Tiem, kas nav poļu kultūras pazinēji, vārdu salikums Vilkumuižas jaunkundzes, visticamāk, pirmām kārtām saistās ar atmiņām par Alvja Hermaņa izrādi – Večellas Varslavānes līdz sāpēm skaistajiem kostīmiem un aktrišu skaistuļu rindu, kuru asaras ieripo pūdera mākonīšos. Kad tas bija? Sen tas bija. Ar šādiem vārdiem arī sākas intervija ar tulkotāju Ingmāru Balodi, kura latviešu lasītājam ļauj tuvāk iepazīties ar Vilkumuižas jaunkundžu autoru – poļu literatūras klasiķi Jaroslavu Ivaškeviču. "Šī grāmata ir kā pierādījums mīlestībai, kura izmētā savas gaismas lapiņas mūsu ceļā brīžam tur un tik tālu, cik tālu nešķiet sniedzamies ne mūsu iegribas, ne intereses, ne iztēle par to teritoriju, ko mūsu dzīvē pirms un pēc mums veido laiks," grāmatas ievadā raksta Ingmāra Balode. Par ieceri tulkot šo garstāstu viņa saka: "Tas jau bija tik sen."
Kāpēc tā sanāca?
Kaut kas notika ar laiku. Ir tādi brīži, kad ir impulss kaut ko darīt, un tad arī padara. Bet tad nāk citas lietas un kā šļūdonis aiznes plānus. Pēc tam atkal kādā brīdī ataust atmiņā, ka ir tāds darbs, kas prasās pārlasāms. Ja vien neesmu radījusi personīgo mitoloģiju, man šķiet, ka vispirms tulkoju šo garstāstu, pēc tam sekoja vēlīno gadu dzejoļi. Kādā brīdī ieraudzīju, ka tie veido kopīgu ainu, kas savā ziņā iezīmē visu Ivaškeviča mūžu. Vilkumuižas jaunkundzes, kas ir stāsts par iešanu cauri laikam, vispār laika apzināšanos, kaut kādā ziņā – dzīves, ne tikai vasaras, pārlūšanu uz pusēm. To viņš ir rakstījis, būdams itin jauns cilvēks priecīgās Sirakūzās. Savukārt vēlīno gadu dzejoļi parāda, kā viņa skatījums uz tuvumu, attālumu un laiku ir izveidojies dzīves gaitā. Reizēm tajos ir mazāk nožēlas par laika gaitu, rezignācijas, vairāk – spēja skatīties uz realitāti bez bailēm. Man šķiet, ka bailes ir daudz vairāk raksturīgas jaunajam Ivaškevičam vai vispār jaunam cilvēkam, kurš tik daudz ko vēl grib izdarīt ar savu laiku un kurš varbūt daudz asāk jūt tā iešanu.
Vai tulkotājam Ivaškevičs ir sarežģīts autors?
Es teiktu, ka poļiem ir trakāki un sarežģītāki autori. Daži būtu tematiski smagāk tulkojami, jaunie savukārt – valodiski lielāks izaicinājums. Ivaškevičam ir niansētība, kas liek viņam iet līdzi brīžam aizturētu elpu, lai nesāktu [tulkot] pārāk raupji vai zemnieciski. Grūti pat atrast epitetus tam, kā izjūtu viņa valodu. Ivaškevičs nav visrafinētākais no savas paaudzes rakstniekiem vai, šaurāk, literātu grupas Skamandrs autoriem. Taču viņš visvairāk kontemplē par estētiku, par laiku, par vērtībām. Literāti šajā grupā bija diezgan atšķirīgi. Jaroslavs Ivaškevičs bija viens no tiem, kurš sāka publicēties ļoti agri. Viņam pirmā grāmata iznāca jau 1919. gadā. Šo mākslinieku grupu mazliet var salīdzināt ar mūsu Zaļo vārnu, kas ietvēra gan māksliniekus, gan dzejniekus.
