Filmā Starp divām pasaulēm/Ouistreham/Between Two Worlds (2021) Eiropas kino dīva Žiljeta Binoša ir nospēlējusi vienu no savām netipiskākajām lomām. Viņas atveidotā varone Marianna ir slavena rakstniece, kura atstāj savu ērto Parīzes ligzdu un izpētes nolūkos ierodas Normandijas pilsētā Kānā, uzdodas par bezdarbnieci, apmeklē sociālo dienestu un beidzot iekārtojas apkopējas darbā. Slēpjot savu identitāti, viņa satuvinās ar citām sievietēm, kurām šis mazapmaksātais darbs, kas jāveic smagos apstākļos, ir vienīgais iztikas avots.
Par Mariannas apkopējas karjeras kulmināciju kļūst darbs uz prāmja, kas savieno Uistramu ar Portsmutu. Šeit apkopēju komandai ātrā tempā ir jāsakārto 230 kajīšu – katrai veltot četras minūtes. Apkopējai pusotrā stundā ir jāsaklāj sešdesmit gultu (vienai gultai pusotra minūte) – tas esot fiziski nogurdinošāk nekā tīrīt sabiedriskās tualetes. Marianna visu rūpīgi pieraksta bloknotā, par savu galveno iedvesmas avotu viņa izvēlas apkopēju Kristelu – gados jaunu sievieti, triju dēlu māti ar sarežģītu likteni. Marianna ienāk citu cilvēku dzīvē, iekarojot viņu uzticību un draudzību, bet šo materiālu – Kristelas un citu sieviešu izmisīgos centienus izdzīvot – izmanto grāmatas rakstīšanai. Cik ētiski tas ir? Kur ir robeža starp iedvesmas gūšanu un ekspluatāciju? Kas notiks, kad viņa tiks atmaskota?
Filmas Starp divām pasaulēm pirmizrāde 2021. gada jūlijā atklāja skati Quinzaine des réalisateurs, kas kopš 1969. gada Kannās tiek rīkota paralēli lielajam kinofestivālam. Drāmas scenārija pamatā ir franču žurnālistes Floransas Obenā grāmata Le Quai de Ouistreham/Uistramas osta (angļu valodā – The Night Cleaner/Nakts apkopēja), kas balstīta viņas sešus mēnešus ilgajā pētījumā Normandijā. Grāmata, kas vēsta par bezdarbu, nabadzību, ekonomiskās krīzes sekām un mazkvalificētā darbaspēka sociālo neaizsargātību, iznāca 2010. gadā un kļuva par dižpārdokli Francijā. Filmas uzņemšanas ideja pieder Žiljetai Binošai, kura ilgus gadus neatlaidīgi centās pārliecināt Floransu Obenā atļaut ekranizēt grāmatu. Viņa piekrita ar nosacījumu, ka scenāriju rakstīs franču autors un reportieris Emanuels Karērs, kurš uzņēmās arī režisora pienākumus.
Emanuels Karērs nolēma, ka līdzās Žiljetai Binošai projektā piedalīsies neprofesionāli aktieri. Visus varoņus filmā tēlo Normandijas iedzīvotāji, turklāt dažas apkopējas spēlē burtiski pašas sevi – tā ir viņu īstā dzīve un darbs. Sievietes uz ekrāna apbur ar savu enerģiju, temperamentu, izteiksmīgumu un autentiskumu, viņas neatpaliek no Žiljetas Binošas.
"Kad mana poļu vecmāmiņa Otrā pasaules kara laikā ieradās Francijā, viņai bija jāstrādā dažādi gadījuma darbi, piemēram, jāuzkopj mājas. Mana māte, būdama studente, strādāja par mājkalpotāju. Arī es jaunībā nevairījos no dažādiem darbiem. Savā ziņā tā ilgu laiku ir bijusi manas ģimenes vēstures daļa. Tas iemāca rūpīgi apieties ar to, kas tev ir, un izdzīvot gandrīz jebkuros apstākļos," saka Žiljeta Binoša. Viņa ir viena no slavenākajām un visvairāk godalgotajām Eiropas aktrisēm, kura ir redzama Žana Lika Godāra, Andrē Tešinē, Kšištofa Keslovska, Leo Karaksa, Luija Mala, Entonija Mingelas, Lases Halstrema, Mihaela Hanekes, Olivjē Asajasa, Klēras Denī, Abasa Kiarostami, Deivida Kronenberga un Hirokadzu Koreedas filmās.
Šonedēļ Berlīnes kinofestivāla konkursa programmā tiks demonstrēta Klēras Denī jaunākā filma Avec amour et acharnement/Both Sides of the Blade (2021), kurā Žiljeta Binoša spēlē kopā ar Vensānu Lindonu un kura vēlāk šogad arī nonāks uz Latvijas kinoekrāniem.
Mana saruna ar Žiljetu Binošu notika janvāra vidū platformā Zoom. Varu apliecināt, ka šarmu un pievilcību franču zvaigzne izstaro ne vien klātienē, bet arī virtuāli. Ne tikai lielajā, bet arī mazajā ekrānā. "Es redzu jūsu dzīvi un sadzīvi. Man tas patīk. Istaba ar skatu!" Zoom lodziņā priecīgi iesaucās Žiljeta Binoša intervijas noslēgumā.
Jūsu partneri filmā Starp divām pasaulēm ir neprofesionāli aktieri. Vai tas ietekmēja darba dinamiku? Kā veidojās jūsu attiecības filmēšanas laukumā un ārpus tā? Vai jums bija viegli satuvināties ar šiem cilvēkiem un iepazīt viņus?
Pirmkārt, man ir jāsaka – viņi ir profesionāļi, jo savu darbu pārzina daudz labāk nekā es. Tieši tāpēc viņi tika uzaicināti piedalīties šajā filmā. Es ierados pavisam neilgi pirms filmēšanas sākuma, un visi pret mani bija ļoti laipni. Nezinu, vai tas bija mans stāvoklis vai viņu dabiskais svešinieku sagaidīšanas veids. Tajā laikā lēnām mira mans tēvs, es biju slima un pārgurusi. Tā bija vairāku faktoru kombinācija, un es jutos tādā kā tunelī. Man šķita, ka tas ir vislabākais stāvoklis, kādā veikt šo darbu, jo tas atbilst tam, ko ikdienā piedzīvo apkopēji – viņi mēro tālu ceļu, lai divās stundās uzkoptu kādu telpu vai teritoriju. Viņi strādā tumšajās diennakts stundās – agri no rīta vai vēlu naktī. Apkopējiem visu laiku ir jāsteidzas, viņi visu laiku ir noguruši un saspringti.. Kā norādīts Floransas Obenā grāmatā, viņi vienmēr ir uz robežas.
Kad ierados Normandijā, radošā komanda sarīkoja lielas vakariņas, lai mēs visi varētu iepazīties pirms filmēšanas. Tas bija jautri, visi bija ļoti viesmīlīgi – viņiem patīk smieties, viņi daudz joko. Tikai Elēna Lambēra, kura filmā spēlē Kristelu, ieturēja distanci. Pagāja dažas dienas, līdz viņa atvērās. Droši vien viņa mani vēroja un domāja: šī aktrise – kas viņa īsti ir? Tas ir redzams arī filmā, tāda ir viņas varones attieksme pret manu varoni.
Filmas Starp divām pasaulēm galveno lomu atveidotājas Elēna Lambēra (Kristela; no kreisās) un Žiljeta Binoša (Marianna). Publicitātes foto
Jūs esat šī projekta iniciatore – Floransas Obenā grāmatas ekranizācijas ideja pieder jums. Kas jūs ieintriģēja šajā dokumentālajā stāstā? Kāpēc jums gribējās iedziļināties šajā slikti atalgotā darba pasaulē? Vai tas jūs interesēja no sociālekonomiskā viedokļa?
Grāmatā mani visvairāk aizkustināja tas, ka autore raksta – apkopēji ir absolūti neredzami. Mēs nevaram iztikt bez viņu pakalpojumiem, bet šie cilvēki, lai kur viņi strādātu – uz ielas, restorānā, vilcienā, birojā vai jebkur citur –, ir nemanāmi un tikpat kā neeksistē. Viņi ir kā nedzīvi objekti. Pārējie viņus ignorē un, pat ja redz, nepievērš viņiem uzmanību, nevelta viņiem ne skatienu, ne sveicienu, ne vārdu. Neizrāda nevienu no tiem uzmanības apliecinājumiem, ko parasti pauž otram cilvēkam. Šie uzmanības apliecinājumi, ko veltām citiem, arī mūs padara par dzīviem, jūtīgiem cilvēkiem. Man bija vajadzība radīt šo filmu, lai atgādinātu, ka mēs ļoti ātri sevi dehumanizējam, ja nepievēršam uzmanību citiem.
Ja ejat pa viesnīcas gaiteni un redzat apkopēju, bet nesasveicināties ar viņu, nepasakāt ne vārda, pat nepaskatāties uz viņu, tā nav cilvēcīga attieksme. Apkopēju darbs nav labi apmaksāts, bet galu galā visvairāk sāpina nevis zemais atalgojums, bet cilvēku attieksme, kas mēdz būt pazemojoša, jo apkopējus bieži vien neuzskata par līdzvērtīgiem. Sāpina tieši tas, un mums par to ir jāaizdomājas.
Līdz šim gandrīz visas jūsu filmas ir bijušas par mīlestību. Starp divām pasaulēm ir sociālā drāma, kurā jums nav jāizspēlē mīlas stāsts. Vai šis aspekts maina jūsu pieeju lomai? Varbūt tas izgaismo citas aktieriskās šķautnes jūsu tēlojumā?
Starp manu varoni Mariannu un Sedriku, kuru atveido Didjē Pipēns, ir simpātijas un neliela pievilkšanās. Interesanti, ka Didjē Pipēns uzskatīja, ka starp mums, kad spēlējām kameras priekšā, tiešām kaut kas notiek. Arī pēc signāla "Nofilmēts!" viņš turpināja domāt, ka esmu viņam atvērta seksuāli un starp mums ir pievilkšanās. Man bija grūti viņam paskaidrot, ka tā nav realitāte, bet fikcija – kad tēlojam, esmu viņam atvērta, jo to prasa scenārijs. Didjē kā neprofesionālam aktierim bija sarežģīti novilkt robežu starp izdomu un realitāti, viņam bija grūti to saprast un pieņemt. Visa situācija Didjē šķita dīvaina. Mēs, aktieri, to piedzīvojam visu laiku – ejam turp un atpakaļ, turp un atpakaļ. Starp fikciju un realitāti. Kad jaunie aktieri sāk strādāt, viņi mācās atrast un sataustīt šo robežu.
Filmas Starp divām pasaulēm uzņemšanas laukumā man vajadzēja uzturēt šo valdzinājuma sajūtu, jo nebiju pārliecināta, ka mums ar Didjē izdosies turpināt spēlēt un nofilmēt nākamo kopīgo ainu, ja es šo sajūtu būtu pilnībā nogriezusi un tas partnerim sagādātu neērtības vai nevajadzīgus pārdzīvojumus.
Droši vien ar vecumu man piedāvās arvien mazāk mīlas stāstu. Tā ir daļa no spēles. Īstenībā es par to nekad nedomāju. Nesen režisores Annas Gato filmā Paradīzes lielceļš/Paradise Highway, kas vēl nav iznākusi uz ekrāniem, nospēlēju kravas automašīnas šoferi. Kravā tiek atrasta maza meitene, un mana varone Salija izjūt mīlestību pret viņu. To arī var uzskatīt par sava veida mīlas stāstu. Nedomāju, ka tam obligāti ir jābūt stāstam par kaisli, iekāri un mīlestības seksuālo izpausmi. Jebkura mīlestība mūs kaut kur aizved. Vienmēr primāri domāju par filmas tēmu, par to, ko tā atklāj, par darbu ar režisoru.
Teicāt, ka bijāt sarežģītā emocionālajā stāvoklī, kad sākās filmas Starp divām pasaulēm uzņemšana. Cik lielā mērā jūsu ekrāna darbos atspoguļojas jūsu pašas dzīve un pārdzīvojumi? Varbūt katrs darbs no jūsu iespaidīgās filmogrāfijas jums galvenokārt saistās ar to, ko tajā konkrētajā periodā piedzīvojāt un kam gājāt cauri savā dzīvē, un jūs katrā savā filmā saskatāt kaut ko pavisam citu nekā mēs, skatītāji? Vai jūsu dzīve spīd cauri lomām?
Es savas filmas tik bieži nemaz neskatos... Ja nu skatos, parasti atceros filmēšanas apstākļus – vai man bija auksti vai silti, vai tas notika naktī, vai man niezēja... Atceros arī to, kam esmu gājusi cauri savā dzīvē, jo man ir bijuši mīlas stāsti ar aktieriem un režisoriem. Šīs atmiņas atgriežas, kad skatos filmas. Es daudz vairāk atceros dažādus izaicinājumus un savu stāvokli nekā konkrētu ainu. Nākas konstatēt, ka vispār vairs neatceros savas varones tekstu. Es to ātri aizmirstu. Ir jāiegulda daudz darba, lai iemācītos lomu, un pēc tam teksts izgaist no atmiņas.
Es biju Francijas kinobalvas Cēzars pasniegšanas ceremonijā 2015. gadā, kad goda balva par sasniegumiem karjerā tika pasniegta Šonam Pennam. Tika parādīti fragmenti no viņa filmām, un Šons Penns, saņemot Cēzaru, teica, ka neatceras, ka būtu spēlējis visās šajās filmās. Mana reakcija būtu līdzīga.
2018. gadā jums tika pasniegta organizācijas UniFrance balva par sasniegumiem franču kino popularizēšanā pasaulē. Toreiz Francijas Kultūras ministrijā notiekošajā ceremonijā jums nācās noskatīties savu populārāko filmu fragmentu virteni. Kā jutāties?
Parasti šādā izlasē tiek iekļauti jauki un skaisti kadri. Redzot tos, var justies labi. Filmās Paradīzes lielceļš un Starp divām pasaulēm es gan izskatos pārgurusi un izsmelta – sliktāk vairs nevar būt. Taču man jāsaka – ja tas ir patiesi un kalpo stāsta ticamībai, mani tas neuztrauc. Tas pat sniedz zināmu komforta un gandarījuma sajūtu – kaut arī izskatos briesmīgi, apzinos, ka tas iedarbojas un saskan ar stāsta vēstījumu. Tas ir vajadzīgs filmai! Ja es to zinu, jūtos atbrīvota. Patiesība un godīgums ir vislabākais grims, un tas palīdz tikt galā gan ar novecošanu, gan jebkurām citām pārmaiņām un pārvērtībām.
Vai pirms filmas Starp divām pasaulēm uzņemšanas veicāt tēmas izpēti – līdzīgi kā to dara jūsu atveidotā varone? Vai satikāties ar cilvēkiem, kuri strādā šajā pakalpojumu sfērā?
Sākšu ar atkāpi. Gatavojoties lomai Leo Karaksa filmā Mīlētāji no Jaunā tilta/Les amants du Pont-Neuf (1991), es inkognito pavadīju kādu laiku uz ielas un bezpajumtnieku patversmē Nantērā. Kādu nakti es ar autobusu atgriezos Parīzē, man blakus sēdēja indiešu izcelsmes kungs, kurš nenojauta, ka esmu aktrise, kas devusies izlūkošanas misijā. Viņš izvilka no kabatas 500 franku banknoti un teica: "Ja vēlaties, mēs varam to kopā iztērēt." Biju ļoti aizkustināta.
Esmu pazīstama ar to, ka cītīgi gatavojos lomām, bet pirms filmas Starp divām pasaulēm uzņemšanas es to nedarīju, jo tāpat jutos atkailināta un biju emocionāli trausla. Es jutos pazemota un dziļi aizvainota, jo režisors Emanuels Karērs nevēlējās, lai es būtu filmas producente. Dažādu iemeslu dēļ tas man tika atteikts. Uzskatīju, ka tas ir negodīgi. Es pateicu režisoram – tas ir sāpīgi, bet es to pieņemu. Man tā bija vislabākā sagatavošanās lomai. Bija jāsamierinās ar domu, ka man pār to nav nekādas varas, ka mani neredz un nepieņem kā topošās filmas producenti. Tā kā viena no galvenajām grāmatas un filmas Starp divām pasaulēm tēmām ir sieviešu pazemošana, galu galā šī pieredze man noderēja. Zināju, ka esmu vajadzīga savām partnerēm filmā, un biju uzticīga šim darbam. Man vairs nebija baiļu kaut ko zaudēt, es pārstāju domāt par to, kā mani uztver vai neuztver. Man patiešām bija vienalga. Tāda bija mana iekšējā vienošanās ar sevi, un tas mani atbrīvoja. Manas partneres filmā ir brīnišķīgas, un tas ir labākais atalgojums.
Filmas titros tomēr ir norādīts, ka esat viena no asociētajām producentēm.
Mans aģents to izcīnīja!
Kā pavadījāt nu jau divus pilnus pandēmijas gadus? Varbūt atsākāt gleznot, ja bija vairāk brīva laika?
Pirmajā pandēmijas gadā atgriezos nevis pie glezniecības, bet pie plīts. Man mājās ir divi bērni, un es centos būt vislabākā māte. Kopā ar diviem draugiem tulkojām kādu darbu no ungāru valodas. Izpaudos dažādos veidos, bet ne glezniecībā. Otrajā pandēmijas gadā daudz strādāju – Parīzē nofilmējos Klēras Denī drāmā Avec amour et acharnement/Both Sides of the Blade, kas ir mans trešais kopdarbs ar šo režisori, pēc tam Misisipi štatā ASV filmējos jau pieminētajā Annas Gato pirmajā pilnmetrāžas spēlfilmā Paradīzes lielceļš. Atlantā nofilmējos seriālā Kāpnes/The Staircase, ko veido režisori Antonio Kamposs un Lī Jaņaka. Tagad došos uz kalniem, kur sāksies Kristofa Onorē filmas Students/Le Lycéen uzņemšana. Pēc tam man ir paredzēts vēl viens seriāls.
Žiljeta Binoša un Vensāns Lindons režisores Klēras Denī filmā Avec amour et acharnement/Both Sides of the Blade (2021). Publicitātes foto
Vai jums joprojām ir sapņi profesionālajā dzīvē?
Ziniet, es nedomāju ne par ko "profesionālu". Tā ir mana dzīve. Es pašaizliedzīgi, ar pilnu atbildību daru to, kas man ir jādara. Tieši tāpēc esmu uz šīs zemes. Man ir paveicies atrast to, kas man ir vissvarīgākais, un veidu, kā es vislabāk varu dot savu artavu cilvēcei. Esmu daudz strādājusi, lai to sasniegtu. Es strādāju ne jau kādas profesionālas idejas vārdā, bet tāpēc, ka mani tas aizrauj, tāpēc, ka esmu izslāpusi un tas mani dara laimīgu.
Paradīzes lielceļa uzņemšanas laukumā satikos ar Morganu Frīmenu un biju sajūsmā par viņu, kaut gan filmā mums ir tikai divas kopīgas ainas. No visiem aktieriem es visvairāk būtu gribējusi sadarboties ar Filipu Sīmoru Hofmanu (1967–2014). Viņš ir mans varonis. Nav labākas aktierspēles par to, kuru viņš mums ir demonstrējis un atstājis mantojumā.