Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā -5 °C
Apmācies
Ceturtdiena, 1. decembris
Emanuels, Arnolds

Plaukstošie kontrapunkti. Intervija ar komponistu Georgu Pelēci

"Saprotu, ka progress ir ne tikai ieguvumu, bet arī zaudējumu virkne, un negribētos vieglprātīgi atteikties no tā, kas ir vērtīgs mūzikā," uzsver komponists Georgs Pelēcis, kurš svin 75 gadu jubileju

Pašlaik drīzāk esmu nevis rakstītājs, bet klausītājs – saka komponists un mūzikas zinātnieks, visu laiku mūzikas kontrapunktu noslēpumu atminētājs Georgs Pelēcis. Šim komponista apgalvojumam gan oponē viņa paša šā gada raženais radošais pienesums. Šogad ar daudziem koncertiem tiek atzīmēta viņa 75 gadu jubileja, un gandrīz ikkatrā iekļauts arī kāda jaundarba pirmatskaņojums.

Tuvākajā Georga Pelēča jubilejas koncertā Mūžīgās dzīves vārdi – piektdien, 4. novembrī, Rīgas Domā – Valsts akadēmiskais koris Latvija un diriģents Māris Sirmais atskaņos komponista garīgās un laicīgās kora dziesmas a cappella. To vidū būs pasaules pirmatskaņojums – trīspadsmit dziesmu cikls Dzīves burvība, kura pamatā ir latviešu skolotāja, revolucionāra un rakstnieka Antona Austriņa (1884– 1934) dzeja. Koncertu papildinās speciāli tam radītas intermēdijas, kuras spēlēs Aigars Reinis (ērģeles), Edgars Bārzdiņš (trompete), Kristians Kalva (trompete) un Lauris Zvejnieks (trombons).

"Kas rod manu mūziku? To rod manas dvēseles stīgas. Dieva uzskaņotās. Bet kora dziedājumiem pašam vēl jāizvēlas teksti. Ļausim šodien skanēt tik tiem svarīgākajiem, svinīgākajiem un nepārejošas nozīmes tekstiem! Lai uzrunā mūs šodien mūžīgās dzīves vārdi!" – Georgs Pelēcis saka par šim jubilejas koncertam sastādīto programmu. Tikai dažas dienas vēlāk, 9. novembrī, koncerttelpā Ola Foundation Vācijā dzīvojošā jaunā pianiste Linda Leine koncertā Pelēcis. Gadalaiki prezentēs Georga Pelēča mūzikai veltīto dubultalbumu Seasons. 26. novembrī Melngalvju namā Georga Pelēča klavierdarbu apjomīgo ciklu Veltījums Domeniko Skarlati pirmatskaņos pianists Reinis Zariņš. Tuvāk Ziemassvētkiem jubilejas koncertu stafeti pārņems pianiste Agnese Egliņa kopā ar diriģentu Normundu Šnē un kamerorķestri Sinfonietta Rīga.

Vēl pavisam nesen, septembra beigās, diriģenta Kaspara Ādamsona vadībā atklājot Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas simfoniskā orķestra sezonu, izskanēja Georga Pelēča 13. Londonas simfonija, kuras dzīvespriecīgajiem skaņurakstiem komponistu iedvesmojis gan Vīnes klasiķa Jozefa Haidna radošais mantojums, gan latviešu tautasdziesma Div’ dzelteni kumeliņi. Savukārt Latviešu mūzikas dienu Latvijas rudens 2022 atklāšanas koncertā 7. oktobrī Rīgas Domā notika Georga Pelēča Rekviēma trešās redakcijas pirmatskaņojums Latvijas Radio kora, ērģelnieka Aigara Reiņa un diriģenta Sigvarda Kļavas redzējumā. Novembrī taps Rekviēma ieraksts, kuru laidīs klajā skaņu ierakstu nams Naxos. Vēl varētu atcerēties arī jaunā vokālā cikla Pavasara stīgas ar Viļa Plūdoņa vārdiem pirmatskaņojumu Ingas Kalnas un Diānas Ketleres interpretācijā Mazajā Mežotnes pilī un virkni citu jubilejas gada notikumu, kuru bagātībā nav viegli orientēties.

Kurš jūsu paša skatījumā ir jūsu īstais jubilejas skaņdarbs vai notikums?

Grūti pateikt, jo pēdējā laikā daudz kas ir uzrakstīts. Šis gads man tiešām ir īpašs. Man ir septiņdesmit pieci, kas, saskaitot kopā 7 + 5, ir divpadsmit. Tāpēc laikam man Zodiaka zvaigznāja divpadsmit zīmes ir īpaši labvēlīgas, jo visu gadu tik daudz koncertu, cik nekad mūžā nav bijis, sākot jau ar janvāri, kad notika koncerti Rēzeknes Gorā, Liepājā un vesela virkne notikumu Rīgā. Vasarā bija Pētera Vaska fonda pasākums Mazajā Mežotnes pilī. Ļoti blīva koncertu raža ir rudenī. Četrus koncertus atbalsta European Foundation for Support of Culture – Eiropas Kultūras atbalsta fonds. Pateicoties tā labvēlībai, daudz kas arī notiek, tādi prominenti kolektīvi kā Valsts akadēmiskais koris Latvija un citi mākslinieki ņem mani pretī un spēlē. Viens no fonda atbalstītajiem koncertiem jau ir noticis, un vēl trīs ir priekšā. Skan gan mani jaunie darbi, gan tie, kurus esmu uzrakstījis agrāk.

Tuvākais koncerts būs 4. novembrī Rīgas Domā. Koncerta nosaukums ir Mūžīgās dzīves vārdi, jo lielākā daļa programmas ir garīgās kompozīcijas, kas skanēs koncerta pirmajā pusē, – gan Tēvreize, gan Ave Maria, gan dziedājumi ar tekstu no Sv. Pāvila Pirmās vēstules korintiešiem. Koncerta beigās būs pirmatskaņojums – cikls Dzīves burvība ar Antona Austriņa vārsmām. Cikls ir komponēts korim a cappella, un tajā ir trīspadsmit daļu. Ar lielu satraukumu un nepacietību gaidu, kā tas skanēs. Protams, tādi izpildītāji kā akadēmiskais koris Latvija un diriģents Māris Sirmais ir vārdi, kas runā paši par sevi.

Visa koncerta programma ir korim a cappella, bet ar instrumentālām interlūdijām. Man šķita, ka nebūtu īpaši interesanti, ja visu laiku – pusotru stundu – dziedātu tikai koris. Šķita, ka koncerts būs interesantāks, ja kora dziedājumi mīsies ar instrumentāliem iestarpinājumiem – prelūdiju, postlūdiju un intermēdijām, kurās skanēs ērģeles, divas trompetes un trombons. Dzīves burvība gan ir viengabalains cikls un skanēs bez iestarpinājumiem.

Jūsu labvēlīgajam skaitlim 12 ir plašas skaidrojuma iespējas: gada divpadsmit mēneši, divpadsmit apustuļi – Jēzus Kristus tuvākie mācekļi. Šo skaitli saista arī ar augstākā saprāta iemiesošanos uz Zemes.

Man šķita, ka īpaši labvēlīgi man bijuši zvaigznāji, un tieši tāda ir manas jubilejas ciparu summa. Tāda sakritība ir manāma. Ar numeroloģiju gan neaizraujos.

Esat saskaitījis arī jubilejas koncertus un tajos izskanējušo opusu ražu? No malas nav viegli no tik liela daudzuma izveidot precīzu kopsavilkumu.

