Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +9 °C
Apmācies
Otrdiena, 5. novembris
Lote, Šarlote

Kas mūs pieceltu no beņķa? Intervija ar Liepāja 2027 programmas veidotājām Baibu Bartkeviču un Intu Šoriņu

"Gribējām saprast, kas ir Liepājas dzīlēs un kādi šeit ir mūsu sirdspuksti, bet programmu veidojām ar domu, ka tas ir vērtīgi arī Eiropas iedzīvotājiem," saka nodibinājuma Liepāja 2027 mākslinieciskās programmas veidotāja Baiba Bartkeviča un valdes priekšsēdētāja Inta Šoriņa

Laikam šis ir aizraujošākais un iedvesmojošākais oficiālais dokuments, kādu jebkad nācies lasīt. 108 lapas Liepājas Eiropas kultūras galvaspilsētas programmas nešķiet daudz. Ar intelektuālu jaudu, atvērtu sirdi un prātu un bangojošu vietas pašapziņu rakstītais teksts gāž no kājām kā dažreiz Liepājas jūras vējš, un, kad tas beidzas, patiesībā gribas vēl. Pārņem gandrīz radoša skaudība, patiesībā, protams, prieks – kā tas viss varēja ienākt prātā?! Mākslinieciskās programmas veidotāja Baiba Bartkeviča ar komandu ir ļāvusi ieraudzīt to pašu un tomēr pilnīgi citu Liepāju. Tādu, kāda tā varētu būt Eiropas kontekstā. Ja kāds domā, ka visi pasākumi ir ieplānoti koncertzālē Lielais dzintars, teātrī un muzejā, – tie ir lieli maldi. Godinot vietējo kultūrvēstures mantojumu, šī nav šauri sentimentāla programma. Tajā ir vēlējums cilvēkiem ļauties apgaismībai un atvērtībai, visiem kopā mēģinot uzminēt šodienas laika pulsu, kas brīžam lēkā tik haotiski un nenotverami.

«Mums ir ārkārtīgi spēcīga jauno mediju izglītības programma universitātē. Mēs ar to lepojamies, un tas ir pamatīgs resurss. Mēs būtu muļķi, ja to neizmantotu,» Liepājas 2027 valdes priekšsēdētāja Inta Šoriņa komentē programmā jūtamo akcentu uz jaunajām tehnoloģijām un mākslīgā intelekta klātbūtni eiropiešu dzīvē. Šādā oriģinālā griezumā tiks vētīts arī dzintars. «Tā vērtība vēl pagaidām nav nojaušama. Gribam uztaustīt simbiozi, kurā vietā mēs varam piespicēt IT pasauli, kura attīstās un iet mums garām un par kuru mēs paši vēl mēģinām saprast, kas tas viss ir, un tulkot caur radošiem procesiem atpakaļ cilvēkam,» saka Inta Šoriņa.

Liepājas 2027 programmā iecerēts pulcināt māksliniekus un zinātniekus no 13 valstīm, vienlaicīgi rakstot pirmo pamatīgo starpžanru Liepājas vēsturi, restaurējot altāri, rīkojot sezonālas balles Karostā un Zentas Mauriņas vasaras skolu radošiem jauniešiem ar fiziskiem traucējumiem, lai ļautu piedzīvot un noticēt, ka gars ir stiprāks.

Liepājas – Eiropas kultūras galvaspilsētas atklāšanas ceremonijā Liepājas kanālā nolaidīs simbolisku kuģi – iespējams, hologrammu, lidojošu burinieku uz celtņa vai amatnieku un vietējo iedzīvotāju darinātu krāsainu konstrukciju – ar suitu sievām, Rucavas un Otaņķu dziedošajām meitām uz klāja. Kanāla krastos uzstāsies tie, kurus suiti satiks savā (ne)miera ceļā. Piemēram, bertsolaristi no Basku Zemes, kuri skaļi izdzied savus jokus un smieklīgas piezīmes Bertsolaritza, kopā ar suitu sievām veidos dziedošu dialogu, Gstanzl dziedātāji no Austrijas ar saviem komiskajiem jokiem, Battorina dziedātāji no Sardīnijas, kuri varētu izaicināt sievas ar savu bezkaunīgo dzīves gudrību. Lai top!

Jūs droši vien šobrīd visvairāk gribat strādāt un vēlaties, lai jūs liek mierā, un tomēr garajā gatavošanās procesā šķiet svarīgi iesist ceļa stabiņu, lai paliek arhīvā. Inta, jūs kādā videointervijā teicāt, ka vienā brīdī esat ilgojušies pēc cienīgiem konkurentiem. Tādi jums radās – Daugavpils un Valmiera, bet žūrija tomēr lēma par labu Liepājai. Kas jums šķiet interesants konkurentu idejās? Varbūt kaut ko aizņemsieties arī no viņu plāniem?

Inta Šoriņa. Pēdējā laikā tas ir jau klasisks jautājums. Mums visu laiku tiek uzdots jautājums, ko mēs aizņemsimies, ko pārņemsim un ko – «nošpikosim». Vai mēs darīsim tā kā tie vai kā tie? Es domāju, ka veiksmes atslēga, kāpēc mēs saņēmām šo titulu, bija tas, ka bijām izdarījuši pamatīgu mājasdarbu – mēs atzūmējāmies no ikdienas salīdzināšanas un beidzot paskatījāmies uz savu reģionu, saviem cilvēkiem, organizācijām un partneriem, un pašiem uz sevi no atstatuma. Arī šobrīd, skatoties uz kultūras galvaspilsētām, redzam, ka veiksme ir tiem, kuri īsteno to, kas attiecas tieši konkrēti uz viņu vietu, reģionu un cilvēkiem. Jā, ir profesionālās lietas, dažādi pasaules piemēri, bet ārkārtīgi svarīgi ir visu laiku paturēt prātā, ka mēs darām to, kas ir vajadzīgs specifiski šim reģionam, kas izceļ gan mūsu kultūrtelpu, gan raksturu, gan mentalitāti, gan varēšanu, gan potenciālu. Protams, atslēgas vārds ir arī «sadarbība». Mēs ceram, ka sadarbībā dzims jaunas, svaigas, radošas idejas, kāda pašos pamatos ir mūsu programma.

Kad saņēmāt balvu, izskanēja arī viedoklis, ka «Liepājai jau viss ir», būtu labāk iedevuši Eiropas kultūras galvaspilsētas titulu Daugavpilij, lai attīstītu Latgales reģionu. Kā jums šāda skepse palīdzēja vai traucēja?

Baiba Bartkeviča. Ai, ziniet, mēs to dzirdam diezgan bieži. Tā iedomīgā, augstprātīgā, pašpietiekamā Liepāja. Sava republika. Jā, mēs esam dzirdējuši argumentu, ka titulu labāk varētu iegūt jebkurš cits, tikai ne mēs. Veidojot programmu, absolūti par to nedomājām. Gribējām saprast, kas ir Liepājas dzīlēs un kādi šeit ir mūsu sirdspuksti, un arī uztaisīt un pieķert klāt globālās tēmas. Eiropas kultūras galvaspilsētas statuss nozīmē, ka Liepāja 2027. gadā būs visas Eiropas galvaspilsēta, tāpēc programmā, no vienas puses, gribam parādīt mūsu katra reģiona krāsas un vēsturi, no otras – savīt to kopā Eiropas vērtību vainagā. Programmu veidojām ar domu, ka tas ir vērtīgi arī Eiropas iedzīvotājiem.

I. Š. Mēs ļoti labi zinām, ka programmās, ko iesniedza Valmiera un Daugavpils, tēmas un problēmas pārklājas. Īpaši – problēmas reģionos. Ar nepacietību gaidām, kur šie aspekti sadursies darbalaukā ar citiem partneriem. Mums ir ļoti labas attiecības gan ar Valmieras, gan Daugavpils komandu. Esam gājuši cauri vienādam procesam, kas bija izaicinājumu pilns. Tobrīd mēs runājām par izaicinājumiem ideju līmenī, tagad jau jārunā par praktisko īstenošanu.

Kauņas kolēģi sava kultūras gada izvērtējumā sprieda, ka nācies izšķirties, kam Eiropas kultūras galvaspilsētas programma ir domāta visupirms – ārzemju viesiem un žurnālistiem vai – saviem cilvēkiem.

B. B. Skaidrs bija tas, ka galvenajā lomā ir vietējie spēlētāji un programmu veidotāji – kultūras institūcijas, nevalstiskās organizācijas, neatkarīgie mākslinieki. Šī programma tapa sarunās, diskusijās, vīzijās, sapņos, kā mūsu cilvēki un kultūras organizācijas redz savu nākotni. Sapratām, ka tā nav tikai Liepājas, bet visas Latvijas reklāma, jo ar Eiropas kultūras galvaspilsētas titulu izskan visas Latvijas vārds. Galvenie ir vietējie spēlētāji, kas veido jaunu sadarbību ar nacionālajiem un starptautiskajiem spēkiem. Programma ir dizainēta tā, lai sapītu vietējos resursus ar starptautiskajiem. Likt to visu kopā un iekļauties arī budžeta, auditorijas un žanru rāmī bija liela puzle.

I. Š. Mēs visu laiku pieskatām laukumu – vai ir iesaistītas visas mērķauditorijas. Ārkārtīgi svarīgs ir vietējais aspekts, bet visu laiku jādomā arī par to, lai nepazūd nozīmība arī nacionālajā un starptautiskajā līmenī. Skatāmies, lai būtu iekļauti visi žanri. Vai literatūra vai māksla nav kaut kur pazudusi, kurš muzejs kuru tēmu varētu iznest, vai kāda no Eiropas tēmām nav par vāju. Vai kāds no reģiona partneriem nav iekļauts vairāk, bet cits – mazāk. Šī salāgošana ir ārkārtīgi laikietilpīga un svarīga.

B. B. Centāmies apzināt to, kā mums pilsētā, reģionā pietrūkst, un to stiprināt. Skaidrs, ka mums ir dotie lielumi – teātris, muzejs, koncertzāle Lielais dzintars – un daudzi notikumi notiks tur. Piemēram, vizuālajai mākslai nav savas telpas. Vizuālā māksla Liepājā ir pabērna lomā. To mēs dzirdējām arī no aptaujātajiem iedzīvotājiem. Laikmetīgajai mākslai un dejai Liepājā ir ierobežotākas iespējas. Šos faktorus arī ņēmām vērā, lai saprastu, ko mēs stiprināsim. Gribējām uztaustīt tieši sāpīgās, noklusētās balsis. Visa projekta saknē ir vēlme aptvert izaicinājumus un caur kultūras, mākslas notikumiem izcelt tos dienaskārtībā. Piemēram, mēs dzīvojam jūras krastā, tā ir viena no piesārņotākajām jūrām, mēs gribam to iekļaut dienaskārtībā un dažādos veidos par to runāt caur kultūras notikumu. Tas bija skelets, uz kura mēs būvējām programmu. Uztaustīt sāpi, tomēr skatīties vizionāri – uz ko mēs gribam tiekties un kas mēs gribam būt. Jāņem vērā ļoti daudzi faktori.

I. Š. Lai noorganizētu Eiropas kultūras galvaspilsētu – tas ir noteikts cilvēku resurss, tā ir pilsētas uzņemtspēja, tā ir loģistika. Sakām – iesaistīsim plašu reģionu. Ak jā, kā ir ar transporta infrastruktūru? Mēs tieši šodien braucām no Bārtas. Redzējām, kāds ir vietējais ceļš. No visiem šiem aspektiem, tieši no praktiskās puses – jaudas, kapacitātes, cilvēku smadzeņu resursa, dziļuma, platuma – no tā visa ir atkarīgs, kā tas galā saies kopā. Eiropas kultūras galvaspilsēta nenozīmē nopirkt, atvest, aplaudēt un iet mājās. Ļoti svarīgi ir nepalikt vieniem, piemēram, es esmu teātris: pats uzrakstīšu, pats aplaudēšu, pats aiziešu mājās. Tā ne. Jārūpējas, lai būtu sadarbība arī starp žanra spēlētājiem. Iedvesma un motivācija joprojām ir ziņa, kas ir iekodēta mūsu grāmatā [programmas publiskajā pieteikumā – U. A.], un mēs vēlamies īstenot tieši to un neko citu.

Programmā pārliecinoši nolasās, ka tā pirmkārt ir vērsta uz cilvēku izglītošanu, apgaismību, mazāk – uz starptautisku zvaigžņu atvešanu un viena vakara izpriecām, kaut netrūkst arī to. Nepārprotami ir ielikts radošais potenciāls, kas varētu augt un nest augļus pēc 2027. gada. Vai tāds ir mērķis?

I. Š. Jā, Eiropas kultūras galvaspilsētas ir mainījušās. Bija laiks, kad dižošanās ar kultūru bija primāra. Šobrīd esam atbildīgi Eiropas Komisijas žūrijas priekšā, lai parādītu, kādā veidā caur šiem notikumiem atklājam tēmu, radām izaicinājumu un veidojam paliekošas tradīcijas, kas dzīvos arī pēc tam, kad nodibinājuma Liepāja 2027 vairs nebūs. Paliks kaut kādi procesi, zināšanas, veids, kā mēs domājam. Laika ziņā ir atlikuši tikai trīs gadi, bet pasaule mainās. Lai arī programma ir noslēgta, gribam paturēt to atvērtu jauniem spēlētājiem, idejām un tēmām.

Programma rada iespaidu, ka esat nolēmuši kopā ar visiem viesiem un dalībniekiem meklēt atbildes uz jautājumu, kāds ir jaunais eiropietis un kā mazāk pašnāvnieciski dzīvot. Jūsu versijā mākslas estētiskums ir neatšķetināmi sapīts ar sociālo atbildīgumu. Ne tikai radīt mākslu, bet būt inteliģentākiem un domājošākiem cilvēkiem tiešajā dzīvē. Esat skāruši gan ekoloģiskās tēmas, gan tik aktuālo mentālo veselību.

B. B. (ne)miera koncepts dzima ilgās pārdomās un plašās diskusijās. Noķert kopējo konceptu un auru, filozofisko rāmi nebija nemaz tik vienkārši. (ne)mieru uztvērām kā procesu, kā urdīšanos, darītgribu, zinātkāri, attīstību, inovāciju, tiekšanos uz priekšu. Mentālajā kartē Latvijā mēs asociējamies ar to, ka esam nemiera gars – Liepājas radošie spēki. Tas ir process. Šajā nosaukumā ir ietverts gan miera, gan nemiera jēdziens. Jiņ un jan. Iekustināt to, kas ir pārāk mierīgs, un mierināt to, kas ir stresā un kara stāvoklī. Šis vārds ir ļoti ietilpīgs. Mēs esam nemiera radošie gari. Tā mēs gribam par sevi domāt.

Viena no piecām līnijām saucas Pilsētas paradokss. Kādi, jūsuprāt, ir galvenie Liepājas paradoksi, ar ko jums jārēķinās?

B. B. Domājot, par ko vispār gribam runāt, centāmies saprast, kas ir identitāte – vai tas ir kaut kas fiksēts, akmenī cirsts vai laika gaitā plūstošs. Aptaujājām liepājniekus un vaicājām – kā jūs izjūtat Liepāju. Atbildēs ieguvām ārkārtīgi dažādus un paradoksālus skatījumus. Kāds teica – eleganta dāma pastaigājoties, lepnā kafejnīcā, cits teica – jūras vilks, ceļotājs. Jau šajās atbildēs iezīmējas paradoksi. Gribējām uztaustīt paradoksus, kas ir veidojuši pilsētas vaibstus. Kaut vai – Liepājas Svētās Trīsvienības katedrālē mums ir lielākās baroka ērģeles pasaulē. Tas ir paradoksāli. XX gadsimta sākumā mums bija kuģu satiksmes līnija Liepāja–Ņujorka. Gribējām parādīt arī to, ka dažādības līdzāspastāvēšanai ir virzītājspēks. It kā esam provinciāla pilsēta, bet tomēr varam sapņot lielus sapņus, raugoties horizontā uz atklāto jūru. Gribējās ticēt, ka tas mūs nes uz priekšu. Arī roka kustība, kas bija Liepājā, – Liepājas dzintars savā ziņā virzīja brīvības kustību, kaut padomju laikā Liepāja bija slēgta pilsēta. Noslēgtība un brīvības doma slēpjas paradoksā, ka tieši šeit dzima brīvības kustība. Katrā līnijā mēs stāstām par sevi pasaulei, kāda ir mūsu identitāte, jo skaidrs, ka Liepāja nav tik pazīstama.

Vai varat īsi raksturot arī pārējās četras programmas līnijas?

B. B. Eiropas sapnis. Mēs sakām, tas ir amerikāņu sapnis, bet vai mēs zinām, kāds ir Eiropas sapnis? Domājam par to, kā Liepāja un viss reģions iezīmējas Eiropas kopienā. Solidaritāte, mierīga līdzāspastāvēšana joprojām ir vērtības, par kurām Eiropā ir jācīnās no jauna. Kas ir Eiropa? Kas ir Eiropas sapnis? Vai tas ir kāds politisks lēmums vai ģeogrāfiska vienība, vai vērtību kopums? Vai šis sapnis jau ir izsapņots vai mēs tajā dzīvojam? Mēs gribam domāt par šādiem jautājumiem. Šīs programmas projekti būs balstīti pārliecībā, ka Eiropas ideja aizvien ir tapšanā, tas nav nekas noslēgts. Tā joprojām ir gan jāsargā, gan jādefinē no jauna. Jaunatklāj vietējo. Šajā sadaļā ietekmējāmies no Marsela Prusta, kurš pauž, ka patiess ceļojums nenozīmē mainīt ainavas, bet iegūt jaunas acis. Tas nozīmē – paraudzīties uz Liepāju un reģionu ar jaunām acīm. Iemīlēt no jauna, atklāt jaunu. Ar šīs programmas notikumiem gribam Liepājā, Kuldīgā un Dienvidkurzemes novadā rosināt vietējības pētniecību. Gribam saprast, ko mēs nozīmējam cits citam: kaimiņš kaimiņam, kolēģis kolēģim, pilsētnieks novadniekam, jaunietis senioram. Meklēsim veidus, kā pavadīt laiku kopā, kā sarunāties, kā mācīties citam no cita. Jautāsim, kā dzīvot kopienā, iesaistoties kopīgā sadarbībā, baudot dzīvi, savu māju tuvumā.

Tēma Apzinātā mērenība paredz pārskatīt savus ieradumus, apzināties, ka mūsu saimnieciskā darbība un domāšana planētu ir novedusi līdz katastrofālam stāvoklim. Jau pieminētā Baltijas jūra ir viena no mūsu identitātes daļām, tomēr, dabas ieskauti, savas darbības rezultātu esam sagandējuši. Dažādi projekti cels galdā jautājumus par ekoloģiju, ilgtspēju, pārstrādi. Apzināti vēlēties mazāk un praktizēt mērenību. Pēdējā līnija ir Radošā tālnojauta. Ar tehnoloģiju un mākslīgā intelekta straujo attīstību mēs jau tagad varam redzēt, kas notiks pēc trim gadiem. Runāsim par cilvēcīgā un necilvēcīgā attieksmēm. Kā mēs dibinām jaunas sadarbības formas, kā radām vīzijas, utopijas. Dot cilvēkiem piederības sajūtu, ka mēs paši esam tie, kas veido nākotni. Šajā līnijā lielā fokusā būs jaunieši un bērni. Gadu noslēgsim ar jauniešu forumu, kuru viņi paši varēs veidot.

Jāuzsver, ka Liepāja sadarbosies arī ar Kuldīgu, Aizputi un visu Dienvidkurzemes reģionu. Kādi ir ieguvumi?

I. Š. Dienvidkurzeme bija mūsu partneris jau pirmajā elpas vilcienā. Mums ir ārkārtīgi daudz kā kopīga, ieskaitot pilsētas stratēģiskās plānošanas dokumentus, sadzīvi, jo viena ceturtā daļa Dienvidkurzemes iedzīvotāju strādā pilsētā. Mēs esam ļoti saistīti ar vietējiem. Kuldīga sākumā mums bija ļoti spēcīga konkurente. Bija pilnīgi skaidrs, ka Kuldīgas tēmas papildina Liepājas ieceres un otrādi. Šī savienība izveidojās dabiski.

Nu jau Kuldīga ir iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.

I. Š. Jā, mums ir ļoti vērtīgi partneri.

Kā jūs iesaistīsit Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas jauniešus?