Arī Ivaškeviča vēlākajā literārajā darbībā var just, ka viņš nav pilsētnieks, bet puisis no Ukrainas pierobežas, kurš ir dabūjis redzēt arī Pirmo pasaules karu. Man ir sajūta, ka viņš saprata: ja viņam ir palaimējies tikt daudz maz sveikā cauri, tad viņš var pievērsties kaut kam nopietnam – doties uz Varšavu, publicēties, mesties veidot kultūras izdevumus, uzreiz iesaistīties dzīvē visā tās daudzpusībā.
Ir poļi, kas tagad uz Ivaškeviču lūkojas vienkāršoti: nu jā, viņš jau bija tāds funkcionārs. Viņš bija politiski aktīvs gan otrās Polijas Republikas laikā, gan kā pagrīdes darbinieks vācu okupācijas periodā, bet pēckara gados izvēlējās būt bezpartejisks Seima deputāts, tādēļ viņu visu atlikušo dzīvi saistīja ar Tautas Polijas varas pārstāvi. Nebija tāda poļa, kam kara un pēckara gados nebūtu jāpieņem lēmumi, kas izšķīra visu turpmāko dzīvi.
Kas tie bija par lēmumiem?
Es domāju, ka Ivaškevičs, līdzīgi kā Česlavs Milošs, būtu varējis doties projām no Polijas. Miloša emigrācija divus lielos dzejniekus un jaunības draugus kādā brīdī izšķīra. Ivaškevičs uzskatīja, ka ir jāpaliek dzimtenē kalpot vērtībām utt. Viņš ļoti daudz ko izdarīja, ko poļi tagad novērtē. Gan viņa darbību vācu okupācijas laikā, glābjot kultūras pieminekļus, gan to, ka viņi ar sievu Staviskā glāba ebrejus un vairākus kultūras jomas ļaudis, kas bija atbēguši uz šo Pievaršavas muižu pārlaist mēnešus vai gadus, kā nu kurš. Ivaškevičs darbojās kultūras pieminekļu saglabāšanas komitejā, kas kara laikā bija Polijas pagrīdes valdības daļa. Viņš lika lietā savu milzīgo erudīciju un kultūras lauka pārzināšanu un arī pēcāk, Tautas Polijas gados, vienkārši neatļāva daudz ko izpostīt, pārtaisīt tā brīža garam atbilstoši. Ivaškevičs spēja ar savu autoritāti pārliecināt citas autoritātes un savas Polijas kultūras mantojumam darīt daudz laba.
Vai Ivaškeviča literārais devums un personība Polijā šobrīd tiek pārvērtēti?
Ivaškevičs ir bijis ļoti pretrunīgs un pretrunīgi vērtēts kā personība – gan privātās gan, sauksim to tā, publiskās dzīves kontekstā. 1980. gadā viņš nomira, bet 80. gadu beigās uz viņu skatījās vienā veidā, vērtējot viņa mūža beigu gadus, vērtējot darbību pirmskara diplomātijā, arī pēckara lielākajos Polijas kultūras medijos u. tml. Uz viņu raudzījās kā uz cilvēku, kurš pa daļai ir konformists; protams, ne viens vien norādīja, ka Ivaškevičs bija labāk situētā, arī morāli vairāk pasargātā situācijā nekā daudzi viņa kolēģi. Viņam nav bijuši publicēšanās un darbu izplatīšanas aizliegumi, kā tas bija, piemēram, izcilajam, pasaulē pazīstamajam prozas meistaram Vitoldam Gombrovičam. Gombrovičs ir autors, kuram vēl ir jāatnāk pie latviešu lasītājiem. Vai – kā tas bija Česlovam Milošam, kura darbus pret parakstu varēja dabūt tikai vecāko kursu studenti atsevišķās bibliotēkas nodaļās. Nebūt ne brīvā lasījumā. 80. gadu beigās vairāk bija viedoklis, ka Ivaškevičs bija cilvēks, kas "iet kā niere pa taukiem". Viņam bija teātra darbi, iznāca grāmatas un kā aizmugure turējās muiža, kamēr daudzi citi cīnījās par izdzīvošanu.
Īsti gan nekāda "niere taukos" nesanāk, ja, riskējot ar savu un ģimenes dzīvībām, slēpa savā muižā cilvēkus?
Tas gan, bet šo faktu paši poļi mēdz piemirst. Tagad Polijā ir saasināta uzmanība uz daudzu Ivaškeviča paaudzes autoru personīgajām dzīvēm. Man to ir grūti komentēt. Tas izriet arī no tā, cik daudz kurš cilvēks ir ļāvis pēc nāves publiskot personīgus materiālus. Iepriekšējos gados diezgan daudz ir iznākusi gan Gombroviča sarakste ar laikabiedriem, gan lielākos, gan mazākos sējumos ir nākušas ārā Miloša un arī Ivaškeviča visprivātākās lietas – vēstules un dienasgrāmatas. Sabiedrības fokuss no Ivaškeviča politiskajiem uzskatiem ir pārslēdzies uz jautājumu – vai viņš bija pirmais atklātais Polijas biseksuālis, vai tas kaut kā ir ietekmējis viņa tekstus? Caur refleksiju par autoru virspusē izlien sabiedrības karstie, ļoti polarizētie jautājumi.
Vairāki pētnieki šādā griezumā, meklējot un atrodot homoerotiskus motīvus, interpretē arī Vilkumuižas jaunkundzes un tās galveno varoni Viktoru.
Visā pretrunīgajā mudžeklī, kas ir rakstīts par Ivaškeviču, reāli attālinoties no viņa paša dzīves – vētījot viņa vēstules, pēc tam skatoties viņa dzejoļus šo vēstuļu gaismā utt., labu darbu izdarīja viņa mazmazmeita Ludvika Vlodeka, aktīva žurnāliste, ar kuru mēs sarakstījāmies, kad sapratu, ka šī grāmata būs. Ludvika ir uzrakstījusi grāmatu Pra, no poļu vārda "vecvectēvs", pradziadek. Viņa apkopo savu atmiņu drumslas par savu vecvectēvu, kuru viņai bijusi laime satikt. Viņa ir dažus gadus vecāka par mani. Vlodeku kā jaunu sievieti kaitinājis dalījums – sak, ja Ivaškevičam bija vēstules vīriešiem, tad droši vien viņš nemīlēja savu sievu. Visi šie murgi viņas acīs bija ļoti skumīgi un diskreditēja viņas ģimeni. Ludvika kā mūsdienīgs cilvēks ar liberāliem uzskatiem mēģināja rakstīt daudzpusīgu tekstu, centās radīt dzīvu vecvectēva tēlu. Daudzus Polijā, tas, protams, aizkaitināja. Ir izdevīgi domāt, ka komplicēta personīgā dzīve, ne perfekta izgludināta laulība, daudzšķautņaina jūtu un erotiskā pieredze ir tikai kaut kāda mūsdienu liberāli sabojātās sabiedrības blakne. Ļoti daudziem cilvēkiem Latvijā, bet vēl jo vairāk Polijā ir ērti tā uzskatīt. Man šķiet, ka mazmazmeita ar grāmatu Pra atdeva savu vecvectēvu atpakaļ lasītājiem. Kā dzīvu, daudzpusīgu autoru, nevis vienā vai otrā kastītē ieliekamu cilvēku. Man liekas, ka lielākais posts, ko var nodarīt, ja mēģina interpretēt kāda daiļradi seksualitātes vai personīgo pierakstu, vai vēstuļu gaismā, ir sašķobīt gan šo literatūras iespaidu, gan lasījumu. Protams, ja mēs stingri lūkojamies uz Vilkumuižas jaunkundzēm, varam ieraudzīt arī tādus sieviešu portretējumus, kas pamatīgi aizkaitinātu mūsdienu feministiskos prātus. Varam ieraudzīt arī tādu vīrieša portretējumu, kas liek šausmās nodrebēt. Man kā lasītājai, ne tikai tulkotājai, cilvēciski atvērtāk ir pieņemt, ka tajā, kā Ivaškevičs šos cilvēkus redzēja, nebija liela sociāla vēstījuma. Viņa jūtu ceļš tikai pakārtoti ietver sabiedrības attiecības, mantojumu, vecas bailes un bažas, ko viņš parāda caur vecāku portretējumu un muižas dzīves uzbūvi starpkaru perioda pašapmierinātībā.
Lasīju Vilkumuižas jaunkundzes un priecājos. Tā laikam "smaržo" īsts rakstnieka talants – nekam nevar pavilkt svītru, nav izspīlētas shematiskas idejas vai personāži. Dzīve virmo tik netverama un daudzšķautņaina, nesatverama un neizprotama pašam cilvēkam.
Ivaškevičs raksta par jūtu iespējamību un vispār iespējamību tikt galā ar cilvēciskiem vilinājumiem vienas dzīves laikā. Vilkumuižas jaunkundzēs tas viss ir kontrapunktā. Dzejoļos redzam, kas paliek tad, kad daļa samezglojumu ir atrisināti, kad tu vari jau sēdēt un domāt par dažiem saviem tuvākajiem cilvēkiem un suņiem. Vairs nav jāmēģina noķert visas pasaules iegribas, iekāres, laiku, modi. Tas, man šķiet, veido kompozīciju, kuras pastāvēšana kaut kādā ziņā man palīdz.
Ivaškevičs ir bijis arī savdabīgs mūzikas kritiķis, kurš rakstījis savā stilā, jutekliskā valodā mūziku padarot gluži taustāmu un vielisku?
Jā, viņš no agras jaunības ārkārtīgi sekoja līdzi mūzikai. Ivaškeviču mūzikas pasaulē ievadīja tuvs radinieks – poļu komponists Karols Šimanovskis. Ivaškevičs jau no pusaudža gadiem pazina Polijas mūzikas vidi. Viņš pats mūzikai piešķir ārkārtīgi lielu nozīmi. Man liekas simpātiski, ka viņš raksta par mūziku kā dzejnieks. Tāda kritikas vai apceres forma Polijā tajā brīdī ir pilnīgi leģitīma. Netiek prasīta tikai akadēmiski izglītota prāta spriešana par akadēmiskiem skaņdarbiem. Starpkaru Polijas vide iedod arī pēckara Polijas kultūras augsnei ārkārtīgu vitalitāti un brīvību. Galvenais – domā, raksti aizraujoši, un mēs necentīsimies tevi uzreiz ielikt kaut kādā vienā noteiktā būrītī.
Ir poļi, kuri vienmēr teiks, ka Ivaškeviča proza ir pārāka par viņa dzeju. Ir poļu kritiķi, kuri uzskata – ir ļoti jauki, ka viņš rakstījis prozu un lugas, bet literatūras pētniecībai vērtīgāk koncentrēties uz dzeju. Var strīdēties, villoties, katrs paņemt kaut ko savu, bet tas vienkārši liecina par viņa daudzpusību. Viņš vienlīdz spēja domāt teātra valodā, mazajās un lielajās prozas formās, vēl arī – atrast tik labu sazobi ar kino. Ivaškeviča darbiem ir ārkārtīgi daudz ekranizējumu. Vairākus no tiem veidojis izcilais režisors Andžejs Vajda. Viņa filma Vilkumuižas jaunkundzes, kuru centos neskatīties, kad tulkoju grāmatu, bet noskatījos, kad tulkojums bija pabeigts, simpātiskā nozīmē ir ārkārtīgi burtisks lasījums. Tagad daudz prātoju par to, kā aktieri, galvenokārt aktrises, var izspēlēt šo tekstu, neradot iespaidu, ka viņas lasa. No dialogiem filmā nav zudis neviens teikums. Ja kādam šī filma šķiet mīļa vai jau redzēta, vai tieši neredzēta, tad tagad varēs ar grāmatu rokās apsēsties, skatīties kino bez tulkojuma un faktiski to vēlreiz izlasīt.
Kā jūs savā laikā novērtējāt Alvja Hermaņa Vilkumuižas jaunkundžu interpretāciju Jaunajā Rīgas teātrī?
Es tajā laikā vispār "ēdu" Alvja Hermaņa izrādes, līdz ar to man ir grūti pateikt, kā toreiz reflektēju. Izrādi tikai vēlāk sasaistīju ar poļu kultūru. Vajdas filmu satiku neilgu laiku pēc tam, jau vairāk apzinātā vecumā. Filma, protams, atstāj kaut kādu nospiedumu. Atceros, "lietišķo" laikā Uldis Tīrons runāja par Prustu un kaut kādā veidā pievilka klāt Vajdas filmu.
Savukārt Alvis Hermanis Neputna izdotajā grāmatā Alvis Hermanis, komentējot abus Vilkumuižas jaunkundžu iestudējumus – 2000. gadā Rīgā un 2010. gadā Modenas teātrī Itālijā –, piesauc Prustu, kurš literatūrā vislabāk pratis ietērpt vārdos viņa mūža tēmu – laiku, "restaurēt vecas un nobružātas atmiņu mežģīnes".
Protams, varētu teikt – kā jauns cilvēks var tik ļoti pārdzīvot par laiku kā Ivaškevičs 30. gadu sākumā. Nepaturam prātā, jo tas nav ērti un mīlīgi, ka šie cilvēki bija redzējuši karu un savu dzīvi uztvēra pavisam citādi. Savos 30–40 gados nejutās kā šausmīgi jaunulīši. Apzinājās, ka viņiem ir bijusi laime izdzīvot, bet viņi nezināja, ka viņiem būs jāizdzīvo vēlreiz. Tiem, kam būs jāizdzīvo. Protams, es vispārinu, bet tas piepilda Ivaškeviča un viņa laikabiedru darbus ar citu balastu.
Un tad arī Ivaškeviča rindas "Laime – ka redzi krūzīti zilu/ laime – ka sarkanu zobu birsti/ laime – ka redzi tūbiņu zaļo/ ar zobu pastu" izklausās ar citu dziļumu un jēgu.
Vai ne? Tas šķiet tik minimālistisks dzejolis.
Ivaškevičs ir veidojies ukraiņu, poļu un krievu kultūrtelpas mijiedarbībā. Vai to var just arī viņa valodā, un vai tas sarežģī tulkotāja darbu?
Pastarpināti. Leksiski – noteikti nē. Viņam ir izglītota cilvēka skaistā poļu valoda. Bet, ja atļaujamies mazliet runāt caur sajūtām, nedaudz vispārinot, – pirms sāku tulkot, lasot mazliet jutu, ka Ivaškeviča dvēsele ir veidojusies ukraiņu ietekmē – viņš ir siltāks, maigāks par to, kā varētu iztēloties iedzimto Varšavas poli. Ukrainas klātbūtne bērnībā, ģimenes leģendās, arī senčos padara viņu piemīlīgāku. Viņš pats ir rakstījis par ilgām pēc nomales dzīves, laukiem. Viņam izdevās tās īstenot, jo divdesmito gadu beigās, kad Ivaškevičam jau ir ģimene, viņam nākas uzņemties rūpes par paplukušu muižu. Lielā dzimta no sievas puses, protams, uz viņu nolūkojās ar skepsi – tas tirliņš no Varšavas nolaidīs visu vēl tikai dziļāk. Tandēmā ar sievu Ivaškevičam izdevās uzturēt Stavisku un padarīt to ne vien par mājām, bet arī tādu kā kultūras notikumu centru ārpus Varšavas.
Vai esat tur bijusi?
Tur tagad ir muzejs, bet man nav sanācis tur pabūt. Šogad būs jāaizbrauc. Paspēju telefoniski parunāt ar autora meitu Mariju Ivaškeviču. Tas bija tik ārkārtīgi jauki. Parādīja tās pasaules mērogu. Starp citu, tālruni pacēla sieviete, kura atbildēja man ukrainiski. Polijā šobrīd aprūpes sfērā strādā ļoti daudz ukraiņu. Kundze tika pasaukta pie telefona un sacīja: "Bērniņ, es nedzirdu lāgā, tu varētu vienkārši atnākt uz mūsu dzīvokli un pastāstīt klātienē." Jā, bet diemžēl es esmu Rīgā. "Labi, tad atnāc rīt." Tad viņa nosauca adresi. Es Varšavu diezgan labi pārzinu, bet tādu ielas nosaukumu nebiju pat dzirdējusi. Un tad viņa saka: "Es vienmēr saku to veco adresi, to ielu mums nesen pārdēvēja." Tad viņa nosauca šī laika adresi. Tagad tur pretī ir uzcelts… tas, tas, tas. Dzirdu, ka fonā viņai saka – metro ir uzcelts. Paskatos – tas viss ir noticis apmēram pirms piecdesmit gadiem. Tur atkal laiks sakārtojas citādi. Saruna bija savā ziņā svētīga. Protams, viņiem bija dīvaini, ka Ivaškevičs joprojām un atkal tiek tulkots. (Vilkumuižas jaunkundzes līdz ar citiem stāstiem iznākušas nelielā izlasē Irēnas Birzvalkas tulkojumā 1993. gadā – U. A.) Bet, protams, ne starpkaru, ne šodienas Polijas literatūras aina nav ne tuvu pilnībai. Tam mums ar kolēģiem vajadzētu katram pa četriem mūžiem. Pašreiz ir tik, cik ir.
Vai jūtat misiju arvien paplašināt un dažādot šo ainu vai arī daudz par to nelauzāt galvu un vairāk sekojat savām estētiskajām vēlmēm vai pat kaprīzēm?
No tiem autoriem, kas man patīk, arī var uztaisīt reizē subjektīvu, bet tomēr izlasi, ko pazītu pasaulē. Par laimi, mums ne viss sakrīt ar Māri Salēju, autori sakrīt, darbi – ne. Aktuālo XX gadsimta ainu pamazām mēģināsim aizlāpīt. Gombrovičs, protams, ir jātulko, no Miloša arī ir maz darbu. Līdz autoriem, kas šodien raksta savas grāmatas, tā var arī nemaz netikt. Man ir iesākti vairāki darbi. Punctum festivālā viesojās Marčins Viha, kurš arī raksta par laiku. Ja jau cilvēks domā, tad viņš agru vai vēlu domā par laiku. Tā nav gluži skola, bet nots, kas man kā tulkotājai ir svarīga. Ja grib, arī laikmetīgos autorus var ielikt kaut kādā kompozīcijā. Vēl gribu uztaisīt, tas noteikti patiktu Ivaškevičam, ja būtu dzīvs, mūsdienu poļu ebreja Pjotra Pažiņska garstāstu par kādu pēckara pansiju. Tulkotāja fokuss veido pats savu stāstu. Mani interesē cilvēka atmiņu struktūra vai atmiņu interpretācija. Reizē arī pazemība laika priekšā. Man drīzāk tuva ir pieeja, ka mēs nevaram veikt restaurāciju un pilnībā atveidot aizgājušo laiku, varam tikai interpretēt. Man šķiet, ka romānu sērija Mēs. Latvija, XX gadsimts ir nākusi par labu ne tikai lasītāja skatījumam uz vēsturisko romānu. Aktīvie lasītāji jau meklē tālāk par sevi – kā un kādos veidos pieslēgt prātu pagātnei. Šīs sērijas esamība ir izdarījusi ļoti lielu darbu daudzos līmeņos. Līdzīgā veidā būtu interesanti uzbūvēt pasaules XX gadsimtu. Ja rūpīgi paskatāmies plauktos, savā ziņā tas jau ir uzbūvēts, bet vēl joprojām daudz kā trūkst.
Grāmata veidota kā diptihs. Otrā daļa ir Ivaškeviča Ceļojumu dzeja. Vai jums ir iznācis lasīt viņa dienasgrāmatas, piezīmes? Vai apjaušat, ko viņam īsti nozīmēja kaislīgā ceļošana?
Ir daudzas interpretācijas. Sākumā viņš to darīja, Ivaškevičs pats droši vien nekautrētos teikt, ar kucēna aizrautību. Tad, kad tu esi izkūlies dzīvs, sācis rakstīt, pēkšņi esi diplomāts un tev ir iespējams būt gan Skandināvijā, gan Itālijā kopā ar savu jauno sievu, gūt tik daudz iespaidu – tas ir viens uzrāviens. Ceļošana, bez šaubām, iedod arī citu skata punktu un salīdzinājumu tam, ko tu pats vari izdarīt, kas notiek tavā kultūrā. Ieraugi to sastatījumā ar kaut ko vairāk, lielāku un tālāku – daudzšķautņaināku. Viņa lielās mīlestības bija gandrīz vai pretpoli. Ivaškeviču ārkārtīgi iedvesmoja laiks, ko viņš pavadīja Dānijā, bieži atskatījās gan uz dāņu kultūru, gan cilvēcisko vidi, kas tik ļoti atšķīrās no Polijas. Tajā pašā laikā viņš tiešām pie katras iespējas atgriezās Itālijā, kas viņu sildīja un ļāva domāt par pārlaicīgo. Izvēloties Ceļojumu dzejoļus no mūža otrās puses krājumiem, mani pavadīja sajūta, ka viņš ir iedevis iespēju ceļot tiem, kuri tajā laikā nevarēja no Polijas brīvi braukāt apkārt, ka viņš kaut kādā ziņā nolīdzina un bagātina attiecības ar palicējiem Polijā, sniedzot iespaidus un impulsus. Vēl 60. gadu sākumā Ivaškevičs ticēja, ka tas, kas ir noticis Polijas politiskajās pārmaiņās, ir nesis kaut ko jēgpilnu un vispār bija vienīgais izdzīvošanas ceļš. 70. gados viņš domāja citādi, bet kur viņam tajā laikā vairs bija kur likties. Manuprāt, viņš brauca aptaustīt ne vairs sociālistisko, Tautas Poliju, par ko viņš arī rakstījis daudz un aizrautīgi, bet gan devās meklēt Eiropas kodolu. Ivaškeviču redzu kā cilvēku, kurš nekad nav pārstājis dzīvot kopīgā Eiropā. Viņam šīs vērtības bija ieaudzinātas bērnībā un jaunībā visai atvērtajā, multikulturālajā starpkaru Varšavā.
Kas īsti notika starp Ivaškeviču un Česlavu Milošu?
Jaunībā Česlavs Milošs dievināja Ivaškeviču.
Cik liela ir viņu gadu starpība? Šķir paaudze?
Nepilna paaudze. Ivaškevičs jau bija debitējis un rakstīja, bet Milošs bija jaunais dzejnieks, kurš iebrauca Varšavā no Vīnes. Viņš tā arī rakstīja, ka dievina šo autoru. Ivaškevičs nevarēja pretoties Miloša trakajai degsmei, uzaicināja viņu ciemos. Arī Staviskā Milošs bija biežs viesis. Šim nobelistam, kā poļi vienmēr saka, Ivaškevičs neapšaubāmi daudz ko ir devis, tāpēc Česlava Miloša citāts ir likts arī uz grāmatas vāka. Milošs atzīst Ivaškeviču par savu skolotāju. Tajā pašā laikā, kad Milošs nolēma savas diplomāta gaitas izmantot, lai neatgrieztos Tautas Polijā, viņš no Ivaškeviča izpelnījās skarbu publisku kritiku. Kritika no autoritātes brīdī, kad tu visvairāk esi pakļauts sitieniem, protams, pāršķēla draudzību. Tomēr ar laiku viņi to mazliet sasēja atpakaļ. Ivaškevičs, kļūdams vecāks, redzēja, ka kaut kādā ziņā šim jaunākajam kolēģim ir taisnība, viņam vajadzēja pasauli, Polija nebija ideāla un pabeigta, tur visiem gariem nebija ko darīt.
Smeldzīgi skaists ir Milošam veltītais dzejolis ar refrēnu "neatminos es neatminos". Cik saprotu, to var uztvert kā viņa grēksūdzi, vismaz izlīdzinājuma meklējumu?
Jā. Reizēm sanāk, ka man kā tulkotājai ir jākomentē teksti. Ne visi poļi paši to zina. Bildi kopā var salīmēt diezgan daudzdimensionāli, jo arī Milošs, kad kļuva vecāks, daudz rakstīja par to, kā viņš jaunībā redzējis jau pazīstamo starpkaru paaudzi, īpaši Ivaškeviču, un ko viņam nozīmējusi izstāšanās no Polijas kultūras uz tobrīd nezināmu laiku. Viņš taču apzinājās, ka viņa darbus vairs nevarēs brīvi lasīt. Tajā pašā laikā Česlavs Milošs Amerikā, Bērklijā, izveidoja Polijas tēlu, mācot studentiem par Eiropas un poļu literatūru. Sanāk, ka viņš turpināja darbu visu labā, bet no Polijas puses viņš daudziem izskatījās pēc egoista, kurš kāroja pēc labākiem apstākļiem un vienkārši visu pameta, paņēmis līdzi to, ko Polija viņam ir iedevusi.
Vai jūs ietekmē tas, ko mākslinieks, literāts ir darījis vai nedarījis savā dzīvē, tuvojoties viņa mākslai?
Vienā brīdī sāk ietekmēt. Veido aizsargkārtiņu.
Latvijā arī tas ir aktuāli.
Jā, tagad tas ir kļuvis aktuāli. Man agrāk bija tik daudz laika lasīt pašus tekstus, bet mazāk laika un intereses bija iedziļināties biogrāfijā. Kā smejos, visvairāk es izlasīju laikā, kad internets bija ar iezvana pieeju. Tagad sasmelies riņķī apkārt visādas drumslas, bet kodolu jau ir izveidojis teksts. Interpretēt biogrāfijas gaismā man nav vienmēr tīkami. Ja reiz autors pats ir spējis nošķirt sāpēs un kaislībās uzsprāgušās vēstules sievai, draugam utt. no ļoti rāmas, teju destilētas balss savā prozā un dzejā, tad tas ir vēl viens šī autora lielums. Mums nevajag mēģināt pārvērst viņa prozu par uzsprāgušu kaislību ārdētu balsi. Kā saka mans cits poļu autors Ādams Zagajevskis, viņš vienkārši spēj pārvērst sāpes skaistajā. To, ka dzīve nepiedāvā perfekti nogludinātas formas vai jau gatavas muižas, vai jau gatavas attiecības, mēs it kā visi zinām. Nez kādēļ reizēm rakstniekam mēdz pārmest, kad kaut kas tāds izlaužas tekstos, darbos. Tā laika vispārpieņemtība lika pie mākslas piestrādāt tādā mērā, lai lasītājs nesaņemtu jēlmateriālu, bet mākslas darbu.