Labāku karjeru nevar iedomāties – pēc divdesmit nodejotiem gadiem leģendārā horeogrāfa un pedagoga Džona Neimeiera Hamburgas baletā saka viena no šīs trupas galvenajām solistēm Anna Laudere. Viņa uzstāsies festivālā Baleta zvaigznes Jūrmalā. Kamerizrāžu vakarā Dzintaru Mazajā koncertzālē 5. augustā plkst. 20 viņa kopā ar savu līdzgaitnieku uz skatuves un dzīvē Edvīnu Revazovu izdejos duetu Baltais troksnis/ White Noise ar Johana Sebastiāna Baha mūziku un viencēliena baletu Jūlijas jaunkundze, kurā skan Pētera Vaska mūzika un kuru Edvīns Revazovs ir iestudējis pēc Augusta Strindberga lugas. Šajā darbā Hamburgas baleta solistu pārim uz skatuves piebiedrosies Elza Leimane.
Festivāla galā koncertā 6. augustā plkst. 20 uz Dzintaru koncertzāles lielās skatuves Annas Lauderes un Edvīna Revazova izpildījumā redzēsim "melno" pas de deux no Džona Neimeiera baleta Kamēliju dāma. Tas ir noslēdzošais un visemocionālākais duets no trim leģendārā baleta divdejām, kas veido izrādes Kamēliju dāma centrālo asi. Anna Laudere un Edvīns Revazovs izpildīs arī duetu Wo die schönen Trompeten blasen no Neimeiera baleta Zēna brīnumrags ar Gustava Mālera mūziku. "Tas ir vēstījums par karu, par to, kā vīrieši dodas karā un sievietes viņus gaida, bet viņi ne vienmēr atgriežas. Esmu dzimusi Latvijā, Edvīns – Sevastopolē, un mēs uzskatām, ka šis duets mums noteikti tagad šeit ir jānodejo," saka Anna Laudere.
Divdesmit intensīvos darba gados Neimeiera baletā Anna Laudere ir izdejojusi ļoti plašu un dažādu repertuāru, kurā uzrunājusi skatītājus daudzviet pasaulē. Mākslinieces veikums ir novērtēts ar daudzām balvām. Tieši pirms kovidpandēmijas Latvijā viņai pasniegta Izcilības balva (2019), savukārt tieši pēc – Triju Zvaigžņu ordenis. "Būt novērtētai savā zemē man ir ļoti svarīgi. Mājas ir mājas," saka Anna. Mūsu iepriekšējā saruna notika pirms vairākiem gadiem, tāpēc uzreiz jautāju – kas būtisks pa šo laiku ir noticis?
Anna Laudere. Ir bijis daudz interesanta. Pandēmijas tukšajā laikā nofilmējām divas izrādes. Viena no tām bija jaunais, pandēmijas laikā radītais balets Spoku gaisma/Ghost Light. Pandēmijas sākumā viss bija slēgts. Arī baletzāle. Bet mums taču galvenais ir radošais process baletzālē! Kad drīkstēja lēnām atsākt strādāt mazās grupās, Džons Neimeiers izdomāja, ka pāriem, kuri dzīvo kopā, viņš iestudēs duetus, savukārt pārējie dejos distancētās četru līdz sešu dalībnieku grupiņās. Toreiz smējāmies, ka tagad visi, kas atnāks skatīties izrādi, zinās, kurš ar kuru dzīvo kopā.
Sezona beidzās. Balets bija iestudēts, bet izrādes nebija, jo nedrīkstējām visi vienlaikus atrasties zālē. Kad jau varējām būt uz skatuves, Neimeiers pa gabaliņiem nofilmēja baletu Bādenbādenē, kurp katru gadu dodamies turnejā. Savukārt Hamburgā nofilmēja Sapni vasaras naktī. Tas ir viens no Neimeiera klasiskajiem baletiem – ar Mendelszona mūziku, pēc Šekspīra lugas motīviem. Man tas ļoti patīk, taču domāju, ka neraudāšu, ja man tas nebūs jādejo. Galvenajiem varoņiem otrajā cēlienā ir jāuznāk uz skatuves un vispirms 40 minūšu jāsēž: viņi precas, un citi dejo viņiem par godu. Pēc tam viņiem ir jāceļas un jānodejo ļoti sarežģīts duets ar lēcieniem un griezieniem. Es vienmēr skatījos un domāju: ārprāts, kā var nosēdēt četrdesmit minūšu un pēc tam nodejot tik grūtu duetu? Esmu šajā baletā dejojusi arī citas lomas, bet galvenajā lomā biju trešajā sastāvā. Mana kārta varētu arī nepienākt, taču beigu beigās ne tikai nodejoju šo lomu, bet arī tajā nofilmējos. Dzīvē mēdz tā jocīgi notikt, ka piepildās tieši tas, par ko visvairāk šaubies.
Par Šekspīru skaidrs, bet kāds ir pandēmijas baleta Spoku gaisma vēstījums?
Teātros Amerikā vēl joprojām uz skatuves vienmēr atstāj dežūrgaismu, lai negadās kas slikts, tumsā šķērsojot skatuvi. Kādreiz stāstīja, ka to iededz un atstāj aktieriem, kuri ir jau viņsaulē, lai viņi naktī varētu kāpt uz skatuves. Tomēr balets Spoku gaisma nav veltījums konkrētiem baleta māksliniekiem. Tas ir vēstījums par to, kā jutāmies pandēmijas laikā. Pašā sākumā man ir jārunā, un es runāju latviski. Šis iznāciens ir kā murgainā sapnī: man mugurā ir Kamēliju dāmas kleita, bet nav frizūras un nav pareizās rotaslietas, bet es saprotu, ka esmu uz skatuves un pēkšņi esmu aizmirsusi, kur man ir jāiet un kas jādara. Dejotājiem tādi murgi mēdz būt: ir tavs iznāciens, bet nevari atrast skatuvi, esi aizmirsis soļus, kustības, uzvilcis nepareizo kostīmu, vispār neesi neko mēģinājis. Pamostoties domā: paldies Dievam, tas bija tikai sapnis.
Dzīvē arī kādreiz ir gadījies uz skatuves aizmirst soļus?
Teikšu godīgi, pāris reižu ir bijis – solis pēkšņi vienkārši izkrīt no atmiņas, seko otrs solis, un sāc domāt – ko tālāk?! Tas ir tikai īss brīdis, ko pēc tam, noskatoties ierakstā, gandrīz nevar pamanīt, bet tajā brīdī uz skatuves tev pašam tā šķiet katastrofa un mūžība.
Glābiņš ir improvizēšana?
Manam vīram reiz nācās noimprovizēt visu 13 minūšu ilgo baletu Fauna diendusa. Šis balets ir paredzēts diviem puišiem un meitenei, taču viens no puišiem pašā izrādes sākumā saplēsa muskuli. Palikušais pāris nodejoja izrādi līdz galam.
Vai pandēmijas periods bija ļoti smags un haotisks?
Šis laiks bija ļoti grūts, bet jāsaka – arī diezgan ražīgs. Tika iestudēts arī otrs Bēthovena projekts, iestudēts un nofilmēts balets Spoku gaisma, nofilmēts Sapnis vasaras naktī. Šogad jau pēc ierobežojumu atcelšanas nofilmējām Annu Kareņinu. Tas ir daudz, jo filmēšana DVD ir ļoti dārga un nenotiek katru dienu. Tas ir liels notikums. Ir jāmeklē sponsori, filmēšanas grupa utt. Tieši man iestudēto Annu Kareņinu bija iecerēts nofilmēt jau pirms diviem gadiem, bet šis plāns pēkšņi sabruka. Šogad beidzot nofilmējām, un ieraksts drīzumā tiks laists klajā.
2020. gada februārī dejojām Venēcijā. Tā bija mūsu pēdējā turneja pirms pandēmijas. Pēc tam bija paredzēta liela turneja uz Singapūru ar Kamēliju dāmu un Ņižinski, kurā man bija jauna – Romulas – loma. Viss, protams, pajuka. Pirmajā pandēmijas vilnī tika atcelta arī Džona Neimeiera pārveidotā baleta Hamlets pirmizrāde… Maijā Hamburgā bija jābūt Annai Kareņinai. Draugi jau bija sapirkuši biļetes un rezervējuši viesnīcas… Bet arī tas izjuka. Starp citu, tieši tad pabeidzām Jūlijas jaunkundzi: mans vīrs to iestudēja, un ar to viss arī beidzās, jo jauno horeogrāfu vakars nenotika. Šo iestudējumu tikai nofilmēja, un pagājušajā vasarā to nodejojām Lībekā, šogad arī Hamburgā, kur beidzot notika jauno horeogrāfu vakars. Tapa lieli, jauni, interesanti darbi, un šķita – tūlīt, tūlīt būs, bet viss aprāvās.
