Kur lai paslēpjās! – ne jautājums, bet konstatējošs kliedziens, apzinoties padomju realitāti, izskan mākslinieka Roberta Stārosta 1954. gada zīmējuma spontānajā parakstā. Autora rakstītais ar gramatiski nekoriģēto izteiksmi skaudri iezīmē eksistenciālās izvēles, kādas cilvēkiem bijis jāizdara, – šādi sākas kuratores gleznotājas Sandras Krastiņas apraksts izstādei Zuzeum muzejā, kas veidota sadarbībā ar arhitektu Reini Liepiņu (Sudraba arhitektūra).
Padomju okupācijas gados tapušie 350 darbi vienlaicīgi aktualizē Laikmetīgās mākslas muzeja un padomju okupācijas laika ekspozīciju trūkumu. Sandra Krastiņa izstādē izceļ artefaktus no dažādām mākslas disciplīnām: glezniecības, grafikas, tēlniecības, grafiskā dizaina, plakāta, fotogrāfijas, unikālā un rūpnieciskā dizaina.
Uz Sandras Krastiņas kuratores tūri izstādē ir sanācis pārsteidzoši liels cilvēku pulciņš. Daudz jaunu cilvēku. Lai jaunie labāk saprastu laika atšķirību, Sandra Krastiņa sākumā izstāsta bērnības atmiņu ainu, kā stāvējusi trolejbusa pieturā pie Brīvības pieminekļa, uz pretējās mājas jumta bijis neona lozungs "Nākamā paaudze dzīvos komunismā" un viņa gribējusi noskaidrot, vai viņa ir tā nākamā paaudze, bet mamma stingri parāvusi aiz rokas – klusē! Divdesmitgadniekiem nenākas viegli saprast visur redzamo dubultmorāli, ko īsti nozīmē šie ideoloģiski angažētie darbi. Kāds pavacā: "Vai mākslinieki paši ticēja tam, ko gleznoja?" Gleznotāja atbild ar piemēru par āboliem, kam gleznās bija jābūt skaistiem un apaļiem, tārpains jau būtu nostājas paušana, un vērš uzmanību uz 60. gados tapušo Ritas Valneres gleznu – vienkārši cilvēki vienkārši brauc trolejbusā. Viens gan stūrītī lasa Cīņu, bet kopumā ikdienišķa, rāma aina bez pompozitātes un cauru diennakti pacilātiem komunisma cēlējiem. Kuratore labi apzinās, ka tiem, kas nav dzīvojuši padomju laikā, ir grūti šeit ieraudzīt sacelšanos vai drosmi. Tas pats attiecas uz ainavām. "Ar tagadējo aci varētu likties – nu, smukas ainavas, bet toreiz tā bija pozīcija – negleznot saturiski pompozus darbus, bet meklēt citu valodu un jaunus risinājumus ainavās. Ainavas neviens necenzēja, bet Mākslinieku savienības Glezniecības sekcijas sēdēs pārmeta, ka šie nav ideoloģiski noslogoti darbi, bet slēpjas pa krūmiem," Sandra Krastiņa skaidro interesentu pulciņam.
Viscaur izstādē Sandra Krastiņa ir līdzās montējusi brīžus, kuros saduras treknas un acīmredzamas nodevas laikam un jaunas estētiskās valodas meklējumi. Bieži – viena mākslinieka izpausmēs, piemēram, Felicitas Pauļukas bērnu žurnāla Zīlīte vāka zīmējumos un grāmatiņas Lellīte Lolīte ilustrācijās.
Otrs intervijas iemesls ir izdevniecībā Neputns iznākusī Sandras Krastiņas veidotā grāmata Maigās svārstības. Grupa apvieno 1982. gadā Mākslas akadēmiju absolvējušos māksliniekus – bez Sandras Krastiņas vēl Ievu Iltneri, Aiju Zariņu, Ģirtu Muižnieku, Edgaru Vērpi un Jāni Mitrēvicu. Izstādes akcijas nosaukums radies rotaļājoties, bez mazākā patosa un dziļdomības, aizlocīto papīriņu ar katra uzrakstīto vārdu padodot tālāk, galā sanākušas Susuriņa maigās svārstības. Nav bijis arī nekāda kopēja estētiskā manifesta, vien skaidri definēta akcijas pozīcija, ka mākslas radīšanas fakts Maigo svārstību ietvaros – tā ir māksla.
