Pirmajam Woodkid koncertam Latvijā bija jānotiek 21. maijā Rīgas klubā Palladium, taču visa Eiropas turneja ir pārcelta uz vēlāku laiku. Zināms, ka Viļņā Woodkid uzstāsies 3. decembrī, taču par Rīgas šovu skaidrības pagaidām nav. Cerēsim, ka viņš tomēr atbrauks. 37 gadus vecais Joans Lemuāns ir viens no neparastākajiem popmūziķiem. Pirmos panākumus viņš ir guvis kā reklāmas un mūzikas klipu režisors un grafikas dizainers.
Vai jums patīk Lanas del Rejas klipu estētika? Dievišķās Lanas agrīnā perioda video Born to Die un Blue Jeans autors ir Joans Lemuāns. Šajos darbos manifestēts mākslinieka stils – bauda ar jaudu, lielbudžeta pašnāvnieciskas fantāzijas, postholivudiska spriedze, pretenciozitāte, dekadence un retrošiks. Lanas del Rejas ķermeni un dvēseli plosa amerikāņu sapnis, barokāla pārmērība baro viņas seksapīlu. Villas baseinā meitenei pieskaras ne tikai sen gaidītais sliktais puisis, bet arī aligators. Blakus viņas tronim simetriski guļ divi tīģeri. Dievnams, ceļš uz nekurieni, skaista nāve – kāpēc ne?
Atslēdziņu tetovējums
Visā, ko dara Woodkid, ir intriga un ekstravagance, bet nekad nav rutīnas. Joans Lemuāns ir ne tikai fantastisks amatnieks, kurš sasniedz perfekciju tehniskajā izpildījumā, bet arī dižs mākslinieks, kurš gan muzikālajā, gan vizuālajā līmenī vēsta par personības traģismu. Viņš meistarīgi sakausē žanrus un stilus, stāstot universālus stāstus, kuru kodolā ir kāds sāpīgs paša autora pārdzīvojums un refleksija.
Franču puiša Joana Lemuāna anglisko pseidonīmu, kas piestāvētu kādam datorspēles varonim, veido vārdi "wood" un "kid" – koks un bērns. Viņš ir postmodernisma laikmeta Buratino. Ne velti Woodkid simbols ir divas sakrustotas atslēdziņas, tās viņam uztetovētas uz abām rokām. Tāpat kā prominentajam koka cilvēciņam, arī Joanam vienmēr galvā ir cepure. Viņa drēbes gan bieži rotā modes nama Louis Vuitton dizainera Nikolā Geskjēra vārds.
Joans Lemuāns dzimis netālu no Lionas. Emīla Kola skolā Lionā viņš ir studējis ilustrācijas un animācijas mākslu, Svindonas koledžā Anglijā – auduma apdrukas tehnoloģijas. Pēc pārcelšanās uz Parīzi strādājis režisora Lika Besona komandā un piedalījies ģimenes filmas Arturs un mazmurkšķīši (2006) tapšanā. Viņš ir iesaistījies arī Sofijas Kopolas filmas Marija Antuanete (2006) sagatavošanās procesā.
Par saviem skolotājiem Joans uzskata kinorežisorus Vimu Vendersu, Eliju Kazanu, Mišelu Gondrī un Terensu Maliku. 2007. gadā viņš sāka uzņemt videoklipus franču mūziķiem, jau drīz viņu pamanīja un novērtēja amerikāņu un britu zvaigznes. Mākslinieka slavenāko darbu vidū līdzās iepriekšminētajiem Lanas del Rejas klipiem ir Mobija video Mistake, Keitijas Perijas Teenage Dream, Teilores Sviftas Back to December, Dreika un Rianas Take Care, Harija Stailsa Sign of the Times.
Ja vajag kaut ko gaumīgu, amerikāņu slavenības vēršas pie Joana Lemuāna. Viņš ir palīdzējis Rianai uzņemt reklāmas klipus pirms viņas albuma Anti iznākšanas, režisējis Farela Viljamsa uzstāšanos milzīgajā festivālā Coachella Kalifornijā un piedalījies viņa 24 stundas ilgā mūzikas videoklipa Happy veidošanā, kā arī bijis Džona Ledženda albuma Love in the Future reklāmas kampaņas videoaktivitāšu radošais direktors.
