Quantcast
Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Negribu teātrī būt masieris. Intervija ar režisoru Vladislavu Nastavševu

"Es knapi varu iztēloties cilvēku, kuram nav bijušas šaubas un neziņas sajūta par to, kā un kas, un ko lai dara," saka režisors Vladislavs Nastavševs, atkārtoti iestudējis Čehova Trīs māsas.

Vladislavs Nastavševs uzskata, ka Antona Čehova 120 gadu seno lugu Trīs māsas viņš varētu šifrēt visu atlikušo mūžu, vielas tam pietiktu. Varbūt arī tāpēc visa intervija izvēršas pamatā tikai par Trīs māsām un nevis par Nastavševa solokoncertiem zem augusta zvaigžņotajām debesīm, kuri savā ziņā atgādina dzērvju kliedzienus (jau vairākos iestudējumos par viņa balss alter ego kļuvis aktieris Maksims Busels). Sarunas neaizsniedzas arī līdz vienai no pamanāmākajām sezonas izrādēm – Ģertrūdes ielas teātrī iestudētajai Te sākas nakts, kas tiek pieteikta kā "normālības kulta izaicināšana".

1900. gadā uzrakstītā un 1901. gadā pirmoreiz publicētā Antona Čehova luga praktiski nenoiet no pasaules teātru skatuvēm, piedzīvojot dažnedažādas, bieži kontrastējošas interpretācijas. Vladislavs Nastavševs nebūt nav pirmais, kurš lugu iestudējis atkārtoti. Čehova varoņi ir gan idealizēti, gan deheroizēti. Latvijas teātra vēsturē interesantākais gadījums saistās ar Trīs māsu iestudējumu Valmieras Drāmas teātrī 1974. gadā. To divatā veidoja Māra Ķimele, kura trīs māsas izjuta kā "sniegpulksteņus armijas vidū", kā "trīs eņģeļus pret vīriešu civilizāciju", un Oļģerts Kroders, kurš savukārt jauno sieviešu monologus sauca par "dīkdieņu vaimanām".

Režisors intervijā stāsta, ka beidzot viņam gribētos savu teātri. Varbūt viņš to atklātu ar citu Čehova lugu – ne mazāk bieži iestudēto Tēvoci Vaņu. Kamertonis jau izrādei ir. Vladislavs Nastavševs ir piedzīvojis atklāsmi, kas neļauj vairs folklorizējušos citātu no lugas beigām – "Mēs redzēsim debesis vienos dimantos" – uzlūkot par literāru metaforu vien. "Biju pie draugiem tagad augustā. Gaisā jau ir rudens dvaša. Vismaz es to sajūtu. Es vienmēr to gaidu. Un tad nakts debesis kļūst pilnīgi savādākas, jo zvaigznes ir daudz spilgtākas. Vasarā tā nav. Tas notiek ar rudens ienākšanu. Vienreiz skatījos debesīs, un bija daudz zvaigžņu, un es atcerējos Soņas tekstu no Tēvoča Vaņas, kur viņa saka – mēs atpūtīsimies, tēvoci Vaņa, ieraudzīsim debesis vienos dimantos, un debesu eņģeļi mums uzsmaidīs. Apmēram tā. Pēkšņi sapratu, ka tā nav nekāda fantāzija, bet ļoti reāls notikums. Katru gadu rudenī. Rudens vispār ir laiks, kad tu apdomā to, kas ir bijis, gatavojies ziemai, un viņi droši vien domā par dzīves rudeni. Tu strādā, un, ja tu kaut kā pareizi dzīvo, tev beigās tomēr ir tās "debesis dimantos"."

Kaut kas no šīm dimantu debesīm ir arī Trīs māsās. Vismaz tad, kad "atveras" ģenerāļa foto un atklājas nedaudz psihedēlisks izplatījums, it kā disko bumba augusta debesīs mestu savus zibšņus. 

Hanzas peronā nesen beidzās tava jaunā iestudējuma – Čehova Trīs māsu – bloks. Vai esi pārgriezis nabas saiti vai dzīvo vēl izrādes telpā?

