Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +4 °C
Daļēji apmācies
Pirmdiena, 18. novembris
Doloresa, Aleksandrs, Brīve

Kamera vienmēr ir līdzi. Intervija ar Arni Balču

«Esmu no tiem fotogrāfiem, kuriem kamera gandrīz vienmēr ir līdzi. Tajās reizēs, kad tās nav, bieži ir bijusi diskomforta sajūta,» saka fotogrāfs Arnis Balčus, kura darbi šobrīd skatāmi fotobiennālē Beļģijas pilsētā Ljēžā

Arnis Balčus ir fotogrāfs. Kultūras Dienas portālā raksta provokatīvas slejas (jeb blogus, kā tos sauc virtualitātes adepti). Savā darba ikdienā Arnis ir žurnāla Foto Kvartāls redaktors (Fotokvartals.lv). Kad izčabēja vecais papīra izdevums, Arnim Balčum tika uzticēts veidot žurnāla interneta versiju, kas startēja pērn janvārī. FK reizi gadā izdod drukātu fotogrāfijas gadagrāmatu.

Izklaides uzmanības lokā Arnis nonāca patīkama, lai arī drusku nokavēta sīkuma dēļ – prestižajā intelektuālajā ASV žurnālā The New Yorker, kam, izrādās, nekas cilvēcisks nav svešs, uz Valentīndienu bija nopublicēta Arņa fotogrāfija – pārītis, kas skūpstās. Tagad plaša Arņa Balčus fotogrāfiju sērija aizņem vienu sienu Beļģijas pilsētas Ljēžas Modernās un laikmetīgās mākslas muzejā MAMAC – tur notiek Starptautiskā fotogrāfijas un vizuālās mākslas biennāle, kuras tēma šogad ir Only You Only Me. Images of Love, Love of the Image/Tikai tu, tikai es. Mīlestības tēli, mīlestība pret tēlu.

«Man šis gads vispār ražīgi sācies,» saka Arnis. «Februārī bija publikācija britu dzīves stila žurnālā Dazed & Confused, kā arī tā fotogrāfija The New Yorker interneta versijā. Manā mājaslapā www.balcus.lv tie raksti ir uzskaitīti. Maijā man būs izstāde Amsterdamā, tur būs redzama sērija Amnēzija. Jūnijā tos darbus, kas tagad izstādīti Ljēžā, parādīšu Rīgā, mums būs grupas izstade Arsenālā par mākslu, kas pēdējos 20 gados ar kaut ko satricinājusi mierīgos pilsoņus.»

Kas ir šī izstāde Ljēžā? Vai tai ir kāds konceptuāls mērķis?

Tā ir fotogrāfijas un vizuālās mākslas biennāle, kas Ljēžā notiek jau astoto reizi. Centrālais notikums ir grupas izstāde Modernās un laikmetīgās mākslas muzejā. Blakus tādiem zināmiem autoriem kā Nena Goldina, Sema Teilore-Vuda, Pjērs un Žils, Ērvins Olafs, Marina Abramoviča un Ulajs var redzēt 40 manu darbu no sērijas Es, draugi, mīļākie un citi. Tā ir viena no manām pirmajām sērijām, kas tapusi aptuveni pirms desmit gadiem.

Kultūras pētnieki satraucas, ka pasaulē cilvēku izpratne un apjēga par realitāti no vārdiskas strauji kļuvusi par tēlu uztveres zonu, kas ir daudz neskaidrāka, vairāk izplūdusi. Kā tu domā, kādu vietu tajā ieņem foto, ar ko nodarbojas gandrīz ikviens?