Pirmais šoks bija par to, ka vairs nevarējām dejot, bet vēl trakāk bija tas, ka nevarēju tikt mājās uz Latviju. Atlikām braukšanu uz rītdienu, bet, kad tā pienāca, valstu robežas jau bija aizvērtas… Palikuši Hamburgā, mēs ar vīru viens otru atkal iepazinām, jo mums beidzot bija laiks, kuru varējām pavadīt kopā. Katru dienu braucām uz mežu staigāt ar suni, vakaros bija garas telefonsarunas ar papu un Elzu. Mājās iekārtojām sev mazu baletzāli, kurā trenējāmies. No mežā atrasta zara uztaisījām baleta stieni. Katra situācija ir jāvērš par tik labu, cik labu to varam izvērst.
Kāds ir darba ritms Džona Neimeiera baletā?
Esam 60 dejotāju no 22 valstīm: no Eiropas, Ukrainas, Krievijas, Baltkrievijas, Japānas, Ķīnas, Dienvidkorejas, ASV, Kanādas, Urugvajas, Argentīnas, Meksikas, Kubas, Austrālijas. Ikdienā strādājam Neimeiera baleta centrā, kur atrodas arī viņa baletskola. Izrādes notiek Hamburgas Valsts operā. No plkst. 10 līdz 17.30 strādājam baletzālē, bieži pēc tam pēc savas gribas mēģinām līdz septiņiem vakarā un arī brīvdienās dodamies uz zāli. Mums ir apmēram 120 izrāžu sezonā. Kad ir izrāde, mēģinām no plkst. 10 līdz pusdiviem un pēc nelielas atpūtas parasti jau ap plkst. 16 atgriežamies teātrī.
No rīta mēģinām baletu, kuru dejosim nākamajā dienā, vakarā dejojam to, ko esam mēģinājuši dienu iepriekš. Tā katru dienu mēģinām baletu, ko rādīsim rītdien. Mūsu sezonas repertuārā parasti ir 14–18 dažādu iestudējumu. Mums pašiem ir atbildība būt formā un zināt, ko darām. Mans pedagogs baletmeistars Kevins Haigens palīdz, lai gan ir ļoti aizņemts, jo viņš tagad ir jauniešu trupas direktors.
Vai Edvīna Revazova horeogrāfiskā valoda atšķiras no tā, ko dejojat ikdienā?
Edvīns jau labu laiku iestudē horeogrāfiju, Jūlijas jaunkundze ir viņa pirmais lielais balets ar stāstu. Viņš cenšas atrast savu rokrakstu, taču, jau divdesmit gadu dejojot pie Neimeiera, neizbēgami ir arī iesakņojušās lietas. Viņam patīk vērot savu horeogrāfiju no malas, bet šoreiz viņš pats to izdejos.
Kā jūs raksturotu savu varoni Jūliju?
Viņai viss ir un tajā pašā laikā nekā nav. Viņa ir ļoti izmisusi. Ļoti pārliecināta un vienlaikus ļoti nepārliecināta. Tas ir tāds kā bērna izmisums. Jūlijai gribas būt mīlētai, bet tā īsti arī ne. Viņas dvēsele ir ļoti trausla. Viņa ir kā putniņš, kas dzīvo zelta būrītī. Es to stāstu ar kustību, ar ķermeņa valodu. Man bija liels prieks, ka Lībekā, kad beidzot notika pirmizrāde, ar mums jau dejoja Elza Leimane (Kristīnes lomā). Esam draudzenes kopš Rīgas Horeogrāfijas skolas gadiem un nu beidzot pirmo reizi dejojām kopā uz skatuves vienā izrādē.
Ko jums nozīmē draudzība?
Elza man ir kā māsa. Draudzējamies jau 29 gadus. Tādus draugus dzīvē nevar atrast vēlreiz. Sarakstāmies un sazvanāmies katru dienu. Kad vēl nebija WhatsApp, e-pasta un telefona īsziņu, rakstījām vēstules ar roku un sūtījām pa pastu. Elza šad tad atbrauc pie manis, un, kad vien man ir brīvs brīdis, vasarās braucu uz Latviju – uz Miķeļtorni. Ļoti tuvs cilvēks man ir arī mans pedagogs Kevins Haigens. Man ir arī daži citi draugi, bet to nevar salīdzināt.