Sasists stikls balsī
Paša Woodkid debijas dziesma Iron tika publicēta 2011. gadā. Viņa pirmais un pagaidām vienīgais studijas albums The Golden Age ir izdots 2013. gadā (pasaulē pārdoti 800 000 eksemplāru), pēc tam iznākuši vēl daži minialbumi jeb EP. Woodkid uztver mūziku kā skaņu, attēlu un krāsu. Kompozīcijas ir skulptūras laikā un telpā. Viņš dzied par šaubām, izmisumu un vilšanos. Joana Lemuāna balss nedaudz atgādina dramatiskās mākslinieciskās popmūzikas klasiķa Entonija Hegertija (tagad Anohni) vokālu – tā skan dziļi, un tai ir vilinoši depresīvs un trausls sasista stikla mirdzums.
Savu dziesmu klipus mākslinieks režisē pats, un tie atšķiras no video, kurus Woodkid uzņem citiem izpildītājiem. Vienojošais elements ir grafiskums un izteiksmīgums, taču savu mūziku Joans Lemuāns vizualizē skarbāk un agresīvāk, nereti izmantojot biedējošus tēlus un kontrastējošas faktūras. Līdz šim visi viņa klipi ir bijuši melnbalti. Tajos dabas pasaulei un organiskas izcelsmes materiāliem pretī stājas tumšie, pārdabiskie spēki. Katrs klips ir kā izdzīvošanas spēle, varoņa eksistenciālās cīņas lauks, šķēršļu pārvarēšana un iniciācijas process. Uzmanības centrā bieži ir bērns, bet pats Woodkid savos video neparādās.
Albums The Golden Age ir mākslinieka veltījums bērnībai, kuru viņš pavadījis koku ielenkumā laukos un kuru uzskata par savu "zelta laikmetu". Dabā uzaugušais bērns pamazām pārvēršas par aukstuma un apātijas pārņemtu marmora statuju – pieaugušu cilvēku. Runājot par brieduma periodu, Woodkid izceļ trīs pamattēmas – reliģiju, karu un seksu. Viņu iedvesmo garīgā un militārā mūzika, viņš lasa reliģiskus kodeksus, tāpēc māksliniekam gribas, lai katram viņa darbam piemistu svētsvinīgums.
Futbola bumbas iekšpusē
Joanam Lemuānam ir labi sakari un izcila reputācija. Viņš ir sniedzis koncertu Eifeļtornī, uzstājies lielākajos popmūzikas un džeza festivālos. Komponējis mūziku modes skatēm un baletiem, sadarbojies ar modes nama Louis Vuitton māksliniecisko vadītāju Nikolā Geskjēru, horeogrāfu Sidi Larbi Šerkaui un fotomākslinieku JR, sacerējis skaņu celiņu režisora Honasa Kuarona trillerim Tuksnesis (2015). Ierakstījis dziesmas kopā ar aktieri Luiju Garelu, dziedātāju Liki Lī, reperi Mikiju Blanko, mūziķi un producentu Nilsu Frāmu. Woodkid draudzējas ar Rūfusu Veinraitu – kopā viņi ir dziedājuši gan Aviņonas festivāla noslēgumā Pāvesta pils Goda pagalmā, gan Parīzes filharmonijā.
Savu līdz šim ambiciozāko koncertu Woodkid sarīkoja 2016. gada Montrē džeza festivālā. Uz Stravinska koncertzāles skatuves tika uzbūvētas dekorācijas, kas atgādināja gigantiskas bišu šūnas vai futbola bumbas iekšpusi. Visi mākslinieki bija ģērbušies baltā, kaut gan parasti Woodkid tērpjas melnā. Kopā ar vakara varoni muzicēja orķestris, bērnu koris un īpašie viesi, kuru vidū bija aktrise Ella Feninga (viņas debija dziedātājas ampluā), duets The Shoes un neatkarīgās mūzikas pirmrindnieki – apvienības Son Lux līderis Raiens Lots un grupas Grizzly Bear dalībnieks Ed Drosts. Orķestra skanējumu papildināja XX gadsimta vidū radītais instruments Cristal Baschet – stikla harmoniku radinieks –, ko spēlēja Tomā Blohs (2006. gada vasarā viņš sniedza koncertu Melngalvju namā Rīgā).
Mašīnu sacelšanās
Šogad ir gaidāms Woodkid otrais studijas albums. Tam mākslinieks ir radījis jaunu, noslēpumainu emblēmu – grafikas simboli viņam ir ļoti svarīgi. Aprīļa beigās mūziķis iepazīstināja ar jaunu dziesmu un klipu Goliath, kas ir viņa pirmais krāsainais video. Biblisks sižets par Dāvida cīņu ar Goliātu risinās industriālās apokalipses laikā – šī ir reportāža no kādas ogļraktuves ellē.
Drīz pēc klipa pirmizrādes sociālajos medijos parādījās informācija, ka galveno varoni ogļraci sauc Dāvids S. Lēners un viņš strādā ieguves rūpniecības uzņēmumā Adaptive Minerals. Lai iedziļinātos šajā zinātniskās fantastikas pasakā, varat apmeklēt konglomerāta mājaslapu. Jaunā Woodkid emblēma ir uzņēmuma Adaptive Minerals logotips. Joans Lemuāns ir radījis fiktīvā uzņēmuma struktūru, darbinieku formu, viņiem ir izveidoti konti sociālajos tīklos. Francijas Nacionālā kinocentra mājaslapā publicētajā intervijā Joans Lemuāns detalizēti stāsta par videoklipa Goliath tapšanu. Visa šī rūpīgi konstruētā alternatīvās realitātes spēle ievilina mākslinieka mitoloģizētajā pasaulē.
Pirms dažām dienām Woodkid sniedza divdesmit minūšu videointerviju KDi platformā Zoom. Šāds komunikācijas formāts māksliniekam patīk labāk nekā telefonsaruna.
Kā jūtaties pašreizējā situācijā, kad dzīve visur, šķiet, ir apstājusies?
Personiskajā līmenī viss ir kārtībā. Nedrīkstu žēloties – man ir palaimējies, esmu privileģētā stāvoklī, taču es uztraucos par citiem cilvēkiem, saviem draugiem un tuvajiem. Man ir bažas par pasauli un sabiedrību kopumā, jo situācija ir neskaidra. Varbūt mākslinieki no tās var kaut ko paņemt, bet vai tas tomēr nav pārāk prozaiski? Šī ir ārkārtējā situācija visā pasaulē. Es jūtos tikpat pazudis kā pārējie.
Jūs vairākus gadus neesat koncertējis, un tagad ilgi gaidītā turneja tiek pārcelta uz vēlāku laiku. Savā mūzikā uzburat dīvainas, drūmas, destruktīvas pasaules vīzijas. Pēkšņi realitāte aizēno visus mākslinieku radītos apokalipses un postapokalipses skatus. Kādas ir jūsu sajūtas un domas?
Šāds pasaules redzējums mani vienmēr ir fascinējis, un es vēlētos, lai tas nesakristu ar to, ko pašlaik piedzīvojam. Es vēlētos, lai tā joprojām būtu fikcija. Taču tas viss jau gadiem ir bijis gaisā, tas nav nekas pravietisks. Neesmu vienīgais, kurš savā darbā ir pievērsies toksiskuma idejām. Kad krīzes situācija būs pārvarēta, katrā valstī būs nopietni jārunā ar valdību par visu, kas ir noticis. Būs jāapspriež drošības un preventīvo pasākumu jautājumi, lai nākotnē nerastos tādas problēmas ar respiratoru un cita aprīkojuma trūkumu. Mēs nedrīkstam ignorēt demokrātijas problēmas un aizmirst par valdības pienākumu garantēt cilvēku drošību un aizsardzību.
Kādu jūs paredzat popmūzikas nākotni? Vai māksliniekiem arvien biežāk būs jāuzstājas tiešsaistē un jāsniedz koncerti datorspēlēs reālā laika režīmā?
Par to vēl ir pāragri spriest, man nav vairāk informācijas kā citiem. Man patīk būt uz skatuves klausītāju priekšā. Koncerts ir kolektīva pieredze, publika nāk, lai redzētu mākslinieku. Mēs esam iesoļojuši dematerializācijas laikmetā, kurā viss, kas mūziķiem ir, tiek atņemts un dematerializēts arvien vairāk. Pēdējais, kas mums paliek, ir iespēja sniegt koncertus klātienē, un man negribētos, lai tie arī pilnībā pārvērstos par virtuālo pieredzi. Tas ir pieņemami krīzes periodā, jo cilvēkiem ir nepieciešama izklaide un internets mums palīdz uzturēt saikni. Taču ceru, ka situācija atrisināsies un mēs atkal varēsim satikties koncertzālē. Es neredzu iemeslu būt mūziķim, ja man nav iespējas uzstāties publikas priekšā.
Man arī nav tuva ideja, ka digitālā pasaule elementāri ļauj visu iemūžināt, saglabāt, kopēt, pārveidot, pavairot un izplatīt. Negribu pieļaut domu, ka koncerta būtība, kas pati par sevi ir ļoti spēcīga, varētu tikt iznīcināta. Varbūt pašreizējā krīze ļaus klausītājiem saprast, cik nenovērtējama ir koncerta pieredze, un, iespējams, kad cilvēki atgriezīsies koncertzālēs, viņi varēs atstāt viedtālruni kabatā, lai patiešām izbaudītu brīžus, ko pavadām kopā. Tas nozīmē, ka tiks radīta telpa, kurā mēs, mākslinieki, varēsim atļauties kļūdīties un nebūt vienmēr ideāli. Tā ir telpa, kurā mūs netraumēs doma, ka kāds mūs nepārtraukti filmē un translē koncertu tiešraidē, tādējādi dematerializējot šo pieredzi, kurai ir jābūt mūsu savstarpējās komunikācijas un tuvības mirklim.
Es augstu vērtēju un aktīvi izmantoju sociālos tīklus, taču nevajadzētu jaukt un saplūdināt mūsu saskari digitālajās platformās un koncertdzīvi.
Vai Joans Lemuāns un Woodkid ir viens un tas pats cilvēks? Vai tie tomēr ir dažādi personāži, raksturi un identitātes?
Esmu stāstnieks, un mani saista dažādu raksturu radīšana. Jaunajā albumā es piedāvāšu pilnīgu, pilnveidotu sevis versiju, kas vizuāli radīta, izmantojot digitālās specefektu tehnoloģijas. Varbūt tajā ir jaušama arī politiska ideja, taču man gribas atkal aktualizēt noslēpumainības ideju. Mēs dzīvojam sociālo mediju laikā, kurā viss tiek atklāts, cilvēkiem ir nepārtraukti sevi jāizrāda. Man šķiet interesanti atgriezt apritē pašportreta žanru, un tas tiek demonstrēts uz ekrāna, izmantojot filtru. Ekrāns nodrošina zināmu distancēšanos, atsvešinātību.
Visam, ko dara mākslinieks, ir jābūt pievienotajai vērtībai – vai tās ir digitālās aktivitātes vai koncertdarbība. Esmu pārliecināts, ka dzirdēt mūziķi uz skatuves ir lielāka vērtība nekā redzēt viņa priekšnesumu virtuvē. Daži var pārliecinoši uzstāties savā virtuvē un pārraidīt to tiešsaistē, taču nedomāju, ka šāds formāts man ir atbilstošs un pieņemams.
Vai tas nozīmē, ka rūpīgi veidojat savu personīgo muzikālo un vizuālo mitoloģiju?
Jā, taču neteiktu, ka es to pārāk intelektualizēju. Neesmu tik konceptuāli noskaņots, lai apzināti radītu savu mitoloģiju. Tas notiek dabiski, kad salieku kopā dažādus muzikālus, vizuālus elementus un sajūtu fragmentus. Process ir intuitīvs, un tikai vēlāk, kad šī mozaīka ir salikta, sāku apjaust, ko tas varētu nozīmēt. Stāstu būvēšanas procesā es iepazīstu sevi. Nav tā, ka es jau iepriekš visu rūpīgi esmu izplānojis un rīkojos, ievērojot scenāriju.
Kāds ir gaidāmā albuma vēstījums? Par ko ir šis stāsts?
Galvenā ir ideja par mērogu, par to, ka cilvēks var justies pavisam mazs lielo spēku priekšā. Katrs to var interpretēt, kā vēlas. Tie var būt dabas spēki, klimata pārmaiņas un briesmas, ko izraisa galēji labējo spēku aktivizēšanās. Tā var būt indivīda cīņa ar savām mentālajām problēmām, grūtībām attiecībās, neizdevušos mīlestību. Galu galā – cīņa ar informācijas plūsmas ātrumu. Visas šīs lietas rada haosu un troksni mūsu dzīvē, un tās var uzskatīt par neuzvaramiem spēkiem.
Ticu, ka ikviens no mums var kļūt par sava veida Dāvidu, kurš pieveic Goliātu. Man ir tuva doma, ka arī šķietami vājais spēj sagraut briesmoni. Vēlos iztēloties pasauli, kurā cilvēks spēj uzvarēt to, kas pār viņu dominē. Pat ja mana mūzika izklausās drūma, nākotnē raugos optimistiski. Jaunā albuma dziesmas vēsta par manām attiecībām, kas nav izdevušās, taču cenšos pasniegt stāstu tik tēlaini un noslēpumaini, cik vien iespējams. Tādējādi es atveru savu mūziku, un katrs klausītājs to var piepildīt ar savu sižetu un jēgu.
Ikviens mākslinieks savā daiļradē iezīmē sev piemērotas trajektorijas, un tās visas ir pareizas, ja autors izvēlas reflektēt par pasauli, kurā dzīvo. Šī pasaule ienāk manī, es to pārstrādāju un salieku pavisam citā formā – tā rodas mana mūzika un māksla. Tā var veidoties arī kā reakcija uz pasauli, notikumiem un pārdzīvojumiem. Ja kāds grib radīt deju mūziku, viņam tā ir jārada, jo cilvēkiem ir jādejo. Ja kāds grib radīt hiphopu, tas noteikti ir jādara. Politisks, agresīvs hiphops ir superaktuāls. Ar to es vēlos teikt, ka jebkurš virziens var būt mākslinieciski pamatots. Es šoreiz esmu izvēlējies pašportreta formu – tāds ir mans pašreizējais pasaules redzējums, un šajā pasaulē, kā jau minēju, cilvēks, kurš varbūt nejūtas tik droši, gūst uzvaru pār dominējošo spēku.
Kādi spēki dominē pār jums?
No vienas puses, pār mani tik daudz kas dominē – gan pašpārliecības trūkums, gan dažas privātas, intīmas lietas. No otras puses, esmu dominējošā pozīcijā. Esmu privileģēts, man izdevās nopelnīt ar pirmo albumu, es strādāju un pelnu iztiku, darot to, kas man vislabāk patīk. Tā ir liela veiksme. Patiesībā esmu dominējošais, un tas uzliek daudz pienākumu. Man ir jādomā, ko es daru un ko es saku. Dažreiz esmu neapmierināts ar savu uzvedību, ja pēkšņi atslēdzos no realitātes, kurā eksistē vairākums cilvēku. Gribētos domāt, ka es dodos pareizajā virzienā.
Jūs esat kontrastu pilns mākslinieks: esat kautrīgs cilvēks, taču mākslā nevairāties no iespaidīgiem žestiem, vērienīga skanējuma, grandioziem videoklipiem un koncertizrādēm kā, piemēram, 2016. gada Montrē džeza festivālā. Kā režisors esat uzņēmis klipus lielākajām popzvaigznēm, tomēr pats vairāk atbilstat neatkarīgā mūziķa statusam. Vai globālajā mūzikas industrijā un šovbiznesā jūtaties kā insaiders vai autsaiders?
Šis ir interesants jautājums, man to vēl neviens nekad nav uzdevis. Ja runājam par mūziku, būtu nepareizi uzskatīt, ka es to veidoju pats sev – es to radu cilvēkiem. Mani kopš bērnības aizrauj amerikāņu kalniņi, man vienmēr ir gribējies radīt tiem līdzīgus piedzīvojumus, kas izraisītu adrenalīna pieplūdi, spēcīgas emocijas un uzbudinājumu. Kaut ko tādu, kas vienlaikus biedē un sajūsmina, elektrizē ķermeni un prātu. Es vēlos, lai, klausoties manu mūziku, cilvēki sajustu šādu uztraukumu. Vēlos, lai mans koncerts skatītājiem kļūtu par braucienu amerikāņu kalniņos. Es to daru nevis sevis, bet publikas dēļ. Varbūt klausītājiem tas palīdz izrauties no ikdienas un sagādā baudu.
Gribētos domāt, ka mākslinieka galvenais uzdevums ir būt dāsnam, kaut gan no manas puses tas var izklausīties egocentriski, bet vai zināma egocentrisma pakāpe nav raksturīga visiem māksliniekiem? Tas nav nekas jauns.
Esmu kautrīgs tādā ziņā, ka neparādos savos klipos un man ir avatārs. Cenšos pasargāt savu privāto dzīvi. Laiks, ko pavadu ar ģimeni un draugiem, man ir zelta vērts, un es nevēlos to pazaudēt.
Nezinu, vai esmu autsaiders vai insaiders mūzikas industrijā. Manu mūziku izdeva neatkarīgā ierakstu kompānija, kuru iegādājās Universal Music (vērienīgākā mūzikas korporācija pasaulē – J. J.), un tagad esmu viens no Universal Music pārstāvētajiem māksliniekiem. Tā ir milzīga mašīna.
Šis fakts mani gan uztrauc, gan iepriecina. Redzot, kā darbojas korporācijas mehānisms, es varu spēlēties ar tās likumiem. No vienas puses, mans projekts ir pietiekami liels, taču korporācijas mērogā tas, protams, tāds nav – es neesmu ne Keitija Perija, ne Riana, man nav tādas "celtspējas" kā šīm zvaigznēm. No otras puses, manam projektam ir tāds tēls, kas padara to īpašu korporācijas pārstāvēto mākslinieku kontekstā. Es neesmu tik komerciāli veiksmīgs kā pārējie mūziķi, taču tajā visā kaut kas ir… Es varu piešķirt nedaudz citu jēgu spēles noteikumiem, kā tiek radīta mūzika lielās kompānijas sistēmā, un pamainīt šos noteikumus.
Esat sadarbojies ar daudzām popzvaigznēm. Kura no tām jūs pārsteidza visvairāk?
Ja runājam par drosmi, man ir jāmin Harijs Stailss, kuram uzņēmu videoklipu Sign of the Times. Mēs lidojām ar helikopteru, un Harijs bija iekarināts trosēs. Filmējām Skajas salā Skotijā, Harijam ilgi bija jālido virs kalniem, mežiem un jūras. Manā pieredzē tā ir drosmīgākā rīcība, ko kāds ir atļāvies mūzikas videoklipa dēļ.
Kā tu zini, mani saista īpašas attiecības ar Lanu del Reju. Kopš pašiem pirmsākumiem esam veidojuši savus stāstus cieši kopā. Mēs vienmēr jutīsim šo saikni.
Jūs arī esat stila un modes ikona.
Liecies mierā!
Jūs esat īstenojis kopīgus projektus ar modes nama Louis Vuitton māksliniecisko vadītāju Nikolā Geskjēru. Viņš ir palīdzējis veidot jūsu topošā albuma noformējumu un jaunās turnejas kostīmus.
Nikolā ir unikāls talants – viņš vienmēr ir spējīgs radīt kaut ko patiešām jaunu, un katru reizi jauns ir arī veids, kā viņš to dara. Nikolā nāk klajā ar negaidītām, dīvainām ideju kolāžām, kuras nevar atkodēt uzreiz, un ir nepieciešams ieskatīties dziļāk – nianses atklājas pamazām. Mums ir līdzīgs darbības princips: tā ir dažādu elementu, tēmu, skaņu un tekstūru savienošana, brīžiem – sadursme. Mēs ar Nikolā strādājam dažādās jomās, bet runājam un domājam līdzīgi.
Es neuzskatu sevi par modes ikonu. Esmu neliela auguma cilvēks, man nav modeļa proporciju. Kā es varu būt ikona? Apģērbs mani interesē drīzāk no antropoloģiskā aspekta – apģērba un izskata dēļ mums var izveidoties nepareizs priekšstats par kādu, mēs pat varam nosodīt cilvēku izskata dēļ. Izmantojot drēbes, cilvēks var maldināt apkārtējos, kā arī akcentēt kādas savas personības šķautnes. Apģērbs ir intriģējošs rakstura un tēla veidošanas elements, taču citādi modes pasaule un viss, kas ar to ir saistīts, nav manas apbrīnas un valdzinājuma objekts. Modes pasaulei arī ir jāuzņemas atbildība gan par vides piesārņojumu, gan par sociālajām problēmām.
Ar Nikolā Geskjēru mēs sadarbojamies kā mākslinieks ar mākslinieku. Viņš ir ģēnijs.
Kurš ir jūsu iecienītākais parfīms?
Es lietoju franču zīmola L’Artisan Parfumeur aromātu L’Eau d’Ambre Extrême. Tas ir piesātināts, dziļš parfīms. Katrīna Denēva man reiz teica, ka es ļoti labi smaržoju. Mēs apskāvāmies, sabučojāmies, un viņa piebilda: "Man patīk, kā tu smaržo."
Kad varam jūs gaidīt Rīgā?
Kad būs tāda iespēja, es atbraukšu. Jo ilgāk gaidīšu mūsu tikšanos, jo neprātīgāk uzvedīšos uz skatuves.
Kad beidzot dzirdēsim jūsu jauno albumu?
Tev ir pārāk daudz jautājumu, mans draugs!
Informācija: www.woodkid.com