Mocarta Tita žēlsirdība Minhenē, Pučīni Manona Lesko Londonā un Minhenē – šīs ir trīs svarīgākās pirmizrādes, kurās šogad dziedājusi Kristīne Opolais. Pavasarī māksliniece iegāja Ņujorkas Metropolitēna operas vēsturē, nepilnas diennakts laikā atveidojot divas galvenās lomas Pučīni operās – 4. aprīļa vakarā viņa dziedāja Čo-Čo-sanas partiju Madama Butterfly, 5. aprīļa dienas izrādē – Mimī Bohēmā, aizstājot pēkšņi saslimušo Anitu Hartigu. Kristīnes sniegumu novērtēja ne tikai 4000 teātra apmeklētāju, bet vēl gandrīz 300 000 skatītāju, kuri vēroja Bohēmas tiešraidi vairāk nekā 2000 kinoteātros 66 valstīs, arī Kino Citadele Rīgā. Metropolitēna operas vadītājs Pīters Gelbs toreiz teica, ka latviešu soprāna lēmums dziedāt Mimī nākamajā rītā pēc Čo-Čo-sanas ir varoņdarbs: "Kaut kas tāds Metropolitēna operā tiek piedzīvots pirmo reizi. Tas ir vēsturisks notikums." Astoņpadsmit stundās Kristīnes Opolais atveidotās varones uz Ņujorkas skatuves nomira divas reizes.
Arī Manona Lesko Bavārijas Valsts operā Minhenē nāca kā negaidīts pēdējā brīža piedāvājums: mazāk nekā divas nedēļas pirms pirmizrādes no dalības režisora Hansa Neienfelsa jauniestudējumā atteicās Anna Ņetrebko, un situāciju izglāba Kristīne Opolais. Viņa ieradās Minhenē 3. novembrī un 12 dienu vēlāk spīdēja Manonas Lesko pirmizrādē kopā ar tenoru Jonasu Kaufmani. Vairāk par šo neordināro, fantastisko iestudējumu KDi rakstīja 20. novembrī. Manonas Lesko izrāžu cikls Minhenē noslēgsies 7. decembrī, un jau nākamajā dienā Kristīne Opolais uzstāsies Stokholmas koncertzālē, kurā notiks svinīgs koncerts par godu Nobela prēmijas laureātiem – Zviedrijas Karalisko filharmonijas orķestri diriģēs dziedātājas dzīvesbiedrs Andris Nelsons.
Mūsu saruna ar Kristīni Opolais notika Minhenē nākamajā dienā pēc Manonas Lesko pirmizrādes.
Kāds bija režisora Hansa Neienfelsa uzstādījums? Ko viņš jums stāstīja par savām idejām un šīs operas redzējumu?
Es atbraucu un uzreiz sāku mēģināt. Savukārt Neienfelss sāka smaidīt un sajūsmināties. Kad es režisoram kaut ko jautāju, viņš atbildēja: "Ja, ja, ja... Sehr gut, sehr gut!" Neienfelss visu laiku prasīja: vairāk nervu! Viņš Manonu Lesko redz kā ļoti dinamisku tēlu: bīstamu jau pirmajā cēlienā, vēlāk – spēcīgu, agresīvi seksīgu, mīlestības un bagātības alkstošu, finālā viņa ir kā nodzīts dzīvnieks. Šajā izrādē Manonas un de Grijē attiecībās ir tas, kā nebija iestudējumā Londonā: tur starp mums visu laiku bija maigums, aizkustinājums. Šeit nekā tāda nav – ceturtajā cēlienā es viņu atstumju, lūdzu atstāt mani un iet meklēt ūdeni, izturos pret viņu agresīvi. Tikai pašās beigās, kad dvēsele jau atdalās no ķermeņa, Manona saplūst ar de Grijē. Viņš pilnībā ir šīs sievietes varā.
Hanss Neienfelss mums sacīja: nekādas lirikas, romantikas un salkanuma! Viņš vēlējās parādīt šos dīvainos, stūrainos cilvēkus, kuri ir atkarīgi no šīm attiecībām. Manona līdz galam ir Manona. Operā tas nav minēts, taču abata Prevo romānā ir rakstīts, ka pa ceļam uz Ameriku Manona bijusi neuzticīga de Grijē un tāpēc viņš bijis spiests nogalināt cilvēku. Ir jāsaprot, par kādu sievieti ir runa. Man šķiet, ka viņa ir nimfomāne. Viņa ir neapturama savās kaislībās, de Grijē no viņas ir atkarīgs gan seksuāli, gan emocionāli. Arī dzīvē tā gadās: vīriešiem patīk tādas sievietes. Tu skaties un domā: ko viņš velkas viņai līdzi? Tās ir neveselīgas attiecības – Manona ir neveselīga sieviete, un de Grijē ir neveselīgs. Ja viņa nenomirtu, viņa jebkurā gadījumā sabojātu viņam dzīvi. Manona viņu iznīcinātu, novestu līdz pašnāvībai, vai arī de Grijē viņu nogalinātu – kā dons Hosē Karmenu.
Ar kādām domām un sajūtām jūs kāpāt uz skatuves, zinot, ka publika Manonas Lesko lomā bija cerējusi ieraudzīt pavisam citu dziedātāju?
Teikšu godīgi – es par to nedomāju, jo man nebija laika. Es par to nedomāju ne tagad, ne iepriekšējās reizēs, kad Bavārijas Valsts operā dziedāju Simona Bokanegras pirmizrādē, aizstājot Krasimiru Stojanovu, un Nāras pirmizrādē, aizstājot Nīnu Stemmi. Ja tev tik īsā laikā ir jāsagatavo loma, tu nespēj domāt ne par ko citu – tu tikai centies būt maksimāli profesionāls. Mans pienākums – pildīt savu uzdevumu, un šoreiz tas bija ārkārtīgi sarežģīts, tikai tagad apzinos, ka es atkal ļoti riskēju.
Anna Ņetrebko ir vēsturiska mēroga personība. Viņas vārds ir ierakstīts operas vēsturē, tāpēc uzņemšana, ar kādu mani šeit Manonas Lesko pirmizrādē apveltīja skatītāji, ir nenovērtējama. Visas biļetes sen bija pārdotas, un visi klausītāji, kuri man vakar aplaudēja, bija vēlējušies dzirdēt Aņu. Pārsteidzošā kārtā vakar, kad sāku izrādi, es par to nedomāju. Es domāju par tēlu, par to, kā pasniegt savu Manonu. Jā, es atkal esmu izdarījusi kaut ko neprātīgu.
Salīdzināt mūs nevar, mēs esam ļoti atšķirīgas, kaut gan daži kolēģi uzskata, ka esam līdzīgas pēc rakstura, temperamenta, uzvedības un reakcijas. Taču uz skatuves esam dažādas: viņa paliek uzticīga savam tēlam, man ir savs.
Tas, kam es vienmēr esmu centusies piesaistīt klausītāju uzmanību, ir dvēseles atkailināšana. Es nevēlos atstāt acumirklīgu iespaidu, es vēlos atstāt nospiedumu, skrambu cilvēka dvēselē.
Man gribas aizķert viņā kaut ko ar savu priekšnesumu. Es nevēlos sagādāt baudu izrādes laikā – kaut kāds mazohisms! –, taču gribu, lai skatītāji par kaut ko aizdomātos, kaut ko saprastu par sevi. Gribas, lai izrāde viņiem atnestu kaut ko globālu un svarīgu, lai mudinātu uz pārdomām, lai palīdzētu atrast atbildes, lai viņi atrisinātu kaut kādas savas problēmas. Tas māksliniekiem bieži izdodas. Es to zinu, jo saņemu vēstules no klausītājiem un cilvēki negaidīti pienāk un saka: paldies, jūs esat mainījusi manu dzīvi.
Es neteiktu, ka esmu brīvprātīgā un nodarbojos ar mūziku, lai glābtu dvēseles, – dievs pasarg! Man allaž bijis svarīgi, lai cilvēki domātu par manām izrādēm, atcerētos tās gadiem ilgi, lai katrā izrādē būtu kas īpašs. Es esmu aktrise un padaru grūtāku savu uzdevumu, jo katru reizi, kad dziedu tik sarežģītu operu kā Manona Lesko, es nodomāju: jūtos kā aktrise, kurai nez kāpēc vēl arī jādzied!
Vai dziedot jūs domājat? Kas tajā brīdī notiek jūsu galvā?
Kad dziedu, mani nes. Vakar man bija sajūta, ka eju nāvē: tu apzinies, ka tuneļa galā ir nevis gaisma, bet tumsa. Pēdējo reizi to piedzīvoju pavasarī, kad Metropolitēna operā Ņujorkā dziedāju Madama Butterfly. Tāda sajūta, ka tev ir tik slikti un uz skatuves tu nomirsti pa īstam, jo esi tik dziļi lomā. Taču esmu pilnīgi vesela un, beidzoties izrādei, ārpus skatuves varu mierīgi ar visiem komunicēt. Man nav tā – nenāciet man klāt, es vēl esmu lomā!
Skatuve ir pavisam cita pasaule, tā ir cita cilvēka pasaule, cita dzīve. Tā nu ir, ka visas lomas man ir traģiskas. Dažreiz sev jautāju: kāpēc es to daru? Kam tas ir vajadzīgs? Dzīve ir tik brīnišķīga! Es cenšos savienot abas pasaules. Mana ģimene un mana mīļā meitiņa atrauj mani no šī skatuviskā traģisma, citādi var sajukt prātā. Man ir tendence rakņāties sevī, dramatizēt, es visā saskatu traģismu, tāpēc siltas, cilvēciskas emocijas, ko sagādā ģimene un tuvie cilvēki, man ir nepieciešamas. Esmu laimīga, ka meita ir man blakus, un, pateicoties viņai, es ātri izeju no skatuves tēla. Es saprotu, ka to vajag darīt, – izrāde beidzas, un es skrienu pie meitiņas.
Atgriežoties pie Minhenes Manonas Lesko, varu teikt – jā, tagad es apzinos, ka visi bija nākuši uz Aņu Ņetrebko, taču ieraudzīja kaut ko pavisam citu. Es nekad nebūšu spējīga atkārtot to, ko var sniegt viņa, un viņa nekad nebūs tāda kā es. Tas ir burvīgi, vai ne? Tā ir mākslinieku savstarpējā izpalīdzība, un Anna to ļoti labi saprot. Jo tas, kas šoreiz notika, tiešām bija pēdējā brīdī.
Vai jums ar Annu par to bija saruna?
Mums bija saruna caur viņas līgavaini Jusifu Eivazovu (viņš arī ir sagatavojis de Grijē lomu šajā iestudējumā, ja pēkšņi vajadzēs aizstāt Jonasu Kaufmani – J. J.). Viņš man visu laiku nodod sveicienus un pateicības vārdus no Annas. Viņi ir brīnišķīgi cilvēki. Man ar Jusifu bija viens mēģinājums. Anna man ir pateicīga, jo viss ir nokārtojies, un labi, ka tā. Taču šī ir laba mācība man un visiem pārējiem – lai kas tu arī būtu, neaizstājamo nav.
Es domāju, ir jābūt kaut kādiem globāliem iemesliem, kurus mākslinieki publiski var arī neatklāt, ja atsaka vienu vai otru projektu.
Vai jūs zināt, kāpēc Anna atteicās piedalīties Manonas Lesko iestudējumā?
Mēs visi zinām oficiālo versiju, un es pieļauju, ka arī tā var gadīties.
Radošas nesaskaņas ar režisoru?
Viņš nav vienkāršs cilvēks. Kāpēc Annai kādam kaut kas jāpierāda? Ja dzīvē pietiek drāmas, kāpēc to vajag uz skatuves? Viņa to nevēlas. Annai jau ir tāds statuss, viņa ieņem tādu vietu, ka pati var izvēlēties, ko, kur un kādā iestudējumā viņa dziedās. Es arī dažreiz atsaku izrādes, un es zinu, ka dažkārt mums ir jāpaziņo viens iemesls, taču var būt arī citi.
Tātad Annai Ņetrebko nepatika šīs izrādes estētika.
Iespējams, taču precīzi es nezinu. Versija ir tāda, ka viņas redzējums nesakrita ar režisora redzējumu. Hanss Neienfelss ļoti skaidri formulē varoņu attiecības. To viņš man uzreiz teica: galvenos varoņus es neaiztieku, dariet visu paši – veidojiet attiecības. Ja jums izdodas to izdarīt ļoti spēcīgi, lūdzu!
Jā, izrāde ir sarežģīta. Ja Anna ir tik tālredzīga un gudra, ka uzreiz saprata, ko nozīmē nodziedāt šādu izrādi šādos akustiskajos apstākļos, varu viņu apsveikt. Tas ir ļoti liels teātris, un šajā scenogrāfijā mēs uz skatuves sevi nedzirdam. Iemeslu var būt ļoti daudz. Pēc tā, ko esmu paveikusi, varu teikt: es saprotu Annu un attaisnoju viņas lēmumu. Tas nav viegli, un ne jau katrs vēlas to darīt.
Ja tu strādā ar tādiem režisoriem kā Martins Kušejs, Dmitrijs Čerņakovs, Hanss Neienfelss un Kaliksto Bjeito un tev ir titulloma, viņi vienmēr prasa īpašu pieeju un attieksmi.
Kāpēc jūs piekrītat šādiem režijas teātra darbiem?
Es esmu aktrise! Jebkura pieredze veido tavu dzīves bagāžu. Tas taču ir tik interesanti! Uz skatuves es vēlos piedzīvot visu. Hanss Neienfelss ir leģenda, viņš jau ir cienījamā vecumā (73 gadi – J. J.). Esmu redzējusi viņa režisēto Riharda Vāgnera Loengrīnu, kuru Andris Nelsons diriģēja Baireitas festivālā. Lai ko arī teiktu par šo izrādi, tas bija īpatnējs, traks Loengrīns. Neienfelss ir neordinārs cilvēks un ģeniāls režisors. Jauniem māksliniekiem – tādiem kā es – ir jāuzkrāj pieredze, sadarbojoties ar šādām personībām. Man taču šī pieredze pēc tam būs jānodod tālāk, un es varēšu teikt – esmu strādājusi ar pašu Neienfelsu!
Man ir prieks, ka viņš ir gandarīts un laimīgs. Mēs acumirklī atradām kopīgu valodu. Manonas Lesko ģenerālmēģinājuma starpbrīdī viņš atskrēja pie manis un sacīja: "Vairāk nervu! Vairāk dramatisma! Vairāk!" Es sapratu, par ko viņš runā. Tā bija pirmā reize, kad es uz skatuves dziedāju pilnā balsī, un es vēlējos saprast, kas notiek, kā labāk atrast kontaktu ar diriģentu (Alēns Altinoglu – J. J.) un orķestri. Centos uztaustīt tieši muzikālo pusi. Es Neienfelsam atbildēju: "Pirmizrādē viss būs! Neuztraucieties!"
Šķiet, izrādē jūs nevis tēlojat, bet pilnvērtīgi dzīvojat savas varones dzīvi un izjūtat visu iespējamo emociju koncentrāciju. Vai uz skatuves izdodas piedzīvot arī ko tādu, kā jums pietrūkst reālajā dzīvē?
Skatuve ir pavisam cita dzīve. Tur mēs varam izdarīt un pateikt to, ko neatļaujamies dzīvē, jo dzīvē viss ir vienlaikus vienkāršāk un sarežģītāk. Uz skatuves var īstenot drosmīgākās fantāzijas. Mēs mirstam un nogalinām mīlestības vārdā – dzīvē mums to neizdotos atkārtot. Taču dzīvē es esmu tikpat emocionāla kā uz skatuves. Tie nav divi dažādi cilvēki. Uz skatuves mēs esam atkailināti: tur ir jūtamas jebkura mākslinieka cilvēciskās kvalitātes, lomā nevar paslēpties. Mēs vienmēr redzam īstu cilvēku un visu, uz ko viņš ir spējīgs. Raksturs un rokraksts ir redzams neatkarīgi no režijas. Valtraude Meiere, kura spēlē dažādas lomas, vienmēr ir tāda, kāda viņa ir, un mēs varam gūt priekšstatu par viņas raksturu. Galu galā dzīvē mums arī nākas spēlēt lomas, mēs nespējam atvērties visiem.
Es esmu kā uz delnas – gan uz skatuves, gan dzīvē. Katra emocija ir patiesa. Es neprotu melot, uz skatuves atdodu visu, arī dzīvē. Es varu būt mīļa, ja redzu, ka cilvēka attieksme pret mani ir laipna. Es varu būt neganta, ja redzu sev pretī bezkaunīgu tipu. Es visu redzu un jūtu – man skeneris labi darbojas. Es ne vienmēr spēju sevi savaldīt. Kāpēc man būtu jāsaskaras ar cilvēkiem, kuri man nav patīkami un kuri mani nemīl? Kāds to spēj norīt, apspiež sevi un pēc tam slimo, cits reaģē emocionāli.
Paldies dievam, ka mans partneris Manonā Lesko Minhenē ir Jonass Kaufmanis, ar citu es nebūtu tikusi galā. Šajā situācijā nebija laika, lai pierastu viens pie otra, – šeit bija vajadzīgas jau izveidojušās divu mākslinieku attiecības un uzticība. Mēs ar Jonasu skatāmies vienā virzienā. Varu apgalvot, ka esmu atradusi savu ideālo skatuves partneri, lai gan man bija bažas, jo esmu dzirdējusi, ka viņš ir pedants, maksimālists. Kāds tenors mani brīdināja: "Tev ar viņu būs grūti – viņš ir tik muzikāls!" Var iedomāties, it kā es nebūtu muzikāla! Protams, viņš ir muzikāls, tas man viņā arī patīk. Mēs ļoti labi saprotamies, par to viņš runā arī savās intervijās: mūsu kopīgā, koleģiālā ekstāze uz skatuves ir zelta vērta, jo šajā duetā viss sakrīt. Maksimālisms, dzīve, nevis tēlošana uz skatuves, viss kā pēdējo reizi – mēs esam līdzīgi. Jonass ir lielisks cilvēks, kurš visu saprot tehnikā, skaitļos, viņš taču grasījās kļūt par matemātiķi. Jonass pats sevi ir radījis, arī vokāli.
Kaut kādā ziņā man ar viņu ir grūti, un būt viņam tīkamai – tas arī nav vienkārši. Viņam ir bijis daudz partneru, taču ne ar visiem viņš uzstājas atkārtoti. Jonass ir ļoti izvēlīgs. Man ir liels gods, ka Jonass ar savu SMS, ko viņš man atsūtīja, nospēlēja izšķirošo lomu, lai es pieņemtu piedāvājumu dziedāt jauniestudējumā Minhenē. Es tolaik vēl šaubījos, taču Jonass teica: ja es nepiekritīšu, pirmizrādi vispār labāk atcelt. Teātrim tā būtu katastrofa.
Jums ar Jonasu Kaufmani izrādē ir kaisles pilnas ainas. Vai jūsu vīrs nav greizsirdīgs?
Andris ir mākslinieks. Es domāju, ka viņš ir greizsirdīgs, taču viņš saprot, ka tā tam ir jābūt. Patiesībā mēs par to nekad neesam runājuši. Man nav informācijas no vīra, ka viņš būtu greizsirdīgs. Viņš man nav teicis, ka kļūst greizsirdīgs. Viņš ļoti ciena Jonasu kā dziedātāju, viņi ir sadarbojušies jau agrāk. Andrim arī katrs koncerts ir kā pēdējo reizi... Viņš saprot, kas notiek mūsu dvēselēs. Vēl tajā laikā, kad mums nebija bērna, Andris man teica: ja tu kļūtu par aktrisi un filmētos, es to neizturētu, jo, zinot tevi... Taču tagad viņš domā citādi – mēs esam nobrieduši cilvēki, mēs esam vecāki. Tās nav vienkārši attiecības, mums ir ģimene. Tas ir ļoti nopietni. Mēs uzticamies viens otram – tas ir mūsu pamats.
Mēs esam pieauguši cilvēki un saprotam, ka tas, kas notiek uz skatuves, ir viens, bet dzīvē var būt kaut kas cits. Var pārcelt attiecības no skatuves dzīvē, taču ko tas dos? Tas ir bīstami, jo var salūzt tā īpašā saikne, kas mums ir uz skatuves. Mākslinieciska iemīlēšanās, katras izrādes gaidīšana – tā tam ir jābūt, pretējā gadījumā dueta nav. Ārpus skatuves to nedrīkst pārnest, jo radošas attiecības var sabrukt un strādāt būs grūtāk.
Mums ar Jonasu ir siltas, draudzīgas attiecības. Šodien viņš mūs ar meitu ielūdza uz sava dēla astoto dzimšanas dienu. Viņš gribēja parādīt savu lielo māju. Mēs droši vien nebrauksim, tur būs daudz bērnu, un mana meita viņus nepazīst. Jonass ir ļoti noslēgts cilvēks un nelaiž citus sev tuvu, tāpēc man bija patīkami saņemt no viņa šo uzaicinājumu. Es arī pazīstu viņa vecāko meitu.
Tāds ir mūsu duets – mīlestība uz skatuves. Ļoti svarīgi nošķirt šīs lietas.
Vai jums ir atbilde uz jautājumu – kāpēc jūs dziedat?
O-o-o! Es to neuztveru kā darbu, tas ir aicinājums. Visaugstākā dots uzdevums. Talantu nedala tāpat vien, un katram ir sava misija. Es sevi uzskatu par misionāri. Dziļu baudu no tā, ko daru, es negūstu, jo ļoti nogurstu, taču atteikties no tā nespēju.
Kāda ir jūsu misija? Kāpt uz skatuves un strādāt. Nē, tas nav darbs. Kāpt uz skatuves un dziedāt. Tas ir tas, kas man jādara. Visticamāk, tas man kaut ko dod. Varbūt es dzīvoju tikai tāpēc, ka es to daru. Ziniet, kā saka par mīlestību? Es nezinu, kas tas ir, taču, ja iedomājos, ka pamostos no rīta un tuva cilvēka manā dzīvē vairs nav, es gribu nomirt. Varbūt to pašu es varētu teikt par mākslu. Es nezinu, kas ir mīlestība, taču, ja iedomājos, ka es pamostos un vairs neesmu sieva un man nav Andra, – viss, manis nav. Tāpat arī ar mākslu.
Kādi notikumi, jūsuprāt, liecina par radošo izaugsmi, attīstību?
Nesen par to aizdomājos. Kādreiz man šķita, ka par izaugsmi liecina tas, ka tu vari pateikt – beidzot man ir viegli dziedāt! Taču pēc tam es sapratu, ka izaugsme notiek tad, kad tev ir grūti, kad tev kaut kas jāpārvar, kad katru reizi ir jauna virsotne, kas ir jāiekaro. Mokas, neapmierinātība ar sevi – tā ir izaugsme. Es biju pārsteigta par Manonas Lesko fenomenālajiem panākumiem vasarā Londonas Karaliskajā operā – man bija tik viegli! Taču pēc tam sākās nopietni pārbaudījumi, un Manona Lesko Minhenē ir viens no tiem – tā pati loma tikai citā iestudējumā, un man tā šķiet vokāli daudz sarežģītāka. Es nobijos, katru dienu sarunājos ar savu aģentu, skrēju pie daktera – piektajā reizē viņš mani nepieņēma: "Frau Opolais, jūs velti tērējat naudu, jums viss ir kārtībā!" Man bija sajūta, ka kaut kas nav lāgā – šķita, ka es nedzirdu savu balsi, man nav vidējā reģistra. Kad gatavojos šai izrādei Minhenē, mani pārņēma bailes. Nekas tāds sen nebija bijis. Es biju uztraukusies.
Šodien noklausījos pirmizrādes audioieraksta fragmentus – tur viss skan citādi, nekā es pati dzirdu uz skatuves. Šis man ir pieredzes uzkrāšanas laiks. Man ir rūpīgi jāiepazīst savs ķermenis, jo šajā vecumā, ap 35 gadiem, dziedātājām, jo īpaši soprāniem, sākas pārmaiņu posms: jaunība atkāpjas, degsme pāriet citā kvalitātē, taču paliek profesionālisms. Dziedāt šādos akustiskajos apstākļos kā tagad Minhenē ir milzīgs izaicinājums. Es eju kā pa virvi, tā ir milzīga mācība. Līdzīga sajūta man bija tad, kad Rīgā sāku dziedāt savas pirmās lielās lomas. Es jūtu, ka arī tagad notiek dziļa sevis izzināšana.
Kā tuvākajos gados attīstīsies jūsu repertuārs?
Man jābūt ļoti uzmanīgai ar dramatisko repertuāru. Es domāju, ka Manona Lesko un Čo-Čo-sana – tā ir robeža. Ko tik es agrāk neesmu dziedājusi – gan Tosku, gan Aīdu. To var atļauties tikai jaunībā – ja tev ir talants, spēks, degsme, tu vienkārši dari. Adrenalīns arī palīdz – tu tiec ar to visu galā. Bet tagad ir apziņa, ka nedrīkst pārdegt. Esmu ļoti prasīga pret sevi, un es pati sevi uz skatuves varu iznīcināt, tāpēc ir nepieciešama skaidra sapratne par to, ko daru. Pēc Manonas Lesko Londonā teicu: vēlos dziedāt Pučīni operu Meitene no Rietumiem! Pašlaik es saprotu – kāda Meitene?! Man vēl vismaz piecus gadus jādzied Manona Lesko, lai pietuvotos Meitenei no Rietumiem. Tagad vajag uz kādu laiku apstāties un slīpēt lomas, kuras jau ir manā repertuārā, un labot to, ko esmu dziedājusi 25–26 gadu vecumā. Čo-Čo-sanas lomu var slīpēt mūžīgi. Kad es to pavasarī dziedāju Metropolitēna operā, man šķita – kādas šausmas! Kur ir manas augšas?! Pēc tam noklausījos ierakstu – tā nekas, ir labi!
Kurās lomās jūs drīzumā dzirdēsim?
Tā sanāk, ka būs daudz Pučīni – Madama Butterfly, Manona Lesko un Bohēma. Nākamajās sezonās atkal dziedāšu Antonīna Dvoržāka Nārā – taps jauniestudējums Metropolitēna operā ar mani galvenajā lomā, Bavārijas Valsts operā tiks atjaunota Martina Kušeja izrāde. Ar Verdi pagaidām neveicas, varbūt man vēl ir par agru. Es domāju par Elizabeti Donā Karlosā un Dezdemonu Otello. Dezdemonu dziedāt man nav par agru, taču tas ir pavisam cits stils. Ar Verdi ir jābūt ļoti uzmanīgam, kādu izrādi tu izvēlies. Verdi operā es neriskētu darīt kaut ko traku, Pučīni tomēr ir kaut kas cits. Es atgriezīšos pie Toskas – šo lomu atveidošu pēc četriem gadiem Metropolitēna operā. Būs lielisks ansamblis – Jonass Kaufmanis Kavaradosi lomā un Brīns Tērfels Skarpijas lomā.
Ar piesardzību un lielu interesi gaidu franču mūziku: Bavārijas Valsts operā dziedāšu galveno lomu Žaka Fromentāla Alevī operā Žīdiete/La Juive, ko iestudēs Kaliksto Bjeito. Vēl Minhenē man būs Arrigo Boito Mefistofelis, kurā tēlošu divas lomas – Margaritu un Trojas Helēnu. No krievu operas repertuāra šajā sezonā Minhenē dziedāšu Tatjanu Pētera Čaikovska Jevgeņijā Oņeginā. Pie Lizas Pīķa dāmā vēl neatgriežos, kaut gan tas var šķist dīvaini, jo esmu dziedājusi šo partiju 25 gadu vecumā. Tagad es rūpīgi apsveru katru lomu un Pīķa dāmā ceru uz fantastisku sastāvu – gaidīšu, kad Hermaņa lomu apgūs Jonass Kaufmanis. Es nedziedāšu Lizu, kamēr Jonass nebūs gatavs dziedāt Hermani. Es domāju, ka viņš būs fenomenāls. Jonass ir perfekcionists. Viņš saka: man jānobriest līdz brīdim, kad sapratīšu, ka varu dziedāt krievu valodā.
Tuvākajos gados visvairāk uzstāšos trijos teātros – Ņujorkā, Minhenē un Londonā. Esmu tiem uzticīga. Ja man nebūtu bērna, es ceļotu pa pasauli aktīvāk un dziedātu arī citur, taču man ir svarīgi atgriezties tajās vietās, kuras mana meita jau pazīst. Pirmām kārtām es tomēr esmu māte.
Vai mazā Adriāna Anna zina, ka mamma ir dziedātāja?
Jā, viņa to saprot. Viņa pazīst arī Jonasu. Ja pamana fotogrāfijas vai redz izrāžu fragmentus internetā, viņa uzreiz saka: "Jonas! Jonas!" Taču tēvs viņai ir dievs. Nabaga Andris! Meitenīte viņam sēž uz kakla, uz galvas un pat augstāk. Andris viņu mīl neiedomājami, un viņa jūt šo mīlestību. Tas ir labākais, ko meitene var saņemt bērnībā, un man bija tas pats. Tēvs mani nevis vienkārši mīlēja, bet dievināja. Tas ir ļoti svarīgi meitenes nervu sistēmas veselībai un vispār, lai noteiktu pareizo virzienu attiecībās turpmākajā dzīvē, jo šāda meitene, kad izaugs, nekad neizvēlēsies vīrieti, kurš viņu apspiedīs un aizvainos. Jā, man vajag, lai mani dievina un mīl – vienkārši par to, ka es tāda esmu.
Vai esat stingra māte?
Jā, esmu stingra māte un audzinātāja, taču mums visu laiku skan: "Mamma! Mamma! Mamma!" Visapkārt – tikai mamma. Mums ir 30 Bārbiju, un visas ir mammas. Veikalu skatlogos – mamma. Žurnālos – mamma. Kādam ģimenē bērns ir jāaudzina, turklāt tēvs meitu lutina un tikai lutinās – tas ir skaidrs, ar mani bērnībā bija tāpat. Mamma mani audzināja, tēvs mani neprātīgi mīlēja. Protams, es daru visu, lai meitiņai būtu labi. Es nespēju no viņas šķirties ilgāk kā uz nedēļu – man sirds sāp, tāpēc mēs visur esam kopā.
Šīs sezonas sākumā Andris Nelsons oficiāli kļuva par Bostonas simfoniskā orķestra muzikālo vadītāju. Vai jūs bieži uzstāsieties ar šo kolektīvu?
Ja jau man tur ir vīrs, nāksies braukt un uzstāties. Nākamais kopīgais koncerts Amerikā notiks 2015. gada 15. augustā Tenglvudā. 27. septembrī mēs ar Jonasu Kaufmani dziedājām svinīgajā Andra inaugurācijas koncertā, un varu teikt, ka Bostonas simfoniskā orķestra koncertzālē ir labākā akustika, kādā man jebkad nācies dziedāt. Tā ir grandioza zāle un fantastisks orķestris. Man ir liela laime tur uzstāties. Taču mēs ar Andri nekad neesam ļaunprātīgi izmantojuši savu ģimenes stāvokli un neesam strādājuši kopā pārāk bieži. Viņam ir savs repertuārs, man – savs.
Es pamazām tuvojos Vāgneram un pēc četriem gadiem debitēšu Elzas lomā operā Loengrīns. Man ir ļoti svarīgi šo lomu nodziedāt Andra vadībā. Tas notiks Eiropā, pagaidām nevaru atklāt, kur tieši. Ceru, ka pēc tam manā repertuārā būs arī Zīglinde Valkīrā. Taču pirms tam vēl vajag dziedāt itāļu mūziku, lai nostiprinātu vokālo tehniku. Es domāju, ka visu mūžu dziedāšu un turpināšu mācīties.
Rīgā mēs jūs redzēsim tikai uz kinoekrāna izrāžu tiešraidē no lielajiem teātriem?
Ļoti sarežģīti kaut ko saplānot, turklāt mēs drīz aizbrauksim no Rīgas. Es dzīvošu Minhenē. Mums ir jādomā par meitu – kur viņa ies bērnudārzā, skolā. Apsvērām iespēju pārcelties uz Ameriku, tomēr nolēmām dzīvot Eiropā. Es ļoti mīlu Minheni, mani daudz kas saista ar šo pilsētu. Man šeit jau sen ir stabils darbs, tuvākajos gados man būs vairāki jauniestudējumi Bavārijas Valsts operā. Savukārt Andra nekad nav mājās, viņš visu laiku ceļo – tāda ir diriģenta profesija.
Vai nav žēl, ka jūsu saikne ar Rīgu, Latviju kļūst arvien trauslāka?
Rīgā ir mūsu vecāki. Mēs allaž atcerēsimies, ka esam sākuši Latvijā. Rīga vienmēr būs mūsu mājas. Vai zināt, cik grūti ir uzstāties mājās? Atbildība – simt procentu, gandarījums – nulle.
Kāpēc?
Uz tevi skatās citādi. Es uzreiz jūtu, kāda enerģija valda zālē. Uzkāpju uz skatuves un acumirklī saprotu – tā ir pozitīva vai negatīva. Tu nespēj patikt visiem, taču ārzemēs klausītāji nenāk, ja tu viņiem nepatīc, bet Latvijā viss ir otrādi – pārsvarā atnāk tie, kuriem tu nepatīc. Vienkārši, lai paskatītos. Šī enerģija uz tevi iedarbojas, un man tā traucē. Andrim arī traucē. Mēs zinām, ka Latvijā ir cilvēki, kuri mūs ļoti mīl, taču viņu ir tik maz.
Mēs cenšamies kaut ko saplānot. Esam runājuši gan ar Zigmaru Liepiņu, gan ar Lielo ģildi. Gribētos kaut ko organizēt, bet ir grūti, jo mans kalendārs ir pilns. Gribētos mazu zāli, kurā atnāktu tikai savējie, lai varētu sajust siltumu un kopību.
Nākamajā sezonā divas Metropolitēna operas izrādes ar manu dalību tiks demonstrētas tiešraidē kinoteātros visā pasaulē: Manonas Lesko jauniestudējums, kurā dziedāšu kopā ar Jonasu Kaufmani, un uzreiz pēc tam – Madama Butterfly. Kā es to visu izturēšu?! Ceru, ka Dievs stāvēs man klāt. Šausmas! Kaut kas traks, vai ne?! Atrodiet man dublieri!