Jusi Adlers Olsens ir Dānijā, nu jau arī pasaulē pazīstams kriminālromānu rakstnieks, kurš saņēmis arī daudzas literārās balvas. Pasaules slavu rakstniekam atnesa romāni par Q nodaļu - detektīvsērija, kuras pirmās trīs grāmatas izdotas arī latviešu valodā. Septembra sākumā ar Dānijas vēstniecības un Ziemeļu ministru padomes Latvijā atbalstu rakstnieks ieradās Rīgā, lai piedalītos savas grāmatas Vēstule pudelē atvēršanas svētkos.
Jūs esat darījis daudzus darbus - rakstījis mūziku filmām, bijis redaktors un izdevējs, un tad pēkšņi pievērsāties rakstniecībai - izdevāt Graučo Marksa biogrāfiju.
Man toreiz bija pašam sava izdevniecība, un es gribēju Ziemassvētku izpārdošanās kļūt bagāts. Tā nu mēneša laikā uzrakstīju grāmatu un pārdevu 50 000 eksemplāru. Tas ir daudz pat Dānijā. Pēc tam sarakstīju trīs romānus, un man paveicās - tie kļuva populāri. Ne tikai Dānijā, bet arī Spānijā un Vācijā. Interesanti, ka šajos romānos darbība risinājās visur citur, tikai ne Dānijā. Dāņiem tas lāgā nepatika. Ja jau esmu dāņu rakstnieks, kāpēc nerakstu par Dāniju?
Un tad jūs ķērāties pie Dānijā notiekošu noziegumu virknes - radījāt savu Q sēriju?
Jā, bet tas notika ar ierosmi no malas. Kāds labs paziņa, kinorežisors un producents, piezvanīja un sacīja, ka viņam ļoti patikuši trīs mani iepriekšējie romāni, un aicināja uzrakstīt kaut ko, ko varētu izmantot par pamatu detektīvseriālam - bet viņš strādāja zviedru kompānijā. Nostrādāju piecus gadus Bonnier, un man nevienu zviedru vairs negribējās redzēt. Negribējās arī rakstīt detektīvseriālus un saistīt sevi uz ilgu laiku. Tomēr ideja šķita interesanta, ja vien to mazliet varētu pamainīt: redziet, policijas detektīviem ir šaura specializācija un iepriekšnoteikta vide. Tad man atausa doma: kā būtu, ja galvenais varonis būtu apriebies saviem kolēģiem tik ļoti, lai priekšniecība vēlētos no viņa tikt vaļā, un kurš turklāt priecātos par to, ka viņam piešķir nodaļu dziļi pagrabā bez palīgiem?
Vēl es izaicināju sevi, izlemjot, ka šis būs visgarākais kriminālromāns pasaules vēsturē -4500 lappuses. Jo - lai gan katrā grāmatā tiks izmeklēta arī kāda krimināllieta, vienlaikus tas būs arī romāns par izmeklētājiem. Tā radās Karls Merks, Asads un Roze, trīs ārkārtīgi dažādi cilvēki, katrs ar savām dīvainībām un noslēpumiem. Savstarpēji mijiedarbojoties, viņi rada komandu, kas spēj atrisināt visdažādākās lietas. Katru no Q sērijas romāniem es rakstu citā stilā, nezinu, cik to iespējams redzēt tulkojumā, bet atšķiras noskaņa un arī rakstības maniere.
Rakstniecība vispār ir interesanta lieta, Sievieti būrī uzrakstīju pirms Natašas Kampušas un Elizabetes Friclas atbrīvošanās. Tad, kad grāmata iznāca, šīs lietas tieši nāca gaismā, un cilvēki Eiropā pēkšņi apjēdza, ka kaut kas tāds notiek. Otrā, Fazānu slepkavas, jau bija pilna nežēlības un man bija grūti, jo pats pēc dabas neesmu nežēlīgs, bet zinu, ka lasītāji ir. Rakstīšana ir lasītāja iztēles uzkurināšana. Jāraksta īsos, skaidros teikumos, lai neļautu aizmigt. Spēles ar tēliem, lai uzturētu lasītāja interesi, ir tas, ko es saucu par īstu mākslu.
Sākumā liekas, ka Karls Merks ir galvenais varonis, ar viņu viss iesākas, bet tad ierodas Asads, un viņš ir tik dzīvīgs un vienlaikus noslēpumains, ka pašlaik es sacītu, ka viņš ir "mans" galvenais varonis.
(Smejas) Jā, Asads, kurš darbojas kā katalizators, kā jelkādu Karla darbību ierosinātājs, kļūst par galveno. Ja salīdzinām ar A. Konana Doila varoņiem, Asads neapšaubāmi ir Šerloks Holmss, bet Karls - tikai doktors Vatsons. Karla Merka vārds dāniski nozīmē Tumsas karalis.
Un kurš jums pašam ir tuvākais?
Karlā ir tik daudz no manis... Viņš ir tāds pats sliņķis kā es, man arī gribētos laiskoties visu mūžu...
Bet jūs taču rakstāt, turklāt viens no jūsu hobijiem ir vecu ēku atjaunošana.
Jā, man ļoti patīk. Ar šīm te rokām esmu atjaunojis divpadsmit mājas, dažus dzīvokļus un daudzas garāžas. Es protu daudz ko, varu arī uzcelt māju no pamatiem līdz jumtam. Fizisks darbs - tas ir labi ķermenim. Nevar tikai sēdēt un rakstīt. Vajag apgūt jaunas lietas. Mans tēvs bija ļoti izglītots cilvēks, viņam bija akadēmiska izglītība piecās nozarēs, un viņš mācījās visu mūžu, līdz pat savai nāvei astoņdesmit septiņu gadu vecumā. Viņš bija ārsts, skolotājs, mācītājs. Jautāju viņam: kā tu to visu panāc? Viņš atbildēja: galvenais ir apzināties, ka esi slinks, un kaunēties par to. Tā nu es kaunos un strādāju kā velns.
Rakstīšana kā slinkuma pārvarēšana?
Rakstīšana kā iespēja izdzīvot. Burtiski. Es strādāju par menedžeri, smagi strādāju. Man apkārt bija daudz jauku kolēģu, kas strādāja tikpat smagi. Un es ieraudzīju, ka viņi zem šīs slodzes sabrūk. Piecdesmit divu triju gadu vecumā viņi mirst. Man bija četrdesmit pieci - skatījos un domāju: sliktas izredzes, ļaujiet man aiziet ar godu. Tas bija gandrīz kā aiziet pensijā - sākt rakstīt un nākt mājās, lai audzinātu sešgadīgo dēlu. Gribēju vairāk brīvības, kamēr esmu dzīvs, laiku sev, ģimenei un draugiem. Tā nu es sāku rakstīt, guvu panākumus un baudīju dzīvi. Taču Q sērija visu apgrieza kājām gaisā. Tagad mans darbs ir rakstīšana un tikšanās ar lasītājiem visā pasaulē. Es nejokoju - pērn 135 dienas pavadīju ārpus Dānijas. Man patīk, bet tas kļūst nogurdinoši.
Tad jau atliek tikai pabeigt Q sēriju un kļūt atkal brīvam, lai...? Ko jūs tad darīsiet?
Rakstīšu citas grāmatas! Patiesībā es jau šobrīd rakstu arī cita žanra grāmatas. Vēl man ir arī daži uzņēmumi, vienā mēs radām datorprogrammas bērniem. Otrs - būvē pašpietiekamās mājas, kas nepatērē enerģiju. Man ļoti patīk ar to darboties, tas prasa arvien jaunu zināšanu apguvi.
Ar rakstniecību nopelnīt nevar?
Kā rakstnieks es spēju nodrošināt sevi un ģimeni jau sešpadsmit gadu. Tomēr man patīk nodrošināties, un bizness ir interesants pats par sevi. Nu jau arī rakstīšana mums ir ģimenes bizness, jo Hanne, mana sieva, ir kļuvusi par manu asistenti. Tas, ka esmu strādājis dažādās nozarēs, man ļauj izprast šo vidi un pārdošanas īpatnības un draudzīgi sadarboties ar visiem. Manas grāmatas šobrīd ir izdotas 124 valstīs, tulkotas vairāk nekā 40 valodās.
Kas ir jūsu lasītājs, cik daudz jūs par viņu domājat?
Mans pirmais un pats nejaukākais, jo visprasīgākais, lasītājs ir mana sieva Hanne. Ja viņa saka: Jusi, man nepatīk Kimija, es viņai nemaz nejūtu līdzi!, man nākas visu pārrakstīt vēlreiz, jo, lai cik traki tas būtu, es zinu, ka Hannei ir taisnība. Hanne ir... mēs esam kopā jau 42 gadus. Viņa ir... Jā, Hanne ir, un tas ir lieliski. Bet par lasītājiem - jā, man ir svarīgi radīt tēlus, kam var just līdzi, par kuriem līdzpārdzīvot.
Kas palīdz izdomāt idejas? Policisti?
Nē, nē, tie nav reāli gadījumi, par iedvesmu bieži vien kalpo kāda sīka ziņa, kaut kas, kas palicis prātā. Konsultējos visādos jautājumos, kas attiecas uz izmeklēšanas smalkumiem. Mani labākie konsultanti ir pensionēti policisti Kopenhāgenā, kuriem ir klubiņš ar nosaukumu Bēru klubs. Viņi to dibināja, iemaksājot katrs pāris tūkstošus kronu, lai viņu atraitnes varētu par šo naudu sevi iepriecināt, aizbraukt uz Maljorku, piemēram. Bet gadi gāja, un neviens no viņiem vēl nav miris, gluži otrādi, daži jau ir kļuvuši par atraitņiem. Tagad tas ir Pēdējā vīra klubs, jo visu naudu saņems tas, kurš paliks pēdējais. Šie pensionētie policisti stāsta tādus stāstus, ko nevar pat iedomāties. Es bieži pie viņiem iegriežos.
Jūsu romāni nav tikai par notikumiem, tie vēsta par attieksmi pret dzīvi un dīvainiem lēmumiem.
Mani romāni stāsta par varas nepareizu izmantošanu, jā. Es uzaugu psihiatriskajās slimnīcās un redzēju, cik šaura ir tā robeža starp prātu un neprātu. Cilvēkā - jebkurā no mums - sadzīvo labais un ļaunais. Neviens ļaundaris, lūkojoties spogulī, neuzskata sevi par ļaunu, jo viņam ir izskaidrojums, kāpēc viņš dara to, ko nu dara.
Vai mūsdienās par daudz necenšamies saprast un izskaidrot ļaunumu, aizmirstot par upuriem?
Mēs cenšamies izskaidrot - ar bērnības traumām un citādi, lai mēģinātu nākotnē novērst šādus gadījumus. Ja mēs to nedarīsim, nākotnes sabiedrība kļūs arvien sašķeltāka. Es nesauktu to par empātiju - varam just līdzi bērnam, kas ticis mocīts, bet mēs nevaram just līdzi slepkavam, par kuru šis bērns ir izaudzis. Taču sākotnēji mums bērniem jāmāca empātija. Izprast citādos.
Bet Eiropa kopumā šobrīd cenšas, piemēram, tikt vaļā no čigāniem.
Manā piektajā grāmatā galvenais varonis, puisēns Marko, domā, ka viņš ir čigāns, viņš redz nākotni un izmisīgi cenšas kļūt normāls, kā visi. Oslo preses konferencē man uzdeva jautājumu: "Ko pilsētai darīt, te ir iebraukuši jau kādi 100 čigāni un viņi rada problēmas." Drusku apskaitos, jo tā galu galā nav mana atbildība. Sacīju: pirms diviem gadiem Eiropā plosījās sniega vētra. Skandināvijā neatcēla lidojumus, jo mēs bijām tam gatavi. Londonas lidostas slēdza uz nedēļu, jo viņi nebija tam gatavi. Tāpat ir ar jebkuru problēmu, ja neesi tai gatavs, tā paralizē. Ar čigāniem Oslo ir tikai divas iespējas: vai nu jūs šos cilvēkus izraidāt un neliekaties ne zinis, vai... uzdāvināt viņiem nākotni. Ko jūs izvēlēsieties? Francijā un Itālijā ar šo problēmu ir daudz trakāk. Viņi nogaidīja, līdz tā samilza, un nu redz tikai vienu iespēju - padzīt svešos.
Jūsu grāmatas tiek arī ekranizētas. Kad redzēsim filmas?
Drīz būs pirmā filma pēc Sieviete būrī - angliskais nosaukums ir The Keeper of Lost Causes, kam Dānijā un daudzās citās valstīs pirmizrāde būs 2. oktobrī. Filmu jau redzēju. Savādāka nekā grāmata, bet laba. Turpmākajos četros gados ik gadu iznāks pa filmai. ASV top arī TV seriāls, kurā katrai grāmatai atvēlētas 10 sērijas, un tā uzņemšana notiks Bostonā, kas ir ļoti ziemeļnieciska pilsēta.