"Mēs vairs neapstāsimies, iesim uz priekšu, un es redzu iespēju savā ministra darbības laikā nonākt pie konkrēta lēmuma," kultūras ministrs, operdziedātājs un savulaik rokgrupas Pērkons mūziķis Nauris Puntulis saka par ilgo un ērkšķaino ceļu uz jauno akustisko koncertzāli Latvijas galvaspilsētā. Vaicāts par galveno, ko viņš vēlas paspēt līdz sava amata termiņa beigām, ministrs nošķir īstermiņa un ilgtermiņa jautājumus: "Šobrīd aktualitāte ir ierobežojumu kompensācijas. Tas ir steidzami. Nākamā gada lielie uzdevumi ir koncertzāle, Kultūras centru likums un nodokļu reforma, iekļaujot arī radošo personu likuma izmaiņas."
Vai šajā neprognozējamā laikā nenožēlojat, ka esat kultūras ministra amatā?
Pilnīgi noteikti ne. Es domāju, ka labā un izdarītā ir nesalīdzināmi vairāk nekā negāciju. Tostarp arī pirms tam gadiem neatrisinātu lietu, kuras man ir izdevies atrisināt. Vienīgais, ko man nav izdevies īstenot tik gludi, kā biju iecerējis, ir jautājums par akustisko koncertzāli Elizabetes ielā 2, bet tas nenozīmē, ka es līdz sava termiņa beigām neiespēšu koncertzāles jautājumu atrisināt.
Elizabetes ielas 2 kontekstā negulēto nakšu ir bijis visvairāk un arvien vairāk arī sirmu matu. Esmu centies neko neuztvert personiski, bet, ņemot vērā, cik ļoti šis Elizabetes ielas 2 jautājums tika personificēts, ir grūti no tā abstrahēties un neuztvert to personiski. Uzsvēršu vēlreiz: mana darba panākums bija vienots valdības lēmums, zem kura ir piecu koalīcijas partneru paraksti un Ministru prezidenta paraksts. Tas nebija mans personiskais lēmums, un tā nebija arī mana nepārdomāta vai neizdiskutēta kaprīze. Pamatojums bija triju ļoti nopietnu profesionālu ekspertu argumenti – cienījamās Arhitektu konsultatīvās padomes, Mantojuma pārvaldes atzinums un Valsts nekustamo īpašumu ekspertīzes atzinums par šī jautājuma racionālo pusi.
Valdības lēmums bija sagatavots. Jā, tas nebija izdiskutēts ar plašāku sabiedrību, bet, ņemot vērā, ka sabiedrības intereses nekad nebūs vienotas un vienmēr būs pretējs viedoklis, rezultāts bija tāds, kāds tas bija. Ja paskatās vēl plašāk un objektīvāk, droši vien iemesls bija aktuālās tendences arhitektūrā. Šobrīd pēc Venēcijas arhitektūras biennāles apmeklējuma es uz to raugos mazliet savādāk, un man ir kļuvusi skaidrāka arhitektu un noteiktas sabiedrības daļas reakcija.
Venēcijas arhitektūras biennālē gandrīz nebija arhitektūras, bet bija daudz vēstījumu. Tur redzēju, ka pārstāvji no dažām ļoti attīstītām valstīm lielākos akcentus liek uz pasaules uztveri un lietām, ko Latvijas laukos dara daudzi. Proti, nevienam no mums nav nekāds atklājums, ka lietus ūdeni var nenovadīt kanalizācijā, bet ar to var aplaistīt dārzu un, nojaucot veco šķūnīti, dēļus var izmantot, lai būvētu kaut ko citu. Manuprāt, arhitektu pasaule pēc visa tā, kas šajā straujajā laikmetā ticis radīts un uzbūvēts, stāv krustcelēs un vēl nav īsti noteikusi virzienu, ko un kā darīt tālāk.
Nākot ar ideju par Elizabetes ielas 2 ēkas nojaukšanu, es ietrāpīju neveiksmīgā brīdī, kad tas ne tikai nav aktuāli, bet – uzdrošināšanos teikt – ko tādu vieglu roku pielīdzina barbarismam. Varu droši pateikt, ka šādos apstākļos mēs noteikti neuzbūvētu ne Latvijas Nacionālo bibliotēku, ne virkni citu lielisku ēku, arī modernisma arhitektūras pērli Dailes teātri, jo tā vārdā tika ziedota zināma daļa koka arhitektūras Brīvības un Bruņinieku ielas stūrī.
Ceļš uz Elizabetes ielu 2 sākās, izlasot interviju Neatkarīgajā ar Aigaru Štokenbergu. Tur bija rakstīts – ja ir vēlme pēc tiešām drosmīga lēmuma, šis tāds būtu. Tad pa vakariem pēc darba gāju uz Elizabetes ielu 2 un, apstaigājis šo namu un teritoriju, sapratu, ka šis lēmums varētu būt izeja no gadiem ilgušā strupceļa. Diemžēl daudz sekotāju šai drosmei nebija, jo tie, kuri to atbalstīja, tika apklusināti sociālajos tīklos, un ne vienmēr ētiski un cieņpilni. Tajā pašā laikā Lietuvā ir pieticis drosmes – vecais Arodbiedrību nams Viļņā tiek nojaukts, lai tur būvētu koncertzāli.
Pagājušajā gadā, kad biju tur oficiālā vizītē, lietuvieši lepni izrādīja Laikmetīgās mākslas muzeju, kas tapis Viļņas centrā, nojaucot padomju laikā modernisma stilā būvēto kinoteātri. Lietuvā tiks nojaukta arī lidosta, lai būvētu jaunu. Nemaz nerunāju par spīķeriem, kas tika ziedoti, lai uzceltu koncertzāli Helsinkos, un neskaitāmiem citiem piemēriem Eiropā, kur kaut kas tiek ziedots kā lielāka vārdā. Pietātē pret Elizabetes ielu 2 saskatu arī ko tādu, ko mēdz dēvēt par Stokholmas sindromu. Ja reiz komunisti to būvējuši par savu galveno štābu, tas noteikti ir kaut kas tik ļoti vērtīgs, ka to nedrīkst aizskart. Mazliet dīvaini, ka pret Kongresu namu, kas ir lielāka vērtība arhitektoniski un funkcionāli, šādas pietātes sabiedrībā nav.
Kā zināms, Elizabetes iela 2 vairs netiek apspriesta kā viena no iespējamām koncertzāles vietām. Kāpēc tomēr turpinām par to runāt?
Lietu kārtība ir pavisam vienkārša: pēc Arhitektu savienības izvērtējuma, kas notika pēc manas iniciatīvas un ar Kultūras ministrijas finansējumu, mums ir koncertzālei piemērotāko vietu pirmais un otrais trijnieks. Pirmajā trijniekā Rīgas domes argumentu dēļ vairs netiek apsvērta Rūpniecības preču tirgus teritorija, toties pastiprināti tiek vērtēts Kongresu nams. Ja būs nepārvarami šķēršļi, vērtēsim nākamo teritoriju – Andrejostu. Ja arī tur būs kādi nepārvarami apstākļi, secīgi iesim pie nākamā trijnieka, kurā ir AB dambis, Elizabetes iela 2 un Raņķa dambis. Bet mēs vairs neapstāsimies, iesim uz priekšu, un es redzu iespēju savā ministra darbības laikā nonākt pie konkrēta lēmuma.