Jums patīk rakstīt, formulēt domas uz papīra?
Jā, rakstīt ar roku! Rakstot ar pildspalvu, ar rokas spiedienu uz papīra ieliec daļu no sevis. Ik pa brīdim uzrakstu kādu stāstu pati sev. Ne gluži dienasgrāmatu, bet pārdomas. Ja ir kādi kreņķi, tā man ir terapija: tu nevari uzrakstīt tik ātri, cik ātri skrien doma, un tāpēc ir jādomā lēnāk. Rakstot nomierinos un, tā runājoties ar citu sevi, visu ieraugu no cita skatpunkta. Bērnībā, radio saklausījusies Mocarta operu Così fan tutte, es esot izdomājusi par to pati savu stāstu un, mežā sēņojot, pa kārtai gājusi pie mammas, papa un omes, lai to izstāstītu.
Divdesmit gadu skatuves pieredze palīdz vai tieši otrādi – arvien vairāk noslogo ar atbildību?
Esmu novērojusi, ka baletdejotājiem ir divas galējības. Vai nu mākslinieks ir ļoti pašpārliecināts un pats uzskata, ka ir super, vislabākais, vai arī ir saasināti paškritisks un visu laiku sev piekasās. Sabalansētu, harmonisku dejotāju vēl neesmu sastapusi. Tādus esmu redzējusi tikai tos, kuriem balets nav sirdslieta. Tie, kuriem balets ir sirdslieta, krīt vienā vai otrā galējībā.
Lai dejotu, ir ļoti jāpiespiežas?
Ar gadiem kļūst grūtāk – jo lielāka pieredze, jo lielākas prasības pret sevi. Taču ideālu dejotāju nav. Vienmēr var labāk. Tā ir profesija, kurā sasniegt pilnību nav iespējams. Arī vislielākā baleta zvaigzne vienmēr var labāk. Ja nav bijusi pietiekama atpūta, ir grūti. Ja ir bijusi, tad ir vieglāk. Viss ir atkarīgs no tā, kā sevi nostādi. Pēdējos gados mums ar Edvīnu nav bijis kārtīga vasaras atvaļinājuma. Visgarākais bija desmit dienu. Kad sākās pandēmija, mēs nolēmām: viss, četras nedēļas nedarīsim neko. Mēs labi atpūtāmies un bijām pārsteigti, ka atgūt formu bija daudz vieglāk nekā dažu labu reizi pēc vienas brīvas nedēļas. Ja atvaļinājums ir īss, zemapziņā visu laiku urda nemiers: vai paspēšu sagatavoties izrādēm uzreiz pēc brīvdienām?
Runājot par stresu… Mēs šovasar jūnijā bijām spiesti iemidzināt mūsu mīļo spanielu, kurš mums bija deviņarpus gadu un kuru vienmēr ņēmām līdzi uz darbu. Mums baleta centrā ir septiņi suņi! Mums bija skaidrs, kam ir jānotiek, bet tam nekad nevar būt līdz galam gatavs. Mēs ļoti pārdzīvojām, un tad Edvīns teica: ja tagad nepaņemsim jaunu sunīti, mums suņa vairs nekad nebūs. Braucām ar mašīnu uz Latviju un pa ceļam, Jelgavas novada Platones pagastā, tikām pie sunīša. Tas ir tāds pats, tikai citā krāsā. Sākumā tikai apskatījāmies un tomēr suņuku nepaņēmām, bet nākamajā dienā man bija sajūta, ka esmu viņu nodevusi. Tagad mums ir trīs mēnešus vecs razbainieks.
Kuri jums pašai ir mīļākie tēli un spilgtākie piedzīvojumi līdzšinējā radošajā mūžā?
Anna Kareņina, jo šis balets tika iestudēts speciāli man. Annas tēls ir ļoti interesants un man tuvs. Tā man bija iespēja iepazīt pašai sevi no citas puses. Darbs ar Džonu Neimeieru zālē – tas bija tik harmoniski un tik dziļi! Tieši šīs stundas zālē mums ar Edvīnu paliks atmiņā uz visu mūžu. Ļoti tuva man ir arī Kamēliju dāmas galvenā varone Margarita Gotjē. Kad sāku dejot, sapņoju nodejot Gulbi (baletā Gulbju ezers), bet pieaugot sapratu, ka vēlos nodejot Kamēliju dāmu. Protams, arī Baltais gulbis man ir ļoti mīļš. Neimeiera Gulbju ezers ir izrāde izrādē: stāsts atšķiras, bet viss pirmais – baltais – cēliens ir saglabāts oriģinālajā Mariusa Petipā horeogrāfijā.
