Izabella Ipēra uzņem žurnālistus Parīzes luksusa viesnīcas InterContinental Paris Le Grand Hotel 2130. numurā. Gulta iznesta ārā, tās vietā ir galdiņš un krēsli. Laiks ir ierobežots, tāpēc saruna jāsāk bez prelūdijas. Tā nav vieta privātām atklāsmēm un filosofiskiem spriedelējumiem. Tas ir jautājumu un atbilžu pingpongs. Viss notiek rindas kārtībā: Izabellu Ipēru jau gaida citi intervētāji, mani – citas zvaigznes blakusnumuros. Saruna notiek asociācijas UniFrance films rīkotajā ikgadējā franču kino prezentācijā Rendez-vous with French Cinema – aktieri un režisori stāsta par saviem jaunākajiem darbiem. Izabella Ipēra ir šeit, lai popularizētu režisora Gijoma Niklū drāmu Mīlas ieleja/Valley of Love (2015), kurā filmējusies kopā ar Žerāru Depardjē.
Viņu varoņi Izabella un Žerārs, kuri nav redzējušies ilgus gadus, ierodas Nāves ielejā Kalifornijā pēc sava mirušā dēla aicinājuma. Tāda ir bijusi viņa vēlēšanās pirms pašnāvības. Dēls vecākiem solījis parādīties tieši šeit – karstākajā vietā pasaulē, gleznainajā, tuksnešainajā ASV nacionālajā parkā. Nonākot amerikāņu mitoloģiskajā vidē un satiekot pagātnes rēgus, franču ikonas – trauslā Izabella Ipēra un būdīgais Žerārs Depardjē – rada nospriegotu intimitātes sajūtu. Žerārs Depardjē intervijas nesniedz, jo pašlaik filmējas Fanijas Ardānas drāmā Staļina dīvāns/ Le divan de Staline (2016), kurā atveido Josifu Staļinu.
Izabella Ipēra bez pārtraukuma filmējas kopš 70. gadu sākumā. Kino viņa atveidojusi gandrīz 130 lomu. Māksliniece spēj būt organiska jebkurā žanrā – no Fransuā Ozona muzikālās komēdijas līdz Mihaela Hanekes patoloģiskajai drāmai. Izabella Ipēra ir unikāla aktrise – katrā mazākajā kustībā un sejas izteiksmes maiņā ir jūtams ne tikai dramatisms un intriga, bet arī dvēseles bezdibeņi. Viņas varones ir gan bīstamas, gan viegli ievainojamas. Viņas ir mīlestības un vientulības plosītas.
Izabellu Ipēru filmējuši nozīmīgākie dažādu paaudžu režisori – Oto Premingers, Žans Liks Godārs, Klods Šabrols, Andrē Tešinē, Bertrāns Tavernjē, Andžejs Vajda, Patriss Šero, Verners Šrēters, Benuā Žako, Paolo un Vitorio Taviāni, Marko Bellokjo, Rauls Ruiss, Katrīna Breijā, Olivjē Asajass, Klēra Denī, Kristofs Onorē, Olivjē Dāns, Deivids O. Rasels, Briljante Mendosa un daudzi citi.
Viņas seja piesaistījusi XX gadsimta otrās puses un XXI gadsimta labākos fotogrāfus. Katrs Izabellas Ipēras portrets ir neatkārtojams mākslas darbs. Tie apkopoti fotogrāmatā Isabelle Huppert. Woman of Many Faces, tekstus tai rakstījusi Elfrīde Jelineka, Patriss Šero un Sūzena Sontāga.
Patriss Šero Izabellai Ipērai velta šādus vārdus: "Aktiera profesija ir biedējoša. Izabella Ipēra vienlaikus ir tuva un tāla, inteliģenta, auksta, degoša – un gatava darīt visu. Viņa atdod sevi citiem, taču paliek promesoša; viņa ir vientuļa un daudzpusīga. Kāds var teikt, ka tas ir raksturīgi visām aktrisēm. Taču Izabellā ir jūtama fatāla kaisle. Vai tas ir traģisks vaibsts? Viņa ir mūsu priekšā: gatava riskēt, bezbailīga, izmisīga savā vēlmē vienmēr būt klāt cilvēku prātos. Atkal un atkal. (..) Izabella iziet cauri ugunij un izskatās tā, it kā nezinātu, kas tas bija. Tāpat kā fēniksu liesmas viņu neskar. Viņa iziet no tām atjaunosies un pārvērtusies. Izabella spēj būt jebkas un jebkur." Patriss Šero (1944–2013) filmējis Izabellu Ipēru savā priekšpēdējā filmā Gabriela/Gabrielle (2005).
Viņas spējas ir neierobežotas. Aktrise spēlē ne tikai kino, bet arī teātrī – klasiķu un mūsdienu dramaturgu lugās. Pašreiz uz Parīzes Odéon-Théâtre de l’Europe skatuves top poļu režisora Kšištofa Varlikovska jauniestudējums Fedra(s), kurā Izabella Ipēra atveidos titullomu. Iestudējuma dramaturģisko struktūru veido Važdi Muavada, Sāras Keinas un Džona Maksvela Kutzē teksti. Izrādi Parīzē varēs apmeklēt no 17. marta līdz 13. maijam, pēc tam tā ceļos uz Klermonferānu, Londonu, Luksemburgu un Ljēžu. 2013.–2014. gadā uz skatuves Sidnejā un Ņujorkā kopā ar Keitu Blānšetu Izabella Ipēra spēlēja Žana Ženē lugā Kalpones (Sidnejas teātra kompānijas iestudējums; režisors Benedikts Endrūss).
Izabella Ipēra uz ekrāna/skatuves un dzīvē ir divas dažādas personas. Dzīvē viņai ir nevis slavenības, bet gudras, magnētiskas sievietes aura. Viņa ir nepamanāma, necenšas izcelties. Ja satiksiet viņu Parīzes ielās, jūs viņu, visticamāk, nepazīsiet. Tas ir gan labi, gan slikti – reiz Kannu kinofestivālā Izabellu Ipēru apsargi neesot gribējuši laist iekšā Festivālu pilī uz viņas filmas skati, jo viņai neesot bijis personu apliecinoša dokumenta. Vīri melnā neesot atpazinuši franču labāko aktrisi.
Intervijā man pretī ir sieviete adītā džemperī un džinsos, bez kosmētikas un juvelierizstrādājumiem. Parasta parīziete, viena no miljoniem. Tik un tā kino karaliene, lai kur viņa arī būtu – uz Kannu kinofestivāla sarkanā paklāja vai viesnīcas numurā. Izabella Ipēra stāsta, ka Ziemassvētkus ar ģimeni pavadījusi Vjetnamā un kādreiz labprāt atbrauktu uz Latviju.
Pastāstiet, lūdzu, par savām attiecībām ar laiku. Žurnālisti ar aktieriem parasti apspriež filmas, kuras uzņemtas pirms gada vai diviem, bet uz ekrāna iznāk tikai tagad. Jums tās vairs nav jaunas. Jūs pašreiz darāt kaut ko, par ko mēs uzzināsim daudz vēlāk, tādējādi jūs mūs apsteidzat par gadu vai diviem un zināt kaut ko tādu, ko mēs vēl nezinām.
Filmas un filmēšana man eksistē tagadnē. Filma – tās ir manas attiecības ar tagadni. Kad filmējos, esmu precīzi šajā momentā, nevis pagātnē vai nākotnē. Es varu stāstīt par darbiem, kuros esmu filmējusies agrāk, taču tajā brīdī, kad filma ir pabeigta, viss beidzas. Tas jau ir aiz muguras. Mirklis ir pagājis. Es par to vairs nedomāju. Es gūstu baudu tikai tajā brīdī, kad filmējos. Pēc tam vairs ne.
Vai esat no tām aktrisēm, kuras nekad neskatās savas filmas?
Es par to vispār nedomāju.
Jūs neesat sadarbojusies ar Žerāru Depardjē kopš 1980. gada, kad tapa Morisa Pialā filma Lulū/Loulou. Vai šajā laikā esat uzturējuši attiecības?
Šad tad esam viens otru redzējuši. Kad satikāmies Mīlas ielejas filmēšanas laukumā, mūs pārņēma sajūta, ka neesam bijuši šķīrušies. Žerāram ir tik liels personības spēks, ka jūs to sajūtat, pat ja viņa fiziski nav tuvumā. Lulū bija mūsu otrais kopdarbs, pirmā filma bija Bertrāna Bliē Valsējošie/ Les valseuses (1974). Tas ir kino brīnums – jums šķiet, ka cilvēki nekad nešķiras, ka cilvēki nemirst. Jūs satiekaties pēc vairāku gadu pauzes, un jums joprojām ir lieliskas attiecības.
Vai, filmējoties Mīlas ielejā, apspriedāt filmu Lulū? Dalījāties atmiņās?
Nē, mēs nekad nerunājam par pagātnes darbiem. Kad mēs ar Žerāru strādājam kopā, tas ir tikai darbs – mēs tēlojam, un tas arī viss.
Daudzi festivāli tagad iekļauj programmā abas šīs filmas.
Es to varu saprast, Lulū ir brīnišķīga filma.
Drīz jūs ar Žerāru Depardjē filmēsieties režisora Serža Bozona melnajā komēdijā Mrs. Hyde (2016).
Ak jā, es pavisam aizmirsu! Tas būs rudenī. Vispirms es piedalīšos jaunajā Mihaela Hanekes filmā.
Vai jums garšo Žerāra Depardjē darinātais vīns?
Neesmu to garšojusi. Viņš nekad man to nav piedāvājis.
Mīlas ieleja ir filma par to, kā tikt galā ar nāvi. Vai jums ir bail no nāves?
Tāpat kā visiem. Vai tā nav? Es neesmu supersieviete. Ja runājam par filmas sižetu, varu teikt, ka mirušā dēla vecāki, kuri sen nav redzējuši viens otru, Nāves ielejā iesaistās sēru dialogā. Viņiem tas ir svarīgi, tā ir tuva cilvēka zaudējuma pārdzīvošanas pieredze. Šādā dzīves un nāves situācijā var radīt jebkādu sēru scenāriju, taču šajā stāstā to nerada vecāki – tas ir viņu nu jau mirušā dēla diktēts. Viņš bija iztēlojies šo situāciju, režisējis to, un tā ir viņa atriebība vecākiem.
Kā Nāves ielejas dabas apstākļi ietekmēja jūsu aktierspēli?
Tā būtu pavisam cita filma, ja tā būtu uzņemta citā vidē, citā klimatiskajā zonā. Nāves ielejā tev ir sajūta, ka esi uz citas planētas. Pirms tam es tur biju bijusi vienu reizi uz trim dienām. Savukārt filmēšana Nāves ielejā ilga trīs nedēļas. Šīs vietas atmosfēra ideāli piestāv filmai, jo abi varoņi ir kā nogriezti no pārējās pasaules. Pati ainava kļūst par Mīlas ielejas varoni, kā tas bieži notiek amerikāņu kino mitoloģijā. Piemēram, vesternu meistara Džona Forda filmās ainava allaž spēlē savu lomu, un jūs sajūtat dabas garīgumu. Mūsu režisors Gijoms Niklū arī centās to panākt.
Kurš ir jūsu iecienītākais vesterns?
Man patīk Maikla Čimino filma Debesu vārti/Heaven’s Gate (1980), kurā pati esmu filmējusies. Man tā bija neparasta pieredze, īpašs brīdis. Diezgan ilgs brīdis – es atbraucu pavadīt Montānā divus mēnešus, taču galu galā bija jāpaliek septiņi mēneši.
Vai toreiz nejutāties pazudusi Amerikas ainavā, vesternu kultūrā?
Filmā un filmēšanas procesā tu nekad nejūties pazudis. Filma vienmēr ir patvērums, pat ja tā top neiedomājamos, negaidītos apstākļos. Pirms pieciem gadiem es filmējos Korejā, tā bija otra galējība, salīdzinot ar Debesu vārtu uzņemšanu. Korejā bija ļoti maza filmēšanas grupa, es biju prom no savas valsts, savas kultūras, prom no visa, ko pazīstu, un tajā pašā laikā es jutu, ka kino visur ir vienāds, tam ir vienojošs spēks. Man kino vienmēr rada mājas sajūtu, lai kur es arī atrastos.
Vai esat pieļāvusi iespēju dzīvot kaut kur ārpus Francijas?
Jā, esmu par to domājusi, taču nekad neesmu mēģinājusi. Es izvēlētos Ņujorku – tā ir pilsēta, kurā tu jūties, ka esi visur un nekur.
Jūs visu mūžu esat dzīvojusi Parīzē. Kā parīzieši tiek galā ar terora aktu sekām?
Tas bija šausmīgs laiks, visi sēroja par upuriem un juta līdzi viņu ģimenēm. Mūsu dzīvē daudz kas ir mainījies – jūs vairs neieejat teātrī un muzejā kā agrāk. Visur ir pārbaudes kā pirms iekāpšanas lidmašīnā, un tu domā – cik ilgi tas turpināsies?
Jūs atveidojat galveno lomu Pola Verhovena jaunajā dramatiskajā trillerī Viņa/Elle (2016), kurš pretendē uz iekļūšanu Kannu kinofestivāla programmā. Ko var gaidīt no šīs filmas?
Gaidiet pārsteigumus – tas taču ir Pols Verhovens! Daudz ko varat gaidīt – būt šokētiem, būt... Tik daudz emociju. Tā ir ļoti bagāta filma, vienlaikus klasiska un absolūti transgresīva. Tā ir tāda, kādam ir jābūt Pola Verhovena darbam.
Jūs filmējaties nepārtraukti. Vēl viena jauna filma ar jūsu dalību – Mias Hansenas-Lēves L’avenir/Things to Come (2016) – piedalījās Berlīnes kinofestivāla konkursa programmā. Kas jums liek tik aktīvi strādāt? Vai tieši darba procesā jūtaties vislaimīgāk? Vai tas jums sniedz vislielāko piepildījumu un gandarījumu?
Esmu diezgan laimīga arī tad, kad man nav jāstrādā. Pagājušais gads bija īpaši noslogots. Es nofilmējos sešās filmās. Spēlēju teātrī režisora Lika Bondī iestudējumā – Pjēra Marivo komēdijā Viltus atzīšanās. Liks Bondī diemžēl nomira 2015. gada beigās. Viņš nofilmēja šo izrādi, kura notika uz Odéon-Théâtre de l’Europe skatuves Parīzē. To pārraidīs televīzijas kanāls Arte.
Jā, esmu laimīga, kad strādāju. Man jau nav sarežģīti. Protams, teātris prasa vairāk fizisko spēku, taču filmēties man nav grūti.
Vai jūs būtu ieinteresēta filmēties kādā televīzijas seriālā?
Es neskatos seriālus un neko par tiem nezinu. Esmu filmējusies vienā amerikāņu seriāla Law & Order: Special Victims Unit sērijā. Nesen saņēmu vēl vienu piedāvājumu no kāda ASV seriāla. Es nevaru tajā piedalīties, jo man ir sākušies teātra izrādes mēģinājumi Parīzē kopā ar režisoru Kšištofu Varlikovski.
Pastāstiet, lūdzu, par savu nākamo darbu ar Mihaelu Haneki – filmu Happy End (2017). Viņš uzņem emocionāli smagas, psiholoģiski sarežģītas, nežēlīgas drāmas. Vai topošās filmas nosaukums nav joks?
Es vienmēr esmu teikusi, ka Mihaelam Hanekem ir teicama humora izjūta. Viņš ir spožs komiķis un komēdiju režisors. Runāt par jauno filmu vēl ir pāragri. Darbība risināsies Francijas ziemeļos, netālu no Kalē, kur pašlaik ir ļoti daudz bēgļu. Taču tā nebūs bēgļu drāma, tas būs stāsts par bagātu ģimeni, kura grimst savās problēmās. Sīkāk es neko par to nezinu. Tāpat kā iepriekšējā Mihaela Hanekes filmā Mīlestība/Amour (2012) manas varones tēvu atveidos Žans Luijs Trentiņāns.
Vai Mihaels Haneke jums nekad nav lūdzis kadrā runāt vāciski?
Es nerunāju vāciski. Mans draugs režisors Verners Šrēters (1945–2010), kuru es ļoti mīlēju, mēģināja mani iedrošināt – tev jāspēlē vācu valodā! (Izabella Ipēra filmējusies Vernera Šrētera filmā Malina (1991), kas ir Ingeborgas Bahmanes romāna ekranizācija; scenārija autore ir Elfrīde Jelineka; aktrises un režisora otrais kopdarbs ir filma Divas/Deux (2002) – J. J.)
Filmās jūs bieži runājat angliski, arī korejiešu režisora Hona Sansu filmā In Another Country (2012).
Centos runāt korejiešu valodā, taču man nesanāca, un bija jāsamierinās ar angļu valodu... Hons Sansu ir dižens meistars. Es vēlos turpināt ar viņu strādāt. Viņš ir burvis, dzejnieks. Kino spēj būt tik dažāds – var deviņās dienās radīt filmu kopā ar Hona Sansu piecu cilvēku komandu, un var filmēties pie Maikla Čimino septiņus mēnešus kopā ar simtiem cilvēku uzņemšanas laukumā. Tas ir tas, kas man patīk šajā mākslā.
Filmas Mīlas ieleja režisora Gijoma Niklū iepriekšējais darbs bija komēdijdrāma Mišela Velbeka nolaupīšana/L’enlèvement de Michel Houellebecq (2014), kurā rakstnieks Mišels Velbeks tēlo pats sevi. Vai jums patīk viņa provokatīvā proza?
Mani neinteresē provokācija provokācijas dēļ. Ja tā spēj paust oriģinālas domas, tā ir cita lieta. Es neesmu lasījusi visas viņa grāmatas, taču man patika Platforma un Varbūt ir sala. Mani fascinē viņa ironija un humors, bieži vien rakstniekam ir grūti būt ironiskam. Mišelam Velbekam ir labs stils.
Varbūt jūs pati kaut ko rakstāt?
Nē!
Kāpēc?
Tāpēc, ka es nezinu, kā to dara. Es neprotu. Nekad neesmu mēģinājusi. Man ir pārāk daudz darba.
Jūs nerakstāt dienasgrāmatu?
Nē. Man nav laika.
Ja jums piedāvātu nofilmēties Zvaigžņu karos, jūs piekristu?
Es ļoti gribētu!
Kurā lomā jūs sevi iedomātos?
Pilnīgi vienalga. Varu notēlot gan zvaigzni, gan karu.
Vai savu darba grafiku plānojat pati? Vai tomēr tāda līmeņa aktrisei ir nepieciešami asistenti, menedžeri un svīta?
Nē, esmu pieaugusi sieviete. Šajā valstī mēs visu darām paši.
Četros gadu desmitos esat nospēlējusi gandrīz 130 lomu kino. Šķiet, iziešana no tēla jums nesagādā grūtības un ārpus ekrāna jūs uzturat veselīgu distanci no savām varonēm, kurām filmās atdodat sevi visu, pilnībā iegremdējoties tēlā.
Man nesagādā grūtības ne ieiešana tēlā, ne iziešana no tā. Man ir jāatzīst – esmu ļoti neuzticīga savām varonēm.
Kas ir jūsu noslēpums?
Es uztveru tēlošanu kā objektu, kuram tu piešķir formu. Tu veido skulptūru. Spēlējot ciešanas, es neciešu – es veidoju formu. Es neesmu tajā formā iekšā, esmu ārpusē. Tas ir mans darbs. Tas ir tikai darbs. Tieši tāpēc es tik ļoti labi saprotos ar Mihaelu Haneki. Es mīlu ar viņu strādāt. Viņš ir pragmatisks režisors. Viņš nav sentimentāls. Viņš precīzi dara savu darbu. Filmēšanas laukumā Mihaels Haneke vienmēr saka: "Nekāda sentimentālisma!" Tā ir viņa mantra. Viņš to pasaka tā, ka visi smejas.
Vai jūs esat sentimentāla?
Nē, nē, nē!
Izvēloties lomas, jūs izjūtat lielu atbildību vai pilnīgu brīvību – varu darīt, ko vēlos?
Es varu darīt visu, ko vēlos, taču galvenais – ar ko. Man ir svarīgi ne tikai tas, ko es daru, bet kā un ar ko es to daru, no tā ir atkarīgs darba iznākums. Nozīmīgākais elements šajā konstrukcijā ir režisors.
Vai filmēšanas laukumā esat režisora instruments?
Jā, esmu dzīvs instruments. Tikpat lielā mērā režisors ir mans instruments. Tas atkal ir stāsts par to, ka ir liela starpība – būt trakam un spēlēt trakumu. Ja es spēlēju trakumu, tas nenozīmē, ka esmu traka. Ja esi traks, tev jāārstējas.
Gan uz teātra skatuves, gan uz kinoekrāna jūs esat spēlējusi ļoti dažādus mīlestības veidus – no maigām, sirsnīgām un trauslām līdz vardarbīgām, incestuālām, psihopātiskām, patoloģiskām attiecību izpausmēm. Kura no šīm izpausmēm profesionālajā ziņā jums izraisījusi vislielākās grūtības?
Man kā aktrisei tas nekad nav bijis grūti. Es saprotu, ka skatītāji to uztver citādi – tas drīzāk var sagādāt grūtības un emocionālus pārdzīvojumus viņiem. Profesionālai aktrisei neviens uzdevums nav sarežģīts un neizpildāms. Pieļauju, ka satraucošākais, komplicētākais mīlestības redzējums parādīts Mihaela Hanekes filmā Klavierskolotāja/La pianiste (2001) – tajā tas patiešām ir īpatnēji sagrozīts un savērpts. Es to uzskatu par kolosālu, intensīvu mīlas stāstu, ceļš uz to ir moku un sāpju pilns – ne jau man kā aktrisei, bet manai varonei.
Vai atklājat sev kaut ko jaunu par dzīvi, pateicoties varonēm, kuras atveidojat? Vai kaut ko mācāties no viņām?
Nē. Es drīzāk mācos no filmām, kuras baudu kā skatītāja. Būt aktrisei un skatītājai ir divas absolūti atšķirīgas nodarbes.
Kuras aktrises ir satricinājušas jūsu pasauli?
Visas izcilās aktrises. Man patīk vērot viņas uz ekrāna. Pagājušajā nedēļā es noskatījos Leo Makerija Neaizmirstamo romānu/An Affair to Remember (1957) ar Deboru Keru. Ak, kas par aktrisi, kas par spēli! Cilvēkiem tā ir vislielākā bauda – skatoties filmu, viņi vēlas redzēt aktierus, sekot viņiem, pētīt viņus.
Es skatos ne tikai senas, bet arī jaunas filmas. Man ļoti patika argentīniešu režisora Damjana Šifrona Mežonīgie stāsti/Relatos salvajes (2014), filmā ir fantastiski aktierdarbi.
Jūs apbrīno daudzas aktrises, piemēram, amerikāniete Džesika Česteina. Viņa vērsās pie jums ar piedāvājumu strādāt kopā, un tā tapa filma trijās daļās Eleonoras Rigbijas pazušana/The Disappearance of Eleanor Rigby (2013–2014). Vai šādi gadījumi notiek bieži?
Dažreiz. Ja aktieri izsaka komplimentus, man ir patīkami. Džesika ir ļoti mīļa. Sen neesmu ar viņu runājusi. Viņa ir tik aizņemta.
Kurā filmas tapšanas posmā jūs saprotat – tā ir izdevusies vai ne?
Nevaru atbildēt. Vienam filma šķiet laba, otram – slikta. Tā nevar būt objektīvi laba vai slikta. Visus apmierināt nav iespējams. Kad filmējos, es vienmēr uzticos procesam un cenšos būt tajā maksimāli iekšā. Pēc kāda laika es noskatos pabeigtu filmu, un man veidojas priekšstats. Man tā var patikt, bet jums – ne.