Maigās svārstības (susuriņš nosaukumā pa ceļam ir nobiris) uz mūžu ir ierakstījušas sevi Latvijas mākslas vēsturē kā māksliniekus, kuriem ir izdevās īstenot kaut ko patiešām nebijušu un pārsteidzošu.
1990. gadā izstāžu zālē Latvija notika izstāde akcija Maigās svārstības. Tā sākās tukšā zālē. Gandrīz mēnesi – no 6. novembra līdz 4. decembrim – no pulksten 12 līdz 18 skatītāji varēja nākt un vērot, kā top mākslinieku darbi. Vienu dienu izstāde bija skatāma pabeigta, un tajā pašā dienā to arī slēdza. Tradicionālajā saziņā ar skatītāju šeit jauns un neierasts bija viss – arī reklāma, fotografēšanās vēl neesoša notikuma publicitātes bildēm, darbu tapšanas laikā iznākošā avīze, galu galā – arī kafejnīca, kurā varēja iegriezties apmulsušie, saintriģētie skatītāji.
"Tā būs izstāde ar īpatnu, neierastu psiholoģisko situāciju starp mākslinieku un skatītāju. Reizē spēle un nopietnība, koncentrētība un groteska, atkailināta patiesība un poēzija... Iespējams, mākslinieks kā ideja atsegsies visā tā daudznozīmībā. Plašajā izpausmju amplitūdā no āksta līdz pravietim," rakstīja kurators Ivars Runkovskis (Latvijas Jaunatne, 1990, Nr. 183). Māksliniece un publiciste Rasa Jansone īpaši grāmatai tapušajā rakstā Alefs pusaudzei atceras ainu no savas pusaudzības, kad, padzirdējusi Panorāmā par kaut kādu traku izstādi, ar diviem autobusiem viena pati braukusi uz Rīgu to skatīt savām acīm.
Maigo svārstību atsauksmju grāmata iemūžinājusi arī apmeklētāju dusmas un neizpratni – kā tā varot māžoties, ja aiz loga sākušās brīvības cīņas. Sandra Krastiņa atceras, ka atklāšana tukšajā telpā notika ar visu toreizējo kultūras ministru Raimondu Paulu. Šodien Sandra Krastiņa pieļauj, ka cilvēki visos līmeņos bija izslāpuši pēc kaut kādas sakustēšanās. Šādā ziņā arī jauno mākslinieku "māžošanās" bija tās pašas brīvības cīņas.
Kam jūs vairāk adresējat grāmatu Maigās svārstības un izstādi Kur lai paslēpjās!? Tiem, kuriem tas nozīmē personīgo atmiņu sakustināšanu, vai tiem, kuri par padomju laikiem zina tikai no stāstiem un rakstiem? Varbūt vēlējāties kaut ko saprast pati savas dzīves kontekstā?
Divi dažādi laika nogriežņi. Maigās svārstības ir sešu mākslinieku grupa, kas Mākslas akadēmiju beidza 1982. gadā, un izstāde Zuzeum muzejā ir par laika periodu no 1945. līdz 1990. gadam. Tātad – okupācijas laiks. Kāpēc es to savelku kopā? Atbilde abos gadījumos uz jautājumu, kādai auditorijai tas ir domāts, ir viena un tā pati. Jo mums Latvijā vēl aizvien, 30 gadus pēc brīvības atgūšanas, nav laikā izsekojamas ekspozīcijas par XX gadsimta otrās puses mākslu. Mums nav arī izsekojamas ekspozīcijas par 30 brīvvalsts gadiem. Manuprāt, tas nav jautājums, vai tas ir divdesmitgadniekiem vai deviņdesmitgadniekiem.
Diezgan daudzi jautā, kāpēc izstāde Kur lai paslēpjās! tiek rīkota tagad un vai vajag par to runāt. Kad tad mēs runāsim? Mūsu māksla ir mūsu patība. Okupācijas laiks ir mūsu tautas dzīves sastāvdaļa. Māksla ir tas, kas arī pēc gadiem dod tiešu, nepastarpinātu kontaktu ar to laiku, cilvēku prasībām, ilgām, ilūzijām, kļūdām. Tāpēc jau cilvēki iet uz muzejiem un skatās mākslu. Par gaistošo ir ļoti jādomā. Saskāros ar to, veidojot grāmatu Maigās svārstības par manu un draugu radošo dzīvi. Pēc akadēmijas beigšanas mēs gadu no gada veidojām grupas izstādes. Lai secīgi savāktu šo materiālu tikai par grupas kopējiem projektiem, tas man prasīja milzīgu darbu. Mākslinieki ir dažādi, autori ir dažādi, nav tā, ka ikvienam atvilktnītē stāv savākta viņa biogrāfija. Svarīgākais – tad, kad tik ilgi kaut kas nav redzēts, pēc tā vairs nav prasības. Nevienam to īsti vairs nevajag – ne divdesmitgadniekiem, ne trīsdesmitgadniekiem, ne piecdesmitgadniekiem. Ko tu nezini, to tu pat nejautā, un tā vairs nevienam it kā netrūkst.
Šobrīd saprotamu iemeslu dēļ ir radies jauns riebums pret sūro socreālismu un ideoloģisko nodevu darbiem, var saprast, ka cilvēki nelabprāt grib tos redzēt, bet nedrīkst arī aizmirst, ka, mākslas zinātnieka Jāņa Borga vārdiem runājot, "padomju laikā dzima arī viss modernisms". Droši vien, ja nebūtu radīti Ļeņina portreti, nebūtu radies arī žurnāls Avots?
Es domāju, ka par ideoloģijas spiedienu un valdījumu pār mākslu būtu jārunā, jo šobrīd Krievija noslēdz savu sabiedrību un veido informatīvo burbuli, lai cilvēki neskatītos ne pa labi, ne pa kreisi. Lai izsargātos no briesmām, ir svarīgi pētīt, kādā veidā padomju laikā skalotas arī Latvijas sabiedrības smadzenes. Man pašai bija jau aizmirsies, cik plašs bija informatīvais presings pat caur bērnu žurnālu Zīlīte. Tur taču ir vieni Ļeņini! Tad, kad biju bērns un skatījos šos žurnālus, es to neredzēju. Skatījos pilnīgi citādi. Tevi jau no mazotnes ievirzīja. Tur ir arī zaķi, kaķi un kosmonauti, un visi priecīgās krāsās kāpj kalnā pie Ļeņina. Tagad par to var pasmieties, bet tā bija mūsu ikdiena.
Padomju desmitgades bija ļoti dažādas. Pēckara gadus neesmu piedzīvojusi, tie manai vecāku paaudzei bija tik šausmīgi un represīvi. Tad, kad mācījos, – 70. gadu otrajā pusē –, tie, protams, bija citi laiki. Tajos laikos mēs jau ar apsmiešanos un ironiju apspriedām iepriekšējo gadu cenzūru. Ja pa īstam padomājam, nekas bez grūstīšanās no iekšpuses nepavērtos. Cilvēki, mākslinieki solīti pa solītim veica vēdināšanas brīvo ceļu. Kad mēs kā Rozentāla skolas skolēni vai Mākslas akadēmijas studenti gājām uz izstādēm, mēs jutām nepakļāvīgo ideju caurvēju. To mēs uztvērām uzreiz. Ne jau kā skolniecīte staigāju pa mākslinieku darbnīcām, kur man kāds rādītu kaut ko, kas noslēpts aiz skapja. Nē, es to ceļu, kas pārsteidz un bija pretrunā ar to, ko mums Rozīšos dogmatiski iemācīja, redzēju publiskajā mākslas izstāžu vidē.
Kad Zuzeum mani uzrunāja veidot šo milzīgā apjoma izstādi, es to veidoju kā praktiķe, gleznotāja. Kā cilvēks, kurš ļoti labi saprot un zina, kādas izšķiršanās bija profesionālam māksliniekam – vai virzīties pa ideoloģiskās angažētības ceļu, kas bija rozēm, naudas un iespēju kaisīts, vai mēģināt kaut kādā veidā to nedarīt. Bet to nedarīt nozīmēja gandrīz nepiedalīties profesionālajā dzīvē. Maksa bija skarba. Ja tu biji beidzis Mākslas akadēmiju un nebiji iestājies Mākslinieku savienībā, tu faktiski nevarēji piedalīties izstādēs. Ja tu nevari piedalīties izstādēs, mūsdienu valodā runājot, tu netiec darba tirgū. Sānceļu nebija tik daudz.
Pēdējā desmitgadē ir bijušas vairākas padomju periodam veltītas izstādes, kurās nodalīti robežpārkāpēji un alternatīvie "zemledus mākslinieki" (Vilnis Vējš). Jūs visus – kā ideoloģiski pareizos, tā nepareizos – darbus saplūdināt kopā un rādāt vienotu mākslas organismu. Vai tāda bija ideja?
Jā, ja piedāvā veidot tik vērienīgu izstādi par tādu laika periodu, ir jāatrod kaut kādi pieturas punkti. Pirmajā sarunā no Zuzeum puses bija vēlēšanās ne tikai izveidot skaistu izstādi, bet arī mēģināt rakt problemātikā, nebaidīties no tā. Okupācijas laiks ir okupācijas laiks, un tie nav joki skart arī tēmu, ka visu veidu māksla vienmēr ir varas, ideoloģijas instruments un ar to manipulē. Darbi pārsvarā ir no Zuzeum kolekcijas, bet ir arī no Nacionālā mākslas muzeja, un tie ir īsti pasūtījuma darbi. Brīvajā tirgū tā laika pasūtījuma darbi neparādās.
50. gadu estētika ar visiem karogiem, tautumeitām un laimīgajiem cilvēkiem, varētu šķist pat smieklīga, ja nebūtu tik traģiska un pazemojoša.
Man kā kuratorei bija svarīgi, ka es miksēju dažādas nozares. Stāstu varēja izstāstīt tikai caur glezniecību. Vēlējos parādīt, ka jaunās stilistikas izpausmes, piemēram, 60. gados, kad bija Hruščova atkusnis, vispirms parādās porcelānā vai lietišķajā mākslā, un iemesls tam ir ļoti vienkāršs. Glezniecība uz revolucionārākām izpausmēm bija lēnīgāka tāpēc, ka tai visu laiku nāca virsū cenzūras starmeši. Savukārt tekstila un porcelāna mākslā varēja darīt brīnišķīgas lietas un brīvāk eksperimentēt ar modernisma jeb, kā tolaik teica, formālisma izpausmēm. Tagad ir milzīgas ļaužu grupas, kuras interesē Rīgas porcelāns. Pilnīga renesanse! Tas bija pielietojams modernisms, kas varēja nonākt katrā mājā. Padomājiet, izstādēs vēl tajā laikā ir sarkankarogotie priecīgie strādnieki, bet cilvēki mājās nopērk modernas un skaistas kafijas tasītes. Galdiem nogrieza īsākas kājas, jo tāda bija mode, un katru sienu nokrāsoja savā krāsā. Tā bija atbilde uz Kur lai paslēpjās! – savu dzīvokļa vidi, kaut vai komunālo, uztaisīja nosacīti modernu un centās dzīvot tādā vidē. Man likās fascinējoši par to runāt. Laiks kā jebkurš laiks nebija lineārs. Arī oficiālajos, paredzami slavinošajos darbos mākslinieki prata iestrādāt neatļautas zīmes. Izstādē esmu izlikusi Induļa Zariņa strēlniekus (Leģenda, 1971). Sarkano strēlnieku tēma bija oficiāli akceptēta, un strēlniekus varēja gleznot no rīta līdz vakaram, bet Zariņš savā darbā ir iestrādājis Grosvalda stilistiku. Ne jau skaļi viņš par to runāja. Tagad, kad Mākslas muzejā ir Grosvalda izstāde, aizejam un to redzam. Smīnēdams bārdā, viņš ir uzgleznojis skaistu bildi. Turklāt šie strēlnieki iet nevis no kreisās puses uz labo, bet no labās uz kreiso, tas nozīmē, ka viņi iet atpakaļ. Tā nav pozitīva gaita. Tur ir vairāki zemteksti.
Izstādi skatoties, rodas jautājums, vai reizēm neizlasām Ēzopa valodu tur, kur tās nemaz nav? Vai visos darbos ir iešifrēts kāds protests pret laiku vai tomēr bija arī neitrāli, personīgu impulsu radīti darbi?
Gleznu ir daudz, un mākslas darbu ir daudz. Kolekcijā ir arī smieklīgi iztapīgi darbi. Tie vienkārši ir slikti darbi. To arī padomju laikā redzēja pasūtītājs un vairījās no iztapībā klaji komiskiem darbiem. Tur jau tas āķis, ka arī varai nevajadzēja iztapoņas. Viņiem savā pusē vajadzēja dabūt labus māksliniekus. Viņi skaidri redzēja tos, kas devalvēja viņu ideoloģisko virzību. Vajadzēja, lai māksla būtu nosacīti kvalitatīva. Tur ir tas viltīgums.
Lai saviļņotu? Feisbukā pamanīju vērojumu no izstādes, kur divas dāmas spriedušas pie Miervalža Poļa 1975. gadā gleznotā Ļeņina portreta par viņa dzīvajām, siltajām acīm, kādas tās ārpus konteksta patiešām arī ir.
Tāpēc, ka Miervaldis Polis prot gleznot portretus. Viņš uzglezno cilvēcisku portretu. Ļeņina portreti tajā laikā ir klišejiski un pārzīmēti smieklīgi onkuļi. Meistara roka viņu pārvērš un liek viņam skatīties mums tieši virsū. Bet tajos pašos gados Miervaldis Polis uz pannas uzglezno ceptas olas. 1975. gadā tas ir pilnīgi revolucionārs darbs. Tagad tas liekas interesants, amizants darbs, bet tobrīd tā bija pozīcija.
Pastāstiet, lūdzu, par darbu atlasi! Piemēram, no Džemmas Skulmes varēja izvēlēties pavisam citus darbus, kāpēc ir tieši šie daži?Kas noteica jūsu izvēli?
Izstāde tika izveidota ļoti īsā laikā, četros mēnešos. Tas nebūtu iespējams, ja visi iesaistītie – Zuzeum krājuma glabātāji un visi, kas veidoja izstādi, – nedegtu par to. Kurators var izvēlēties tikai to, ko viņam parāda. Kad krājuma glabātāji uztvēra manu virzienu, mēs sapratāmies no pusvārda – varbūt jāparāda vēl šis un šis. Viņi ļāvās eksperimentiem. Mēs bieži mainījām darbu sarakstus, līdz nonācām līdz situācijai, ka ikkatrs mākslas darbs jau pats par sevi izstāsta stāstu. Un tad ir viegli, ja tu definē, ko tu pie šīs sienas gribi izstāstīt. "Aktieri" – mākslas darbi – saslēdzas. Katram darbam ir sava enerģētika. Tas vai nu izpleš elkoņus un saka – nē, to nu galīgi negribu blakus un neļaušu likt – , vai arī notiek kaut kāda sazobe. Kuratora uzdevums ir redzēt ar vienu skatienu, vai zālē iznestās komplektu grupas skan un nečerkst savā starpā. Tā ir arī krājumu glabātāju prasme ieraudzīt, kas kopā neder un kuri darbi kopā varētu darboties labāk. Tas ir piedzīvojums, kas prasa milzīgu adrenalīnu, ne dienu, ne nakti nav garlaicīgi.
Jūs ar savu darbu atlasi un montāžu veidojat priekšstatu par konkrēto mākslas periodu. Vai izjutāt to kā atbildību?
Tā ir milzīga atbildība, bet es izjūtu arī milzīgu cieņu pret saviem kolēģiem un meistariem, no kuriem esmu mācījusies. Jutu, ka tā ir arī liela izredzētība – milzīgas kolekcijas krājumā skatīties visu no A līdz Z, kas attiecas uz konkrēto laika periodu. Es ļoti daudz iemācījos un uzzināju no jauna. Ieraudzīju darbus, kurus nezināju, piemēram, Roberta Stārosta (1908–1958) mazos zīmējumus. Viena viņa darba nosaukums ir likts arī izstādes nosaukumā. Es pat nenojautu, ka ir šādi mazi dienasgrāmatas veida zīmējumi. Domā monumentālas, bet izpildījumā – mazas, drebošas lapiņas, kurās mākslinieks ir ielicis sajūtu – kur lai tveras šajā 50. gadu realitātē? Ieraudzīt ko tādu ir svētki.
Izstādes nosaukumā esat likusi Stārosta darba nosaukumu ar visu gramatiski nepareizo garo "ā". Kad iedziļinās un izstaigā izstādi, izvēle kļūst saprotama un iegūst pat metaforisku jēgu.
Tā bija liela diskusija – labot vai ne. Bet, ja mēs burtiski pārceļam gleznotāja rakstīto, tad arī burtiski pārceļam. Tas iedod personiskumu.
Vai jums kā kuratorei ir jāsaskaņo ar dzīvajiem māksliniekiem viņu darbu izstādīšana? Šo jautājumu, protams, radīja Miervalža Poļa gleznotais Ļeņina portrets.
Par tiem darbiem, kas ir kolekcijās, mums, kuratoriem, atļauja autoriem vairs nav jājautā. Tā ir kuratora daļa kombinēt šos darbus. Par Miervalža Poļa darbiem es ļoti daudz zinu, jo mēs gadiem ilgi draudzējamies. Ja vaicājat par Ļeņina portretu, Miervaldis to ir definējis ļoti skaidri. Viņš ir pateicis – es esmu profesionāls mākslinieks un varu labi uzgleznot gan suņa un kaķa, gan Ļeņina portretu. Tieši tā es uz to skatos.
90. gados, kad mums visiem bija milzīga nabadzība, Miervaldis Polis tiešām lika avīzēs sludinājumus un piedāvāja gleznot suņu un kaķu portretus. Tas pilnīgi iekļāvās viņa koncepcijā. Māksliniekam visos laikos ir jāatrod atbildes uz jautājumiem, ko viņš dara vai nedara. Tā ka man Miervaldim nekas nebija jāvaicā.
Tagad modē ir vaicāt, vai tu padomju laikā esi sadarbojies vai ne. Mana atbilde ir tāda. Kad tu tiec ārā no oktobrēna vecuma un sāc vairāk saprast, ej skolā un augstskolā, ja tu nedzīvo mežā, nepeldi uz Zviedriju vai nededzinies pie Brīvības pieminekļa, – tu sadarbojies un pieņem noteikumus. Mana vide bija tāda, ka mans tēvs katru vakaru ar visu "zāģi" klausījās Amerikas balsi, kamēr es, pioniere, teicamniece, mācījos. Man tā čerkstoņa šausmīgi traucēja. Ģimenē rados mums bija viens vienīgs komunists – foršs onkulis. Visās radu ballēs, kad pieaugušie iedzēra, viņi metās viņam virsū, un man onkuļa bija žēl. Viņš bija visjaukākais no visiem onkuļiem, spēlējās ar bērniem, bija gādīgs, izpalīdzīgs un ļoti sirsnīgs cilvēks. To divdabību cilvēks saprot un redz jau no bērna kājas. Visu laiku ir kaut kāda spēle – viena uz ārpusi, otra – uz iekšpusi. Pat ģimenes lokā nav tik vienkārši. Tas ir okupācijas un ideoloģiskās varas ļaunums. Es tagad runāju arī par Krieviju – spruku sajūta cilvēkos pamodina vissliktākās emocijas, un viņš nekļūst vis brīvs un labestīgs, bet aiz bailēm cilvēkā pamostas briesmu lietas. Tas ir autoritāro režīmu noziedzīgums, jo tas visu sabiedrību veido ļaunāku, nevis labāku.
Piemēram, izstādē ir gleznu komplekts, kurā esmu salikusi tikai dažādu autoru ainavas. Ar tagadējo aci varētu likties, nu, smukas ainavas, bet toreiz tā bija pozīcija – negleznot saturiski pompozus darbus, bet meklēt citu valodu un jaunus risinājumus ainavās. Ainavas neviens necenzēja, bet Mākslinieku savienības glezniecības sekcijas sēdēs pārmeta, ka šie nav ideoloģiski noslogoti darbi, bet slēpjas pa krūmiem.
Pārejot uz jautājumiem par jūsu sastādīto grāmatu Maigās svārstības: katrai paaudzei tomēr ir kaut kāds kamertonis. Kāds bija jūsu sešinieks?
Gan toreiz, gan tagad grupas raksturlielums ir tas, ka mēs esam bijuši paši par sevi. Nu, kā ir jaunībā? Ballēšanās, kopā būšana, tad ir vieglāk, jautrāk, interesantāk. Bija interesanti vienkārši būt kopā. Mēs jau studiju laikā sākām kopā veidot izstādes. Uz to mūs virzīja arī mūsu pasniedzēji – gan Indulis Zariņš, gan Jāzeps Pīgoznis. Viņi mūs virzīja – dariet, dariet! Un mēs arī darījām. Pēc akadēmijas beigšanas mūs jau zināja. Katru gadu veidojām izstādes. Domāju, ka mēs visi savā mākslā runājām pilnā balsī par to, ko domājām klusībā. To, ka mēs būtu sēdējuši sapulcēs un mūsu ballītēs un virzījuši tēzes, – nē, to es neatceros.
Grāmatā ir kāda fotogrāfija, kurā jūs visi, pavisam jauni, esat kādā izstādes atklāšanā un gleznotājs Jānis Pauļuks skūpsta Aijai Zariņai roku. Bildē ir arī Maija Tabaka. Kā jūs izturējāties pret vecāko paaudzi? Jaunajiem bieži ir raksturīgi pasmīnēt par vecāko paaudzi. Vai jums vecākās paaudzes gleznotāji bija autoritātes?
Jānis Pauļuks jau bija leģenda. Mēs viņu apbrīnojām. Mums kā studentiem bija laime nokļūt viņa darbnīcā. Viņš mums stāstīja par saviem darbiem, to vēl tagad ļoti koši atceros kā nozīmīgu piedzīvojumu. Fotogrāfija, par kuru jautājāt, bija pirmā mūsu grupas izstāde. Tātad uz mūsu izstādi bija atnācis Pauļuks un Tabaka. Māksliniekus interesēja, ko tie jaunie dara. Mēs bijām lepni un priecīgi. Mēs bijām tādi, kurus viss interesēja. Kad bija Mākslinieku savienības kongresi, mēs balkona pēdējā rindā nosēdējām līdz pēdējam brīdim. Visās ballēs mēs palikām pēdējie. Visur sēdējām līdz galam. Mēs jau nebijām vieni, bet uzreiz seši. Mūs ļoti interesēja arī tas, ko un kā dara vecākie mākslinieki.
Vai jūs bijāt ironiski? Tuvojās postmodernisma laiks. Kāds bija jūsu pasaules uztveres nervs?
Mēs bijām ļoti aizņemti paši ar sevi. Mēs bijām ambiciozi un joprojām esam. Mēs nebijām vieni. Nāca supergrafiķu paaudze – Ojārs Pētersons, Juris Putrāms, Andris Breže. Latvijas mākslas dzīvē nāca iekšā ne tikai Maigās svārstības. Nāca vesela jauna paaudze, kurai bija iespēja strādāt ar citu atvēzienu. Nē, studiju laikā mēs par brīvu Latviju vismaz skaļi nedomājām, bet vilnis jau vēlās visā sabiedrībā. Šķitums, brīvības iespēja kļuva par realitāti. Tā vēlme akumulējās. Iedrošinājumi nāca no visām pusēm – žurnāls Avots, viss, ko varēja sākt lasīt. Mums 1988. gadā Maskavā bija izstāde Post-tradicionālisms. Aizbraucām un izkārām tur sarkanbaltsarkano karogu. Karogs mums bija pašu šūts, nepareizā proporcijā. Un nekas nenotika! Tajā pašā gadā mums bija grupas izstāde Čurļoņa muzejā Lietuvā, kur arī bija karogs, nu jau pareizā proporcijā. Labi, Lietuvā nav liela gudrība, bet Maskavā pašā centrā – bija.
Man ir radies priekšstats, ka jums no visiem iesaistītajiem Maigo svārstību grupa nozīmē visvairāk. Par to liecina arī Neputnā izdotā jūsu veidotā grāmata. Piemēram, Aijai Zariņai izstādē Svārstības 2023. gadā Rotko muzejā vairs nebija vēlēšanās piedalīties.
Nav tā, ka visvairāk nozīmē, bet mani interesē pētīt, kas notiek ar manu un tātad mūsu kopīgo laiku. Vislabāk to var saprast, veidojot izstādi. Skaidrs, ka 1990. gadā mēs visi domājām, ka Latvija ir brīva un visa padomju būšana uz visiem laikiem ir beigusies. Tagad tas vilnis ar melīgas ideoloģijas varu un karu tepat līdzās pieņemas spēkā, un mūsu pašreizējos darbos atkal ieskanas tēma, kas mums bija arī 80. gadu beigās. Tikai tagad mēs esam pieauguši cilvēki, esam citā brieduma un pieredzes pakāpē. Veidojot izstādes, arī grāmatas. Man tas ir veids, kā domāt.
Kā jums šķiet, vai jūs nobriedīsit vēl kādam publiskam Maigo svārstību iznācienam?
Varbūt kā simtgadnieki, kuri izklumberēs laukā. Tad tās būs riktīgas svārstības (smejas).