loma ir saprasties ar jebkuru mūziķi.
Otrs svarīgs aspekts ir sakrālā mūzika koncertu saturā. To nosaka pati telpa – šis ir dievnams, bīskapa sēdeklis. Jāskatās, kas ar šo telpu sadzīvo kopā. Protams, ne mazāk svarīga ir draudzes dzīve un tās liturģiskā bāze, kuru vēlos maksimāli bagātināt ar kvalitatīvu mūzikas piedāvājumu.
Skaidrs, ka ir jānodrošina koncertu regularitāte. Martā, kad ērģeles atgriezīsies no profilakses, gribam sākt ar Johanu Sebastiānu Bahu. Latvijas ērģelnieki piecos koncertos piedāvās programmas dažādos skatījumos, spēlējot gan paša Baha skaņdarbus, gan dažādu komponistu darbus par BACH tēmu. Būs arī programma Latviešu mūzika un Bahs, kurā skanēs Renātes Stivriņas un Marģera Zariņa sacerējumi. Vasarā festivālā Rīgas Doms gribam svinēt Maijas Einfeldes un Tālivalža Ķeniņa jubileju. Oktobrī sāksim jaunu latviešu mūzikas koncertciklu Latvijas rudens, kurā piedalīsies koris Latvija un gaidāmi dažādi pārsteigumi, to vidū Uģa Prauliņa opusa pirmatskaņojums. Cerams, ka izdosies Tālivalža Dekšņa CD prezentācijas koncerts.
Esmu pārliecināts, ka latviešu mūzika Rīgas Domā ir jāizceļ un pats Rīgas Doms ir jāatgriež Latvijas mūzikas apritē, un ne tikai kā tūrisma objekts.
Turpināsies speciāli tūristiem domātie mazie dienas koncerti?
Noteikti. Concerto piccolo jeb mazie koncerti, kuri ilgst divdesmit minūšu, ir ērģeļu demonstrācijas ar mērķi parādīt, kas ir un ko spēj šis instruments. Protams, nav iespējams izrādīt visu krāšņo krāsu paleti. Par laimi, beidzot ir pabeigta ērģeļu prospekta restaurācija, kas ievilkās ilgus gadus, jo nebija finansējuma.
Laiks revidē tradīcijas. Kādreiz bija grūti iedomāties baznīcā saksofonu, ģitāru vai deju.
Domājot, kā veidot aktīvu, profesionāli augstvērtīgu, interesantu mūzikas piedāvājumu, esmu atvērts daudzveidīgai mūzikai. Ģitāra nav sliktāka par flautu vai vijoli. Jautājums ir – ko un kā atskaņo. Saksofons jau sen ir dievkalpojumu sastāvdaļa. Cilvēku uzstādītās robežas pamazām atkāpjas. Jāņem vērā arī tas, ka Rīgas Doma mūzikas daļā esam tikai divi cilvēki, piedevām esmu arī praktizējošs ērģelnieks.
Jābalstās uz sadarbību ar citām mūzikas organizācijām?
Šāda sadarbība turpināsies gan ar Latvijas koncertiem, gan ar Valsts akadēmisko kori Latvija, kas ik gadu rīko Garīgās mūzikas festivālu, gan ar orķestri Rīga. Tomēr Rīgas Doma unikalitāte ir ērģeles. Tā ir Rīgas Doma seja, lai gan Latvijas publikai šīs izcilās ērģeles diemžēl nav pietiekami populārs motivētājs. Ērģelnieki Latvijā šobrīd ir ļoti aktīvi. Mēs uz šī instrumenta esam mācījušies un sapratuši tā iespēju daudzveidību. Rīgas Doms pastāvīgi ir bijusi Latvijas komponistu mūzikas pirmatskaņojumu vieta. Iespēju spektrs, ko varam piedāvāt, ir ārkārtīgi plašs.
Varbūt jārunā ar komponistiem, mērķtiecīgi jāaicina radīt mūziku tieši Rīgas Doma ērģelēm?
Sadarbības plāni ir. Rīgas Doms noteikti ir vieta, kur latviešu oriģinālmūzikai ir jāskan un jāattīstās. Madars Kalniņš rakstīs skaņdarbu saksofonu kvartetam un ērģelēm, Platons Buravickis sacerēs darbu saksofonam, sitaminstrumentiem un ērģelēm. Tuvākajā nākotnē paredzēti vēl vairāki pirmatskaņojumi. Ņemot vērā mūsu – tikai divu cilvēku – menedžmenta kapacitāti, manu panākumu nagla varētu būt mācēt sadarboties ar kolēģiem – motivēt ērģelniekus un citas radošas personības nākt un šeit darboties.
