"Patlaban esmu uzrunājis jau ap astoņdesmit komponistu, taču viņu skaits varētu izaugt līdz simt." Tik vērienīgu koncertciklu Latvijas komponisti Latvijas simtgadei, kura gaitā trīs gados izskanēs vismaz septiņdesmit autoru jaundarbu par uguni, ūdeni, zemi (Tēvzemi), debesīm un mīlestību, diriģents Māris Sirmais iesācis kopā ar Valsts akadēmisko kori Latvija. Gatavojoties Latvijas simtgades svinībām, starptautiski slavenais profesionālais koris kļuvis par radošo laboratoriju nolūkā atsvaidzināt Latvijas koru mūzikas repertuāru. Pirmais koncerts notika jau 11. decembrī Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē. Tajā skanēja Paula Dambja, Andra Dzenīša, Ilzes Arnes, Raimonda Paula, Kārļa Lāča, Gundegas Šmites, Lauras Jēkabsones, Imanta Zemzara, Georga Pelēča, Anitras Tumševicas, Andreja Selicka, Aivara Kalēja, Anša Saukas, Andra Kontauta un Emīla Rusova kompozīcijas.
Piecu koncertu ciklu iecerēts īstenot trīs gados. Katrā koncertā skanēs vismaz 14 jauni skaņdarbi, kurus vērtēt Māris Sirmais pieaicinājis ap piecdesmit pašdarbības jaukto koru diriģentus, lai atlasītu labākās divdesmit dziesmas. Tās tiks atskaņotas grandiozā projekta noslēgumā – Dižkoncertā 2018. gada 4. maijā, kurā korim Latvija piepulcēsies vairāki desmiti ievērojamāko Latvijas amatierkoru. "Es šo radošo laboratoriju esmu aizsācis, jo a cappella kormūzikas repertuārs Latvijā lielā mērā ir izsmelts. Mūsu mērķis ir radīt jaunu repertuāru mūsu pašdarbības jaukto koru kolektīviem un arī latviešu kora mūzikas popularizēšanai ārpus Latvijas. Tā būs dāvana visiem," saka Māris Sirmais.
Jāsecina, tev vēl aizvien patīk vēriens – Latvija pasaulei?
Ideja sēž manā apziņā, kopš darbojos Dziesmu svētku lielajā padomē. Tolaik Nacionālā kultūras centra vadītāja vēl bija mūsu pašreizējā kultūras ministre Dace Melbārde. Gatavojoties iepriekšējiem Dziesmu svētkiem (2013. gadā), viņa daudzas reizes jau bija ieminējusies, ka pienāks 2018. gads. Jau tad visas domas virzījās uz Latvijas simtgadi, apzinoties, ka tad arī notiks nākamie Dziesmu svētki. Šī sakritība ir vēsturiska un ļoti būtiska.
Ko mēs ar Valsts akadēmisko kori Latvija un visiem Latvijas komponistiem (ne tikai tiem, kuri te dzīvo) varētu dāvināt Latvijas simtgadei? Mūsu tautas mūzikā sakņotās koru kultūras tradīcijas bijušas galvas tiesu pārākas nekā citām Eiropas nācijām, kas pēc Otrā pasaules kara bijušas spiestas dzīvot ne tās labākās savas vēstures pieredzes ēnā. Latvijā (un tas izriet no mūsu vēsturiskajām likstām) kora mūzikas fenomens, kora dziesma (gan klasiskā, gan jaunā) vijusies cauri visam, viešot ticību un atmiņas saglabāšanu. Tautasdziesmu dziedāšana, manuprāt, ir viens no retajiem veidiem, kā varam apliecināt savu valodu, kultūru un sevi kā tautu. Es visu tik gari stāstu, lai uzsvērtu, ka tā ir ļoti liela kultūras bagāža tik mazai nācijai. Aizbraucot uz jebkuru lielu pasaules simpoziju vai kādu citu notikumu, kas saistīts ar vokālo mākslu, es redzu, ka arī tur kori izpilda tos latviešu komponistu darbus, kurus esmu savulaik pasūtījis korim Latvija vai korim Kamēr…. Jau vesela plejāde. Pēteris Vasks sākumā bija vienīgais starptautiski pazīstamais latviešu akadēmiskās mūzikas autors, bet vēlāk jau seko cits pēc cita: kora mūzikā Ēriks Ešenvalds un Rihards Dubra, jauna līmeņa kompozīcijas veido arī jaunie, kā Jēkabs Jančevskis un Evija Skuķe, kuri saprot drēbi un zina kora dziedāšanas vērtību.
Tātad labu kordziesmu netrūkst. Kāpēc saki, ka repertuārs ir izsmelts?
It kā mums materiāls ir, bet gribas dzīvot rītdienai, nākotnei, attīstībā. Veidot jaunas programmas un veicināt jaunu skaņdarbu tapšanu. Gatavojoties šim projektam, viens no ļoti lieliem stimuliem man personīgi ir aktivitātes, kas Latvijā pēdējos gados bijušas ļoti izteiktas dejotājiem. Man liekas, koru kustībā ir dominējis ļoti spēcīgs Dziesmu svētku kods, tradīcija, uzdevums turpināt vēsturisko mantojumu. Protams, ir bijuši jauni mēģinājumi, bet tie ir bijuši gan veiksmīgi, gan arī ne tik veiksmīgi, kā iznāca 2013. gada Dziesmu svētku jaundarbiem. Manuprāt, kori kopumā vairāk sevi ir apliecinājuši kā indivīds, katrs atsevišķi veidojuši interesantas programmas, bet kopīgais bijis saistīts ar Dziesmu svētku procesu. Savukārt dejotāji vienmēr ir uzdrošinājušies spert tādu soli, kas radošuma, atbildības un arī novatorisma ziņā ir laikmetīgāks un interesantāks. Par to varējām spilgti pārliecināties lieluzvedumā Lec, saulīte! Mežaparka estrādē 2014. gada vasaras saulgriežos: labākie Latvijas dejotāji apvienojās iespaidīgā uzvedumā, kurā bija vismaz trīsdesmit deju. Tas bija it kā ārpus Deju svētku obligātajiem uzstādījumiem, kur jāsaglabā pamatvērtības. Protams, arī jaunais tiek veidots uz tradīciju pamata, tomēr neatkarība un drosme ir daudz lielāka nekā konservatīvā pasākumā.
Arī kori ir meklējuši, piemēram, 2003. gadā Dziesmu svētkos bija jauniešu koru koncerts Skonto stadionā, kurā tika izdziedāta mūsu popmūzikas vēsture.
Tā bija zināma alternatīva lielajiem Dziesmu svētkiem. Daudziem tas izraisīja snobiskas pārdomas, bet ļoti daudzi dalībnieki atzina, ka tas viņiem bijis spilgtākais notikums visā svētku nedēļā. Noslēgumkoncerts, kas izvērtās pārmērīgi garš, pat licies emocionāli bālāks. Man personīgi spilgtākie iespaidi bija saistīti ar togad pirmo reizi Dziesmu svētku pēcpadomju periodā atjaunoto Garīgās mūzikas koncertu, kam Rihards Dubra sakomponēja slaveno Te Deum visiem koru tipiem. Tā bija pirmā reize, kad labākie Latvijas kori varēja izjust milzīgo prieku dziedāt kopkorī un izbaudīt kvalitāti.
Dejotāji nekad nav kautrējušies savus kolektīvus sakārtot mākslinieciskajos līmeņos, bet koru kustībā valda padomisks princips, ka viss jādara kopā. Ja nevari izdarīt, tevi kaunina. Vai arī otrādi – tas, kurš nevar, sāk kaunināt māksliniecisko vadītāju un teikt: tu mūs gribi nogalināt, jo liec dziedāt to, ko mēs fiziski nevaram! Skaidrs, ka pagastā, kur ir maz iedzīvotāju un dzied tikai trīs vīri, nevar būt četrbalsīgs vīru koris. Tāpēc kvalitātes kategorijas ir nepieciešamas. Es to deklarēju ļoti skaidri, kad biju 2008. gada Dziesmu svētku mākslinieciskais vadītājs. Bija arī tādi, kas nekādi nevarēja to sagremot un pieņemt. Tā bija pirmā reize, kad repertuārā bija dažas dziesmas, kuras toreiz dziedāja tikai A kategorijas kori. Tie, kas tiešām to var, bez papildspēkiem. Priecājos, ka nākamajos, Latvijas simtgades Dziesmu svētkos diriģents Mārtiņš Klišāns un režisors Uģis Brikmanis pie šī modeļa ir atgriezušies un koriem ir divu repertuāru piedāvājums.
Šī gan ir mūžīgā dilemma – kvalitātes latiņas celšana vai zaļā gaisma visiem?
Ja visiem uzspiedīsim pielīdzināties vājākajam galam, zaudēsim jebkādu progresu, attīstību. Protams, var teikt: tad ejiet un taisiet savu koncertu un tur dziediet savas grūtās dziesmas, bet mums Dziesmu svētku estrādē lieciet svētu mieru! Bet es domāju, ka tas ir rezumē, kurā gribētos dzirdēt ne tikai to, ko spēj nevarīgākais gals, bet arī ko var izdarīt spēcīgākie. Raudzīties nākotnē, nevis tikai uz pagātnes atraugām un nevarēšanu. Nu tad vismaz būs dažas dziesmas spēcīgākajiem. Mūsu Latvijas simtgadei veltītajā ciklā komponistiem nav mērķa veidot masu dziesmas. Mērķis ir uzrakstīt skaņdarbu, kurā koris un viņš kā komponists šajās četrās minūtēs var uzplaukt. Dziedās labākie kori, bet domāju, ka tā būs dāvana visiem. Jau pirmā koncerta programmā redzu atsevišķus darbus, kuri būs pa spēkam arī pagasta korim.
Komponistu savienības mājaslapā uzskaitīti 82 komponisti. Pilnīgi visi raksta Latvijas simtgadei?!
Mana doma bija uzrunāt autorus, kuri vispār ir rakstījuši vokālo mūziku Latvijā. Spektrs ir neiedomājami plašs. Šobrīd ir jau astoņdesmit autoru, un izskatās, ka viņu skaits vēl pieaugs, jo ir arī latviešu komponisti, kuri nedzīvo Latvijā, ir dzimuši ārzemēs vai uzreiz pēc Otrā pasaules kara dažu mēnešu vecumā devušies trimdas gaitās. Piemēram, Imants Ramiņš, atzīts komponists Kanādā. Būtu skaisti, ja simtgadē būtu arī simts komponistu. Fantastiski, ka tādi ir pat Valsts akadēmiskajā korī Latvija! Šodien man vienu dziesmu atnesa kora Latvija dziedātāja. Viņa jau pirms tam bija ieminējusies, ka komponē un būtu ļoti priecīga, ja programmā tiktu iekļauta arī viņas dziesma. Ar savu talantu, pieredzi un izglītību viņa radījusi darbu, kas, iespējams, būs pat vērtīgāks un paliekošāks par dažu labu akadēmiski pārbriedušu veikumu.
Pirmā koncerta autoru vidū līdzās pazīstamajiem komponistiem ir mūsu kora ilggadējais dziedātājs un vokālais pedagogs Ansis Sauka, kuram vokālās mūzikas sacerēšana ir mūža sirdslieta, diriģents Andris Kontauts, kurš Liepājā vada mūzikas skolas kori. Jauns vārds ir Emīls Rusovs. Viņš ilgi bijis kora Balsis dziedātājs un rakstījis tam aranžējumus. Jau ienākas nākamā skaņdarbu porcija, kuru dziedāsim 8. martā.
Kāpēc uzmanības fokusā ir dabas stihijas?
Tā nav nejaušība, ka viss piecu koncertu cikls balstīts piecās stihijās – dabas pamatvērtībās, bez kurām nevaram iedomāties ne pasaules uzbūvi, ne savu dzīvi, ne domāšanu. Vienīgi gaisu nomainīju pret debesīm, un piektā ir mīlestība. Sākumā domāju katru koncertu veltīt vienai no tēmām, taču drīz sapratu, ka vēlos komponistiem dot absolūtu brīvību. Ja viņi mīl – lai viņi mīl savā mūzikā, ja nīst – lai nīst, ja deg – lai deg. Ja viņiem ir vējš galvā – lai tas pūš debesīs. Lai viņi dara, kā grib. Tikai visu laiku atgādinu: atcerieties, ka tā ir jūsu dāvana Latvijas simtgadei!
Cikls būs arī veltījums latviešu valodai?
Valoda var būt kaut vai esperanto. Ja teksts būs angliski, valodas dēļ šis darbs dzīvos daudz ilgāku un ģeogrāfiski plašāku mūžu. Bet no paša pieredzes, strādājot pasaulē, zinu arī to, ka, piemēram, ASV, ir kori, kuri labprātāk izvēlas tieši latvisko versiju. Viņi saka: latviešu valoda skan tik skaisti, nevajag mums angļu valodu! Tie ir augstākā līmeņa izpildītāji, kuri novērtē smalkās nianses, ķer eksotiku. Nav nejaušība, ka komponistiem lūdzu rakstīt četras piecas minūtes ilgus darbus. Tas ir ideālais, vispieprasītākais skaņdarbu ilgums augstākā līmeņa pasaules mūzikas simpozijos, festivālos un konkursos, un mans mērķis ir dāvināt jaunos opusus arī visai pasaulei – dziediet latviešu mūziku!
Kāpēc pieņem tikai a cappella darbus?
Tāpēc, ka tā ir mūsu pamatvērtība. A capella dziedājums uzliek zināmu profesionalitātes slogu un ir nopietns varēšanas pārbaudījums. Protams, ja aptaujāsim cilvēkus masveidā, vienmēr uz urrā aiziet dziesmas ar pavadījumu. Ir ļoti reti izņēmumi. Gadījies pat, ka Jāzepa Vītola Gaismas pils, ko visos Dziesmu svētkos uzskatām par programmas zelta kroni, ir bijis kritiens atpakaļ no koncerta dramaturģiskā izkārtojuma vai izpildījuma viedokļa. 2008. gadā man bija apsēsts mērķis, lai Gaismas pils būtu kulminācija. Manuprāt, tas izdevās – ar Imantu Kokaru kā galveno stūrmani. Toreiz kļuva tumšs, un mirdzošajam kopkorim publika atbildēja ar mobilajiem telefoniem.
Latvijas simtgadē vajag mudināt radīt patriotiskas dziesmas?
Es ārkārtīgi baidos no banāla plakātisma. Man liekas, ka, dziedot par jūru vai debesīm, mīlestība plūst daudz patiesāk, nekā pompozā marša ritmā slavinot Latvijas valsti. Tas ir daudz īstāk, cilvēciski tuvāk un saprotamāk. Kurā brīdī tu vari ieaudzināt patriotismu? Tam vienkārši jābūt visapkārt – sajūtai, ka esi piederīgs šai valstij, tautai, valodai, kultūrai. Tam jānotiek nevis caur uzspiestu patriotismu, bet organiski, dabiski.
Tavuprāt, ar to mums šodien viss kārtībā?
Tas laiks un magnēts, kas mūs saliedēja kopā Baltijas ceļā, ir neatkārtojams. Bet vai šodienas cilvēkos patriotisma ir mazāk? Es baidos to apgalvot. Vienmēr, kad pienāk valsts svētki, 11. un 18. novembris, es redzu, ka cilvēki ir spējīgi šajos brīžos atlikt ikdienas rūpes un iet uz Daugavmalu, lai būtu valsts solidāros brīžos kopā. Nenoliegšu, ka latvietim vajag spīta sajūtu. Ja kaut vai drusciņ jūtam bīstamības ēnu aiz muguras, spīts mūsos atjaunojas. Bet, ja sākam dzīvot ar komfortu, katrs ieslīgstam savā klubkrēslā un atslābstam, kļūstam apātiski un vienaldzīgi. Es nekrītu panikā, jo redzu, ka dažkārt esmu pat lojālāks par jauniešiem, kuri barikādes nav piedzīvojuši, bet ir noskaņoti ļoti patriotiski.
Esi samierinājies, ka Latvijas simtgades Dziesmu svētku noslēgumkoncerta koncepciju konkursā uzvarēja citas idejas?
Esmu izgājis cauri visam šim tunelim, ritenim. Ar visām emocijām, kuru sekas jūtu līdz šai dienai. Protams, arī ar sāpēm, pārdzīvojumiem un negācijām, ar ko jārēķinās vienmēr, ja iesaistīti cilvēku tūkstoši. Man pašam pat īsti nebūtu drosmes pieteikt savu kandidatūru, taču mans kursabiedrs, komponists Juris Vaivods, pilnīgi nejauši uzzinājis par koncepciju konkursu, neatlaidās: tev noteikti jāpiedalās! Atvairījos, ka man jau pietiek, divreiz vienā upē neiekāpsi. Bet viņš mani pārliecināja. Juris teica, ka 2008. gada Dziesmu svētkus uzskata par etalonu, Dziesmu svētku lielāko piedzīvojumu savā pieredzē. Piekritu, ja arī Juris piebiedrotos ar savu erudīciju un redzējumu. Mūs vieno arī latgaliskais gars. Mūsu komandā bija arī scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis un režisore Laura Groza- Ķibere. Pats svarīgākais ir repertuārs, programma, kuru dzied. Vēl mums likās svarīgi, lai cilvēkus katru rītu mēģinājumos estrādē sagaidītu pozitīvi starojoša, iedvesmojoša, uzrunājoša personība – Renārs Kaupers. Nevis kā izpildītājs vai autors, bet tieši kā iedvesmotājs, personība, namatēvs. Mežaparka sagaidītājs un pavadītājs.
Diemžēl netikām tālāk par pirmo kārtu un tā arī nenonācām līdz savas koncepcijas aizstāvēšanai. Bet viss notika tā, kā bija jānotiek. Tagad nākam ar brīnišķīgu jaunu piedāvājumu Latvijas simtgadē. Ar pilnīgi jaunu repertuāru un kori Latvija kā radošo laboratoriju. Tad mēs visu to izsijāsim, un diriģenti varēs izvēlēties – ko gribēs un ja gribēs. Noteikti būs arī izcilas pērles, kuras paliks tikai profesionālo koru līmenī, un mēs paši tās labprāt vedīsim un rādīsim pasaulē.
Kur mūsu laikā redzi Dziesmu svētku fenomena jēgu? Vai to nākotne ir apdraudēta?
Man nav skaidras atbildes. Vienu brīdi liekas: viss brūk – gan diriģentu profesijas prestižs, gan motivācija dziedāt korī, gan koru varēšana. Objektīvie apstākļi – tas, ka daudzi Latvijas cilvēki brauc projām un nācija izšķīst. Zemais skolotāju darba atalgojums, drīzāk – viņu darba nenovērtēšana. Tas, ka, kopš izglītības ministrs bija Piebalgs, skolās dziedāšana vairs nav obligāts priekšmets un koru pastāvēšana skolās ir atkarīga tikai no skolas vadības labvēlības. Bet viņš var pateikt: mani tas absolūti neinteresē, lai iegūtu labu izglītību, vajag mācīties tikai eksaktos priekšmetus. Redzu arī, ka vidusskolu jaukto koru paliek arvien mazāk. Ņemot vērā visus šos apstākļus, visam vajadzētu būt izcili slikti. Bet tajā pašā laikā notiek brīnums, saņemšanās. Mūsu gēnos vēl arvien notiek kaut kas tāds, kas mūs uzrunā, un mēs sapurināmies, savācamies, un atkal notiek. Man te pūš visu laiku mugurā, neticības ēna velkas līdzi: kurā brīdī tas viss plīsīs, neizturēs? Varbūt visu laiku spēlējamies uz naža asmens? Es nezinu. Bet notiek, un dzied! Un jauniešiem tas patīk, viņi to dara ar aizrautību, acis mirdz. Augsta līmeņa amatpersonas pasaka – gājiens ir atcelts, bet gājiens tomēr ir! Mūsos vēl dzīvo spīts, un, paldies Dievam, tā vēl ir dzīva, un neesam paklausīgi, nopaijāti jēriņi.
Bet, ja runājam par to, kas noticis pēdējā laikā, – leģendārā Aināra Šlesera iecere Dziesmu svētkus pārvērst par biznesa plānu un rīkot katru gadu gandrīz ir piepildījusies. Kaut kas Dziesmu svētkiem līdzīgs tiešām notiek gandrīz katru gadu dažādās mērcēs, sākot ar Rīgas jubileju atzīmēšanu un beidzot ar visādām koru olimpiādēm un Ziemeļvalstu Dziesmu svētkiem. Es personīgi nedomāju, ka tas ir labi. Uzskatu: kas par daudz, tas par skādi. Man gribas aiziet uz Mežaparku tad, kad ir jāaiziet, – vienreiz piecos gados. Vēl pa vidu ir Skolēnu dziesmu svētki, un, manuprāt, ar to pietiek, jo dziedātāji estrādē ir vieni un tie paši. Nevajag notrulināt šo ideju, nevajag to pārvērst par komerciālu triku, ko katrreiz kā pastkartīti izvilksim ārā: paskatieties, cik mēs brīnišķīgi dzīvojam! Fenomenālais neatkarīgi no visa ir tas, ka īstajos, lielajos vai skolēnu Dziesmu svētkos biļetes ir izpārdotas vienā momentā, bet, kad ir alternatīvie blakussvētki, parasti puse no biļetēm nav pārdota, jo publikas interese nav diži liela un vairāk ir apmeklētāju ar ielūgumiem. Sabiedrība izsijā pati.
Kā dzīvot laikā, kad pasaule kļūst arvien nemierīgāka?
Tikko diriģējot Norvēģijā, Stavangerē, pārdomāju, kā būtu, ja arī Latvija būtu tik ļoti ekonomiski attīstījusies? Nekad nav ļaunuma bez labuma un labuma bez ļaunuma. Cik labi, ka esam tādi, kādi esam, – ar visām mūsu pozitīvajām un negatīvajām īpašībām. Ar savu pieticību un ne to labklājību, ar kādu lepojas Eiropas lielvalstis. Tā mēs vairāk pasargāsim paši sevi, arī bēgļu mērķis nav nonākt Latvijā. Tā ir arī mana atbilde pašam sev, kas man ir svarīgs. Sākot ar Ukrainu un beidzot ar teroraktiem Parīzē, man šķiet neticami, ka kaut kas tāds mūsu pasaulē var notikt. Tajā pašā laikā varu teikt: paldies Dievam, ka esmu dzimis un dzīvoju šeit, Latvijā. Tas ir vēl viens aspekts, kas man liek tik ļoti mīlēt Latviju.