Mēs savus priekšstatus par realitāti lielā mērā veidojam nevis kaut ko redzot un aptaustot dzīvē, bet no fotogrāfijām, medijiem, kino – tātad pastarpināti. Cilvēks varbūt nekad nav bijis Indijā, bet nez kāpēc zina, kā tur kas izskatās. Fotogrāfija šeit spēlē galveno lomu, jo mūsdienās mēs vairāk skatāmies bildes, nevis lasām. Atliek vien palūkoties apkārt – attēli ir visur. Fotografēšana ir daļa no cilvēku ikdienas, gluži tāpat kā ēšana vai dzeršana, un mēs nemitīgi «šērojam» fotogrāfijas, lai apliecinātu citiem savu eksistenci. Turklāt fotogrāfijas valoda ir pietiekami universāla, mēs taču bez problēmām «lasām» ķīniešu vai afrikāņu uzņemtās fotogrāfijas, lai gan varbūt ne vārda nesaprotam viņu rakstībā.

Kas tad ir profesionāls fotogrāfs šodien? Tikai cilvēks, kurš ar tēlu radīšanu un pavairošanu pelna naudu?

Man ne visai patīk dalīt fotogrāfus kaut kādās kategorijās. Šādu dalījumu ir izveidojuši paši profesionālie fotogrāfi, lai nostādītu sevi klasi augstāk par māksliniekiem, kuri savukārt skaitās amatieri, hobijfotogrāfi, īsi sakot, dīkdieņi, kas bildē tikai savam priekam. Realitātē gan šī robeža starp pelnīšanu un hobiju var būt neskaidra. Man ir vienalga, kā mani sauc, no tā nemainās tas, ko es daru.

Vai fotogrāfijai var būt tikai estētiska funkcija? Tikai smuka bilde?

Fotogrāfijai var būt ļoti daudz funkciju, piemēram, fotogrāfijai pasē tā ir tikai utilitāra, bet kaut kādam smukam saulrietam jūras krastā tā visdrīzāk ir pliki estētiska. Taču mēs varam to pašu pases fotogrāfiju iecelt citā kontekstā, piemēram, izlikt pie sienas muzejā, un tai jau būs cita funkcija.

Kas tādā gadījumā ir sociālais foto, un kāda tam jēga?

Tas ir foto, kas ticamā veidā fiksē vai interpretē realitāti. Jēga – palīdzēt mums apzināties sevi un to, kas notiek mums apkārt.

Kas, tavuprāt, ir fotomākslinieks?

Latvijā šim apzīmējumam ir visai īpatnēja nokrāsa, jo tas asociējas ar pusmūža vīrieti, kas fotografē kaut kādu estētisku h...ņu bez dziļākas jēgas. Ja palasa Latvijas fotoizstāžu preses relīzes, tajās reizēm fotomākslinieks ir katrs censonis ar kameru, kurš izdomājis izlikt savus brīnumus publiskai apskatei.

Sindija Šērmena, Nena Goldina, Enija Leibovica, Volfgangs Tillmanss, Anrī Kartjē-Bresons, Volkers Evanss, Helmūts Ņūtons, Ričards Avedons, Herbs Rics, Deivids Lašapels, Stīvens Meizels, Pēters Lindbergs, Mario Testīno, Boriss Mihailovs. Vai tev šajā sarakstā ir kādas autoritātes? Varbūt citas? Kāpēc?

Autoritātes ir vienmēr, jo īpaši karjeras sākumā, jo tas palīdz pašam rast savu ceļu. Pusaudža gados man tie noteikti bija Sindija Šērmena un Roberts Mepltorps, vēlāk – Nena Goldina un Volfgangs Tillmanss. Pēdējos gados – Volkers Evanss, Stīvens Šors, Lerijs Sultans. Būtībā sanāk, ka no estētiski orientētas fotogrāfijas esmu vairāk pietuvojies konceptuāli dokumentālai. Tas laikam ir loģisks ceļš – agrā jaunībā gribas eksperimentēt un būt inovatīvam, taču vēlāk nāk apjausma, ka burvība slēpjas vienkāršās lietās.

Vai fotografēšanai ir kāda jēga? Kāpēc tu to dari?


Esmu no tiem fotogrāfiem, kuriem kamera gandrīz vienmēr ir līdzi. Tajās reizēs, kad tās nav, bieži ir bijusi diskomforta sajūta. Varētu teikt, ka kamera man vispār palīdz tikt galā ar realitāti.

Vai mēs nenoslīksim attēlu okeānā? Vai viss, ko redz acs, ir tā vērts, lai iemūžinātu?

Okeāns ir liels, bet tā kā «ūdens» ir daudz, tas ir kļuvis bezvērtīgs, respektīvi, ir notikusi fotogrāfiskā attēla devalvācija. Mēs samērā maz vairs redzam fotogrāfijas fiziskā veidā, lielākoties viss digitālais pazib sociālajos tīklos uz īsu brīdi un pēc tam nonāk aizmirstībā. Domāju, ka tas paradokss būs tāds, ka no šodienas fotogrāfiju, kas stāsta, kā cilvēki dzīvojuši, būs daudz mazāk nekā, piemēram, no 90. gadiem. Tad bilžu bija mazāk un katra lielākā vērtē, tagad to ir jūra un lielākā daļa nonāk virtuālos atkritumos. Turklāt cilvēki jau lielākoties bildē to pašu, ko vienmēr, – jubilejas, jaunus pirkumus, ceļojumus, kāzas –, bet ārpus kadra paliek gana daudz nenofotografētā.

Fotofilma vai digitālā bilde – kāda ir tava izvēle?

Es bildēju gan uz vidējā formāta filmas, gan ar digitālo kameru. Patiesība gan ir tāda, ka bez digitālā iztiek vairs retais. Mūsdienās lielākoties filmiņas skenē un tad printē tintes izdrukas.

Vai taisnība tiem, kuri domā, ka fotogrāfija paņem daļiņu dvēseles?


Tas izklausās pēc kaut kā no vudū reliģijas. Katrā ziņā fotografēšanu var uztvert par veidu, kā simboliski iegūt savā īpašumā to, ko īstenībā iegūt nespējam. Piemēram, fotografēšana ceļojumos ir kā vizuālo trofeju vākšana no iekarojumiem – pieminekļiem, pilīm un klintīm, pie kurām būts.

Kāpēc ir cilvēki, kam dikti patīk un kam nepatīk fotografēties?

Tas jāprasa psihoanalītiķiem. Runa droši vien ir par kompleksiem.

Ko Latvijā steidzami vajadzētu iemūžināt fotoakcijā, kādas reiz bija populāras, piemēram, Viena diena Latvijā?

Visu to, kas paliek ārpus mediju redzesloka. Padomju gados fotogrāfi gāja uz rūpnīcām, fabrikām, pie lauksaimniekiem un fotografēja tur notiekošo. Mēs varam teikt, ka šīs fotogrāfijas bija uzspēlētas, bet tās tomēr ir vēsturiskas liecības, kas palīdz analizēt aizgājušo laikmetu. Ko mēs redzam fotogrāfijās šodien? Strādniekus un lauksaimniekus ir nomainījuši politiķu runasvīri, visādi mūžīgie eksperti un talantu šovu diletanti. Vienkāršais pilsonis no ielas principā ir pazudis no fotogrāfijām medijos. Tad nu atliek viņu meklēt Draugiem.lv albumiņos. Esmu pārliecināts, ka Draugiem.lv albumi nākotnē ilustrēs šo laikmetu daudz precīzāk par mediju un muzeju fotoarhīviem.

Kas ir veiksmīgas fotogrāfijas esence?

Nav tādas vienas veiksmes formulas. Tāpat kā viens ēdiens var garšot un var negaršot, arī vienu un to pašu fotogrāfiju mēs uztveram dažādi. Vienam tā ir māksla, citam – ne. Laba fotogrāfija ir tāda, kas uzrunā un neatstāj vienaldzīgu.

Arnis Balčus
Grupas izstāde
Fotogrāfijas un vizuālās mākslas biennālē
Modernās un laikmetīgās mākslas muzejā MAMAC Ljēžā līdz 6.V
www.bip-liege.org

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja