Šajā sērijā vēstīsim par māksliniekiem, bet ne gluži kā mākslas vēsturnieki, kas pēta tikai arhīva materiālus un sen pagājušas lietas, mēs veidosim to kā salikumu starp mākslas vēsturi un sociālo antropoloģiju, zinātni un pētniecību, uzzinot dzīvo stāstu no pašas personas, – iznākot jaunās sērijas Porcelāna dzīvesstāsti grāmatai, stāsta Porcelāna muzeja direktore Iliana Veinberga.
Sērijas pirmā grāmata ir veltīta ilggadējai Rīgas Porcelāna rūpnīcas māksliniecei Aijai Mūrniecei, kuru var uzskatīt par tīrradni Latvijas keramikā. Pamatā viņa ir izstrādājusi rūpnieciski ražotus un plaši tiražētus dekorus, kā arī veidojusi atsevišķus radošos darbus. Mākslinieces stiprākā puse jeb firmas zīme ir zemglazūras apgleznojumi, kas ir viena no sarežģītākajām porcelāna apgleznošanas tehnikām, jo prasa augstu profesionālo virtuozitāti. Aija Mūrniece ir veidojusi tikai atsevišķas trauku formas, jo specializējusies apgleznošanā un dekolu dizaina veidošanā. Darbu motīvu pamatā ir augu un dzīvnieku valsts, arī no Sibīrijas dabas, uz kurieni kā bērns ar ģimeni tika izsūtīta. Tāpēc Aija Mūrniece atšķirībā no citiem savas paaudzes māksliniekiem darba gaitas sāka 20 gadu vēlāk.
Rīgas Porcelāna muzejs sāk jaunu sēriju Porcelāna dzīvesstāsti. To atklāj stāsts par mākslinieces Aijas Mūrnieces dzīvi. Publicitātes foto
Sastopam mākslinieci možu un priecīgu viņas Tukuma namiņā. No rīta viņa ir nedaudz pašķūrējusi sniegu, bet visu laiku snieg vēl klāt. "Skaisti," viņa saka, un "forši". Šis vārds un nedaudz viltīgi smiekliņi pavada gandrīz katru mākslinieces teikumu. Gribas teikt, ka viņa pati ar savu tik gaišo skatu uz dzīvi ir forša. Aija Mūrniece nedaudz atgādina kādu no atjautīgajiem latviešu pasaku varoņiem, kas izmuļķo velnu un noskrien zaķi. Istabā pa visu sienu Šiškins kas Šiškins! Esot saderējuši ar kursabiedru, kurš labāk atdarinās gleznu Rīts priežu mežā. Protams, viņa!
Jūs zīmējāt pēc Šiškina gleznas reprodukcijas?
Nu, protams. Bija arī tādi kalendāriņi. Sadalīju pa lauciņam, kā vajag. Pamatīgi nokopēju. Visi atzina, ka labi. He-he-he. Bet paskaitiet, cik tai gleznai ir gadu! Es to uztaisīju 1960. gadā. Iestājos fabrikā un sāku mācīties, kā gleznot uz porcelāna.
Kāda ir sajūta, redzot uz grāmatas vāka lieliem burtiem savu vārdu?
Kolosāla. Protams, ļoti patīkami. Vienreiz mūžā jau tikai tā grāmata ir uzrakstīta. Paldies Gintai (viena no grāmatas autorēm un Porcelāna muzeja speciāliste Ginta Elksne – U. A.)! No kladītes manā rokrakstā izvilkt to visu laukā! Viņai ir vienreizējs talants.
Jūs to rakstījāt kopā ar brāli 70. gados?
Jā, tā ir kā dienasgrāmata. Iedomājos, ka man ir jāuztaisa Sibīrijas apraksts, un sāku rakstīt. Šo to paprasīju brālim. Brālis aizgāja 2012. gadā. Tā īsti rakstīt sāku tad, kad atsvabinājos no fabrikas. Man bija pensija, 55 gadi, varēja iet pensijā! Tas vēl bija krievu laikā. No 1991. gada es saņemu pensiju. Kā valstij plēš, ne? He-he-he.
Grāmatā ir gan par jūsu mākslu, gan viss dzimtas stāsts uz XX gadsimta Latvijas vēstures fona. Kāda bija jūsu bērnība? Vai jūs tad jau zīmējāt?
Nu kā tad savādāk!
Kāds jūs bijāt meitēns?
Vai dieviņ, cik es biju riebīgs meitēns! Uz nedarbiem, uz visādiem izgudrojumiem. Taisni vai šausmas. Esmu izstāvējusies kaktos, vai dieniņ. Es pat atceros, kā sāku staigāt. Pieturējos pie zāles durvīm, pie stenderes, mums bija liela kopējā istaba, kur bija ēdamgalds visai saimei, un apkārt durvis uz visām istabām. Vecāki pie lielā galda runājās un kaut ko darīja. Nezinu, kas mani tik traki ieinteresēja, bet pēkšņi es pilnā ātrumā pie tā galda klāt. Kas man tur bija vajadzīgs? Pārbijos, kad vecais onkulis pateica: "Meitukiņam kājas!" Tas mani tā nostulbināja. Aizmirsu, kas man tur bija vajadzīgs, un, protams, aizmirsu arī staigāt. Tas ir pirmais, ko par sevi atceros. Pēc tam nāk prātā epizodes, kad mani uz lieveņa fotografēja kā tādu lelli. Bet lelles mani absolūti neinteresēja.
Kas patika?
Es nosēdos uz lievenēm un vēroju visu riņķī. Man, protams, bija laba redzes atmiņa. Un zirgi man patika. Mums bija daudz zirgu, visvisādīgi. Parasti viņi no staļļiem visi gāja gar tām lievenēm, un tad es nokopēju visas viņu izdarības – kā tie zirgi spārdās un kā cits citam iekniebj. Mammai vēlāk bija tāds kauns! Atbrauc kaut kādi ciemiņi – es pie dīķa saplūkusi kalmes, tā bija aste. Groziņā saplūcu zāli, to varēja pabirdināt, lejkanniņa bija, lai varētu pačurināties. Kārpījos un zviedzu, visādīgi lēkāju. Atbraukušie radinieki, rīdzinieki, noskatījās. Mammai bija kauns. Nākamreiz Laimonis man atveda koka zirgu. Kā tad! Dikti man tas bija vajadzīgs! Es pati par zirgu taisījos.
Bet zirgus uz traukiem, šķiet, jūs neesat zīmējusi?
Man jau viss kaut kas bija padomā, bet sabojājās redze un nekas tālāk nesanāca. Viens zirgs migliņā man ir uztaisīts uz gobelēna, bet to nevar pazīt.
Bet uz traukiem nav?
Viens bija, bet tas šķīvis pārplīsa. Es domāju, ka tas bija muzejā, bet ar lielo pārvākšanos pazuda. Uz tā šķīvja bija trīs zirgi.
Vai jums bija jāiet arī lauku darbos?
Kamēr biju pavisam maziņa, nebija. Tikai spēlējos. Tikko es iemācījos staigāt, man bija taksis Bobis. Es viņu dzenāju pa taciņu apkārt mājai. Bobelis mani pagaida, es viņam ar rīkstīti uzšauju, viņš ierūcas, atkal paiet dažus soļus un gaida mani, kamēr es pieklunkurējos klāt. Man nebija vēl trīs gadi, mamma ar papu bija aizbraukuši uz Tukuma slimnīcu. Mammai taisījās dzimt vēl viens bērniņš, bet izkrita. Viņa bija ļoti nobēdājusies. Es naktī uzmodos, gulēju gala istabā, taisni tur, kur beidzās stallis, un jutu, ka nav kaut kas riktīgi – tādas plandošas gaismas uz sienas. Es ar savu bļāvienu uzmodināju grošu. Viņa paskatās – stallis deg! Nu tad sākās! Groša pie onkuļa, onkulis tūlīt ārā pie zirgiem, govis un zirgi jādzen ārā. Jau bija rudens, laikam kāda meita un puisis vēl bija palikuši. Uz dīķa bija sasalis ledus. Ja kāda govs uzskrēja uz ledus, varēja sagriezties. No Bobeļa izmeklēšanā, protams, neatrada nevienu kauliņu. Tātad tas bija kāds no apkārtējiem skauģiem, ko Bobelis pazina un nerēja. Onkulim nācās pārdot meža gabalu, mums bija baigās platības, un taisīja momentā stallim virsū jumtu.
Apmēram piecos gados es dabūju rokā šķēres. Protams, sevi arī apspokoju un paklājus, un visu, kas tur bija. Onkulim bija avīze Cīņa. Un tur tie lielie burti virsū. Dažādās krāsās – vai nu melnbalts, vai sarkanbalts. To man tikai vajadzēja! Griezu ārā zirgus, govis, aitas, cilvēciņus, ganus. Mums bija trepes, kas veda garām mazam lodziņam pusstāvā, un tas vienmēr norasoja. Es uz tā norasojušā loga līmēju visādas bildes. Cik forši! Izstāde pa pirmo, kamēr nenožūst. Kad nožūst, visas manas bildes nobirst zemē. Mamma bija ļoti enerģiska, jauna. Visa saimniecība bija uz viņas pleciem. Onkulis viņai bija nodevis visas pravas, lai saimnieko. Saimniecība uzplauka, visi nāca ciemos – kaimiņi un skolotāji. Viena skolotāja ievēroja, ka man ir it kā talantiņš, un, davai, uz skolu! Vienkārši paprovēt. Sākās mācības. Burtnīcā jāraksta vieninieki, divnieki. Ko es? Vai es ko jēdzu? Man visiem vieniniekiem klāt nāca astes vai ausis. Burtnīcai baltās malas arī visas bija norakstītas. Visa mana burtnīca bija raiba. Atkal jau kaktā. Kur tu dēsies! Nekādas jēgas ar mani nebija.
Bija jāpārtrauc – nu ko tur ar tādu muļķi! Nelaida vairāk.
Sešos gados sāku mācīties Brizules skolā. Atkal kaut kas nebija, kā vajag. Bija jāpārtrauc. Bija jāiet pa mežu, garām Meierovica piemineklim. Man bija baigi bail. Šausmas, man sapņos rādījās tas piemineklis. Likās, kāds pakaļ skrēja. Tāda stulba maģija galvā. Tad sāka nākt karš virsū. Tukums jau bija Kurzemes katls. Man jau bija palikuši septiņi gadi. Brālis piedzima 1944. gada vasarā. Pa to vasaru onkuļa bērēs viņu nokristīja. Mammai bija norakstīta visa māja, bet, tā kā bija juku laiki, neviens viņai to mantojumu nenoformēja. Tad nezin par ko mūs izsūtīja? Turpināja strādāt. Bija jāar, jāecē. Bija viss jāsēj un jānovāc. Protams, bija vajadzīgi gan meitas, gan puiši, kaut gan laikam jau nedrīkstēja. Kad vācu štābs ievācās Brizules skolā, tad kāda vairs skola. Mūs pārcēla citur. Bija jāiet trīs kilometri pa meža taciņu. Bija tādi Buki. Tur bija pagalmā tītari. Ak tu mūžs, kā man no tiem bija bail!
Mums mājās sanāca bēgļi. Kur tik visur varēja – gan pirtiņā, gan visādās būdās, kur vien varēja piemesties. Drīz mums iešana uz skolu ar bēgļu meitenēm beidzās, jo pa lielceļu, kur mums bija jāiet pāri, sāka nākt tanki. Pa malām uzraksti – mīnēts, mīnēts. Bija vai nebija, kas to lai zina. Kuro reizi es jau atkal pārtraucu mācības skolā. Pēc tam bēgļi aizmuka, jo mūsu mājās ievācās vācu štābs. Tad jau nu gan mums gāja traki. Mūs visus salika vienā istabiņā ar krāsniņu iekšā. Visa pārējā māja bija pilna ar vāciešiem. Kā man patika, kā viņi dziedāja! Nu forši cilvēciņi. Man bija priekšauts ar kabatu priekšā. Vienmēr kāds tur iebāza šokolādi. Pilns man bija ar šokolādēm, nezināju, kur dēties. Tad jau gāja labi. Viņiem bija savas govis.
Vai no bērnības mājas vēlāk izmantojāt arī kādus motīvus saviem dekoliem?
Ar bērnību ir tā, ka tajā laikā es jau pirmoreiz saskāros ar porcelānu. Mums bija klēts, kuras viena mala bija uz uzkalniņa slīpuma. Pamati stāvēja uz lieliem akmeņiem, un varēja palīst apakšā. Ievēroju, ka tur kārpās vistas. Aiztriecu projām. Man arī vajag pakašāties pa smiltiņām! Tur bija smukas smiltis. Bet tur porcelāna lauskas visādās krāsās! Vai dieviņ! Visas lasīju laukā un skatījos. Pirmā saskare ar porcelānu. Tajā laikā man bija arī uzdāvinātas krūzītes. Viena, atceros, bija kobalta. Viena krūzīte bija ar puiku un meiteni. Puika ar stopu un bultu un raudoša meitene, pie krūtīm piespiedusi lācīti. Lācītim iešauta bulta. Es to tā pētīju – visas izteiksmes. Man bija līdzjūtība. Otra krūzīte bija ar meiteni, kuru pīle velk uz lēpes lapas. Kamēr to vēl izpētīju! Dažādus sētas kokus izgriezu no avīzēm un liku uz loga savās izstādēs.
Tālāk jau vairs nebija nekādas saskares. Redzēju, kā vācieši visus saņēma ciet. Atjāja krievu virsnieki, visi tādi maziņi, bet vācieši – tādi stalti, forši. Viņi savas mantas bija sakrāmējuši zem kastaņkoka līdz pašiem zariem, liela čupa bija. Mūsējie baidījās ņemt kaut ko no tās čupas. Tad nāca kaimiņi un ņēma, ko gribēja. Mamma tad arī attapās un paņēma pāris izšūtus dīvāna spilvenus. Bija tādi smuki deķi – viens tāds tumši sarkans. Paņēmām to līdzi pat uz Sibīriju. Vēl bija gaiši zaļš ar dzelteniem baložiem. Tās ir atmiņas, kas man patīk, runājot par zīmējumiem. Deķus Sibīrijā varēja pārdot un nopirkt kaut ko ēdamu. Man bija astoņi gadi, sāku atkal iet skolā. Jau krievi bija iekšā. Klasē bija bērni ar dažnedažādiem augumiem, jo visiem bērniem bija gājis līdzīgi kā man.
Tad pienāca 25. marts. Paps jau bija kaut ko nojautis, ka būs kaut kas traks – atņems visus zirgus un govis. Paps aizgāja projām uz Enguri un iestājās zivju artelī. Mūs ieskaitīja pie budžiem. Kolhozā vairāk neņēma. Bija jāmaksā milzīgas summas nodokļos. Veda un pārdeva sviestu. Viss jau vēl bija, netrūka pat putna piena. Tāpat kā Ulmaņa laikos. Bagātie Kāvuži – tā mūs visi riņķī sauca. Atnāca un aprakstīja visas mantas. Tad jau paps bija nosēdējis čekā. Kaimiņu puiši pēc kapitulācijas bija noglabājuši mūsu šķūnī sienā munīcijas kasti. To uzraka. Puišus paņēma ciet, un arī manu papu. Saimnieks kā nekā. No Centrālcietuma uz stūra māju, turp un atpakaļ. Paps pārnāca mājās, brālis nepazina, sauca par onkuli. Brālim jau nāca pieci gadi. Pēc tās izbudžošanas mums atstāja tikai bērnu gultiņas. Pārējās visas gultas prom, guli, kur gribi. Visas labākās mēbeles savāca. Tā pati izvešana – tā jau bija baiga, kapitāla. Paps bija atbraucis pie mums, lai vestu prom pie sevis, bet no rīta pulksten piecos pieklauvēja, aplenca visu māju.
Paps jau gribēja mukt. Pa pagrabu varēja izmukt. Mamma nolūdzās – nu, nē, nevajag, kur viņa ar diviem bērniem... Man bija vienpadsmit gadi. Es jau visu sapratu. Vienalga raudāju kā mazs bērns. Mammai bija mani jāapģērbj. Viņa savilka man tik daudz zeķu un bikšu, ka man vairs negāja kājās ne kurpes, ne zābaki. Man uzvilka koka tupeles. Ārprāts, ja padomā. Visur, kur gāju, – sargs ar plinti līdzi. Uzeju augšā istabā. Tur vienmēr, kā pavēra durvis, smaržoja – pēc kūpinātas gaļas un āboliem. Tur stāvēja mani dārgumi – milzīgi liela pīta lāde, pilna ar visādām grāmatiņām. Kaudzēm. Bija arī visādas sēklas, ko es biju salasījusi. Mani jau arī interesēja kaut ko iesēt un paskatīties, kā viss aug.
Tajos gados jau es palīdzēju. Piemēram, bija jālej dīķmalā bietes. Kā smeļu spainī, tā pilns ar mazajām karūsiņām. Leju dobi, un karūsiņas lēkā. Nu, tādas epizodes. Foršas. Tad jau es biju nobriedusi ar visiem darbiem. Vēl tagad man patīk tumši zilās cūku pupas. Arī baltās. Es, protams, kulīti līdzi. Domāju, labi, tā būs tāla zeme, kur gan jau varēs arī kaut ko iesēt. Paņēmu arī puķu sēklas – kliņģerītes, protams, saulespuķu sēklas. Es riktīgi nogruntējos, ka kaut ko varēs tur darīt. Protams, kamēr tiku līdz tiem laukiem, bija šausmas. Mamma pēc tam šausmīgi saslima. Vispirms jau tā dizentērija. Mamma atcerējās, ko teļiem deva pret dizentēriju – papardes. Vispirms mūs nomitināja kaut kādā zemļankā, pēc tam šķūnī ar šķirbām. Bija maijs, bet tur vēl šur tur bija sniegs un vēl putināja. Ugunskurā kaut ko cepa un vārīja. Mamma ar brāli palika slimnīcā, jo brālis jau bija ļoti slims. Mūs ar papu ar visiem atveda uz Šegarkas klubu. No turienes mūs mētāja pa visām malām. Atceros, ka pie tā kluba bija asiņaina, apkakāta gara ateja, jo visiem bija dizentērija. Šausmas. Man vēl tagad atmiņā ir palicis tas šausmīgais skats. Tas jau tik ātri neizdziest.
(Seko tikpat dzīvs un krāsains Sibīrijas apraksts. Tā kā tas ir lasāms arī jaunajā grāmatā, pārcelsimies laikā tālāk jau uz Porcelāna rūpnīcas posmu.)
Kā sapratāt, ka gribat strādāt Porcelāna rūpnīcā?
Neko es negribēju un neko nezināju. Tad bija tāds likums, ka ir jānostrādā trīs gadi kādā darbavietā, tikai tad tu drīksti kaut kur iestāties. Man prātā bija tikai Mākslas akadēmija. Nekas cits man galvā nebija. Bet bija vajadzīgs stāžs. Bija jāmeklē, kur dabūt darbu, citādi neņem. Bija kaut kur jāapmetas dzīvot. Rīgas radi izgādāja vienu dzīvokli Palīdzības ielā. Apmetos pie tādiem Červinskiem. Viņam bija kurpnieka darbnīca. Červinskiem Maskavas ielā bija tāda radiniece Albertīne. Maskavas iela bija blakus Porcelāna fabrikai. Viņa savukārt pazina Laminskus. Ivans Laminskis bija vecs Kuzņecova fabrikas darbinieks. Viņš bija kā skolotājs, apmācīja visus apgleznotājus. Caur viņiem es nonācu pie apgleznotājiem. Tur visgarām logiem bija liela, gara rinda ar maziem galdiņiem. Tur nosēdināja un teica, lai mēģina. Uz porcelāna zīmēt taču ir savādāk! Tur bija slīdīga virsma. Tur bija vajadzīgas savādākas krāsas un otas. Pirms tam aizsūtīja uz kolhozu. Tā parasti bija.
Tad jau bija 60. gada ziema. Es iepazinos ar puisi Žeņu, ar kuru mēs sacentāmies atdarināt Šiškina gleznu. Viņš laikam atrada labāku vietu un aizskrēja prom. Es paliku. Bija jādabū kvalifikācija. Bija jāuztaisa trijnieciņš – šķīvis, apakštasīte un tasīte –, lai radoši parādītu, ko tu proti. Maķenīt pastrādāju, pagāja divi gadi, un tad mani pēkšņi aizsūtīja uz liešanas cehu. Tur taisīja visādas figūriņas, arī slaveno zivi. Tur es iemācījos apgleznot ar sāļiem. Nu man bija amats rokā. Man iepatikās, ka tu krāso un neko neredzi, kas tur virsū ir uzkrāsots. Tikai pēc apdedzināšanas redzi, kas nāk ārā. Tad vēl apdedzināšanai nebija lielo tuneļkrāšņu, vēl bija tikai utila krāsns – tā sauktie gorni. Tās bija tādas apaļas, divstāvīgas krāsnis. Daļa atradās iekšā mūsu istabā. Mēs pie loga strādājām, gar malām bija stalažas ar visām figūrām. No turienes ņēma dēli ar visām figūrām, nolika uz galda, ņem vienu pēc otras un tik krāso.
Cik figūru dienā jums bija jāapglezno?
Ja drusku piehalturēja, bet tas jau bija sūdīgi, tad varēja daudz. Uzreiz redzēja un nāca strostēt – nevar taču taisīt brāķi. Centās jau. Diezgan bija jāpiestrādā. Kamēr tu uztaisi vienu zivi, jau krietni aiziet laiks. Kamēr ar otiņu sameklē vienu krāsu, otru krāsu, trešo, vēl ceturto. Knapi vienu dēli ar zivīm varēju iztaisīt. Bija vēl citas figūras – koņok, zirdziņš. Tur viss krieviski bija. Man jau bija vienalga, pie kājas. Tas bija vieglāk. Zivs bija ļoti komplicēta. Mazās glāzītes, rumkas, zivtiņas, sešas gabalas, vaļā muti, arī vēl nāca klāt. Nav neviena vairs saglabājusies. Ja man arī bija, tad tās visas tika kādam kabatā.
Vai jūs taisījāt arī bērnu traukus?
Protams. Arī bija jātaisa pa trijniekam – krūzīte, apakštasīte un lielākais šķīvis.
Bērnībā bija īpašs prieks izēst putru un ieraudzīt, kāda bildīte ir apakšā.
Pareizi, tā jau arī speciāli tika taisīts.
Atceros, bija dejojošs puika un meitene.
Tas ir mans! Uz mazākā šķīvīša neko daudz nevarēja uztaisīt, bet uz lielākā jau varēja izvērsties.
Ar kāda veida traukiem no plašā sortimenta jums vislabāk patika strādāt?
Ar bērnu zīmējumiem bija jautri. Ņēmos kobaltā ar servīzi – putniņi uz zariņiem, ziema. Tas daudz tika sūtīts uz Vāciju. No kapitāliem, lieliem darbiem tas bija labs.
Apdedzinātājiem vienmēr vajadzēja kaut ko iedot, citādi tu savu darbu varēji nesagaidīt ārā. Paņēmi šķīvi, kaut ko uztaisīji, un viņš pats ielika tajā krāsnī.
Galvenais mākslinieks bija Ēriks Ellers. Viņš bija saklausījies, ka esmu baigā zīmētāja. Man viņš neuzplijās, bet citiem gan. Skulptore Vera Veisa atnāca kādu laiku pastrādāt pie mums. Viņa bija uztaisījusi foršu figūru, ne ko pielikt, ne atņemt. Ellers bija baigi skaudīgs. Viņa parāda Elleram, viņš saka: "Nu, tur vēl kaut ko vajag." Viņa taisa – atkal kaut kas vajadzīgs. Beigās es viņai saku: "Nu ko tu viņu klausi?! Tev taču ir perfekta figūra. Nedari neko. Aiznes viņam un paprasi – nu, kā tagad?" Jā, tagad ir labi, viss ir kārtībā. Gudrākai jābūt! (Smejas.) Visādi jau bija jāizlokās.
Kā jūs izlocījāties no ideoloģisko motīvu zīmēšanas?
Es pateicu – man tas neiet cauri, es to nemāku. Es varu vienkārši tā vietā uzgleznot Rīgu, lūdzu. Likās mierā. Man vairs nepasūtīja nekādus sirpjus un āmurus.
Bet citi taisīja?
Jā, visi taisīja. Brežņevam tādas vāzes taisīja, bet es ni un ni.
Tagad porcelāns piedzīvo īstu renesansi. Kāpēc, jūsuprāt, cilvēkiem šie trauki tik ļoti patīk?
Tas ir kaut kas vienkāršs un īsts.