Joprojām uzskatu, ka Elizabetes iela 2 būtu labākā versija, jo mēs Kronvalda parkā iegūtu divas jaunas koncertzāles – vienu akustisku (Elizabetes ielā), otru apskaņotu (Kongresu namā) –, bet esmu gatavs kompromisam, un pašlaik pastiprināti strādājam pie Rīgas Kongresu nama izvērtēšanas. Tam ir vairāki būtiski iemesli: viens no galvenajiem – pēc ilgiem gadiem galvaspilsēta pozicionējas kā labs sadarbības partneris. Tas ir tikai loģiski, būvējot koncertzāli Rīgā. Šī izvēle ļauj turpināt virzību uz vīziju un mērķi par Kronvalda parku kā Rīgas un, iespējams, arī valsts centrālo kultūrtelpu. Par to mans redzējums joprojām ir nemainīgs, un to apliecina arī nupat pieņemtais Ministru kabineta lēmums par ēku Kronvalda bulvārī 4, kas kļuvusi par Kultūras ministrijas īpašumu. Esmu paudis gatavību palīdzēt Nacionālā teātra direktoram ceļā uz teātra piebūvi, kas būtu vēl viena lieliska kultūrtelpa gan teātra, gan parka kontekstā.
Kongresu namā jebkurā gadījumā gaidāmas pārvērtības. Ideālajā versijā tur izdosies īstenot akustiskās koncertzāles projektu, kas ietvers arī Rīgas namu projektu – iespēju kvalitatīviem apskaņotiem koncertiem. Ceru, ka mums pietiks gan politisku, gan juridisku argumentu, lai laika gaitā no parka pazustu arī Rīgas Brīvostas pārvalde. Parkā nevajadzētu atrasties nevienam birojam. Taču jāatzīst, ka pielāgot sabiedriskai funkcijai ēku Elizabetes ielā 2 būtu ļoti grūti, ļoti dārgi un, lai cik arī skaisti tas izskatās uz papīra, reālajā dzīvē, visticamāk, tas nekad nenotiks.
Visus ir pārsteidzis pēkšņais Rīgas namu paziņojums, ka šī struktūra turpinās savu iesākto projektu un sauks to par Ata Kronvalda zāli. Tas mulsina un uzbur ilūziju, ka koncertzāles jautājums ir atrisināts.
Tā kā Rīgas nami ir Rīgas domes kapitālsabiedrība, to pienāktos komentēt Staķa kungam.
Vai, reaģējot uz neparedzētajiem pandēmijas apstākļiem, nācies mainīt sākotnēji izvirzītās prioritātes? Piemēram, kā veicies ar algu palielināšanu nozarē strādājošajiem, ar reformām kultūrizglītībā, ar Kultūras centru likumu?
Varu uzsvērt, ka koncertzāle joprojām ir mana prioritāte un es darīšu visu, lai līdz amata termiņa beigām mēs maksimāli pietuvotos brīdim, kad tiks ielikts tās pamatakmens. Savukārt ar pārējo veicies pat labāk, nekā biju cerējis, un par to esmu gandarīts. Sāpju bērns ir Kultūras centru likums. Ar to ir gājis vispiņķerīgāk. Kultūras centru likums būtu jāskata ciešā kontekstā ar Vēsturisko zemju likumu un reģionālo reformu. Pašlaik veidojam komandu, kas varēs vienlaikus strādāt gan pie abiem šiem likumiem, gan pie ciešākas sadarbības ar Pašvaldību savienību. Ceru, ka līdz termiņa beigām izdosies atrisināt arī šo jautājumu. Vēl negribas teikt "hop", bet sadarbībā ar Ogres pašvaldību esam ceļā, lai atrisinātu arī gadiem ieilgušo stāstu par muzikālā teātra nepieciešamību Latvijā.
Jau sen īpaši sāpīga un ielaista problēma ir Dziesmu svētku kustības kolektīvu vadītāju un pedagogu haotiskais, neadekvātais atalgojums.
Jāturpina darbs pie precīzi definētas atbildības starp valsti un pašvaldībām. Augstu vērtēju Nacionālā kultūras centra darbu. Mēs strādājam ne tikai pie Kultūras centru likuma tapšanas, bet arī pie Dziesmu svētku kustības sakārtošanas atbildības un finansējuma izpratnē. Nākotnē jāpanāk stabils un pienācīgs valsts dotācijas līmenis. Pusotrs miljons eiro, ko kā papildu maksājumu kolektīviem ceļā uz Dziesmu svētku simtpiecdesmitgadi Kultūras ministrijai izdevies izcīnīt nākamā gada budžetā, liecina par valsts izpratni un attieksmi. Esmu gandarīts, bet šis ir tikai pirmais solis, un, protams, darbs ir jāturpina. Jautājums ir plašāks. Būsim godīgi un konsekventi. Amatierkolektīvu pedagogi nebūt nav vienīgie, ar kuriem darba devēji pašvaldībās vai privātās struktūras izvēlas slēgt pēc būtības neatbilstošas līguma formas. Šī diemžēl ir tikai viena no jomām, kuru skar šī problēma.
Kādi signāli ir jūsu rīcībā par to, kā šā gada jūlijā ieviestā nodokļu reforma ietekmējusi kultūras nozari – koncertu, izrāžu rīkotājus un to dalībniekus, māksliniekus?
Sāksim ar to, ka šī nodokļu reforma bija nepieciešama. Trīs vaļi, uz kuriem vajadzētu balstīties nodokļu sistēmai, ir: tai jābūt solidārai pret pārējo sabiedrību, sociāli apdrošinošai un ļoti vienkārši pārskatāmai un lietojamai.
Diskusijās es minu arī savu personisko piemēru. Līdz šim es kā autoratlīdzības saņēmējs maksāju nodoklī tikai 10 procentu. Es neteiktu, ka tas būtu ļoti solidāri pret pārējiem nodokļu maksātājiem. Arī virkne manu amatbrāļu piekrīt, ka jaunā likme – 25 procenti (nereģistrējot saimniecisko darbību) –, kas vienalga ir ievērojami zemāka nekā vispārējā nodokļu likme, ir solidārāka. Par sociālo apdrošināšanu: 80 procenti no šīs nodokļa likmes tiek novirzīti paša mākslinieka sociālajā kontā. Tas ir milzīgs ieguvums, domājot par māksliniekiem ilgtermiņā, salīdzinājumā ar to, kā bija iepriekš. Sarežģītāk ir ar vienkāršo lietojamību, jo kavējas saimnieciskās darbības konta ieviešana, tāpēc vērsos pie partneriem koalīcijā ar priekšlikumu pagarināt pašreizējo kārtību līdz saimnieciskās darbības konta ieviešanai. Valdība pieņēma atbalstošu lēmumu.
Bet tas, ka saimniecisko darbību drīkstēs nereģistrēt vēl veselu gadu, nebija zināms jūlijā, un tāpēc daudzi uzreiz reģistrējās par pašnodarbinātajiem… Kā jūs ieteiktu viņiem rīkoties tagad?
Es ieteiktu apsvērt, kurš nodokļu režīms konkrētai radošajai personai ir izdevīgāks. Mūziķiem lielākoties tas būs saimnieciskās darbības konts, bet vizuālās mākslas pārstāvjiem, kuriem lielāki saimnieciskie izdevumi, izdevīgāk reģistrēties, lai šos izdevumus kompensētu. Neizslēdzu arī režīmu maiņu atkarībā no paredzamajiem izdevumiem konkrētajā kalendārajā gadā. Kad man saka: jā, bet katram būs jāņem grāmatvedis, un, pasarg dies, tam visam izburties cauri! Piedodiet, es nesaskatu kā nepārvaramu problēmu pašnodarbinātai personai algot grāmatvedi. Laiku, nervus un enerģiju, ko mākslinieks patērē skaitļiem un tabulām, var veltīt radošajam darbam, lai nopelnītu arī to tiesu, kas jāmaksā grāmatvedim, un lielākoties tā ir ļoti adekvāta. Mēs sen vairs nedzīvojam viensētās, kur katram pašam jāprot visi darbi.
Tuvojas nozīmīgā Dziesmu un deju svētku 150. jubileja 2023. gada vasarā, taču droši vien zināt, ka pandēmijas un ilgās dīkstāves dēļ kori un deju kolektīvi ir manāmi paplukuši, pat līdz "būt vai nebūt" līmenim?
Šajā situācijā ir darīts viss, lai kustību atbalstītu ar naudu. Tāds budžeta pieaugums Dziesmu svētku kustībai, kāds panākts nākamajam gadam, svētku starplaikā, vēl nav bijis nekad. Tas ir papildu pusotrs miljons eiro Dziesmu svētku kolektīvu vadītājiem kā vienreizējs maksājums (1600 kolektīviem) un 700 000 eiro svētku sagatavošanās notikumiem. Vēl 800 000 eiro paredzēti Dziesmu svētku ekspozīcijai. Jā, apzinos, aina nav iepriecinoša, un apzinos, ka ne viss vienmēr izmērāms naudas izteiksmē, bet tas reizē ir arī žests, ar ko valdība pasaka, cik šis process ir valstiski nozīmīgs un ka mēs visi izprotam sarežģīto situāciju.
Vai par šārudens mājsēdi un ierobežoto darbu mākslinieki un pasākumu rīkotāji saņem atbalstu, vai maksājumi atkal iestrēguši? Kā vispār kultūra var atkopties no kovidkrīzes cirtieniem?
Par atkopšanos mēs runāsim tad, kad pandēmija būs beigusies. Diemžēl neviens vēl nevar pateikt, kad tā beigsies. Par iekavētajiem atbalsta mehānismiem – diemžēl tas ir process, kuru es nekādi nevaru ietekmēt. Vairākums atbalsta mehānismu ir jāsaskaņo ne vien Ministru kabinetā, bet arī Briselē. Tas, ko valsts kaut kādā veidā ir ierobežojusi, valstij ir jākompensē, un tas, protams, notiks. Gan par pilnā lokdauna periodu, gan par pašreizējo periodu līdz 11. janvārim, kad ir atļauts strādāt, piepildot tikai pusi no skatītāju zāles.
Es ļoti labi saprotu privāto sektoru, kurā situācija ir daudz smagāka nekā valsts sektorā, taču šie ir pandēmijas izraisīti ierobežojumi. Tātad tie ir ierobežojumi (ierobežots cilvēku skaits zālē, distances nodrošināšana u. c.), ar kādiem epidemiologi atļauj kultūras nozarei strādāt. Ir jāsaprot, ka nevaram radīt atšķirīgus epidemioloģiskos noteikumus valsts sektoram un privātajam sektoram. Esmu aicinājis tos nevienādot ar biznesa ierobežojumiem. Tos ir paredzēts kompensēt ar konkrētiem atbalsta mehānismiem, lai neciestu ne privātais, ne valsts sektors.
Un kā "pusrežīma" darba apstākļos lai reģionālās, pašvaldībām piederošās koncertzāles sabalansē izklaidi ar kvalitatīvu, bet peļņu nenesošu profesionālās mākslas piedāvājumu? Varbūt valdībā nav skaidrības, kas ir izklaide un kas – kultūra?
Šo līniju ļoti strikti novilkt būtu liels izaicinājums. Te uzreiz gribētu vilkt paralēles ar nākamo lielo izaicinājumu, kāds būs Kultūras ministrijai. Tās būs izmaiņas radošās personas juridiskajā statusā. Pandēmija precīzi izgaismojusi to, ka radošās personas definīcija, kāda tā ir radošo personu likumā, izrādās pārāk ierobežojoša. Šo personu loku vajadzētu paplašināt, taču mēs nedrīkstam iebraukt otrā grāvī. Atrast viduspunktu būs milzīgs izaicinājums. Agri vai vēlu nonāksim pie jautājuma par kritērijiem.
Domāti profesionālisma un kvalitātes vai stila un žanra kritēriji? Lai nesanāk tā, ka akadēmiskais pianists ir radošā persona, bet izcils džeza vai roka ģitārists – ne.