Šajā gadā priekšā ir vēl daži koncerti, to skaitā no Eiropas fonda sponsorētā četru koncertu cikla. Pirmais jau izskanējis, tas bija Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas simfoniskā orķestra sezonas atklāšanā, kurā bija iekļauta mana 13. Londonas simfonija. Nākamais būs autorkoncerts, ko koris Latvija šonedēļ dziedās Rīgas Domā. Pianists Reinis Zariņš ir gatavs nospēlēt manas klaviermūzikas koncertu Melngalvju namā 26. novembrī. Tajā būs gan mani vecie darbi, gan pirmatskaņojumi.

Pēdējais koncerts notiks 21. decembrī – šo jubilejas programmu veido Normunds Šnē ar orķestri Sinfonietta Rīga un pianisti Agnesi Egliņu Mūzikas akadēmijas zālē. Agnese Egliņa nospēlēs visus trīs manus Concertino klavierēm un kamerorķestrim. Pirmais no tiem – Concertino bianco – ir jau pazīstams un ir vairākkārt skanējis gan šeit, gan ārzemēs, bet abi pārējie ne. Otro Concertino reiz Siguldas Baltajā flīģelī nospēlēja Kremerata Baltica, soliste bija pianiste Katja Skanavi. Trešais vēl nav skanējis nekur. Tas būs vairāk nekā desmit gadu gaidīts pirmatskaņojums. Būs interesanti, kā visi trīs izklausīsies kopā un kā tiks uztverti kā veselums.

Vakara programmā plānota arī kompozīcija Tikšanās ar draugu vijolei un stīgu instrumentu orķestrim, kā arī obojas koncerts Atceroties Orfeju. Viss kopā ir tiešām daudz. Man nekad vēl tā nav bijis, un es šaubos, ka tā būs vēl turpmāk, bet šis gads tiešām ir ļoti intensīvs.

Vai varat atklāt, ko jaunu esat uzrakstījis speciāli pianistam Reinim Zariņam?

Esmu šo to uzrakstījis, bet vēl neesmu informēts, kāda būs visa klaviermūzikas vakara programma, ko tieši viņš ir gatavs nospēlēt. Es viņam iesniedzu 24 jaunas kompozīcijas, kuras nosaucu Homage to Domenico Scarlatti/Veltījums Domeniko Skarlati. Domeniko Skarlati ir viens no maniem visiemīļotākajiem komponistiem, un es jau sen domāju, ka vajadzētu viņam radoši atsaukties, veidojot veltījumu. Tas, ko esmu uzrakstījis, faktiski ir 24 prelūdijas, kas asociējas ar Skarlati stilu. Prelūdijas ir visās 24 tonalitātēs.

Prelūdijas (un fūgas) visās 24 tonalitātēs vispirms liek domāt par Johanu Sebastiānu Bahu.

Tā ir. Pēc viņa jau neskaitāmi komponisti ir rakstījuši ciklus visās 24 tonalitātēs.

Vai tad, kad tiek gatavoti jūsu darbu atskaņojumi, ejat uz mēģinājumiem un atklājat interpretiem savas vēlmes?

Minimāli. Varbūt tikai kādu īpašu novēlējumu, bet tie ir sīkumi. Es paļaujos uz mūziķiem. Man patīk dot izpildītājiem pilnīgu brīvību: lai viņi paši izvēlas, ko un kā viņi grib spēlēt. Tas ir visinteresantākais. Es savu darbu esmu izdarījis: notis ir, teksts ir. Tagad vārds jums!

Vai jubilejas reizē kaut kas jauns ir tapis arī jūsu kādreizējam klasesbiedram vijolniekam Gidonam Krēmeram, kurš arī svin jubileju kopā ar paša izveidoto orķestri?

Gidonam Krēmeram un orķestrim Kremerata Baltica es jau pirms laba laiciņa sāku rakstīt savus "muzikālos ziedus". Tā tapa vispirms Plaukstošais jasmīns (2007), pēc tam šiem māksliniekiem uzrakstīju opusu Ceriņu dārzā. Šā gada pavasarī Kremerata Baltica savā 25. jubilejas koncertā Liepājas Lielajā dzintarā pirmatskaņoja Peoniju deju. Nu jau man ir sakrājušies piecpadsmit ziedu muzikālie gleznojumi. Es šo krājumu nosaucu Muzikālie ziedi/Fiori musicali. Tādu krājumu jau XVII gadsimtā bija izveidojis Džirolamo Freskobaldi. Viņam gan ziedi bija tikai krājuma nosaukumā, bet iekšā neviena zieda nebija – skaņdarbiem nebija doti puķu vārdi, pati mūzika bija kā zieds. Es to atcerējos un nolēmu, ka es arī izmantošu šo nosaukumu, bet man gan šajā ciklā būs dažādi ziedi. Pārsvarā tie ir skaņdarbi solo vijolei, vibrofonam un kamerorķestrim, daži ziedi ir paredzēti arī citiem mūziķu sastāviem. Piemēram, Dāliju dziedājums ērģelēm un arfai. Arī tas jau vairākkārt ticis atskaņots.

Vai prieks par ziediem krāšņo arī jūsu ikdienu?

Salacgrīvā man ir lauku māja, un kā

Kuri ziedi jums ir vismīļākie?

Tie visi ir tik skaisti! Tomēr jasmīns. Smarža ir vienreizēja, trūkst vārdu, ko tur vēl. Jasmīnam bija veltīts mans pirmais "ziedu skaņdarbs", kuru uzrakstīju. Jasmīnu krūms ir arī manā dārzā, tikai nav no tiem smaržīgākajiem un krāšņākajiem. Izrādās, ka ar jasmīniem nav tik vienkārši, bet vienalga tie ir ļoti skaisti.

Jūsu jaunā cikla nosaukums Dzīves burvība šķiet zīmīga norāde uz to, ka viss, ko rakstāt, sakņojas priekā par dzīves burvību?

Šoreiz gan tas vienkārši ir Antona Austriņa dzejas krājuma nosaukums. Tas ir priekšpēdējais no viņa septiņiem dzejoļu krājumiem, izdots 1925. gadā. Man šis nosaukums ļoti patīk, tāpēc tā nosaucu skaņdarbu ciklu.

Vai tas ir lielākais no jūsu jubilejas gada jaunajiem opusiem?

Lielākais tomēr ir Veltījums Domeniko Skarlati, jo kora dziesmas ar Antona Austriņa dzeju tapa jau pirms pieciem gadiem, un toreiz biju gatavs šo programmu piedāvāt korim savā iepriekšējā – septiņdesmit gadu – jubilejā. Ar tobrīd jaunā cikla Dzīves burvība nošu mapīti aizgāju pie abiem akadēmiskā kora Latvija Māriem – Māra Sirmā un Māra Ošleja. Viņi atbildēja: "Nu ko tu nāc tik vēlu? Šoreiz nesanāks, mums plāns jau pilns."

Ja nesanāks, nesanāks. Pagāja gads, otrs, trešais, ceturtais, līdz pienāca nākamā jubileja. Atkal paņēmu padusē to pašu mapīti un – gan jau drusku agrāk – devos pie Māriem: kā šoreiz? Cita lieta, lai notiek! Tā nu beidzot izskanēs cikls, ko esmu uzrakstījis jau uz iepriekšējo jubileju. Nevienu noti tajā neesmu mainījis.

Ir komponisti, kuri neliekas mierā un veido arvien jaunas savu opusu redakcijas. Vai jums neradās vēlme tā darīt?

Es arī esmu no tiem, un tā ir liela problēma, jo tā nevajadzētu būt. Taču šoreiz sanāca tā, ka man vairāk nebija ko teikt. Savukārt Rekviēmam, ko oktobra sākumā Rīgas Domā Sigvarda Kļavas vadībā nodziedāja Latvijas Radio koris, pirmatskaņojumu piedzīvoja jau trešā versija. Pie kora bija vērsusies skaņu ierakstu kompānija Naxos ar vēlmi veidot manas mūzikas albumu. Sigvards man piezvanīja, jautāja, ko es varētu piedāvāt šādam Radio kora ierakstam. Man ir sakrājies diezgan daudz lielu, piemērotu skaņdarbu, to vidū arī a cappella Mesa, kas vēl nekur nav skanējusi. Tad atcerējos Rekviēmu – ko Sigvards teiktu par to? Tas ilgst septiņdesmit minūšu – ļoti atbilstoši CD apjomam. Tā apstājāmies pie Rekviēma.

Atzīšos, ka, ieraugot šārudens koncerta afišu, apjuku – vai tapis vēl viens, jauns Rekviēms?

Mani vienmēr ir saistījusi rekviēma tēma. Latviešu rekviēmā, kas tapa pirms piecpadsmit gadiem un pirmatskaņojumu piedzīvoja 2006. gada novembrī, līdzās kanoniskajiem sakrālajiem tekstiem latīņu valodā biju iekļāvis arī latviešu tautas bēru dziesmas latviešu valodā, jo man šķita interesanti apvienot divus skatījumus uz nāves koncepciju – klasisko kristīgo koncepciju, kas izpaužas rekviēma formā, un tai līdzās tautas attieksmi. Pirmatskaņojumā Latviešu rekviēms bija ar ērģelēm, otrajā versijā ērģeļu vietā bija orķestris. Abās redakcijās biju iekļāvis arī kokles. Trešā versija tapa, jo Sigvards Kļava teica, ka Rekviēmā, kas tiek piedāvāts starptautiskai auditorijai, latviešu tautasdziesmas nav vajadzīgas. Neviens cits koris pasaulē tās nevarēs nodziedāt, un kur viņi dabūs kokles?! Sigvards vēlējās, lai paliek klasiskais rekviēms, kura visas daļas skaņdarbā jau bija.

Faktiski tas bija ultimāts. Es piekritu un ar smagu sirdi pārveidoju Latviešu rekviēmu par Rekviēmu. Man gan izdevās atrast viltīgu kompromisu: pašās Rekviēma beigās viena latviešu tautasdziesma tomēr ir palikusi, tikai bez vārdiem, dziedama uz "ā". Pirms ierakstīšanas Sigvards Kļava gribēja Rekviēmu izpildīt koncertā, un oktobrī notika brīnišķīgs atskaņojums Rīgas Domā, par kuru es biju ļoti laimīgs. Visām trim mana Rekviēma versijām ir viena pamatideja – fiziskā nāve ir tikai slieksnis, aiz kura mūs gaida mūžīgā dzīve, mūžīgā gaisma un mūžīgā svētlaime.

Varbūt top vēl kāds CD?

Tikko Liepājā tika pabeigts vēl viens ieraksts, kas tiks prezentēts 9. novembrī jaunajā koncerttelpā Ola Foundation Ķīpsalā. Šī notikuma iniciatore ir Vācijā dzīvojošā jaunā latviešu pianiste Linda Leine. Šī brīnišķīgā mūziķe ir ierakstījusi manus Sešus gadalaikus klavierēm.

Sešus, nevis četrus gadalaikus? Es nepārklausījos?

Jā, gadalaiki patiešām ir seši. Tā iznāk tāpēc, ka pirmais skaņdarbs ir Jaungada mūzika – tā pati, kuru komponēju vēl 1977. gadā un kuru pēc tam 1979. gadā instrumentēju arī pūtēju orķestrim. Tai seko četri gadalaiki, un sestais ir Atkal Jaunais gads (2018). Cik man zināms, Linda Leine koncertā Olā gatavojas nospēlēt divus Gadalaiku skaņdarbus. Tie ir diezgan apjomīgi, un abi kopā aizņems vismaz četrdesmit minūšu. Sešu gadalaiku mūzikas albumu veido divi diski.

Savulaik pie jums Mūzikas akadēmijā apguvu kontrapunkta zinības, un man ir grūti to iztēloties bez jūsu polifonijas stundām.

Mūzikas akadēmijā es nostrādāju piecdesmit gadu – no 1970. līdz 2020. gadam. Visu iztraucēja kovida pandēmija. Nodrošināt kvalitatīvas lekcijas online, "zūmā" es nevaru. Vienu gadu nocīnījos, bet pēc tam sapratu, ka nevaru. Diezgan daudzi aizgāja no augstskolas tieši "zūmu" dēļ. Starp citu, šī paša iemesla dēļ aizgāja arī mūzikas vēstures profesore Lolita Fūrmane. Es nenožēloju, izdarīju pareizi. Tagad varu komponēt un klausīties Brukneru. Dzīvoju viņa simfonisma pasaulē. Bruknera mūzika un pasaules uztvere, īpaši viņa agrīnajās simfonijās, ir vienreizēja un man tik tuva, it kā tas būtu mans otrais "es" iepriekšējā dzīvē. Man pat ir doma, ka esmu Bruknera reinkarnācija. Esmu vienkāršs sīkpilsonis. Ceru, ka kaut ko saprotu savā specialitātē un pasaulē. Bet to, kas pašlaik notiek šodienas nedrošajā pasaulē, nesaprotu. Nekas labs diemžēl nenotiek. Jācer tikai uz Dieva žēlastību.

Ar ko jums ir tik tuva Bruknera domāšana?

Man ļoti tuvs ir viņa panteisms un tas, ka viņš arī aizstāvēja to, kas no mūzikas pakāpeniski aizgāja. Viņam nebija tuvas jaunās vēsmas, jaunais simfonisms, kuru proklamēja Ferencs Lists, Rihards Vāgners un vēlāk arī Gustavs Mālers. Brukners turējās pie simfonijas vecā, klasiskā modeļa: tās visas bija četru daļu cikli, un Brukneram bija ļoti dārgs klasicisma un agrīnā romantisma tēlu loks. Nevis tas, kas ienāca mūzikā, bet tas, kas aizgāja. Viņš ļoti gribēja parādīt tā vērtību un to, ka nevajadzētu vienkārši no tā atteikties. Tas man ir kopīgs ar Brukneru, jo es arī saprotu, ka progress ir ne tikai ieguvumu, bet arī zaudējumu virkne, un negribētos vieglprātīgi atteikties no tā, kas ir vērtīgs mūzikā.

Starp citu, tikai tagad, klausoties Brukneru, sapratu, ko nozīmē polifonija orķestra mūzikā. Visa viņa simfoniju faktūra ir ārkārtīgi kontrapunktiska. Ne jau tradicionālajā nozīmē, jo fūga viņam ir tikai Piektās simfonijas finālā, – viņa partitūrās visa faktūra, visa domāšana ir tik bagāta, un tā sazarojas kontrapunkta līnijās, ka nav labāka piemēra, kas ir kontrapunkts orķestrī. Brukneram nekad nav vienkārši harmonija. Viņam visas balsis dzīvo. Tas ir polimelodiskums, kurā akords ir kā vairāku melodiju sablīvējums. Es to apbrīnoju un par to jūsmoju.

Ko komponējat pašlaik?

Pašlaik ir iestājies pārdomu brīdis.

Par ko visvairāk domājat?

Par dzīves prioritātēm. Tagad, vecumdienās, spēka vairs nav tik daudz un vajag domāt, ar ko nodarboties. Dienas pašā sākumā kaut ko izdarīsi, un viss. Pēc tam jau ir tikai pasīvi pavadīts laiks. Ir tikai nedaudzas ražīgas stundas, kad varu aktīvi kaut ko rakstīt. Es klausos. Pašlaik drīzāk esmu nevis rakstītājs, bet klausītājs.

 

GEORGS PELĒCIS
Jubilejas koncerts Mūžīgās dzīves vārdi

Rīgas Domā 4.XI plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 10 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja