Latviešu teātra un kino aktrises Astrīdas Kairišas (1941– 2021) valdzinošā izskata dēļ daudzi fotoattēli ar viņu no filmām un izrādēm ir ieguvuši pašvērtību, tie ir attēli, ko var turēt acu priekšā kā liecību par cilvēka skaistumu, pat ja neesi redzējis darbus, no kuriem tie nākuši. Grāmata sastāv no 80 lapām (160 lappusēm): katrai vienā pusē ir aktrises fotogrāfija, viena ik mūža gadam, otrā – etīde par svarīgāko šajā gadā. Lasītājs iepazīst Kairišu – aktrisi un Astrīdu – sievieti no mūža pirmās līdz pēdējai dienai.
Vienu nodaļu grāmatā Kafija un cigaretes. Astrīda teātra zinātniece Ieva Struka ir nosaukusi Ierunātās ne(patiesības). Laikam jau tieši Ezera sonātes Laura, pievienojot vēl Astrīdas Kairišas nevēlēšanos sniegt intervijas, ir nostiprinājusi šo vispārpieņemto priekšstatu par galēji introverto, noslēpumaino sievieti ar dzelmīgu acu skatienu, tramīgu stirnu miglas ainavā. Ievas Strukas grāmata Astrīdu Kairišu pārliecinoši atbrīvo no šī Lauras zīmoga: te ir gan viņas spīvums, gan valšķīgums, gan humora izjūta un vēl daudzas citas krāsas. Ar teātra zinātnieces fundamentālajām zināšanām un Nacionālajā teātrī strādājot uzkrāto teātra drēbes izjūtu Ieva Struka portretē Astrīdas Kairišas plašo lomu spektru, nepaliekot tikai pie Ezera sonātes Lauras un Pūt, vējiņi! Zanes – pēdējā laikā biežāk atgādinātajām Astrīdas Kairišas lomām.
Ievas Strukas 11. grāmata ir skaists piemērs, kā iespējams uzrakstīt ne vien grāmatu par cilvēka dzīvi, bet arī likteni ar visām gaismēnām. Ievas talants un apbrīnojamās darbaspējas apliecina, ka rakstīt tiešām var par visu. Visu izšķir patiesi nodomi, intonācija un spēja kādas durvis atstāt neatvērtas vai vismaz puspavērtas. Citādi tā vairs nemaz nebūtu grāmata par Astrīdu Kairišu.
Kāpēc tu gribēji uzrakstīt grāmatu par aktrisi Astrīdu Kairišu, un kāpēc tieši tu to uzrakstīji?
Nekur jau nav teikts, ka es tieši gribēju. Sazvanoties grāmatas atvēršanas svētku sakarā, Astrīdas māsa atgādināja kādu sarunu. Varētu piekrist, ka tāda ir bijusi, bet pati šobrīd to neatceros. Astrīda esot teikusi, ka es drīkstu rakstīt, bet pēc viņas nāves. Tu jau ikdienā nedzīvo ar domu, ka reiz par šo cilvēku rakstīsi.
Es biju Astrīdu intervējusi Teātra Vēstnesim uz viņas 70 gadu jubileju, bet, ja nebūtu bijis Silvijas Radzobes projekta – grāmatas 100 izcili Latvijas aktieri –, kam pateicoties pierunāju Astrīdu otrajai sarunai pie ieslēgta diktofona, iespējams, mana grāmata netaptu. Toreiz daudz izjautāju par bērnību un vecākiem, bet ierobežotā apjoma dēļ no tā portretā ietilpa ļoti maz. Tādējādi manā rīcībā bija zināšanas, kādu nav citiem. Tas bija praktiskais apsvērums. Man likās, ka man ir kaut kāda bāze vēl bez tā, ka 20 gadu garumā bija sadzīvota kopēja pieredze ar izrādēm un viņas dzīves pēdējo cēlienu. Galu galā es strādāju Nacionālajā teātrī. Visbeidzot, par īpašām teātra personībām nevienam nevar aizliegt rakstīt. Zināju, ka nepaies ne gadi trīs, kad kāds to darīs. Tāpēc man likās, ka varbūt es esmu bijusi vairāk klāt nekā citi eventuālie rakstītāji un ka beigās pati sevi nevarētu attaisnot, ja to nedarītu. Par impulsu kalpoja arī Margaritas Ziedas jautājums starp Astrīdas Kairišas aiziešanas un atvadīšanās brīdi – nu, vai tagad tu rakstīsi grāmatu?
Ieva Struka. Kafija un cigaretes. Astrīda. Fotodizains – Kristaps Kalns. Izdevniecība Latvijas mediji. 2025. 160 lpp.
No kādām pozīcijām tu esi rakstījusi? Tu neslēp arī jūsu īpašās attiecības.
Sapratu, ka zinātniska pieeja te galīgi neder, tāpēc mēģināju ieraudzīt, kādu es šo grāmatu vēlētos. Un tad kādā naktī atnāca doma, ka grāmatas lapām ir jābūt izņemamām, jo no aktiera mūža, pat visizcilākā, īsti nepaliek pāri nekas. Otrs, ko ieraudzīju, – bildes, kurās redzama Astrīda, par viņu var pateikt vairāk nekā vārdi, kurus es izvēlēšos, tāpēc sekoja zvans Kristapam Kalnam, vai viņš manu ideju būtu ar mieru padarīt par savu ideju. Kāpēc Kristapam? Tāpēc, ka viņš kopš dzimšanas ir pazīstams ar Astrīdu, ņemot vērā, ka viņa mamma bija tuva Astrīdas kolēģe un draudzene. Otrkārt, viņš ir brīnišķīgs teātra fotogrāfs un vispār brīnišķīgs mākslinieks. Un, treškārt, ja cilvēks Teātra dienā piedzimušu bērnu ir nosaucis par Astrīdu, tad kā viņš man varēja pateikt nē?! (Smejas.) Tālākais jau ir sadarbība. Katrai grāmatai ir sava iekšējā struktūra un loģika, un šoreiz bija kādas trīs četras vietas, kur bilde diktēja, kāds būs teksts. Un otrādi – bija pāris tēmu, par kurām labprāt būtu rakstījusi, bet nerakstīju, jo nebija bilžu.
Par savām iepriekšējām grāmatām esmu teikusi, ka tās nav izaugušas no personīgu attiecību stāsta, bet darba gaitā tu pietuvinies un iemīli. Šeit otrādi – visu laiku bija jāmēģina saglabāt distanci. Nevis lai speciāli kaut ko slēptu, bet tāpēc, ka primāri gribēju pastāstīt stāstu par lielu un būtisku personību Latvijas teātrī un kino. Astrīdas Kairišas izcili nospēlētās lielās lomas un kalpošana teātrim mūža garumā pelnījusi profesionālu vērtējumu vai varbūt vēstījumu par to, kāds ir mākslinieka mūžs. Tur, kur vajag, ir arī privātais, bet mēģināju tam neļaut iet pa priekšu.
Kādi ir tavi iekšējie kritēriji, pieskaroties cilvēka privātajai dzīvei, kas Astrīdai Kairišai ir bijusi gana smaga un sarežģīta?
Es centos rakstīt tik daudz, cik tas tiešā veidā skar to, kādas lomas ir spēlētas uz skatuves un kino – kādi bijuši šo varoņu raksturi un likteņi. Vienmēr tiek runāts, cik brīnišķīga lieta ir iztēle. Es tomēr domāju, ka iztēle aktiera darbā iet roku rokā ar dzīves pieredzi. Un tad nākas pieskarties arī kaut kam personiskam, darot to ar cieņu un pietāti.
Kinoproves Irinas lomai filmā Šauj manā vietā, 1970. Foto – no grāmatas Kafija un cigaretes. Astrīda
Kāda ir radinieku loma šādā gadījumā? Cik lielā mērā viņus iesaistīji un informēji, rakstot par jūtīgiem ģimenes iekšējiem konfliktiem. Vai tas, pēc tavām domām, ir jādara?
Nē. Manuskriptu iedevu izlasīt Edmundam Freibergam un Lolitai Caukai, jo viņi bija Astrīdai tuvi cilvēki un pazīst arī mani. Domāju, ka pagaidām visās grāmatās man ir izdevies sabalansēt ētiku un patiesību arī jūtīgos jautājumos. Es atbildu par tiem vārdiem, kurus rakstu. Mans mērķis ir rakstīt tā, lai es varētu naktīs gulēt un lai grāmatu varoņi sapņos nenāktu mani rāt. Tālāk jau katrs pa savam interpretēs un uztvers. Man ir savs kompass, pēc kura vadīties, – nevis ko citi teiks, bet ko es pati teikšu.
Šajā grāmatā salīdzinoši maz intervē Astrīdas Kairišas laikabiedrus. Kāpēc šāda izvēle?
Esmu runājusi ar diezgan daudz cilvēkiem. Taču, kad es pie viņiem gāju, jau zināju, kāda ir mana iecere. Visas sarunas ir atšifrētas, bet es sarunu biedrus uzreiz brīdināju, ka šī nav grāmata, kuru esmu iecerējusi tādā veidā – par šo izrādi Ģirts Jakovļevs domā to, Uldis Dumpis – to, Edmunds Freibergs – to. Turklāt tas ir tik pārbaudīts paņēmiens. Es gribēju pārbaudīt vēl citu veidu, kā rakstīt. Finālā kā citāti no intervijām ir pāris teikumu, toties gana plaši citēts Astrīdas stāstītais.
Vai rakstīšanas gaitā Astrīda Kairiša tevi pārsteidza ar kaut ko?
Jā un nē. Te ir brīdis pateikt publisku paldies mākslas zinātniecei Ievai Kalniņai. Ja viņa man nebūtu uzticējusi Visvalža Ziediņa dienasgrāmatas, Liepājas periods, īpaši tāpēc, ka tas ir tik sens, būtu daudz skopāks, varbūt var teikt – garlaicīgāks, pārstāstot jau dzirdētas leģendas. Nostāsti ir skaista lieta, bet pavisam kas cits – redzēt konkrēta cilvēka gaitas fiksētas dienasgrāmatā. Tas ir autentisks materiāls. Man mājās bija grāmata par Visvaldi Ziediņu, un no tās jau zināju, ka viņš 60. gadu sākumā draudzējās ar teātra jaunajām aktrisēm jeb, kā viņš dēvēja, "superīšiem". Pārlasot vēlreiz šīs epizodes un redzot, ka tie ir ieraksti no dienasgrāmatām, man pašai ienāca prātā – hm, bet kas tad ir vēl citās lapaspusēs? Jautāju Ievai, un viņa saprata, kāpēc es to daru. Ziediņa dienasgrāmatas man spilgti ļāva iztēloties posmu, kas ir ierunāts un it kā labi zināms. Parādījās daudzas nezināmas lietas.
Tu grāmatā uzrādi interesantu epizodi Astrīdas Kairišas dzīvē: par viņas pārnākšanu no Liepājas teātra uz Nacionālo jeb tobrīd Drāmas teātri pastāv vairākas pretrunīgas versijas. Noslēpumu pastiprina arī viņas pašas rakstītā vēstule Alfredam Jaunušanam, ka viņa vēlas satikties un aprunāties. Pati Astrīda Kairiša šādas vēstules esamību vēlāk jūsu sarunā noliedz. Kāpēc, pēc tavām domām?
Varbūt viņai likās, ka pēc visa tā, ko viņa ir darījusi Nacionālajā teātrī, tas viņu pazemina, ka viņa pati meklējusi iespēju? Nezinu, vai šis ir tas gadījums, bet arī mums pašām par 30 gadu seniem un vēl senākiem notikumiem ir pašām sev nostiprināta versija. Atmiņa dara viltīgas lietas. Šo vēstulīti esmu turējusi pati savās rokās Jaunušana dzīvoklī.
Tu spilgti uzbur Astrīdas Kairišas sarežģīto profesionālās karjeras sākumu. Nākamo Nacionālā teātra dīvu, kuru cienīja kritiķi un mīlēja tauta, Eduards Smiļģis negribēja laist pāri pat teātra pasaules slieksnim ar savu verdiktu, ka te nu nekāda aktrise nebūs. Arī Irmgardes Mitrēvices periods Liepājā jaunajai aktrisei nav pārāk iedrošinošs. Cik auglīgi vai bīstami ir šādi kategoriski paziņojumi jauna mākslinieka pašapziņai šodienas realitātē? Kā redzams, arī meistari var liktenīgi aloties.
Tas nav mainījies. Varbūt drīzāk ir mainījusies jaunu cilvēku pašapziņa, bet man liekas, ka liela pašapziņa ne vienmēr norāda uz tikpat liela talanta klātbūtni. Tur tiešas saiknes nav. Ja tu jūti sevī aicinājumu, talantīgam māksliniekam arī šodien pie pirmajām aizvērtajām durvīm nevajadzētu apstāties, jo ceļu ir daudz. Turklāt mūsdienu teātra sistēma ļoti atšķiras no tās, kāda bija Kairišas laikā. Tad bija tikai valsts teātri, tagad ir arī dažādas neatkarīgās skatuves. Vismaz vienu ceļa posmu, kamēr neesi atbildīgs par bērniem vai ģimeni, tomēr katram ir ļauts darīt visu, lai pierādītu, ka tu drīksti atrasties mākslā. Jebkurā jomā. No vienas puses, mēs paši kultivējam priekšstatu, ka esam nedraudzīgi un neiejūtīgi – otrs latvietis labākais ēdiens –, bet realitātē tā īsti nav. Ir daudz pretimnākošu, palīdzīgu un koleģiālu cilvēku. Un ir maz situāciju, kurās es varētu iedomāties, ka speciāli kāds kādam deguna priekšā ir cirtis ciet durvis.
Tava grāmata liecina, ka īpašu, racionāli grūti izskaidrojamu ģenialitātes uzliesmojumu Astrīda Kairiša piedzīvojusi Spīdolas lomā. Kuras lomas tu visvairāk būtu gribējusi redzēt savām acīm?
Noteikti viņas Spānijas Isabellu. Arī Liliomu un Astrīdas Kairišas Jūliju. Audioversijā šīs lomas esmu noklausījusies daudzas reizes. Arī izrādi Zemes un saules vārdā ar Astrīdas Žanetes un Ģirta Jakovļeva Horijas mīlas stāstu. Tās ir centrālās lomas viņas spēka gadu periodā, kuras es ļoti būtu vēlējusies redzēt savām acīm.
Vai tevi nodarbināja jautājums par grāmatas mērķauditoriju? Vai grāmata vairāk ir taviem kolēģiem teātra zinātniekiem, laikabiedriem, Astrīdas Kairišas talanta cienītājiem, kas redzējuši viņu teātrī un kino, vai, pēc tavām domām, tā varētu ievilkt arī tos, kuriem Astrīdas Kairišas vārds vairs neko daudz neizsaka? Kā redzējām TV erudīcijas spēlē V.I.P. – Kārļa Sebra vārds, piemēram, jaunajiem cilvēkiem jau ir svešvārds.
Es domāju, ka viņi nezina arī Astrīdu Kairišu. Negribu viņus speciāli attaisnot, bet mēs visi telefona iespaidā vārdus un uzvārdus atceramies trīsreiz sliktāk nekā agrāk. Nav pat runa par māksliniekiem. Mēs principā neatceramies, jo mums viss ir uzrakstīts priekšā. Turklāt mēs nezinām, varbūt šie jaunieši, kuri nezināja Kārli Sebri, var nosaukt pilnīgi visus pašreizējos Dailes teātra aktierus. Jo viņi dzīvo un strādā tagad.
Neticami ir tikai tas, cik ārkārtīgi ātri izdzēšas pēdas... Tieši tāpēc tava grāmata kā vienas personības un arī konkrēta laika, dzīvesstila un vērtību liecība ir ļoti nozīmīga.
Tiem cilvēkiem, kas mācās par teātri un grib strādāt teātrī, ir atsevišķas virsotnes, kuru vairs nav, bet kuru vārdus vajadzētu zināt, bet ārpus teātra cunftes – protams, ir jauki, ja zina vēsturi, bet pieņemu, ka ir virkne cilvēku, kuri nezina, kā sauc viņu vecvectētiņu. Ja tu jautā par grāmatas mērķauditoriju, primāri tā, protams, ir tiem, kuri Astrīdu Kairišu ir redzējuši gan uz skatuves, gan filmās un kuriem tas kaut ko izsaka. Ja ir īpaša interese par teātra mākslu un aizgājušo laiku, domāju, ka grāmatā nedaudz to teātra garšu var sajust. Tas ir līdzīgi kā ar izrādi – tu jau nevari uztaisīt visiem, tu vienkārši raksti savējiem. Ja kādam vēl patīk – ļoti labi.
Vai jau tagad – samērā īsu laiku pēc Astrīdas Kairišas aiziešanas – uzdūries kam tādam, ko vairs nebija iespējams līdz galam izpētīt, kam vairs neizdevās tikt klāt?
Paldies, ka eksistē radioteātris, bet arī tur nav viss. Izrāžu videoierakstu praktiski nav, un tas ir ļoti bēdīgi, jo televīzija tajā laikā jau eksistēja. Būtu labi, ja vairāk būtu bijis tiešo liecību, proti, iespēju redzēt kaut vai ierakstus. Otra lieta, kas apgrūtināja un par ko Astrīda pati bija parūpējusies, – viņa tiešām neglabāja lugu eksemplārus. Tā bija vienīgā lieta, kas mani pārsteidza. Tas pats Uguns un nakts eksemplārs. Tāda nav. Turklāt tas nav stāsts par dzīvokļa maiņu mūža nogalē. Kādā brīdī viņa bija pieņēmusi lēmumu un eksemplārus izmetusi.
Vai viņa negribēja, ka kāds lasa viņas piezīmes, vai pati neuzskatīja par glabāšanas vērtu?
Domāju, ka viņa neslīka sentimentā par to, kas ir aizgājis un nospēlēts. Tu tāpat to glabā sevī, un tev nevajag rakstiskas liecības. Man nav cita skaidrojuma. Būtu kaut vai viens bijis... Par to man ir žēl un sāpēja sirds.
Ar Ģirtu Jakovļevu un Uldi Dumpi filmas Pūt, vējiņi! uzņemšanas atpūtas pauzē, 1973. Foto – no grāmatas Kafija un cigaretes. Astrīda
Grāmatā ir vieta, kur Uldis Dumpis atbild uz jautājumu, kas ir unikālais Astrīdā Kairišā. Vēlētos šo jautājumu pāradresēt tev pašai, lai gan, protams, visa grāmata ir atbilde uz to. Un tomēr.
Man pat liekas, Ģirts [Jakovļevs] to pateica precīzāk. Tas ir kaut kas no vecākiem mantots, ko varētu saukt par toleranci pret otra cilvēka pašvērtību un esamību. Astrīda tiešām spēja sarunāties, sākot ar teātra sargu, apkopēju un garderobistu kā ar līdzvērtīgiem. Tas nenozīmē, ka viņa ļoti daudz runāja vai pavadīja daudz laika neskaitāmās sarunās, bet viņas prasme ieklausīties un uzklausīt bija īpaša.
Negaidīti rotaļīgs salīdzinājumā ar teksta nopietnību ir grāmatas nosaukums Kafija un cigaretes. Astrīda. Kāpēc atsauce uz Džima Džārmuša filmu šķita piemērota atslēga Astrīdas Kairišas portretgrāmatai?
Šī ideja atnāca tāpat kā forma. Man bija svarīgi paturēt prātā, ka Laura Ezera sonātē nav viens pret viens Astrīda Kairiša. Viņa ir dzīvs cilvēks. Par Astrīdas portretu 100 izcili Latvijas aktieri no Lolitas Caukas biju saņēmusi vērtējumu – nu, tev tomēr nav izdevies piekļūt viņai klāt. Tas, protams, man trāpīja. Tu jau gribi kaut cik pietuvoties būtībai. Līdzībās runājot – kalponīte Jūlija nevarētu nospēlēt ne Spānijas Isabellu, ne Spīdolu… Tad es domāju, ar ko lietišķu un taustāmu viņa asociējas tiem, kas viņu tuvāk pazīst. Nu tieši tā – kafija un cigaretes! Teātrī Astrīda vienmēr bija sastopama smēķētavā, cigaretes bezmaz līdz pēdējam, daudz reižu dienā stipra kafija. Ne jau velti es viņas abas ar Lolitu aizvilku uz šo Džārmuša filmu Kinogalerijā, un abas atzina, ka filma ir izcila. Pēkšņi sapratu – bet tas ir nosaukums! Nevis Ezera sonāte, Laura ezera krastā vai Ezers un Astrīda, es jokoju, protams, bet Kafija un cigaretes. Tas ir ļoti precīzi, un tas ir par viņu.