Pavasarī Latvijā viesojās Matss Strandbergs un Sāra Bergmarka Elfgrēna, zviedru rakstnieki, kuri ar triloģiju Aplis kļuvuši slaveni ne vien Zviedrijā, bet arī ārpus tās. Viņu romānus tulko un izdod vairāk nekā 25 valstīs, pēc pirmās grāmatas motīviem šopavasar Zviedrijā sāk uzņemt filmu. Tās producents ir Benijs Andersons no grupas ABBA. Latviešu valodā izdotas pirmās divas grāmatas – Aplis un Uguns – Mudītes Treimanes tulkojumā, līdz gada beigām gaidāma arī trešā. Tā kā romāni vēsta par pusaudžiem kādā Zviedrijas mazpilsētā, un mazpilsētas ir īpašas vietas ikvienā valstī, nav brīnums, ka darbs guvis tādu popularitāti – ikviens tajā rod ko pazīstamu. Savukārt fantāzijas līnija, kas caurvij triloģiju, tikai vēl vairāk paspilgtina attiecības, kas veidojas vidē, kurā kopā dzīvot – un izdzīvot – spiesti cilvēki, kuriem kopīgs ir tikai viens: viņi dzimuši vienā gadā. Mazpilsētas vidusskola.
Vispirms vēlos pajautāt – kā izlēmāt rakstīt kopā. Literatūras vēsturē tā nav unikāla situācija, ir daudz rakstnieku, kas strādājuši divatā. Vai bijāt bērnības draugi ar līdzīgu pieredzi?
Matss Strandbergs. Mēs lāgā pat nepazinām viens otru. Taču rakstīšanas gaitā mēs iepazināmies un nu esam draugi, varētu pat sacīt – ģimene.
Sāra Bergmarka Elfgrēna. Matss jau bija sarakstījis trīs grāmatas, es darbojos scenāriju jomā. Taču, kad apspriedām idejas, starp mums virmoja ķīmija: mēs lieliski sapratāmies un papildinājām viens otru.
M. S. Mūsu idejas papildināja viena otru – viens kaut ko izdomā, un otrs: jā, un tālāk bija tā... Mēs ļoti labi sapratāmies.
Kurš raksta?
S. B. E. Rakstām abi. Vispirms izdomājam, tad katrs raksta divas nodaļas, un pēcāk apmaināmies ar tekstiem un rediģējam viens otra rakstīto.
M. S. Rediģēšana ir labākais! Es esmu tas, kurš gādā par šausmām, asinīm un briesmu sajūtu. Sāra vairāk piestrādā pie fantāzijas.
S. B. E. Mēs katrs rakstām visu tekstu, varētu teikt. Mainīšanās ar varoņiem ir īsta maģija – kā mēs pamanāmies, lai katrs no viņiem tomēr saglabātu savu seju.
Vai jūs rakstāt vairāk fantāzijas darbu vai tomēr romānus par pusaudžu problēmām? Latviešu lasītāji to vairāk uztver kā grāmatu par pusaudžiem. Kāda žurnāliste pat recenzijā minēja, ka šīs grāmatas jālasa vecākiem, lai zinātu, ko domā pusaudži.
S. B. E. Abas līnijas ir svarīgas. Zviedrijā jau bija dažas grāmatas par šīm tēmām, bet par reālo dzīvi. Mums likās, ka šādi ir vieglāk parādīt gan īpašo, saasināto domāšanas veidu, gan pārējo. Arī Zviedrijā Apli lasa ne tikai tie, kas aizraujas ar fantāzijas žanru, – jo miksējums ar realitāti acīmredzot padara to par cita žanra lasāmvielu.
M. S. Maģiskās spējas vai, reālistiskāk izsakoties, vara – tas ir pamatīgs izaicinājums, ar ko arī pieaugušie ne vienmēr prot apieties. Kas notiek ar pusaudzi, kuram skolā visu laiku darījuši pāri, ja viņš pēkšņi iegūst superspējas? Protams, pirmais impulss ir tās lietot pret tiem, kas apcēlu ši. To, kas notiek ar mūsu varoņiem, vajag uztvert nopietni, jo viņu izjūtas un sajūtas ir īstas. Reālas.
Kādi bijāt jūs paši pusaudžu vecumā? Vai kāds no varoņiem ir arī jūsu atspulgs?
M. S. Es pats uzaugu mazpilsētā, kura ļoti līdzinājās Engelsforsai. Līdz kādam sešpadsmit gadu vecumam biju līdzīgs, iespējams, Elīasam un Annai Kārinai, kuri bija klusi un apceļami. Taču sešpadsmit gados es viens pats devos uz Stokholmu un tad es vairs nebaidījos būt impulsīvs – kā Vanesa. Vairākos varoņos ir kaut kas no manis.
S. B. E. Es laikam biju kā Minu. Ļoti labi mācījos, taču man nebija sava vecuma draugu. Tiesa, nevar sacīt, ka Minu būtu vienīgā, kam ir mani vaibsti.
M. S. Mēs bijām ļoti dažādi, taču viens mums bija kopīgs: abi pusaudžu vecumā bijām autsaideri. Vairāk novērojām nekā piedalījāmies. Tagad šie novērojumi ļoti noder.
Vai arī mūsdienās zviedru pusaudžiem ir tās pašas problēmas – vēlme iederēties, vēlme nebaidīties būt pašam, vēlme saprast, kas īsti esi, un tā tālāk?
S. B. E. Protams. Un vēl stress, jo tas viss notiek ļoti ātri. Mūsdienās diētu ietur astoņus deviņus gadus vecas meitenītes, viņas cenšas ātrāk kļūt iederīgas glancēto žurnālu radītajos tēlos, perfektajās pusaudzēs. Pietrūkst jēdzīgu vadlīniju, pie kā turēties.
M. S. Mūsdienās vēl klāt nāk internets – apcelšana tīklā.
Un vecāki? Viņu loma jūsu grāmatās nav pārlieku liela.
M. S. Nepiekrītu.
S. B. E. Es arī ne. Viņi ir dažādi un dažādi izturas, bet viņi uztraucas par saviem bērniem, rūpējas. Daži strādā par daudz, dažās ģimenēs ir pārāk maz mīlestības, vai arī viņi neprot to izrādīt pusaudzim saprotami, tomēr tie nav vecāki, kas vēlētu sliktu vai neinteresētos par saviem bērniem. Viņi ir normāli cilvēki.
Man patīk, ka jūsu grāmatās nenotiek atbildības pārcelšana uz kādu citu – atbildība galu galā ir darītājam, lai kurš tas būtu. Nav grūtās bērnības, slikto draugu vai kāda cita, uz ko tiktu novelta vaina.
S. B. E. Izvēles ir katra paša ziņā, jā, un līdz ar to arī atbildība.
M. S. Izvēle ir vienmēr, pat ja mēs runājam par tādām no malas nepārskatāmām dzīves jomām, kur neviens cits, izņemot pašu, nevar ielūkoties. Lielās un mazās lietās. Tas ir ne tikai apziņas jautājums, izvēlēties var arī neapzināti, bet mēs rādām šo izvēli no visām pusēm, tā ir rakstnieka priekšrocība. Un jebkura izvēle ir atkarīga no indivīda empātijas spējām. Nebūs tā, ka visi cilvēki patiks visiem, tomēr ir vismaz jāmēģina viņus saprast – jo visa dzīve ir sadarbība.
Mūsdienās diezgan izplatīta parādība ir tieši empātijas trūkums. No kā tas, jūsuprāt, rodas?
M. S. Sabiedrība šobrīd fokusējas uz indivīda vajadzībām. Dominē vēlme piepildīt savu esību, savas vajadzības, un otra panākumi tiek uztverti nevis ar prieku, bet kā kaut kas tāds, kas ir atņemts man...
S. B. E. Patērētāja domāšana: nopelnīt vairāk, nopirkt vairāk lietu. Koncentrēšanās uz mazām lietām neļauj redzēt bildi kopumā.
M. S. Tā nu cilvēks tiecas pēc naudas un panākumiem un vienlaikus jūtas slikti.
S. B. E. Zviedrija vienmēr ir bijusi valsts, kuras kultūra noliedz panākumus, – ja kāds ir veiksmīgs, pārējie aiz muguras sačukstas: re, re, šis domā, ka ir varen īpašs! Pašlaik tas ir mainījies uz otru pusi, bet mainījies pārlieku strauji, un pat pieaugušie, kur nu vēl pusaudži, nezina, kā rīkoties.
Tas ir interesanti – Latvijā cilvēki lielākoties jūtas tāpat un tieši to pašu iemeslu dēļ.
M. S. Zviedrijā par kauna lietu vai vismaz nepieklājību uzskatīja runāšanu par saviem panākumiem. Tagad, kad katrs savus panākumus izliek Instagram un Facebook, tas ir kaut kas svešs, taču vienlaikus pievilcīgs.
S. B. E. Tieši tā, tieši tā. Un arī šī pārliekā publiskošanās ir neveselīga, tāpat kā iepriekšējā noslēgšanās sevī.
Kā tas varētu beigties?
M. S. Man šķiet, ka cilvēki – mēs – atradīs kaut kādu līdzsvaru. Zviedrija gan ir ļoti mainījusies, tomēr cilvēki vienmēr ir varējuši justies droši sociālajā ziņā, zinājuši, ka valsts par viņiem parūpēsies.
S. B. E. Tagad ar daudzajiem bēgļiem no dažādām valstīm zviedri vairs nevar tik ļoti noslēgties, sabiedrība kļūst atvērtāka un tolerantāka. Vairs nav jābūt pēc vienas liestes, lai iederētos, kā tas bija vēl pirms pāris gadu desmitiem. Tolaik zviedri ļoti šķiroja – cilvēkus no valsts ziemeļiem uzskatīja par sliktākiem, ebreji tika diskriminēti.
M. S. Arī geji. Ikviens citādais. Manas vecmāmiņas laikos pat kreiļus mēģināja vardarbīgi pārtaisīt par labročiem. Diemžēl arī tagad Zviedrijā ir spēki, kas vēlas atgriezties šajos laikos, – nacionālradikāļi, kas ir pret jelkādu dažādību.
S. B. E. Tomēr ir labi, ka mēs atveramies pasaulei.
M. S. Mūsdienās mēs tomēr turamies pie empātijas un solidaritātes modernā veidā.
Šī atvērtība ietekmēs arī mazpilsētas? Man ļoti latviska šķita mazā atkāpīte otrajā romānā, kad jaunieši savā starpā runāja par smuko muižiņu pilsētas nomalē. To bija nopircis stokholmietis un mēģinājis tajā izveidot atpūtas centru un viesnīciņu. Viņš ieguldīja prāvu naudu, neviens cits to negrasījās darīt, bet Engelsforsas iedzīvotāji nolēma viņu boikotēt – "mums nav vajadzīgi ienācēji". Un muižiņa atkal gadiem stāvēja tukša...
M. S. Tas ir patiess notikums, un mums šo epizodi piemin teju katrā valstī, kur izdod mūsu grāmatas. Mazpilsētas ir līdzīgas. Atceraties seriālu Tvinpīka? Mūs tas iedvesmoja.
Un Dogvila, kas jau ir pavisam ekstrēms mazpilsētas stāsts.
M. S. Jā.
Arī jūsu radītie pusaudži ir visnotaļ reāli un dzīvīgi. Starp citu, kādus jautājumus jums tikšanās reizēs uzdod pusaudži? Lūdz padomus, kā atrisināt personīgās dzīves problēmas?
S. B. E. Viņi jautā, kā nopelnīt lielu naudu!
M. S. Un kuri no varoņiem mums ir tuvi un kāpēc. Vienīgās personīgās atklāsmes nāk pastarpināti – kad viņi pastāsta, kā kaut kādā smagā dzīves brīdī iedvesmojušies no mūsu grāmatām, vai piemin, ka vislabāk izprot kādu no varoņiem, ierauga tur savu ģimeni.
S. B. E. Un tad mums ir grūti saprast, vai tas ir labi vai slikti...
M. S. Reizēm, kad pavisam jauni bērni – astoņus līdz divpadsmit gadus veci – uzdod jautājumus par labo un ļauno, kļūst tā jocīgi. Šķiet, ka viņi ļoti agri sāk izprast lietas un uzņemties atbildību.
Kāpēc nolēmāt rakstīt pusaudžiem?
S. B. E. Tas nebija īsti lēmums. Pusaudzība vienkārši ir laiks, kad visas dzīves krāsas ir īpaši košas. Kad šķiet viegli pieņemt lēmumus. Kad viss notiek ļoti ātri un jūtas ir saasinātas.
M. S. Atmiņas par pusaudzību pagaidām ir ļoti skaidras. Šobrīd es daudz vairāk un dziļāk spēju saprast sevi tai laikā, piedot lietas, kas tolaik šķita nepiedodamas. Ne tikai piedot citiem, galvenokārt piedot sev pašam. Mīlestība, vientulība – viss tolaik šķita tik liels, tik emocijām pārbagāts.
S. B. E. Ir arī bezgala saistoši redzēt, cik ātri mainās cilvēki pusaudža vecumā. Jaunie aktieri, kas spēlēs filmā, – viņi mani satriec ar šīm straujajām pārvērtībām.
Kādi ir nākotnes plāni?
S. B. E. Tikko pabeidzu rakstīt scenāriju filmai Aplis un tagad plānoju citas lietas, bet par tām vēl pāragri runāt. Tūlīt sāksies filmas uzņemšana, un producents būs Benijs Andersons no grupas ABBA. Viņa dēls Ludvigs ir mūsu draugs, un tad, kad iepriekšējā kompānija, kas bija iegādājusies tiesības filmēt, neko neizdarīja, viņi nolēma ķerties pie darba. Tāpēc tas ir atkal jauns iesākums.
M. S. Es rakstu romānu, kura darbība notiek uz prāmja Baltijas jūrā.
Kāpēc cilvēkiem vajadzētu lasīt jūsu grāmatas?
S. B. E. Lasīšana vispār izglīto. Ne tikai mūsu grāmatu lasīšana, bet lasīšana kā nodarbe. Tā paplašina apvāršņus. Mūsu grāmatas palīdz sākt lasīt, jo notikumi risinās strauji. Mēs esam saņēmuši daudz vēstuļu, kas sākas ar vārdiem: "Man nepatīk lasīt grāmatas, bet jūsējās es lasīju..."
M. S. Ir divas lietas, kas mani iepriecina: bieži vien mūsu grāmatas lasa visa ģimene. Sāk pusaudži, tad lasa arī vecāki un pat diskutē par varoņiem un viņu rīcību. Un otrs – grāmatās galvenās varones ir meitenes, bet tās ir interesantas arī puišiem. To mums saka lasītāji, tātad tā ir patiesība.
S. B. E. Lasīšana ir svarīgs vingrinājums, lai attīstītu valodu, empātijas spējas, uzmanību.
M. S. Īpaši šobrīd, kas informācijas aprite ir tik ātra un fragmentāra kā Twitter un Instagram.