Ļoti skaistu duetu dejoju Bēthovena projektā. Protams, Kaija, Dezdemona, Sapnis vasaras naktī un Mateja pasija, kurā mēs visi esam uz skatuves četras stundas. Džona Neimeiera baleti ir ļoti dažādi: gan klasiski, gan neoklasiski, gan pavisam moderni. Ja esi vadošais dejotājs, tev ir jāspēj nodejot gan klasisko Riekstkodi un Gulbju ezeru puantēs, gan Svētpavasari basām kājām. Tik daudz ir dejots. Aiziešu mājās un domāšu: šo nepateicu, to nepieminēju… Es arī domāšu: šo nepajautāju, to nepajautāju…
Piemēram, ko darīsiet pēc baleta solistes karjeras?
Man būtu interesanti strādāt ar dejotājiem un palīdzēt viņiem. Man ir divi burvīgi pedagogi, no kuriem iegūto man gribētos nodot tālāk, – Irina Jākobsone, kura pati ir strādājusi ar Vaganovu, un mans pašreizējais pedagogs Kevins Haigens. Es daudz ko varu, bet gribu varēt vairāk. Ja dara, tad jādara pamatīgi. Lai pasniegtu, es vēlētos arī mācīties par pedagoģi. Viena no mūsu trupas bijušajām dejotājām mācījās pedagoģiju Kanādā. Es arī gribētu, bet pašlaik neredzu iespēju savienot mācības ar intensīvo darba ritmu, jo parasti mēģinām no rīta līdz septiņiem vakarā. Pēc tam mājās vēl katru dienu ir jāšuj puantes.
Dzīvē viss notiek tā, kā tam ir jānotiek. Man bija periods, kad uztraucos – ko darīšu tālāk. Bet tad sapratu, ka tikai ceļu sevī trauksmi, kas man traucē koncentrēties tam, kas ir jāizpilda tagad pēc vislabākās sirdsapziņas. Nomierinājos, pavēros apkārt un sapratu, ka visi dejotāji, kuri ir aizgājuši prom, ir atraduši kaut ko, kas viņiem patīk un ko viņi grib darīt. Neviens nav palicis tukšā, bēdīgs un skābs. Viens puisis no Argentīnas sāka gatavot Argentīnas pīrāgus empanadas. Viņam ir savs busiņš, viņš ir laimīgs un priecīgs. Viena bijusī dejotāja strādā BMW finanšu daļā. Baletdejotājiem ir ļoti liela disciplīna un milzīgs gribasspēks. Pieņemot darbā dejotāju, tu tiec pie augsti disciplinēta cilvēka, kurš izdarīs visu pēc vislabākās sirdsapziņas. Tādus darbiniekus nav tik vienkārši atrast.
Nerodas vēlme pašai pamēģināt roku horeogrāfijā?
Man nav tāda talanta un nav arī vilkmes. Skolā mums obligāti bija jāiestudē baletnumuri, bet man patīk zālē tikai improvizēt, patīk arī pedagoģiskais darbs, bet radīt lielu baleta darbu – nē.
Kādreiz jums bija mājiņa Maļorkā. Bet kas ir Miķeļtornī?
Bērnības miera sala, kur uzlādējos visam gadam. Tīrs gaiss, klusums, jūra, daba, tuvākie cilvēki.
Uz Edvīna dzimtajām mājām arī braucat?
Esam bijuši Sevastopolē tikai vienu reizi pirms piecpadsmit gadiem un… laikā atgriezāmies. Edvīna tētis joprojām dzīvo tur. Viņš ir no Osetijas, mamma – no Igaunijas. Citi radinieki un labi draugi ir Ukrainā. Kad sākās karš, es raudāju un ilgi nevarēju nomierināties.
Kam gatavojaties nākamajā sezonā?
Džons Neimeiers iestudēs jaunu baletu Dona nobis pacem/Dodi mums mieru ar Johana Sebastiāna Baha mūziku. Pirmizrādei ir jānotiek 4. decembrī Hamburgā, tāpēc diemžēl nevarēšu piedalīties Latvijas Nacionālā baleta simtgadei veltītajā galā koncertā Latvijas Nacionālajā operā. Ieplānots arī atjaunojums – Gustava Mālera Trešā simfonija. Tas ir abstrakts balets, kurā esmu dejojusi jau vairākas lomas. Atjaunos arī Romeo un Džuljetu un Gulbju ezeru. Būs ļoti daudz visa kā, jo šī būs Džona Neimeiera pēdējā sezona. Viņš jau piecdesmit gadu ir Hamburgas baleta vadītājs un ir paziņojis, ka atstās amatu.
Kas notiks, kad Džons Neimeiers aizies no sava baleta?
Viss ir atkarīgs no tā, kas nāks viņa vietā. Ja atnāks kāds, kuru neinteresē viņa darbi, un būs liela revolūcija, tad…. Mēs gan ceram, ka viņš tomēr paliks. Šoreiz gan paziņojums par aiziešanu izklausās ļoti nopietni. Tas ir šausmīgi! Esam taču izdejojuši visu viņa repertuāru un runājam Neimeiera baleta valodā. Tomēr domāju, ka visgrūtāk būs jaunajiem dejotājiem.
Ko tieši viņi nepaspēs iegūt?
Tu atnāc, sāc strādāt Džona Neimeiera vadībā un iemācies, ka "mazāk ir vairāk", ka vispirms pašam ir jānotic tam, ko gribi pateikt, un ir jāsmaida nevis ārēji, bet no iekšpuses, ar acīm un dvēseli. Tikai tad tas uzrunās skatītājus. Dejošana viņa baletos ir mācību un attīstības process gadu gadiem. Vismaz es tā esmu iepazinusi sevi un dzīvi no citas puses. Tiem, kuri tikko ir sākuši strādāt Neimeiera trupā, ir bijis dots tikai īss mirklis. Man dzīvē ir ļoti palaimējies, ka esmu satikusi horeogrāfu, kura valodu es saprotu un ar kuru gribu strādāt. Labāku karjeru nevar iedomāties. Arī savus pedagogus esmu satikusi tieši caur viņu.
Jums palaimējās, ka jau agri skaidri zinājāt, kurp un kāpēc vēlaties doties?
1998. gadā, braucot mācīties uz Vāciju, es vispār nezināju, kas viņš tāds ir. Tolaik šeit Rīgā zinājām Balančinu un Bežāru, bet par Neimeieru nebiju pat dzirdējusi. Manam papam Hamburgā bija labi draugi, un mamma teica, ka ir jāpamēģina, jo tur esot laba baletskola un trupa. Sākumā negribēju nekur braukt, taču baletskolā Rīgā man gāja ļoti grūti, un šī jau bija izvēle – dejot vai sākt mācīties kaut ko citu. Tā nonācu Hamburgā. Vienīgais, ko ievēroju iestājeksāmenā, bija mans pedagogs – ļoti izskatīgs, ar čirkainiem matiem. Turpat blakus bija arī pats Džons Neimeiers, bet es nezināju, kā viņš izskatās. Kad vēl tikai sāku pie viņa dejot, viņš mēdza jautāt: "Vai tu tici tam, ko tikko nodejoji? Ja pati neticēsi, es arī neticēšu. Ja nejūti, labāk nesmaidi vispār." Viņš man iemācīja, ka kustība ir jāpiepilda nevis ar uzspēli, bet ar patiesību.
Reiz viņš mūs ar Edvīnu divatā aizsūtīja dejot uz Minheni sešās Kamēliju dāmas izrādēs kopā ar Minhenes trupu, kuras galvenajiem izpildītājiem bija traumas. No rīta vēl Hamburgā mēģinājām operu Orfejs, kurā Neimeiers iesaistījis arī dejotājus. Trijos sēdāmies lidmašīnā, un pusastoņos jau sākās izrāde Minhenē. Lidmašīnā sēdēju puantēs un kustināju kājas, lai nepiepampst. Arī grimējos jau lidmašīnā. Parasti pirms izrādēm mazliet paguļam, atpūšamies. Taču izrādījās, ka var arī citādāk. Mobilizējāmies. Izkāpjot no lidmašīnas, sevi ieprogrammēju, ka ir jau cita diena. Viena diena bija no rīta Hamburgā, un tā cita diena – vakarā Minhenē ceļā uz teātri. Kā tu sevi nostādi, tā arī ir. Arī tāda ir Neimeiera skola.