Savulaik komponisti sistemātiski rakstīja ērģelēm, piemēram, Romualds Jermaks, Marģeris Zariņš. Leģendāras ir Alfrēda Kalniņa krāšņās improvizācijas laikā, kad viņš bija Rīgas Doma ērģelnieks. Kā ir tagad?
Tagad tāds ir Aivars Kalējs, kurš pats ir lielisks ērģelnieks. Acīmredzot ir jābūt ērģelniekam, lai saprastu šo jomu un daudz rakstītu ērģelēm. Latviešu komponistiem interese ir, tikai jārosina viņi nebaidīties no šī majestātiskā instrumenta. No tiem, kurus esmu aicinājis uz sadarbību, neviens vēl nav atteicis. Interesanti un savdabīgi ērģelēm rakstījis arī jaunais saksofonists Aigars Raumanis, viena no kompozīcijām bija arī kopā ar ierakstu.
Kā latviešu ērģeļmūzika izklausās Eiropas šedevru kontekstā?
Ārzemēs tā tiek spēlēta daudz un ir augstu novērtēta. Pats esmu pārliecinājies, ka interese ir, piemēram, Šveicē ērģeļduetā kopā ar sievu Ilzi Reini spēlējot Ilonas Breģes, Aivara Kalēja un citu komponistu darbus. Latviešu mūziku pasaulē daudz popularizē ērģelniece Iveta Apkalna. Arī citi kolēģi nekautrējas no latviešu mūzikas, tādējādi var izkristalizēties spilgtākie skaņdarbi. Ārzemēs vieskoncertu rīkotājiem ir dažādas vēlmes, taču bieži prasa tieši atšķirīgo, nacionālo, jo Bahu spēlē visi, bet mēs piedāvājam svaigu skatījumu uz ērģeļkultūru.
Pasaulē jūsmo par Baltijas valstu kormūzikas īpašo fenomenu – dzidro ziemeļu skaņu. Kas mūsu ērģeļskatījumu dara īpašu?
Laikam mūsos joprojām dzīvojošais romantisms. Mazliet sentimentālais piesitiens. Taču rokraksti ir ļoti dažādi. Uģa Prauliņa Fantāzija nr. 2 vispār ir brīnumiņš, pavasara spēle. To es atskaņoju drīz pēc Tālivalža Dekšņa aiziešanas vēl viņa izlolotā koncertā Latvijas Universitātes Lielajā aulā. Viņa izlolotas ir arī aulas ērģeles, un Fantāzija uz tām skanēja brīnišķīgi. Diemžēl šīs ērģeles netiek regulāri lietotas. Tās ir savestas kārtībā, bet jebkura tehnika, kuru noliek malā un nelieto, pēc tam būs grūti iekustināma.
Ērģeles ir radītas tam, lai tās skanētu. Šis taču arī ir slavenās Valkeru dinastijas instruments, un tajā ir brīnumaini skaņu atradumi – reāli iebūvēta čelesta un turbulārie zvani. Uzbūvēts 1937. gadā, tas bija sava laika modernākais instruments, un tam ir daudz krāsu, kuras citās ērģelēs Latvijā neatrast. Tās bija pēdējās Latvijā XX gadsimtā uzbūvētās ērģeles, vēlāk padomju gados nekas klāt nenāca.
Ko jums nozīmē Vecās Sv. Ģertrūdes ērģelnieka amatā pavadītais laiks?
Tie bija pieci skaisti, vērtīgi un pārdomām pilni gadi. Arī tas man bija nozīmīgs kāpiens karjerā. Vecās Sv. Ģertrūdes baznīcas 150. jubilejas programmā, ar kuru, pats spēlēdams vairākos koncertos, šopavasar atvadīšos no baznīcas draudzes, pie visa ir ļoti rūpīgi piedomāts. Piemēram, svētku dievkalpojums 3. martā nesāksies baznīcā. Tas sāksies plkst. 9.30 pie kinoteātra Splendid Palace, no kurienes procesija vedīs līdz Ģertrūdes baznīcai. Svētā Ģertrūde bija ceļotāju aizgādne, tāpēc baznīca tika celta pilsētas pierobežā. Šī robeža laika gaitā pārcēlās, baznīca gāja bojā un tika uzcelta jauna. Tāpēc draudze ir krietni vecāka par pašu baznīcu, kuras pašreizējā ēka tika iesvētīta 1869. gada 2. martā.
Tieši šajā datumā sākam svinēt baznīcas jubileju. Svinības turpināsies līdz 28. jūlijam – būs 21 notikums, to vidū ir divpadsmit koncertu. 10. martā atskaņosim Lūcijas Garūtas kantāti Dievs, Tava zeme deg!, atzīmējot 75 gadus kopš tās pirmatskaņojuma, kas dramatiskajā 1944. gadā notika tieši Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā. Ikreiz, saskaroties ar šo mūziku un Andreja Eglīša dzeju, ir patiess saviļņojums, ko rada cilvēka sāpju ceļš un neliekuļotais patriotisms. Atskaņojot šo kantāti, katrreiz atkal no jauna izdzīvojam daļiņu no apziņas, kas virmoja tajā liktenīgajā brīdī 1944. gadā. Tā ir ģeniāla, dabiska, emocionāla, spēcīgi uzrunājoša mūzika. 1990. gadā, izskanējusi Dziesmu svētku estrādē, tā uzreiz kļuva par svētu tautas lūgšanu. Toreiz biju tikko beidzis pamatskolu, dziedāju Jelgavas korī, tie bija mani pirmie dziesmu svētki.
Vai Ģertrūdes baznīcas jubilejas programmā īpaši izcelti Zauera ērģeļu svētki?
1906. gadā baznīcā iebūvēja jaunu, Zauera firmas instrumentu. Šis laiks – XX gadsimta sākums – vispār ir apbrīnojams. Ikviena draudze, būvējot jaunu instrumentu, izvēlējās vislabāko. Rīgas Domā jau bija Valkera ērģeles, bet Vecā Sv. Ģertrūdes baznīca pasūtīja trīs manuāļu ērģeles Vilhelma Zauera firmai. Abi instrumenti ir būvēti romantisma garā. Latvijā ir sešas Zauera ērģeles. Interesanti, ka Zauera firmā tajā laikā strādāja divi meistari intonatori, kuri rūpējās par stabuļu tembrālo skanējumu. Viens bija skaļais, otrs – klusais intonators. Pie Jēzus baznīcas – tāpat kā pie Berlīnes Doma – ērģelēm strādāja klusais intonators, šīs ērģeles skan atturīgāk. Savukārt Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā strādājis skaļais intonators. Aizejot un salīdzinot mēs redzētu, ka Vecās Sv. Ģertrūdes baznīcas ērģeles ir ļoti pilnskanīgs, koncertiski atvērts instruments.
Atmodas sākumā daudzas stabules bija izlaupītas. Pateicoties vācu baznīcu pārstāvim Johannesam Baumanim, kura saknes ir Latvijā, trūkstošās stabules tika izgatavotas no jauna. Sekoja instrumenta motora nomaiņa un pilna apjoma restaurācija. Šogad esam nonākuši līdz trešajai – spēles galda restaurācijas – kārtai, ko veic firma Scheffler no Vācijas. Līdz marta beigām lielums jau būs paveikts. Svētku dienā visai Latvijai 4. maijā divpadsmit ērģelnieku visu dienu katrs pusstundu ieskandinās jauno spēles galdu. Atbrauks arī Johanness Baumanis. Es vēlētos pierakstīt viņa atmiņas, jo neko daudz par Vecās Sv. Ģertrūdes baznīcas kādreizējo mūzikas dzīvi mēs nezinām, draudzes arhīvs nav saglabājies.
Baznīcas 150 gadu jubilejā svinam arī kamerkora Ave Sol piecdesmito un vīru kora Tēvzeme septiņdesmito jubileju. 7. jūlijā iecerēts dievkalpojums kā pirms 150 gadiem, skanēs tā laika dziesmas tā laika valodā un, iespējams, arī tā laika sprediķis. Koncertā 11. maijā ar Sinfonia Concertante un diriģentu Gunti Kuzmu būs reta iespēja dzirdēt latviešu ērģeļkoncertus. Top arī Jēkaba Jančevska jaundarbs solistei, kamerorķestrim un ērģelēm. Man likās, ka šāds sastāvs ir apdzīvots, taču izrādās, ka latviešu mūzikā nav daudz šādu skaņdarbu.
Gribu pateikties par doto iespēju kalpot ar tik ļoti aktīvu un atvērtu draudzi un trim patiesi harismātiskiem mācītājiem – Rinaldu Grantu, Kristu Kalniņu un Oskaru Smoļaku. Brīnišķīgi, ka esam kopā – kopā svinam, slavējam un lūdzam. Draudze ir kā ģimene, nepiespiesta kopība. Ieejiet un paskatieties – cilvēki Latvijas baznīcās parasti sēž izkliedēti pa kaktiem. Taču šeit tu nenāc uz baznīcu kā vientuļš indivīds stūrītī paraudāt.
fans
Šodiena
Great