I. Š. Sadarbībā ar citām Eiropas kultūras galvaspilsētām esam secinājuši, ka jauniešiem ir ārkārtīgi īpaša loma. Ne tikai tāpēc, ka tas ir tāds pareizs jautājums – kā iesaistīsim jauniešus –, bet arī tāpēc, ka tieši uz viņiem visvairāk attiecas pēctecība. Vairākas kultūras galvaspilsētas ir veidojušas ļoti veiksmīgas jauniešu programmas. Ņemot vērā pieredzi Kauņā un arī Tartu, redzam, ka mums ir iespēja nākamajos trīs gados izaudzināt jaunu paaudzi, kura nākotnē varētu pārņemt daļu kultūras jomas. Gribam veidot un spēcināt paaudzi, kas jau pati saviem vienaudžiem varētu rīkot pasākumus. Nevis mēs kā pieaugušie ar visu dzīves pieredzi sakām – hei, hei, jaunieti! – un tad brīnāmies, kāpēc finālā neviens neatnāk. Mammu, mani tas neinteresē (smejas). Iecerē – jaunietis sarunājas ar jaunieti. Viņš savā laukā ir atbildīgs. Viņam iedod balsi, un mēs viņu nemitīgi neraustām un nemācām, ko viņam darīt. Jauniešu forumā ir iecerēts, ka jaunieši paši piesaka tēmas, saturu, kas viņus interesē, un ko viņi tālāk grib darīt. Tas būtu lielisks komats, ko ielikt. Jūs sēžat blakus grāmatiņām no Kauņas, kurās ir vesels metodiskais materiāls tieši jauniešu programmai. Domāju, ka arī mūsu jauniešu programmas projekts būs atbalsta pīlārs citiem.

Apdzīvosit Karostu un vērsit vaļā arī Liepājas metalurga teritoriju. Kuras vēl līdz šim neizmantotas Liepājas vietas tiks aktualizētas?

I. Š. Liepājas metalurga teritorijai ir pašai savs attīstības stāsts neatkarīgi no kultūras procesiem un plānotajiem notikumiem. Tur, man šķiet, ir noslēgti līgumi par konkrētas infrastruktūras veidošanu. Protams, tā būs uzņēmējdarbības teritorija. Mums ir iespēja izmantot šo brīdi un laiku, lai rehumanizētu šo vietu, ievestu atpakaļ cilvēkus un paskatītos ar citām acīm. Šobrīd šī teritorija ir aiz slēgtiem vārtiem. Mēs esam tur iekšā bijuši pāris reižu. Es pati neesmu izteikts radošais cilvēks, bet varu iedomāties, ka jebkuram mākslas cilvēkam, kas tur ieies, pavērsies neierobežotas fantāzijas iespējas. Tā vieta ir fantastiska, bet mums ir jāsaprot arī reālā, praktiskā pasaule, ka šai vietai ir jākalpo pilsētai. Mēs nevaram un nedrīkstam to iekapsulēt kā muzeju, jābūt atbildībai pret pārējo pilsētu. Taču mēs varam to izmantot – visu nevajag nolīdzināt un piepucēt. Jāatstāj vieta arī radošajam aspektam.

B. B. Tas nozīmē izcelt arī vēsturi. Liepājas metalurgs pilsētas vēsturē spēlē lielu lomu. Tur ir strādājuši daudzi cilvēki, tur ir daudz stāstu. Mēs gribam tos celt ārā. Veidosim pastaigas, kurās cilvēkiem būs iespēja iepazīties ar vietas vēsturi. Iedzīvināsim vidi. Ar Karostu ir līdzīgi. Nosaucām programmu Karosta – Radosta, no militārās ostas uz radošo ostu. Dosim balsi vietējiem iedzīvotājiem, kuri kopā ar kuratoru veidos programmas.

Kādu jūs prognozējat pašu liepājnieku atsaucību? Kaut kur programmas aprakstā pazibēja apzīmējums «mākslinieciski noskaņots viensētnieks». Kā šo viensētnieku izvilināt pagalmā?

Šodien kopienas jēdziens ir ļoti aktuāls, bet varbūt kāds tomēr grib palikt savrups viensētnieks un tik un tā baudīt svētku gadu?

I. Š. Vēl skumjāk. Ir pētījumi, ka Latvijā kopumā sabiedriskā aktivitāte ir ļoti zema, ne tuvu netuvojas Eiropas vidējam rādītājam. Skaidrs, ka mums ir jāpievēršas kopienu veidošanai. Primāri tās varētu būt apkaimju kopienas. Viena līnija būs Mana sēta, mana druva – uzņemties atbildību par to vietu, kurā es dzīvoju. Ticu, ka ar kultūru to var mainīt. Tas nenotiek uzreiz vai triju dienu laikā. Tas būs aizraujošs darbs. Ir jābūt ļoti, ļoti pacietīgiem. Šie jautājumi ir jāpavērš arī pašiem pret sevi. Kas mūs pieceltu no beņķa? Kas mūs izrautu no skudru takas? Mēs varam gudri runāt par kaut kādiem viņiem vai viņām, bet kas mūs sakustinātu un uz ko mēs aizietu? Mēs jau privāti veidojam kaut kādu viensētnieku burbuli. Daudz esam sprieduši, kā tieši mēs iztēlojamies sabiedrības iesaisti. Vai mēs domājam, ka visi visu laiku kustēsies un būs aktīvi? Nu nē taču! Katram ir sava dzīve. Ko tad mēs gaidām no sabiedrības iesaistes? Kopienas mēs redzam kā labu instrumentu, kas dod balsi gan jauniešiem, gan senioriem, gan citām grupām. Tas bija interesants moments programmas veidošanā, kad spriedām – mums ir seniori, ģimenes ar bērniem, jaunieši, bet seniori nav visi vienādi un vienā kastē liekami. Seniori ir tik dažādi! Tas pats, ja runājam par krievvalodīgajiem vai jauniešiem. Viņi nav «tie tur roboti» vai «tie tur tūristi», kaut kādi rūķīši. Tas ir tas lielākais klupšanas akmens. Jautājums – ko jūs darīsit ar senioriem? Ar manu mammu vai tavu mammu? Vai ar dāmu vai kundzi, vai to tantiņu uz soliņa? Tāpēc mums ļoti konkrēti būs aprakstītas mērķauditorijas. Mēs nevaram izglābt visu pasauli, mums ir jāorientējas uz kaut ko konkrētu. Vai 2027. gadā pasaule būs pilnībā izglābta un mēs to būsim pārveidojuši? Nebūsim naivi, bet doma ir veidot jaunu procesu virzību, un, cerams, tas arī notiks.

Cik svarīgs jūsu vērtību sistēmā ir atklāšanas pasākums? Šķiet, veidojot šo ceremoniju, līdzīgi kā olimpiādes atklāšanas un noslēguma ceremonijas, starp valstīm notiek zināma radošā sacensība. Vai arī tajā vērojama tendence mainīties vairāk uz vienkāršības un mājīguma pusi? Liepājas delegācija ir apmeklējusi arī Tartu, Būdē un Bādišles Eiropas kultūras gada atklāšanas ceremonijas, kādi iespaidi?

B. B. Jā, tas ir pirmais šāviens, un arī visi augstie viesi pārsvarā atbrauc uz to vienu reizi. Ar to mēs rēķināmies. Gribētos, lai atklāšanas pasākums tiktu veidots tā, ka mēs iezīmētu mūsu tēmu un programmu līnijas. Tam ir simboliska nozīme.

I. Š. Kaut kādā ziņā mums ir jāapzinās, ka liela daļa uz Liepāju atbrauks pirmo un pēdējo reizi. Tāpēc atklāšana mums ir jāizmanto lokāli, iedodot cilvēkiem sajūtu par (ne)mieru nacionālajā līmenī un arī starptautiski. Mums ir jāvar pateikt pēc iespējas konkrētāk, skaidrāk, kas mēs esam, kāda ir mūsu identitāte, ko mēs šeit darām, kāda ir mūsu Eiropas pozīcija, kādu ziņu mēs vēlamies nest tālāk. To mēs redzējām arī Tartu un Būdē.

B. B. Tā ir notikumu sekvence, tas nav tikai tas viens grandiozais publiskais notikums. Nedēļas nogalē ir jāuztaisa notikumu ķēde, lai cilvēkiem rastos priekšstats un gribētos atgriezties. Vairāk droši vien vasarā.

I. Š. Lai atbrauc atpakaļ mājās un domā – nu nē, vēlreiz jāaizbrauc! Tādai būtu jābūt sajūtai. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja