Latvijas Dizaina gada balvu kategorijā Komunikācija jūnija sākumā ieguva dizainere Rūta Jumīte par grafikas identitāti jauniešu bezpeļņas organizācijai Young Folks. Identitāte veidota kā spilgta, vizuāla valoda, kuru var lietot un attīstīt pēc saviem ieskatiem un vajadzībām paši organizācijas jaunieši. Rūta Jumīte ir studējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Funkcionālā dizaina nodaļā un absolvējusi Ālto Universitātes maģistrantūras programmu Radošā ilgtspēja/Creative Sustainability Helsinkos. Pašlaik viņa turpina strādāt universitātes pētniecības grupā Food Futures. Rūtas pamanāmāko darbu vidū ir grafikas identitāte 59. Venēcijas mākslas biennāles Latvijas paviljonam un Rīgas vasaras kultūras programmas identitāte 2021. gadā.
Tu šobrīd vadi dizaina vasaras skolu Dizaina aktīvisms. Intervences ekosociāliem izaicinājumiem Latvijas Mākslas akadēmijā. Šīs skolas fokusā ir dizaina aktīvisms. Pasaules kontekstā starp pamanāmākajiem aktīvistiem ir Itālijas dizaina kolektīvs FormaFantasma, kura izstādē Cambio galerijā Serpentine Londonā bija pētījumi par kokmateriālu un tā iegūšanas veidiem, uzsvaru liekot uz ētisko pusi. Pastāsti, kā vasaras skolā ienāk dizaina aktīvisms.
Dizaina izglītība un konteksts, kurā mēs radām dizainu, man šķiet ārkārtīgi būtiski. Mani mazāk interesē dizains, kas palīdz pārdot produktus un risināt ikdienišķas problēmas, bet vairāk nodarbina dizains kā nozīmīgu pārmaiņu veicinātājs. Ja raugāmies plašāk uz laiku, kurā cilvēks dzīvo, man šķiet nozīmīgi ņemt vērā klimata un bioloģiskās daudzveidības krīzi. Runājot par ilgtspēju un dizaina kultūru, svarīgi ir saprast, kāda ir tā pārliecība vai paradigma, kuras ietvaros dizains tiek radīts. Ja tā ir pārliecība, ka daba ir neizsmeļams resurss, rezultāts būs atšķirīgs no tā, kas tiek radīts ar uzskatu, ka esam atkarīgi no dabas, esam tās sastāvdaļa, savstarpēji saistītas vienības.
Dizaina vasaras skolā, ko es organizēju kopā ar izglītības kuratori Ievu Laubi, papildu zināšanas ienes dažādi uzaicinātie speciālisti. Viena no tiem ir Emīlija Veselova no Ālto Universitātes Somijā. Viņa pēta, kā dizainēt vidi ekosistēmām, kuru balss bieži netiek sadzirdēta. Tās ir atsevišķas augu un dzīvnieku sugas, tas var būt mežs, parks vai komposts, jebkādas dabas struktūras, kuru tiesības, ņemot vērā cilvēka un dabas attiecības, šobrīd ir ļoti vājas. Ilgtspējas kontekstā pastāv divi modeļi – vājais (weak sustainability) un stiprais (strong sustainability). Vājais modelis paredz vides, sabiedrības un ekonomikas pastāvēšanu neatkarīgi vienam no otra, savukārt stiprais modelis uzsver, ka vide ir visa pamatā, bez tās nebūtu ne sabiedrības, ne ekonomikas.
Pasniedzēju vidū ir arī Tau Lenšolds, dizaina pētnieks no Dānijas, kurš pēta dizaina aktīvismu bioloģiskās daudzveidības kontekstā. Cits mūsu lektors – pilsētvides ekologs Ivo Vinogradovs – vērsa studentu uzmanību uz dažādiem novecojušiem uzskatiem, tādiem kā, piemēram, "cilvēks iekaro dabu", kas bija kolonizācijas procesu pamatā, vai "cilvēks pret dabu, joprojām pastāvošs uzskats Latvijā, kur dabu vēlamies nožogot, ielikt rezervātā. Šim uzskatam ir raksturīgs priekšstats, ka pilsētā daba ir simboliska, īstā daba ir ārpusē, kur cilvēka nav. Mūsdienīgāks ir uzskats, ka cilvēks ir dabas daļa.
Pēc izpētes posma studenti veidos idejas Vidzemes tirgum. Tā šobrīd ir degradēta un aizmirsta teritorija, kuru Rīgas domei ir interese attīstīt, lai tā iegūtu plašāku lomu ne tikai kā tirgus, bet arī kultūras vieta ar pievienotu bioloģiskās daudzveidības vērtību. Kā mēs varam šo dabu vest atpakaļ, kā varam veidot dialogu starp cilvēku un dabu pilsētvidē, tik aktīvā vietā kā tirgus? Mudināsim studentus veidot kaut ko spekulatīvu, kaut ko eksperimentālu, zinot, ka Vidzemes tirgus šobrīd ir gandrīz kā balta lapa jaunām idejām. Studentu intervence var iegūt jebkādu formu, tā var būt performance, instalācija vai grafikas dizaina elementi, kas aplūko izpētes nedēļā definētos izaicinājumus.
Tātad dizaina formai vai medijam nav izšķirošas nozīmes, jo primārais ir domu virziens. Dizaina skolā jūs attīstāt šo iekšējo vīziju un stratēģiju. Ja koncepcija ir balstīta šādos faktos un izpratnē, vai likumsakarīgi rodas darbi, kas nes šo vēstījumu?
Tieši tā. Tradicionālā dizaina izglītība, ko novērojam arī Latvijā, balstās uz disciplīnu, eksistē atsevišķas interjera, produktu, grafikas un citas dizaina disciplīnas. Manuprāt, tas dizaina procesu ierobežo ļoti specifiskā medijā, bet dizaineram ir jābūt spējai no medija atkāpties vai arī tos sapludināt. Es nekritizēju pašas iemaņas, kas ir nepieciešamas katrā no šiem virzieniem, taču svarīgi ir paraudzīties kritiski uz mediju un tā izvēli. Izglītībai ir jābūt primāri balstītai kritiskā uztverē, un medijam būtu jāseko sekundāri. Vasaras skolā mēs strādājam ar zinātniekiem, lai spētu dizainā integrēt zināšanas arī no citām jomām. Dizaineriem ir rīki, lai radītu risinājumus, spekulācijas vai pārmaiņas, bet ir nepieciešams saskarties un strādāt ar citiem zinātnes laukiem, lai piešķirtu mūsu darbībām jēgu.
Tas saskan ar dizaina kuratores Paolas Antonelli redzējumu. Viņa bija Milānas Dizaina triennāles ekspozīcijas Broken Nature kuratore 2019. gadā un vērsa uzmanību uz klimata pārmaiņām. Zinātne ir jāskaidro, un dizains kļūst par saiti starp zinātni un sabiedrību.
Jā, absolūti. Arī es savu dizaineres lomu redzu tieši šādi. Pirms gada Helsinkos piedalījos divu dienu darbnīcā, kurā mēs, dizaineri, kopā ar vides ekspertiem meklējām risinājumus bioloģiskās daudzveidības veicināšanai pilsētas pagalmos. Es šajā situācijā biju kā koordinatore starp praktiskiem risinājumiem un tām zināšanām, ko sniedz biologi un ekologi. Dizaineri izsenis domā par problēmu un risinājumu, taču zinātnē nav tādas pieejas, tā orientēta uz faktiem un cēloņsakarībām, tāpēc mijiedarbība starp šīm abām praksēm ir izaicinoša, bet arī pārsteidzoši produktīva. Pēc darbnīcas tika saņemtas pozitīvas atsauksmes no abām pusēm: dizaineri novērtēja, cik ātri viņi iegūst faktus par augiem, dzīvniekiem un dabas procesiem, savukārt biologiem šķita interesanti pabūt ārpus sava ierastā pētniecības lauka.
Komunikācijas funkcija ir būtiska, bet dažkārt hibrīdi starp zinātni un dizainu tiek kritizēti, arī pērnā gada Milānas Dizaina triennāle tika kritiski dēvēta par brīnumu kabinetu (cabinet of curiosity), jo daudzi eksponāti tika uztverti kā pašmērķīgi, bez funkcionalitātes.
Eksistē dažādas dizaina pieejas, un tās visas ir vērtīgas, tostarp sabiedrības izglītošana vai praktiski risinājumi. Spekulatīvais dizains, ko minēji cabinets of curiosity kontekstā, arī ieņem nozīmīgu lomu, jo tas pārbauda un tausta robežas, iedvesmo un rosina sapņot. Dizaina risinājumi, kuri šķiet loģiski vai pieņemami, parasti ir kaut kas iepriekš redzēts un ierasts, bet katra jauna ideja sākumā var šķist jocīga un nereālistiska. Pasaulē, kurā ir steidzami vajadzīgas sistemātiskas pārmaiņas, spekulatīvais dizains palīdz iztēloties jaunas sistēmas, praksi, dzīvesveidu un attiecības.
Spekulatīvi nākotnes modelējumi ietver arī vīzijas, kurās cilvēks eksistē vairs tikai digitālā vidē. Nākotnes spekulācijas ir ļoti dažādas, tām ir arī dažāda vēsture. Fantāzijas ir fiksētas arī Holivudas filmās, ko esam redzējuši vēl bērnībā, – pārtehnoloģizētas pilsētas bez dabas klātbūtnes, kā, piemēram, filmā Pa asmeni skrejošais/Blade Runner (1982), kurā cilvēks jūtas vientuļš. Manā uztverē hipertehnoloģizēta realitāte ir distopija. Es cenšos netērēt enerģiju šādām fantāzijām, bet gan domāt par to, kā mēs varētu sadzīvot uz šīs, kā teiktu Donna Haraveja, neveselās planētas. Manā nākotnes vīzijā cilvēks pastāv blakus dabai un sabiedrība ir iekļaujoša. Tiekšanās uz vienlīdzību sabiedrībā, cīņa ar seksismu, dabas diskriminēšanu, homofobiju, rasismu, ksenofobiju – tā ir mana utopija.
Arī iepriekš sarunās ar tevi esam pieminējušas Viktoru Papaneku (1923–1998), kurš vienmēr ir bijis lietotāju pusē, uzskatot, ka dizaineram ir jārespektē lietotājs, jāieklausās viņā un jādarbojas kopā. Tev tikko tika piešķirta Latvijas Dizaina gada balva par grafikas dizainu organizācijai Young Folks. No ekskluzīviem risinājumiem, kuros dizainers ir autors un dizains ir spilgts viņa autordarbs, tu atkāpies un ļoti respektē lietotāju, autorību dalot ar viņu.
Viktors Papaneks ir iedvesmojis ļoti daudzus, arī mani, attīstot sociālā dizaina diskursu. Mēs, dizaineri, bieži radām dažādas skaistas lietas, ko citi var iegādāties, bet cik procenti pasaules iedzīvotāju tās tiešām var atļauties? Laika gaitā ir bijušas dažādas kustības, arī anarhistu dizaina kustība ar mēbeļu risinājumiem, ko jebkurš varētu izgatavot pats ar vienkāršiem rīkiem. Šāda pieeja man ir tuva un saistoša. Zinot, ka dizains kā komunikācijas rīks var palīdzēt, man ir interesanti šo rīku padarīt pieejamu bezpeļņas organizācijām ar skaistiem mērķiem. Arī mākslīgā intelekta tehnoloģijas, kas ģenerē attēlus, autortiesības patur sev. Tu nevari tās izmantot un pateikt, ka rezultāts ir tavs darbs, tas ir mākslīgā intelekta darbs, un kāds cits to var izmantot tālāk. Pazūd autorība, bet te ir arī skaistais – tas pieder kopienai, nevis vienam indivīdam.
Kā tu redzi saviem darbiem – nākotnē arī šādiem spekulatīviem projektiem – finansējuma iespējas?
Tas ir sarežģīts jautājums, kā radīt dizainu bez peļņas vai palīdzēt kādam, tomēr gūstot peļņu. Redzu potenciālas iespējas piesaistīt valsts vai Eiropas Savienības fondu finansējumu, piemēram, biodaudzveidības kultivēšanai pilsētā. Idejas aicināt dabu pilsētā saskan ar Eiropas Savienības direktīvām, ar iniciatīvu Jaunais Eiropas Bauhaus, tāpēc ir potenciāls meklēt finansējumu no valsts pārvaldes organizācijām.
Tu esi Latvijas Nacionālajā bibliotēkā skatāmās izstādes No Arkādijas līdz Marsam dizaina autore. Ekspozīcija vēsta par parkiem un protestiem tajos. Ar ko ir īpašs šis darbs? Bieži ir dzirdēts viedoklis – ko es viens varu darīt, lai mazinātu klimata krīzi?
Cilvēkiem ir grūti sevi asociēt ar kūstošu ledāju vai izmirstošu polārlāci, ir jaušama atsvešinātība, kas noved pie nekā nedarīšanas, tāpēc šīs izstādes dizainu veidoju gaišu, dzīvespriecīgu un uz darbošanos orientētu. Pozitīvisms ir nepieciešams, lai mēs neierautos katrs savā čaulā.