Es paredzu ne tikai diskusijas, bet arī ļoti daudz asu strīdu, bet no tā neizbēgsim. Esam panākuši dažus uzlabojumus nākamā gada nodokļu sistēmā, un tas mums dod laiku strādāt pie būtiskākām nodokļu izmaiņām radošo personu kontekstā. Politikā šobrīd iesaistīta virkne radošo – Aigars Bikše, Evita Zālīte-Grosa, Ints Dālderis un citi. Esam jau sēdušies pie sarunu galda, meklējot veidu, kā atrast optimālu radošo personu nodokļu modeli. Taču, lai līdz tam tiktu, vispirms būs jāprecizē radošās personas statuss. Pašreizējos apstākļos tas būs daudz sarežģītāks jautājums nekā pēc tam panākt budžetā vajadzīgo finansējumu.
Nav bail, ka kultūras sabiedrība sašķelsies, līdzīgi kā pašlaik notiek citās sabiedrības grupās? Izklaides šovu meistari pret aktieriem, simfoniķi pret popmūziķiem, privātie pret dotēto valsts sektoru?
Pandēmijas apstākļos visi kļūstam vēl emocionālāki. Mēs visi esam viena nozare, mēs kopā darām vienu darbu, un visi kopā veidojam kultūrtelpu. Sēžot pie viena sarunu galda, to vienmēr uzsveru.
Kāpēc sabiedrība vispār pašlaik ir tik neiecietīga, pat naidpilna?
Varbūt tas ir cilvēka dabā. Bet iespējams – vēsturiskais mantojums. Daļa no mums ļoti ilgi dzīvojusi sabiedrībā, kur vienmēr bijusi asa pretstāve: zaļumballē kautiņos vietējie pret svešajiem vai brīvības cīnītāji pret komunistiem, latvieši pret krieviem. Pēc tam esam auguši un kļuvuši tolerantāki, izlīdzinātāki, bet varbūt asās pretstāves daudziem atkal pietrūkst? Tagad tā spilgtā veidā uzplaukst un parādās.
Atzīšos, dzirdot, ka kāds uzskata, ka mums pandēmijas laikā ir jāsamazina visi nevajadzīgie kontakti un nevajadzīgo kontaktu klāstā tiek izcelti tieši kultūras notikumi, arī man tas liek kļūt emocionālākam. Attiecībā uz pandēmijas ierobežošanas pasākumiem tieši kultūras nozare ir nodemonstrējusi īpaši augstu atbildību un radījusi izteikti drošu vidi. Kopš 15. novembra mēs taču strādājam nevis vienkārši zaļajā režīmā, bet gan zaļajā režīmā ar dzeltenā režīma prasībām – papildu distance, sejas maskas, ierobežots cilvēku skaits. Kur nu vēl drošāk?!
Savukārt sabiedrības attieksme pret māksliniekiem kā baltrocīšiem, kam laiks beidzot sākt strādāt īstu darbu, jau ir leģendāra. Šķiet, pirmais, kurš par to savulaik ironiski rakstīja, bija tenors Mariss Vētra. Šis ir hrestomātisks citāts: nu labi, dziedi, dziedi, bet par ko tu strādā?
Kā sokas ar kultūras – mūzikas, mākslas skolu – skolotāju algu palielināšanu?
Plānotos uzlabojumus esam veikuši, tos sagatavojām darba grupā, kurā pēc mana lūguma bija iesaistīti tieši nozares profesionāļi. Protams, darāmā vēl daudz. Man ir prieks, ka ir laba sadarbība ar pašreizējo izglītības ministri. Sistēma būs arvien uzlabojama, un šis darbs nekad nebeigsies.
Kā stiprināt vai vismaz nepazaudēt Latvijā atlikušos neatkarīgos medijus?
Problēma ir kompleksa, un tā noteikti nav tāpēc, ka būtu pietrūcis valsts atbalsta. Kopš esmu šajā amatā, valsts atbalsts mediju nozarei ir tikai audzis, un arī no likumdošanas viedokļa ir izpildīti visi uzdevumi, kādi man attiecībā uz šo jomu bija, stājoties amatā. Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes izveidošana, sabiedrisko mediju iziešana no reklāmas tirgus, pasta piegādes un atbalsts komercmedijiem, PVN likmes samazināšana utt. Kultūras ministrijas mediju politikas darbs ir paveikts labi, bet ir objektīvi medijiem nelabvēlīgi apstākļi. Droši vien lielāka pētījuma vērts būtu jautājums par cilvēku paradumu maiņu ne tikai attiecībā uz medijiem, bet arī kultūru kopumā. Liekas, ka, noturētiem mājsēdē, kurā mums tik daudz kā pietrūka, mirklī, kad atveras durvis, vajadzētu skriet, ķert un grābt pilnīgi visu, bet tā nenotiek. Cilvēki ir kļuvuši ļoti prasīgi.
Arī inerti, taupīgi vai vienkārši atradinājušies…
Man uz to nav viennozīmīgas atbildes. Iemesls droši vien ir apstākļu kopums, bet tas, ka cilvēku paradumi ir mainījušies, ir acīmredzami. Un diemžēl ne par labu kultūrai. Daži privātie producenti saka: pašreizējo ierobežojumu apstākļos mums nav rentabli strādāt. Labāk tad visu atcelt un nogaidīt. Taču ir arī pretējs viedoklis, jo cita pasākumu organizētāju grupa uzskata: nedrīkstam visu vērt ciet, cilvēki kļūst inertāki, mums jānotur cilvēku paradums apmeklēt kultūras pasākumus.
Lūk, arī iemesls, kāpēc uzstāju, ka arī ierobežotos apstākļos, kādos esam, ir jāmēģina neatcelt kultūras pasākumus. Ekonomiskās problēmas ir jāatrisina savādāk – ar naudu. Ja ir ierobežojumi, tie ir jākompensē. Punkts.
Ausīs skan Valsts kancelejas direktora Jāņa Citskovska teiktais, ka alkohols taču ir pirmās nepieciešamības prece. Bet kultūra? Tā jautāju, redzot, ka alkohola veikalos ielaiž visus, savukārt grāmatnīcām jāstrādā zaļajā režīmā, un tās, kas atrodas tirdzniecības centros, brīvdienās vispār ir slēgtas.
Esmu jau noguris Ministru kabinetā atkārtot, ka grāmata – jo īpaši pandēmijas laikā – ir pirmās nepieciešamības prece. Šobrīd ir sacelta vētra ūdens glāzē, jo ierobežojumi attiecas tikai uz grāmatu veikaliem lielajos tirdzniecības centros brīvdienās. Te ir jāsaprot virsmērķis – mazināt vēlmi pulcēties, jo diemžēl daudziem šķiet, ka nav labākas izklaides kā brīvdienās aizbraukt pastaigāt pa lielveikaliem. Savukārt grāmatu cilvēks var nopirkt grāmatnīcās ārpus tirdzniecības centriem.
Dažas neatrisinātas problēmas nāk līdzi vēl no 2009. gada finanšu krīzes. Piemēram, Liepājas simfoniskais orķestris joprojām strādā samazinātā sastāvā un nevar atskaņot krāšņās XIX un XX gadsimta simfonijas.
Šis ir jautājums, kas ir jāatrisina. Nav tā, ka tas būtu palicis pavēnī. Esam ar Liepājas simfoniskā orķestra direktoru Uldi Lipski par to runājuši un agri vai vēlu pie risinājuma nonāksim.
Vai Rīgas domes izplatītās valsts svētku apsveikuma kartītes, to vidū tādas, kurās izmantota arī krievu valoda, sekmēs sabiedrības integrāciju?
Neesmu no politiski radikāla flanga, bet mana nostāja valodas jautājumos ir ļoti stingra. Nekādā ziņā neatbalstu nevienu pasākumu, kas Latvijā veicina krievu valodas pašpietiekamību un jebkādā veidā dod mājienu par divvalodības eksistenci. Esmu paudis arī savu viedokli par to, vai uz vakcināciju pret Covid-19 krievvalodīgā auditorija būtu jāuzrunā arī krievu valodā. Lokāli – lūdzu! Man nav nekas pretī, ja Ķengaragā pastkastītēs būs zīmīte krievu valodā, ka rīt plkst. 16 pagalmā būs vakcinācijas autobuss. Bet nonākt pretrunā ar Valsts valodas centru tikai tādēļ, lai formāli uzrunātu konkrēto sabiedrības daļu, – es to redzu kā sirdsapziņas glābšanu bez epidemioloģiska rezultāta.
Veselības ministrs televīzijā atzina, ka ir sabiedrības daļa, kurai 30 neatkarības gados neesam varējuši piekļūt, jo neesam pietiekami veiksmīgi īstenojuši integrāciju. Es tam oponētu: tad kā ar sabiedrības daļu, kura nevakcinējas un kuru nevar pārliecināt nevienā valodā? Tieši tas pats attiecas uz integrāciju. Ir personas, kas dzīvo citā informatīvajā un mentālajā vidē – faktiski citā valstī, tās nekad nesamierināsies ar to, ka valsts valoda ir latviešu valoda un krievu valodai nav oficiālās valodas statusa. Tur nelīdzēs neviens integrācijas pasākums. Viņi vienalga skatīsies Krievijas televīziju un jutīsies šeit slikti. Ja vienīgais veids, kā viņus uzrunāt, ir piekāpties valodas politikas jautājumā, es to neatbalstu. Ja vienīgais veids, kā dzīvot draudzīgi, ir «dzīvot krieviski», es tam nepiekrītu.
Ja jūsu pārstāvētajam politiskajam spēkam paveiktos, jūs gribētu turpināt iesākto darbu arī nākamajā valdībā?
Tā ir sanācis, ka lielākā daļa no mana ministra laika ir iekritusi kovida režīmā, gribētos tomēr pastrādāt arī normālā ikdienā. Es varētu turpināt šo darbu ar prieku arī tāpēc, ka tik liels budžeta pieaugums Kultūras ministrijā, kādu esam panākuši nākamajā gadā, vēl nekad nav bijis. Turklāt trijos gados bija divas algu paaugstināšanas visai nozarei, Brīvības piemineklis beidzot ir nonācis valsts īpašumā, Operas nams beidzot atdots pašai Latvijas Nacionālajai operai un baletam, un nupat kultūrai iegūta ēka Kronvalda bulvārī 4, beidzot samazināts PVN grāmatām un medijiem, pieaug Valsts kultūrkapitāla fonda finansējums. Visi šie un citi padarītie darbi dod pamatotu argumentāciju turpināt. Ja kolēģi no mana politiskā spēka saredzēs, ka man būtu jāturpina, esmu gatavs uzņemties šo atbildību.
Visbeidzot – kā pašam ar kultūras baudīšanu un radīšanu?
Vasaras un rudens periodā, jau nojaušot notikumu attīstību, es kāri tvēru visu kultūras piedāvājumu teātros, koncertos un guvu milzum daudz pozitīvu emociju no daudziem ļoti labiem skatuves darbiem. Mans lielākais teātra piedzīvojums ir Dailes teātra izrāde Smiļģis, savukārt viena no visspilgtākajām muzikālajām baudām bija pasaules mēroga notikums – Renē Flemingas koncerts Dzintaros. Es biju spārnos! Tomēr nekas nespēj atsvērt to nedēļu, ko pavadīju Fransisa Pulenka operas Karmelīšu dialogi mēģinājumos izrādē, kuru man bija lemts nodziedāt Latvijas Nacionālajā operā. Tas bija pāri visam! Es ar tādu baudu biju atkal starp savējiem mūzikā un vieglā, atbildīgā skatuves stresā. Tā man bija oāze visam rudenim.
Par spīti lietum un vējam, kura dēļ pat nācās mainīt koncerta vietu, šogad izdevās izcila Usmas Saulrieta sonāte. Šī bija jau sestā Saulrieta sonāte: Jāņa Porieša trompete skanēja dievīgi, un Kristīnes Zadovskas siltais mecosoprāns maigi plūda pār ezeru.