Dzejnieks Kārlis Vērdiņš Latvijas literatūras vidē aktīvi darbojas jau 15 gadu. Līdz šim izdoti trīs viņa dzejas krājumi – Ledlauži, Biezpiens ar krējumu, Es –, kā arī dzejas grāmata bērniem Burtiņu zupa. Šoruden tiem piepulcējies jaunākais – Pieaugušie –, uz kura vāka redzams Kārlis un viņa klasesbiedri pirmā skolas gada beigās. "Mēs jau esam uzņemti oktobrēnos," attēlā iemūžināto bērnību atminas Kārlis. Dzejas krājums koncentrējas uz izjūtām, kas pavada cilvēku, kad viņš atvadās no jaunības un tās ilūzijām, piedzīvo atskārsmi par dzīves ierobežotību un trauslumu. To papildina grupas Sigma audiodisks, kurā iekļautas trīs dziesmas ar dzejnieka tekstiem. "Viņi ir ļoti talantīgi, jūtīgi dzejas interpreti," par grupu saka Kārlis Vērdiņš un piebilst, ka tās radītā mūzika labi atbilst dzejoļu noskaņai un pat piešķir tiem jaunu skanējumu.
Ar Kārli tiekamies dienu pirms Pieaugušo oficiālā atvēršanas pasākuma. Viņš tikko ir atgriezies no Horvātijas, kur viesojies, lai prezentētu "trīs grāmatu paciņu" – lietuviešu, latviešu un igauņu literatūras miniantoloģiju. Par dzejas krājumu atvēršanas pasākumiem dzejnieks saka: "Tur būs skūpsti, ziedi un vīns." Tomēr pats alkst dzirdēt atsauksmes par savu septiņu gadu garumā tapušo darbu.
Pieaugušajos publicētie dzejoļi tiešām tapuši pēdējos septiņos gados? Grāmatā nav nekā no vēl senākiem arhīviem?
Man nav veco arhīvu, no kuriem varētu daudz ko izvilkt. Ir atsevišķi dzejoļi, bet pārsvarā tie nav tik labi, lai būtu vērts publicēt.
Tu sev esi skarbs kritiķis?
Noteikti. Ja man kaut kas nepatīk, es to izmetu ārā.
Nevienam citam nerādi?
Ir dažādas sliktuma pakāpes. Acīmredzamas neveiksmes uzreiz var mest ārā. Ja dzejolis ir uz jautājuma zīmes, tas var nonākt pat līdz grāmatas manuskriptam, un es ļauju, lai Jānis Rokpelnis to izmet. Par citiem var šaubīties visu mūžu – bija vai nebija gana labi, lai ieliktu grāmatā. Tomēr katram ar laiku izstrādājas iekšējie kritēriji. Man nebūtu gandarījuma, ja es dzejoļu krājumā vienkārši sabāztu visu, kas uzrakstīts, un cerētu, ka cienījamais lasītājs nepamanīs, ka tur ir arī vāji darbi. Labāk izdodu krājumus retāk un plānākus nekā uzbāžos ar visu produkciju.
Esmu lasījusi, ka tu nerakstot īpaši daudz – apmēram 10 dzejoļu gadā.
Jā, es tieši nesen veicu statistisku pārbaudi. 10 dzejoļu – tas jau ir ļoti labi. No dažiem gadiem Pieaugušajos ir pieci vai septiņi. Ar šādu produktivitāti man nav cerību būt par full-time poet (pilna laika dzejnieks – E. G.).
Krājuma nosaukums Pieaugušie liecina par zināma brieduma sasniegšanu?
Ir periods, kad visi tevi sāk uztvert kā pieaugušo, un atpakaļceļa vairs nav. Kad rakstīju iepriekšējo krājumu Es, mana dzīve varbūt nebija šausmīgi jautra, bet kaut kāda bezrūpība, vieglums un spēles prieks manos dzejoļos toreiz bija. Arī tad, ja tie bija smiekli caur asarām. Šobrīd ir zināma nopietnība, drūmums. Visu mūžu izlikties par jaunekli, kurš ir brīvs un atraisīts, skraida apkārt un par visu priecājas, būtu māksloti. Tas man nav interesanti. Tad labāk rakstīt drūmāk, bet atbilstošāk savai sajūtai.
Tev šis ir ražīgs gads. Esi sastādījis Viljama Batlera Jeitsa dzejas izlasi, izdevis savu jauno krājumu.
Man prieks, ka iznākusi arī dzejas izlase Come to Me angļu valodā. Grāmatas izdevējs Arc Publications meklē iespējas mani pieteikt festivāliem un lasījumiem. Tāpēc notika turneja – es piedalījos pasākumos Velsā, Londonas un Ilkli literārajos festivālos. Drīz braukšu uz Korkas festivālu Īrijā, ir jau ieplānoti daži festivāli nākamgad. Šis produkts – grāmata –, kuru var rādīt tālāk, ir nākamais solis literatūras popularizēšanā. Latvijā dzejas lasījumos parasti atnāk dzejnieki, nolasa pantiņus un aiziet. Lielbritānijā tā ir komercija – ir konkrēta grāmata, kurai ir veltīti lasījumi, un cilvēki var to iegādāties, ja viņiem ir tāda vēlme. Lai gan – cik nu mēs varam runāt par dzeju kā komerciju!
No dzejas bestsellers nesanāk?
Dzejas kontekstā par bestselleru tiek uzskatīta grāmata, kuru nopērk divi tūkstoši, pat tūkstotis cilvēku. Arī Horvātijā dzejas grāmatas tirāža ir tie paši liktenīgie 500 eksemplāri. Tāpat ir Latvijā, Polijā, jebkurā valstī neatkarīgi no tās lieluma.
Dzeja tiešām interesē tikai dažus? Arī Anglijā ir tikai 500 entuziastu, kuri pārvietojas pa dažādiem literatūras festivāliem un pērk grāmatas?
Arī Anglijā ir tikai daži dzejnieki, kuri var izdzīvot, rakstot tikai dzeju. Viņu grāmatas iznāk lielākās tirāžās, viņiem ir daudz lasījumu, cilvēki viņus pazīst un mīl. Pārējie strādā augstskolās par profesoriem vai dara citus darbus. Ja es rakstu piecus vai septiņus dzejoļus gadā, nevarētu teikt, ka mans laiks pilnībā ar to ir aizpildīts. Nav jau slikti, ja jādara vēl kaut kas, ne tikai jāsēž mājās, urbinot degunu un gaidot iedvesmu.
Tu iesaisties daudzās ar dzeju saistītās aktivitātēs, sastādi izlases, atdzejo, brauc uz lasījumiem.
Jā, tomēr ne treknajos gados, ne krīzes laikā, ne tagad ar rakstīšanu, tulkošanu, recenzēšanu, lasījumiem un visu pārējo nav bijis iespējams izdzīvot. Esmu priecīgs, ka man ir darbs Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūtā. Šķiet, pēdējos gados pētniecība man ir tikpat interesanta un azartiska nodarbošanās kā dzejoļu rakstīšana.
Ja runājam par recenzēšanu, darbs kultūras izdevumā rāda, ka Latvijā to ir grūti darīt. Nereti nākas dzirdēt pārmetumus, ka esam uzpirkti.
Kāds rakstnieks par recenziju man draudēja izsist zobus. Viņš visu dienu sūtīja ļoti rupjas īsziņas un apsolīja, ka, ja ne nogalinās, tad vismaz kārtīgi piekaus. Domāju, ka mūsdienu Latvijā vispār ir maz iespēju izlasīt kādu kritisku, pēc iespējas neangažētu viedokli. Smaguma centrs ir pārvirzījies no kritikām uz preses relīzēm, kuras visi lasa un pārpublicē savos medijos. Tomēr preses relīze ir reklāmas materiāls, tāpēc ir svarīgi, ka pastāv arī kritika, kas skatās uz grāmatu no otras puses – nevis cenšas to kādam pārdot, bet mēģina kaut ko pateikt par tās kvalitāti. Citādi mēs iegrimsim pašslavināšanā, bet cilvēki viļas, ja viņiem iesmērē grāmatu, kas galīgi neiet pie dūšas.
Kritikai būtiska ir arī diskusijas veicināšana. Viens uzraksta ko labu, cits nopeļ.
Jā, tāpēc ir ļoti labi, ja par grāmatu parādās vairākas recenzijas un kritiķi var savstarpēji diskutēt, vai viens otram piekrīt vai gluži otrādi. Lai gan man liekas, ka Latvijā visiem ir pārāk skaidrs, kas ir laba dzeja. Visi to grib rakstīt un nevēlas nokāpt no šīs diezgan šaurās taciņas, doties nezināmā virzienā.
Kāda ir labās dzejas taciņa?
Dzeja ir par emocijām, vēlams – mīlestību. Tāda, ar ko var viegli identificēties, kas mazliet atgādina popmūzikas dziesmu tekstus. Skanīga, patīkama, nav pārāk drūma, bet nav arī pārāk priecīga. Tomēr liriska dzeja ir tikai viens no daudzajiem dzejas modeļiem.
Tev Pieaugušajos ir samērā daudz dzejprozas. Tā ir tava pakāpšanās nost no labās dzejas taciņas?
Tā savulaik bija pakāpšanās nost no latviešu dzejas tradīcijas, kas tomēr ir pantu dzeja. Tagad man dzejproza liekas kaut kas tik ļoti pierasts, ka es to neuztveru kā eksperimentu vai lielu uzdrīkstēšanos. Galu galā arī citi autori dažreiz raksta dzejprozu. Tā, tāpat kā sonets un trioleta, ir vēl viena forma, kādā rakstīt dzejoli. Tas vairs nav gana izaicinoši, jāiet tālāk, jāizdomā kas trakāks.
Tātad tevi interesē došanās nezināmos virzienos?
Bišķiņ interesē, taču nekur tālu es pagaidām neesmu aizgājis. Pats uzskatu, ka dzejoļi, kas ir grāmatā Pieaugušie… Tur bija tādi, kuri likās – tā nav dzeja, kas tas vispār ir?
Nē, bet man ir ļoti brīvdomīga izpratne šajā jautājumā.
Es jau arī rakstu brīvdomīgiem cilvēkiem, nerakstu Stepaņenko (Saeimas deputāte, tikumības aizstāve Jūlija Stepaņenko – E. G.).
Starp citu, tavi darbi noteikti var piedalīties netikumīgās mākslas pasākumos!
Jā, es ceru, jo man dzeja vienmēr ir bijusi komunikācija ar cilvēkiem. Mēģinu kaut kā iekarot lasītāju, izaicināt viņa priekšstatus par dzeju, pieņemto saziņas veidu. Rupjības, kaut kas par seksu un vardarbību – tas viss pieder pie lietas. Galvenais jautājums – vai tas ir pašmērķīgi, lai visus censtos šokēt, vai ar domu, ka gribi runāt par kaut kādām pietiekami nopietnām lietām un, lai to darītu, tev vienkārši ir jāizmanto šie līdzekļi.
Dažreiz drīkst arī pašmērķīgi – vienkārši, lai parādītu, ka tā arī var.
Man šķiet, sabiedrība pēdējā laikā ir mainījusies. Kad es augu, skolēns, ieraugot dzejnieku un izdzirdot ko izaicinošu vai draisku, jutās iepriecināts, ka tā ir atkāpšanās no ierastā skolas mācību formāta. Pašlaik domāju, ka lielākā daļa skolēnu nemaz nevēlas, lai viņus izaicina vai šokē. Viņi nekādu šoku pat neuztver, vienkārši skatās uz mani un domā – ko tas onkulis tur priekšā ķēmojas, būtu labāk gājis godīgu darbu strādājis.
Tevi bieži aicina uz skolām?
Jā, kādreiz es diezgan bieži braucu uz skolām. Man bija labs kontakts ar skolēniem, taču pēdējos gados jūtu, ka kļūstu vecāks un viņi kļūst jaunāki. Es vairs nelasu vecos dzejoļus, lasu no Pieaugušajiem, un viņiem ir grūtāk ar tiem identificēties, jo tur jau ir pusmūža cilvēka problēmas. Tagad skolēniem esmu vecs onkulis. Tas, ka esmu bišķiņ jaunāks par Raini, viņus vairs neuztrauc.
Es ļoti ceru uz jaunajiem dzejniekiem, kuriem pašlaik ir 17, 18, 19 gadu un kuri nāk ar savu uzdrīkstēšanos, nebaidās eksperimentēt. Pašreiz viņi varētu būt tie, kuri iet pie saviem vienaudžiem, lasa dzejoļus un rāda viņiem, ka var arī citādi.
Mums ir tādi spilgti jaunie?
Ir tāds neoficiāls jauno dzejnieku grupējums, kurš piedalās slam dzejas vakaros. Tajā ir pieci jaunieši: Raimonds Ķirķis, Guntis Kursišs, Aleksandrs Barons, Rihards Raudonis, Luīze Meļķe. Ar lielu aizkustinājumu uz viņiem skatos un domāju – kad biju jūsu vecumā, biju ļoti līdzīgs.
Kad apmeklēju Dzejas slamu, rodas iespaids, ka jauniešiem patīk dzeja.
Jā, es domāju, ka tas ir, tieši pateicoties slamam. Šī forma piesaka sevi kā ļoti demokrātisks un atraktīvs dzejas rakstīšanas un izpildīšanas veids, arī ja lasītie dzejoļi būtībā daudz neatšķiras no tiem, kurus vēlāk publicē literāros žurnālos. Tā ir aktīva saziņa ar skatītājiem, klausītājiem. Arī citās valstīs tas ir nozīmīgs veids, kādā dzeju vispār kādam var iesmērēt.
Tātad vienīgais ceļš, kā iemīlēt dzeju, nav, iemācoties mīlēt Raini? Šogad tas ir ļoti aktuāli.
Man liekas, ka Raiņa gadā ir ļoti daudz konjunktūras un liekulības. Mīliet Raini, taisiet kaut kādas plakanas kontūras un izvietojiet parkos, skandējiet viņa vārdu priekšā, pakaļā un apgūstiet naudiņu. Nākamgad jubileja būs citam klasiķim, un tad slavēsiet viņu. Tikai – tā kā tas nav Rainis, būs mazāk naudiņas.
Es negribu teikt, ka tajā visā nav nekā laba. Man bija interesanti noskatīties Jaunā Rīgas teātra izrādi par Aspaziju un Nacionālā teātra Raiņa sapņus. Protams, šādas jubilejas var kalpot par mudinājumu paskatīties uz klasiķi un pārvērtēt viņa mantojumu. Tomēr attiecībā uz Raini, manuprāt, pārāk skaidri ir redzams, ka tikai reto vispār interesē uz viņu skatīties un kaut kā mēģināt par viņu domāt. Mūsdienās daudz ērtāk ir pieņemt, ka tas ir mūsu izcilais Rainis un mēs visi viņu mīlam.
Tavi atdzejojumi izmantoti Jaunā Rīgas teātra izrādē Brodskis/Barišņikovs.
Tulkojumi. Būtībā teātris vēlējās, lai ir parindeņi bez formas smalkumiem, bet par atsevišķiem dzejoļiem likās, ka tajos panta forma un muzikalitāte ir tik svarīga, ka gribējās dot norādi, kā tie sarakstīti.
Man vienmēr patīk, ka uz lielās skatuves tiek skaitīta dzeja, jo tas notiek ļoti reti. Šādas izrādes visiem dzejniekiem, manuprāt, liek sajust, ka neesi kaut kāds margināls dīvainis, kurš kaut kur kaktiņā lasa citiem savu dzeju, bet ka dzeja ir kaut kas tāds, par ko cilvēki ir gatavi maksāt lielu naudu.
Recenzijās par izrādi varēja lasīt, ka Brodska dzejas uztvere prasa lielu koncentrēšanos. Vai laba dzeja vienmēr ir grūti saprotama?
Pats Alvis Hermanis tomēr uzskata, ka vairumā gadījumu izvēlējies tādus dzejoļus, kurus var uztvert ar pirmo klausīšanās reizi. Brodska agrīnos tekstus var saprast pat ļoti labi. Tajos galvenais tēls visu laiku tiek atkārtots un uzburta spēcīga noskaņa. Ir arī sarežģītāki teksti, kuros Brodskis demonstrē savu atskaņu virtuozitāti, formas meistarību, kur tas, manuprāt, pat ir ņēmis virsroku pār jēgu.
Jā, šokējoši, taču dzeju vajag lasīt uzmanīgi, nevis pavirši. Tomēr jebkurā gadījumā tā tiek rakstīta ar domu, ka to kāds lasīs. Vienalga, cik sarežģīta dzeja liktos, ja tā ir laba, tajā ir ielikta atslēga, kā to saprast. Tai būtu jābūt pieejamai gana daudziem cilvēkiem, ne tikai izredzētajiem. Es neticu pašmērķīgai sarežģītībai, kad rakstnieks saka: "Es rakstu tik sarežģīti, ka to jau vienkāršā publika nesapratīs, jo tā, kā zināms, ir pilnīgi stulba." Nevajag cilvēkus uzskatīt par muļķiem! Viņi var daudz ko saprast, vajag cienīt publiku.
Feisbukā reiz paudi sašutumu par Latvijas populārākās dzejnieces Kornēlijas Apškrūmas dzeju kādā avīzē publicētā līdzjūtībā. Redz, vienkārša dzeja praktiskiem gadījumiem.
Biju kāda dzejnieka kāzās. Pats līgavainis sevišķi nebija piedomājis, kādus dzejoļus ceremonijā lasīs un ko tajā teiks. Viss notika "zagsā", tātad – sekulārais variants. Dzejnieks ar savu līgaviņu stāv ne jau pie altāra, bet kā nu to galdu sauc, un villainē tērptā pasākuma vadītāja rauj vaļā dzejoļus par svētību un citām lietām. Tur arī Kornēlijas Apškrūmas un tamlīdzīgas rindas bija pārstāvētas gari un plaši. Protams, dzejnieks pēc dažiem šādiem dzejoļiem ir bezmaz vai līks, mēs arī stāvam un klusiņām ņirdzam dūrītē. Tā ir ar to praktisko dzeju. Tad liekas, ka labāk tiešām laulāties baznīcā, lai tās muļķības nav jāklausās.
No kā tu pašlaik barojies nākamajiem darbiem?
Varu parādīt! (Atnes grāmatu Against Expression: An Anthology of Conceptual Writing – E. G.). Tā ir konceptuālo tekstu antoloģija, kurā ir gan dzejoļi, gan cita veida teksti. Konceptuālā dzeja ir tāda neradošā rakstīšana, kad tu pretendē nevis uz autora, radītāja lomu, bet operē ar kaut kur jau eksistējošiem tekstiem. Man gribētos, lai tajā visā ir kaut kāds sociālais komentārs, lai tā nav pašmērķīga ākstīšanās ar tekstiem, rotaļas ar bezjēgu. Domāju, ka latviešu literatūra jau kādu laiku ir izslimojusi vienpusīgo postmodernismu, kur teksts spoguļojas pats sevī. Šobrīd ir interesanti skatīties, kā mēs pastāvam sabiedrībā, ko varam uzrakstīt par to un kā to spējam uzrunāt. Ne jau ar pretenziju, ka visi būsim viedokļu līderi un autoritātes, bet vienkārši veidot sarunu ar laikabiedru. Interneta žurnālā Punctum jau ir ievietots mans pirmais konceptuālais dzejolis Pievienot video, kurā es vienā teikumā izklāstīju Facebook 2014. gada sākumā "šēroto" kaķīšu un sunīšu video saturu.
Niklāvs Nīmanis