Es dzīvoju, bet saprotu, ka tās nav beigas. Droši vien pēc diviem trijiem gadiem taisīšu atkal.

Tieši Trīs māsas?

Varbūt ne. Tagad aizdomājos par Tēvoci Vaņu.

Pirms trim gadiem iestudēji Trīs māsas ar nosaukumu Trīs māsas. Refleksija Nacionālajā teātrī. Vai tev atklājās jaunas tēmas vai akcenti, ka vēlējies pie šīs Čehova lugas ķerties vēlreiz?

Man bija nepabeigtības sajūta. Tas pats man bija ar Jūlijas jaunkundzi. Tas, kas nonāca līdz Valmierai, jau bija trešā reize. Sākumā bija diplomdarbs Londonā, tad – Sidnejā un tad – Valmierā. Tikai trešajā reizē sāku varbūt vairāk saprast materiālu.

Tev ir skaidrs iekšējais redzējums, ar ko samērot nepiepildītības sajūtu?

Tā drīzāk ir sajūta. Tas attiecas uz jebkuru materiālu, bet uz Trīs māsām jo īpaši. Ir jāprot izvēlēties pareizo brīdi, kad taisīt. Visvairāk šis materiāls der iestudēšanai tad, kad sabiedrībā ir neskaidrība par to, kas mūs sagaida. Nedrošība nākotnes priekšā. Pirmkārt, man pašam bija nepabeigtības sajūta attiecībā uz materiālu, otrkārt, man likās, ka būtu forši to iestudēt tagad. Mēs visi pēkšņi attapāmies baigā neskaidrībā. Tas liek vēlreiz uzdot jautājumus, kas ir dzīve, kas mēs tajā esam. Pēkšņi mainījās attiecības ar laiku – laika jēdzienu un laika vielu. Nebija skaidrs, kas mūs sagaida. Tāpēc likās, ka būtu vērts atgriezties tieši pie Čehova Trīs māsām.

Neskaidrībā ir grūti ilgstoši dzīvot. Cilvēkam vajag pieķerties pie kaut kā stabila un daudzmaz droša. Kas tev tas bija pandēmijas laikā?

Darbs. Protams.

Īsti čehoviski.

Nuja. Vienkārši jāstrādā.

Bieži vien gan rakstos, gan iestudējumos Čehova varoņu biežā runāšana par to, ka ir jāstrādā un cik ļoti gribas strādāt, tiek apsmaidīta. Tu tajā neieliec ne mazāko ironiju, vai ne?

Nē. Ironizēšana par to vairs nelikās vietā. Pēkšņi visi šie jautājumi atkal ir kļuvuši aktuāli: kas ir cilvēks? Kas ir cilvēka dzīve? Likās, ka laiks atkal uzdod šos jautājumus. Pilnīgā nopietnībā.

Kā tu izvēlējies tieši šīs trīs aktrises – Inesi Pudžu, Antu Aizupi un Mariju Linarti māsu lomām?

Mēs jau bijām kopā daudz strādājuši, un bija sanācis tā, ka nabaga meitenēm visu laiku bija jāpiedalās izrādēs, kas īsti nebija par sievietēm, kur sievietēm īsti nebija vietas. Es jutu tādu kā…

Parādu?

Jā. Beidzot ļaut meitenēm izspēlēties. Nospēlēt sievietes, nevis nezin ko. Drusku sajutos kā mākslinieciskais vadītājs, kurš piedomā par aktieriem, par viņu iekšējo izaugsmi. Man nav teātra, bet ir domubiedri aktieru vidū, par kuriem jūtu tādu kā atbildību.

Kādas tavā skatījumā ir jaukta aktieru ansambļa privilēģijas un mīnusi? Vai tev ir nepieciešams ilgāks laiks, lai aktierus no dažādiem teātriem noskaņotu uz viena kamertoņa?

Trīs māsās bija latviešu teātrim diezgan neraksturīga estētika – pieklusināta runāšana, izpausmju ierobežotība, introvertums. Arī man tas nav pārāk raksturīgi. Man pašam bija ļoti interesanti to izmēģināt ar cilvēkiem, kuri, es jutu, varēja man uzticēties. Man svarīgāk bija savākt aktierus, kuriem jau ir pieredze. Lai gan viņi ir ļoti dažādi, viņiem asinīs jau ir iekodēta pieredze darbam ar mani. Tas ir daudz vairāk nekā viens teātris. Man ilgu laiku neprasījās pēc sava teātra, bet tagad droši vien ir pienācis laiks, kad sāku to apsvērt. Cita lieta – cik tas vispār tagad ir iespējams.

Vai tu savā nākotnes teātrī gribētu ņemt jaunu kursu vai aicināt dažādu paaudžu aktierus?

Es neierobežotu sevi tikai ar jaunajiem aktieriem. Ideālā kārtā mana trupa varētu būt tie aktieri, kas piedalījās Trīs māsās, bet realitāte ir tāda, ka viņiem ir dažāda veida vienošanās ar tiem teātriem, kuros viņi strādā. Tas nav stāsts par citu trupu izjaukšanu. Pagaidām ideja vēl ir iedīglī, bet ar laiku gribētu savu teātri.

Vari izskaidrot šo pārmaiņu? Kāds tam varētu būt iemesls?

Tas varētu būt nogurums no tā, ka visu laiku jūtos kā viesis jebkurā teātrī. Es atnāku uz projektu, uz izrādi. Cik var ciemoties?

Vēlies profesionālo māju sajūtu?

Jā. Laiks rādīs, vai tas paliks tikai sapņu līmenī vai arī piepildīsies.

Trīs māsās arī ļoti svarīga ir māju sajūta. Beigās, atrazdamās savās mājās, viņas jūtas kā trimdā. Lai gan, protams, tas jau nav par vietu, bet vairāk par mentālo stāvokli, par būšanu trimdiniekam savā dzīvē. Kā tev liekas, vai cilvēks var kaut ko pats darīt, lai viņš nebūtu tik nelaimīgs?

Redzi, māja jāsaprot nevis kā konkrēta celtne, bet dzīve. Ir filma ar brīnišķīgu nosaukumu I Don’t Feel at Home in This World Anymore/Es vairs nejūtos šajā pasaulē kā mājās. Es domāju, ka tas ir drīzāk par to. Par sajūtu, ka laiks mainās un kas esi tu šajā laikā, ko tu vari darīt un kurp iet. Komforta sajūta ir beigusies. Kas seko? Bieži var dzirdēt pārmetumu Čehova varoņiem, ka viņi nedara, ka nerīkojas. Bet runa ir par ļoti lielām, tektoniskām pārmaiņām. Lielas lietas nenotiek ātri. Ir skatītāji, kuri vaino un pārmet varoņiem nerīkošanos. Vai viņi ir aizmirsuši periodus, kad viņiem pašiem ir bijusi neskaidrība un neziņa? Knapi varu iztēloties cilvēku, kuram nav bijušas šaubas un neziņas sajūta par to, kā un kas un ko lai dara. Tas man atgādina feisbuka vai instagrama formātu, kad tu, iespējams, pats sev nevari atklāt, ka ir brīži, kad tu jūties nelaimīgs, un tu īsti nezini, ko lai iesāk ar to. Mani izbrīna cilvēku negatavība vai nespēja tam pieslēgties un būt spējīgiem just līdzi. Mani tas tiešām izbrīna. Es uz to raugos ar lielām aizdomām. Man tas neliekas nekas labs un veselīgs, ka cilvēks nespēj pieņemt, ka dzīvē tā var būt. Pārsvarā tā arī vienmēr ir. Tā arī ir dzīve. Manuprāt, tikai caur šaubām tu kaut kur tiec. Caur iekšējo neskaidrību, miglu, kurai ej cauri. Bieži vien skaidrība ir ļoti bīstama lieta. Es nesaprotu, kā var būt skaidrība par kaut ko! Dažreiz ir tā, ka cilvēki tam nespēj pieslēgties. Tas ir interesants fenomens.

Jā, tas būtu pētāms fenomens. Es gan laikam varu saprast tādu situāciju, ka cilvēkam dzīvē var būt tādi posmi, kad viņš negrib sevī ielaist tik dziļi Trīs māsu eksistenciālo apjukumu un sajūtu, ka dzīve ir kā netīra, auksta stacija, kur nevar dabūt tēju. Turklāt nebūdams nekāds muļķis, kurš pieprasa no mākslas vulgāru urrā optimismu. Paša sūri grūti sarūpētā harmonija šķiet tik dārga un lolojama, un vēl trausla, ka negribas, lai kāds no tās izsit.

Tad tu nespēji tikt iekšā izrādē?

Jā, tu precīzi pateici. Nespēju tikt iekšā. Citas tavas izrādes ir vairāk uzrunājušas.

Tad kāda jēga vispār šai intervijai?

Tāpēc, ka uzskatu tevi par talantīgu cilvēku un mani, esmu pārliecināta – arī KDi lasītājus, interesē tavas domas. Manas attiecības ar konkrēto iestudējumu taču to nemaina.

(Režisors kādu brīdi klusē un skatās sāņus.) Kādi tev vēl ir jautājumi?

Kā tu nonāci pie idejas aukli pārvērst par Siri balsi?

Es domāju par to, ka laiks ir ļoti relatīvs. Īstenībā es runāju par mūsdienām, mūsu laiku. Kā laika mašīnā mēģināju iztēloties tā laika cilvēkus un izprast, par ko tad īsti ir stāsts. Cik biju redzējis Trīs māsas, līdz galam nekad nesapratu, kas tur īsti notiek. Par ko tur vispār ir rakstīts? Ir bijušas visādas interpretācijas – tā un šitā, bet kopumā es nevarēju saprast. Man bija svarīgi vienkārši saklausīt tekstu, to, kas tur ir rakstīts, lai man nevajadzētu īsināt filozofēšanas gabalus vai justies neērti par pēdējo māsu monologu tādu tā kā moralizēšanu un tieši sejā teikšanu. Kad Kristofs Martālers taisīja šo lugu, viņš nogrieza pēdējos monologus. Viņam tie šķita nevajadzīgi, bet man, cienot tekstu, bija svarīgi saprast, ko Čehovs gribējis teikt. Un man likās, ka es to saklausīju. Vismaz priekš sevis sapratu, par ko otrajā cēlienā filozofē Tuzenbahs un Veršiņins un par ko runā Maša, kad viņa saka, ka cilvēkam jātic vai vismaz jāmeklē ticība. Es pirmo reizi spēju noķert to jēgu. Manuprāt, ļoti labi beidzot pats priekš sevis sapratu, kas tur ir rakstīts. Cita lieta, ka to var dažādi interpretēt. Tā ir attieksmes lieta. Tas ir liels jautājums, vai pastāv viena patiesība vai tā svārstās atkarībā no katra cilvēka attieksmes pret to, no leņķa vai filtra, no kura mēs skatāmies uz vienu patiesību. Paveras interpretāciju telpa un iespēja interpretēt dažādi, bet man bija svarīgi saprast, par ko Veršiņins un Tuzenbahs strīdas un diskutē otrajā cēlienā. Veršiņins saka – viņš zina, ka jēgas nav un ka laimes nav un nevar būt. Tāpēc, ka tur arī ir tā jēga, ka laimes nav, ir jāstrādā un laime ir domāta pēctečiem. Ja ne man, tad maniem bērnubērnubērniem. Tuzenbahs viņam atbild – tu nevari to zināt tāpēc, ka dzīve īstenībā nemainās. Veršiņinam ir cerības, ka viss tomēr mainās ik pa solim un būs skaista dzīve. Kaut kad. Tuzenbahs apgalvo, ka dzīve nemainās un rit pēc likumiem, par kuriem jums nav ne mazākās daļas. Tos likumus jūs nekad neuzzināsit, jo dzērves lido un lido. Vienalga, kādas domas, galvenais, lai tās lidotu. Maša saka – O.K., bet, ja tu nezini, kāpēc tas viss notiek, vienīgais, kas tev atliek, ir ticība, ka varbūt kādreiz to zināsi. Tuzenbahs saka – ārā snieg. Kāda jēga? Tam visam ir kāds kosmisks mērogs, kaut kas atsvešināts no tevis. Sniegam par tevi nav nekādas daļas. Tā doma ir diezgan nežēlīga, ka tev visapkārt ir kosmoss, kurš par tevi īstenībā neliekas ne zinis. Ja tu kaut sekundīti šajā sajūtā aizkavēsies, kļūs ļoti nelabi. Ļoti, ļoti neomulīgi no aukstā nekā, kas, iespējams, nav "nekas", vienkārši mēs to līdz galam neizprotam. Es atvainojos, nav tā, ka mums būtu parādījusies baigā skaidrība par to, kur mēs esam, kas mēs esam un vai vispār mēs kaut kas esam. Stāsts ir par to, nevis – kāpēc viņi nenopērk biļeti un neaizbrauc. To traktēt kā nevēlēšanos atgriezties, godīgi sakot, man šķita sekli. Skaidrs, ka manas Trīs māsas nav izklaides gabals. Ar šo darbu es nevienu neplānoju izklaidēt. Un tad ir jāpieņem, ka dažiem tas var likties nepieņemami. Teātris lielākoties ir tāda pati prece. Esmu samaksājis naudu, un dariet ar mani kaut ko, izklaidējiet! Tāda kā masāža, tevi it kā masē. Es galīgi neesmu tajā ieinteresēts.

Negribi teātrī būt masieris?

Nē. Es noteikti zinu, ka esmu šajā izrādē skatītājiem devis iespēju reflektēt par kaut ko, kas ir lielāks par viņiem pašiem, par viņu ikdienas problēmām, par viņu traumām. Es pilnīgi noteikti zinu, ka tajā nesteidzīgumā… Tā ir paša cilvēka izvēle – iet tajā iekšā vai neiet.

Teici, ka Trīs māsas savā ziņā ir kā parāds tavām aktrisēm. Ierasts, ka savās izrādēs tu dziļi uzplēs sevi. Kā ir šajā gadījumā? Varbūt varēji aiz viņām kā cilvēks mazliet aizslēpties un atpūsties no milzīgās atklātības?

Kad es taisīju izrādi, man bija tāds gadījums. Sēdēju ar draugiem vakariņās. Jutos ļoti nelaimīgs sakarā ar to, kas tajā brīdī notika manā personīgajā dzīvē. Mani ļoti nelaimīgu darīja manas attiecības. Mēs par to runājām. Maniem draugiem gribējās zināt, kā iet "mēģos". Tieši stāstīju par Tuzenbaha un Veršiņina sarunu, par Mašas ticību, un notika brīnumaina lieta – pārslēdzoties no savām iekšējām personiskajām problēmām uz lielāku jēgu, spēju abstrahēties no sevis. Manuprāt, tas ir labākais, kas ar mums vispār var notikt, – sevis aizmiršana, ka nevārāmies vairs savā sulā.

Un tur māksla ģeniāli palīdz, vai ne?

Būt par šo slēdzi. Jā. Jā. Kad tu sāc reflektēt par tēmām, kas ir lielākas par tevi, tas tevi paceļ virs tā.

Ja pareizi saprotu, pirmajā cēlienā Čehova varoņus esi interpretējis kā atdzīvojušos fotogrāfiju? Tā var teikt?

Vai neatdzīvojušos.

Vai tev patīk pētīt vecas fotogrāfijas ar nepazīstamiem cilvēkiem, prātot, kāds kuram bijis liktenis?

Jā. Dažreiz tā ir. Redz, fotogrāfija ir laika liecība. Tas jau nav nekas manis izdomāts šai lugai. Trīs māsās fotografēšana ir viens no motīviem. Tur vēl ir varoņi, bez kuriem es šoreiz iztiku, – Fedotiks un Rodē. Visi sēžas pie galda, uzrodas šie divi un fotografē viņus. Tā ir maza epizode, kuru nerādīju, bet paņēmu principu un pataisīju par pirmā cēliena formu. Vispār izrādes. Būšanu konkrētajā brīdī. Iespējams, tas viss pasākums ir kaut kas līdzīgs meditācijai, iespējai drusku apstāties, piebremzēt un pabūt šeit un tagad. Skaidrs, ka nekas līdzīgs nevar notikt steigā. Tas tomēr pieprasa apstāšanos, laiku, ja gribi, – arī gribasspēku. Tā nav masāža. Baigais prieks, ka daudzi spēj to novērtēt. Vismaz tā izklausās pēc atsauksmēm.

Tavā iestudējumā pirmoreiz tik spilgti sajutu, cik Čehova varoņu dialogi ļoti atgādina absurda dramaturģiju. Absurds, kas ir mūsu dzīves patiesais reālisms. Vai tu pie tā īpaši piedomāji?

Vai tu atceries, kurā brīdī tas notika?

Viscaur izrādē. Manuprāt, tas radās tieši no neīsinātā teksta un lēnās vārdu izrunāšanas.

Jā. Mans primārais uzdevums bija, lai skatītājs ieklausās tekstā. Es jau ar šo tekstu esmu pavadījis krietnu laiku, un skaidrs, ka gaidīt no skatītāja tāda līmeņa sagatavotību, kāda ir radusies man, nestrādājot ar tekstu pirmo reizi un pat arī ne otro, būtu nepamatoti. Gribēju palēnināt, lai skatītājiem arī būtu iespēja pietuvoties manai pieredzei. Bieži vien tu slīdi garām. Trīs māsās viņi kaut ko saka, bet aiz tā ir…

Bezdibeņi, ja?

Jā, bezdibeņi. Ar šīs lugas pat ne atminēšanu, bet izprašanu varētu nodarboties visu atlikušo dzīvi. Visu savu mūžu varētu vairs netaisīt neko citu. Paturot to prātā, likās, ka piemērotākais būtu atrast pēc iespējas neitrālāku teksta skanējumu, lai neuzbāztu kaut kādu savu interpretāciju, bet ļautu skatītājam interpretēt pašam. Lai viņam ir iespēja sadzirdēt tekstu. Zane Radzobe, piemēram, raksta savā recenzijā, ka aktieri īsti neveido attiecības uz skatuves un arī necenšas. Es vienkārši tajā brīdī nodarbojos ar kaut ko citu. Man svarīgs atklājums bija, ka viņi visi pamatā spēlē vienu un to pašu. Tas nav stāsts par dažādiem cilvēkiem, kuri ir satikušies un ne redz, ne dzird cits citu, bet, manuprāt, tieši otrādi – man bija sajūta, ka Trīs māsu teksts ir viena cilvēka dienasgrāmata – pārdomas, ko nozīmē dzīvot. Viņa novērojumi, komentāri par to, ko viņš redz. Dienasgrāmata pati par sevi ir ļoti introverts pasākums. Tas ir brīdis, kad tu esi viens pats ar sevi un vienkārši pieraksti lietas, reflektē par tām. Tur vairs nav pat nozīmes, kas ir svarīgi, kas nav. Tās ir vienkārši lietas. Tur arī īstenībā rodas absurds. Jo īstenībā nav svarīgu vai nesvarīgu lietu, vienkārši ir plūdums.

Dienasgrāmatā arī neviens nepūlas kaut ko paskaidrot līdz galam. Atstāj īsas, bieži vien citiem aizšifrētas un neko neizsakošas piezīmes.

Jā. Tāpēc es aktieriem liku runāt tā, it kā viņi rakstītu dienasgrāmatu. Piemēram, Andreja monologos to var ļoti skaidri manīt.

Andrejs ļoti patika. Citkārt brālis ir rezonieris, Jurijs Djakonovs pavērš prožektoru uz sevi.

Bija aizliegums kaut ko tēlot. Jurijam bija uzdevums vienkārši dalīties. Viņš ir diezgan dziļš cilvēks ar brīnišķīgu humora izjūtu, kas liecina par intelektu. Es viņam teicu – vienkārši domā par to, ko tu runā. Mēģini ielikt savu personisko, cilvēcisko attieksmi pret to, ko tu saki. Iespējams, arī ironisko. Viņš arī par to ironizē. Tā, man liekas, ir veiksmes atslēga. Viņš nevis grimst ciešanās, ka nav kļuvis par to, ko gribēja, bet spēj no malas drusku par to reflektēt. Vienkārši ar ārsta aukstasinību konstatēt, kas ar viņu, ar māsām, ar dzīvi notiek. Tas ir drusku cits līmenis. Es neteiktu, ka tās ir ciešanas. Neteiktu, ka vārds "ciešanas" ir vārds, kas piestāv šai izrādei. Tas nemaz nav par ciešanām. Īsti neredzu, kurā tieši brīdī viņi cieš. Pat trešajā cēlienā, kad Antas Irina runā, ka neaizbrauks uz Maskavu, viņa, manuprāt, to dara diezgan aukstasinīgi. Skaidrs, ka priecīga viņa tajā brīdī nejūtas, bet neteiktu, ka viņa baigi cieš.

Zinot tavu mūzikas kaislību, gribu vaicāt, varbūt tu iestudē, jūtoties kā diriģents?

Jā. Tonim, vispārējam skanējumam šajā darbā ir milzīga nozīme. Dažreiz caur precīzu intonāciju var izteikt daudz vairāk. Čehovs nekādā gadījumā nav sadzīviska drāma. Tas nav stāsts par sadzīvi. Tā ir ideju drāma. Viņa dramaturģija ir simboliska. Es saskatu zināmas paralēles ar Lorku. Veidu, kā es taisīju Asins kāzas, var salīdzināt ar Trīs māsām. Viņi spēlē nevis sižetu, bet sajūtu – priekšnojautu, ka nebūs labi. Viņi visu laiku jūt nelaimes vai nāves klātesamību. Šeit ir tas pats. Tas ir stāsts par attiecībām ar laiku un nāvi un kas mēs esam nāves priekšā. Pieļauju, ka daudziem šīs pārdomas varētu nešķist kaut kas omulīgs un patīkams, kur gribētos gremdēties. Man tā ir ikdiena. Es par to domāju visu laiku. Pat ne domāju, es vienkārši tajā dzīvoju. Atsakos to saukt par depresiju vai krīzi, vai pesimismu, vai kaut kādu iekšējo nelaimīgumu, kas man piemīt. Es domāju, ka tas ir jebkura domājoša cilvēka normāls stāvoklis. Atkal – jautājums ir tikai par attieksmi pret to, kā tu uz to reaģē. Te ir iespējamas variācijas. Tās var būt bezgalīgas.

Kā tu novērtēji Hanzas perona telpas piemērotību teātrim?

Kad vienojāmies ar Hanzas peronu par sadarbību, vēl nezināju, kāda būs izrāde. Kad sapratu, ka izrāde būs tik klusa un introverta, es, protams, ironizēju, ka esam izvēlējušies "vispiemērotāko" telpu, domājot par tās milzīgumu. No otras puses – baznīcā jau arī neviens nerunā skaļi. Tur arī ir augsti griesti un daudz vietas. Tad es sapratu, ka viss ir kārtībā. Biju izdomājis, ka katram skatītājam pie ieejas jādod binoklis, lai tiem, kuri sēž nostāk no skatuves, būtu iespējams vērot aktierus. Ar to es domāju ne tikai vecā teātra paradumus. Arī konceptuāli man tas likās ļoti pamatoti. Tu skaties ar binokli gan tālumā, gan pagātnē. Skaties uz cilvēkiem, kuri it kā ir ģērbti pēc tā laika modes. Viņi pat mēģina iejusties tā laika cilvēkos. Binoklis ir kā ierīce, ar kuras palīdzību tu spēj saskatīt to, kas sen ir aizgājis.

Maza privātā laika mašīnīte.

Jā. Producenti kaut kā netika galā ar to un nespēja to nodrošināt.

Nataša savu mazuļu Bobika un Sofočkas bildes skatās viedtālrunī. Kāpēc iecerēji šādu akcentu?

Ne tikai Nataša. Arī Irina pasjansu liek telefonā. Anfisa ir "gudrā māja", Siri, vai sauc kā gribi. Kad Veršiņins Tuzenbaham piedāvā iespēju pasapņot, kāda būs dzīve pēc divsimt trīssimt gadiem, viņš saka – iespējams, mainīsies uzvalku griezums, bet cilvēks un dzīve paliks tāda pati – noslēpumaina un neizprotama. Cilvēks tāpat kā agrāk vaimanās – ak, cik grūta dzīve – un tāpat kā agrāk baidīsies no nāves un negribēs mirt. Telefons vai kas cits – tam jau nav nozīmes. Vienkārši vēlreiz uzsveru, ka dzīve lielos vilcienos nemainās, tā rit pēc likumiem, par kuriem mums nav ne mazākās daļas.

Čehova varoņi bieži runā par tukšu, velti nodzīvotu dzīvi. Ko tu saproti ar vārdu salikumu "tukša dzīve"?

Tukša dzīve ir… nespēja domāt varbūt. Nespēja reflektēt un aizdomāties par lietām, kas ir lielākas par tevi. Vismaz šīs izrādes un sarunas kontekstā.

Tev iznāca izveidot arī vienu tiešsaistes izrādi. Teātra profesionāļu un skatītāju vidū izveidojušās divas grupas – vieni kategoriski norobežojas un uzskata to par surogātu, kas nav pelnījis teātra vārdu, otri ir pielaidīgāki un pieļauj, ka jebkuri meklējumi nāk tikai par labu un, iespējams, iemetīs teātra lauciņā arī kādu auglīgu radošu sēklu. Kā tu raksturotu šo pieredzi?

Skaidrs, ka tas nav tas pats, kas dzīvs teātris (maijā Zoom platformā bija skatāma Vladislava Nastavševa Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī veidotā tiešsaistes izrāde Melnraksts pēc mūsdienu krievu autora Sergeja Uhanova lugas motīviem – U. A.). Kaut kādā ziņā tas tiešām ir surogāts. Tas ir jauns veids, kā komunicēt ar skatītāju. Ja mēs paši pret to izturamies kā pret teātri, kas ir spiests pielāgoties, tad tas vienmēr būs surogāts. Ja mēs uz to raugāmies kā uz citu mediju, tad tas ir kaut kas jauns. Jautājums ir, vai tu spēj atrast piemērotu materiālu un estētiku, lai tas nebūtu vairs teātris, bet būtu kaut kas jauns. Jo teātris nav vienīgais veids, kā iespējams komunicēt ar skatītāju. Tas ir viens no veidiem. Savā Zoom projektā tieši par to reflektēju. Ventam Vīnbergam Satori.lv bija skaists raksts, ka tas ir rūgts komentārs par to, kur mēs tagad esam. Es pilnīgi piekrītu.

Top komentāri

SF
S
Paldies par interviju. Ļoti labprāt redzētu Tēvoci Vaņu Nastavševa interpretācijā (un šai sakarā neviļus nāk prātā Keišs)
teatrālis
t
dž.dž džilindzeram jeb Rupeiku Raimim jauno aktrišu masēšana bija svarīgs radošā procesa elements ...
Paulas Jēger-Freiman rēgs
P
Kurā gadā Nastavševs ir dzimis? 1978.-ajā? Varbūt viņam vajadzētu jūtūbā noskatīties 1975. gadā izlaisto multfilmu "Ezītis miglā" - "Jožik v tumaņe." 10 minūšu šedevru, ko skatoties sirds laimīgi iesmeldzas... UN! pie reizes izlasīt arī komentārus turpat zem "ezīša." Tad viņš cerams sapratīs, ko mākslas skatītājs, baudītājs, patērētājs - sauciet kā gribat - sagaida no mākslas gabala: lai sirds vai dvēsele no laimes iesmelgtos... Un, saprotiet, ezītim nav uzrādīts ne vecums, ne dzimums, ne etniskā izcelsme, ne reliģija, ne seksuālā orientācija, bet ezītis tik un tā liek mums aizdomāties par dzīves jēgu... ŠĪ pāri stāvošā, pārgudrā attieksme pret skatītāju ir jāmet malā - kā teica Smiļģis: vienkāršība, skaidrība, kaislība!!!
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja