Ir pārmaiņu sajūta, jauns sākumposms – atzīst klarnetists un diriģents Guntis Kuzma. Šomēnes noslēdzas viņa divdesmit darba gadu posms Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī (LNSO), kurā viņš bijis gan klarnetists, gan klarnešu koncertmeistars (no 2008. līdz 2014. gadam), savukārt kopš 2014./2015. gada sezonas – arī štata diriģents. 2022./2023. gada sezonu Guntis Kuzma sāks jaunā statusā, jo ir pieņēmis Liepājas simfoniskā orķestra (LSO) aicinājumu kļūt par tā māksliniecisko vadītāju un galveno diriģentu. Ar LSO, tāpat kā ar Sinfonietta Rīga, Sinfonia concertante un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) orķestri Guntis Kuzma ir sadarbojies jau vairākkārt.
Par 2018. gada janvārī kopā ar LNSO veikto Ādolfa Skultes Piektās simfonijas lasījumu Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā, kā arī par Sebastiana Fāgerlunda Klarnetes koncerta solo partijas atskaņojumu kopā ar Sinfonietta Rīga un diriģentu Normundu Šnē Guntis Kuzma saņēmis Lielo mūzikas balvu kategorijā Par izcilu interpretāciju. Viņš ir arī JVLMA docents, labprāt spēlē dažādos kamermūzikas projektos un daudz uzmanības pievērš laikmetīgajai mūzikai.
Kurp ved jaunās pārmaiņas? Prom no Rīgas un klarnetes?
Dodos jaunu izaicinājumu, pienākumu un lielākas atbildības virzienā. Kā diriģents orķestru priekšā līdz šim esmu bijis tikai ciemiņš, pieaicināts viesdiriģents. Astoņus gadus biju LNSO štata diriģents. Vispirms LNSO galvenais diriģents Andris Poga, sākot savas gaitas šajā amatā, uzaicināja mani par asistentu. Bija jāklausās un kopā jāanalizē katrs mēģinājums un koncerts, jāvada grupu darbi. Pēc tam jau biju brīvāks un varēju piedāvāt un atskaņot arī savu repertuāru. Domāju, katra diriģenta sapnis ir, lai viņam būtu savs orķestris, kurā viņš veido gan repertuāra politiku, gan skaņu.
Oficiālajām darba attiecībām ar LNSO septembrī liksim punktu, jo kā štata diriģents vēlos veidot attiecības ar vienu orķestri. Pasaulē ir diriģenti, kuri vienlaikus vada vairākus lielus orķestrus un paralēli vēl festivālus, taču es vēlos koncentrēties vienam, ieguldot visu enerģiju, lai varētu gūt prieku par darba augļiem.
Šajā nedēļas nogalē, LNSO festivālā Vasarnīca Ventspils koncertzālē Latvija piedaloties gan kā diriģents, gan kā klarnetists, izmantosiet izdevību apvienot abus ampluā?
Vasarnīcas atklāšanas koncertā 19. augustā diriģēšu Stīva Reiha Tuksneša mūziku un jau nākamajā dienā darbošos laikmetīgās dejas izrādē Tīklā. Tā ir domāta pusaudžiem, un tā ir par jauniešu domāšanu, savas identitātes meklēšanu sociālajos tīklos. Daudziem no viņiem visa pasaule ir uzbūvēta tur. Acīmredzot tas ir jāizdzīvo, bet ir arī jāpatur prātā, ka vecākās paaudzes vienmēr ir teikušas: "Ak, tie jaunie! Kad mēs augām, tad tā nebija…" Izrādes mūzikas autors ir Rihards Zaļupe. Viņš pats spēlēs sintezatoru un darbosies ar sempleriem, Dace Zālīte-Zilberte spēlēs čellu, Mikus Bāliņš – sitaminstrumentus, Līga Kārkliņa – taustiņinstrumentus. Es šajā ansamblī darbošos ar klarnetēm.
Pieskarties Stīva Reiha Tuksneša mūzikai ir ilgs mans sapnis. Šim megaopusam ar Viljama Karlosa Viljamsa tekstu ir divas autorversijas: lielā ar 27 dziedātājiem un kamerversija ar individuāli apskaņotiem desmit dziedātājiem un nedaudz samazinātu orķestra sastāvu, taču pilnībā saglabājot harmoniju krāšņumu. Tas ir viens no harmoniski sarežģītākajiem Reiha darbiem, un arī kamerversijā ir dzirdams viss skaņu spektrs. Spilgtā atmiņā palicis koncerts Operā, kur šo skaņdarbu spēlēja Festivāla orķestris, ko diriģēja Normunds Šnē. Tas uz mani atstāja milzīgu iespaidu, jo man, tobrīd vēl skolniekam, kurš skolas orķestrī spēlēja Vīnes klasiku un klarnetes klasē – romantisma repertuāru, tā bija pārsteidzoša laikmetīgās orķestra mūzikas dzīvā pieredze.
Tagad ir tik interesanti pašam partitūrā vērot nemitīgās tonalitāšu maiņas un to, kā sarežģītie akordi ieiet no vienas disonanses jaunā disonansē. Tas ir meistardarbs arī polifonijā, jo šķietamajos atkārtojumos nav nevienas vienādas mūzikas šūniņas: vai nu ir mainīta akordu struktūra, vai ritms, vai taktu skaits. Šī mūzika prasa no izpildītājiem milzīgu koncentrēšanos, ārkārtēju iekšējo mieru un disciplīnu.
Cik veidu klarnetes jūs spēlējat?
Klarnešu saime ir ļoti plaša. Profesionālam klarnetistam ir jāprot spēlēt visas: gan klarneti in B, gan in A (šīs abas ir galvenās, soprāna klarnetes), gan mazo, augsto piccolo klarneti. Spēlēju arī klarneti in C, ko šad tad iedodu meitai trīsgadniecei, jo instruments ir mazs. Esmu spēlējis arī alta klarneti un basethornu – tie izskatās līdzīgi, bet ir atšķirības gan skaņojumā, gan tembrā. Protams, spēlēju zemo basklarneti un reiz kādā starptautiskā izstādē esmu pamēģinājis kontrabasklarneti, kas pierūcina visu telpu. Tas ir ļoti dārgs instruments. Latvijā tāda nav. Retajās reizēs, kad tas bijis nepieciešams, orķestris šo instrumentu īrēja.
Orķestrī ienācu 2002. gadā, kad pēc Dārziņskolas beigšanas iestājos Mūzikas akadēmijā, un jau tajā pašā vasarā abi ar skolasbiedru Mārtiņu Circeni piedalījāmies konkursā uz LNSO otrās klarnetes vietu. Kopā to arī sadalījām – katram pusslodze. Tā bija mūsu pirmā darbavieta. Tolaik grupas koncertmeistars bija mans pedagogs profesors Ģirts Pāže. Koncertmeistara vietnieks bija Sigurds Circenis, kurš pēc vajadzības spēlēja arī piccolo klarnetes solo. Basklarneti spēlēja Alvils Altmanis. Bija daudz programmu. Pirmajos gados nācās tikai sēdēt un mācīties! Īsu brīdi paralēli strādāju arī Liepājas simfoniskajā orķestrī, bet drīz sapratu, ka tāda braukāšana nav priekš manis.
Tātad nu būs jāpārceļas uz Liepāju?
Iespējams, ka es to darītu, ja būtu viens, bet man ir ģimene Rīgā un meita iet bērnudārzā tuvu mājām. Izlēmām uzreiz krasas pārmaiņas neieviest. Dzīvosim – redzēsim.
Kādu virsmērķi vēlaties piepildīt ar LSO?
Skatoties no malas, neredzu neko tādu, kas LSO būtu nepareizs un maināms. Revolūciju nevajag, ir jāturpina attīstīt iesākto. Tas ir komandas darbs. Vari vēlēties uzaicināt viesmākslinieku, kurš tev pašam ļoti patīk, taču tam arī jābūt ciešā sazobē ar orķestra vajadzībām un iespējām, ir arī jābūt drošiem, ka būs publikas interese. Viens gan ir skaidrs – ir jāskatās sezonas vai pat divu sezonu griezumā, ir jābūt lielai dažādībai un katrā programmā ir jācenšas panākt iespējami visaugstāko atskaņojuma kvalitāti. Ir jānospēlē pandēmijas laikā pārceltie koncerti. Jāveic ieplānotie ieraksti. Jānospēlē orķestra uzrunāto komponistu jaundarbu pirmatskaņojumi. Pašreiz plānojam 2023./2024. gada sezonu. Plānošanai ir jābūt savlaicīgai un tālredzīgai, īpaši, ja gribi dabūt labus viessolistus Liepājas Zvaigžņu festivālam un sezonai kopumā.
Kas ir jūsu prioritātes?
Latviešu mūzikas atskaņošana, ierakstīšana un jaundarbu pasūtīšana mūsu komponistiem. Tā ir mana galvenā prioritāte, gan strādājot un dzīvojot Latvijā, gan spēlējot un diriģējot. Šajā ziņā mums ar LSO ļoti saskan – jau ilgus gadus orķestrim ir gan Liepājas instrumentālo koncertu, gan simfoniju sērija. Gribu to turpināt.
Vai jaunā sezona tika saplānota bez jums?
Daļēji. Izvēlējos savas programmas, un mēs esam diskutējuši, kas ir nepieciešams orķestrim, kas būtu interesants Liepājas publikai, jo uzaicinājumu kļūt par LSO galveno diriģentu un māksliniecisko vadītāju saņēmu pagājušajā gadā.
Kas jums patīk LSO skanējumā un attieksmē? Kādas ir šī orķestra priekšrocības?
Tas, kas man īpaši patīk, ir darba atmosfēra, un to rada cilvēki, kuri tur strādā. Darba atmosfēra LSO vienmēr ir radoša. Es to allaž esmu jutis, gatavojot programmas kā viesdiriģents. Ir jūtama maksimāla tiekšanās uz vislabāko kvalitāti, ko attiecīgajā brīdī ir iespējams sasniegt.
Kurzemnieki vēlas apliecināt savu spēku un neatpalikt no nacionālās simfoniskās vienības Rīgā?
Šis ir pārejas brīdis, kad esmu saistīts ar abiem kolektīviem, un varu teikt, ka neesmu jutis tādu konkurenci. Katrs ietur savu līniju, un katrs attīsta savas idejas, repertuāra un viesmākslinieku izvēles politiku. Viesmākslinieks, īpaši diriģents, maina skaņu vai rada ilūziju, ka skaņa mainās, jo simfoniskā orķestra darbs ir katru nedēļu sākt jaunu dzīves posmu. Visu laiku ir jāspēlē arvien jaunas programmas. Kopumu, ko noklausāmies koncertā, veido daudzas iekšējās virtuves detaļas. Veiksmes stāsts ir tas, ka Liepājas orķestrim ir lieliska koncertzāle. Tā ir milzīga priekšrocība. Eiropā ir arī orķestri, kuri ikdienā mēģina studijā un savā koncertvietā tiek tikai koncerta dienā. Tā ir bauda iestudēt repertuāru tajā akustikā, kurā būs koncerts.
Arī Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris līdz šim ir strādājis un uzstājies savā mājvietā Lielajā ģildē, kuru tagad remontēs, taču tās akustika, lai arī nav vissliktākā, nav piemērota simfoniskajiem koncertiem. Ja esi klausījies orķestri labā koncertzālē un pēc tam atgriezies Lielajā ģildē, atšķirība ir sajūtama uzreiz. Ceru, ka arī Rīgā tuvākajā nākotnē taps koncertzāle, kurā būs orķestra muzicēšanai pienācīgi akustiskie apstākļi. Tas ir labāk gan orķestra skaņas veidošanai, gan publikai. Visiem! Es negribu iesaistīties diskusijās, vai pārbūvētajā Kongresu namā būs gana labi. Kāds kritizēs vienmēr, bet, ja pēc visiem šiem gadiem jau ir salmiņš, pie kā pieķerties, esmu tajā grupā, kas saka: dariet līdz galam!
Vai atvadīsieties no LNSO pavisam?
Diriģēšu jau senāk sarunātās viesprogrammas. Septembra beigās jauniešu programmā ar Goran Goru atskaņosim Pētera Vaska Koncertu angļu ragam ar solistu Egilu Upatnieku un Arvo Perta Pirmo simfoniju. Būs arī Jaungada koncerti – sadarbībā ar Dailes teātri taps Leonarda Bernsteina operetes Kandids iestudējums.
Cik programmu jums jaunajā sezonā ir paredzētas Liepājā?
Astoņas. Vēl pirms sezonas atklāšanas septembrī ierakstīsim Jura Karlsona simfoniskās mūzikas albumu. Tajā būs trīs ļoti dažādi Jura Karlsona opusi. Svītu no baleta Antonija#Silmači orķestris komponistam pasūtīja pirms trim gadiem, un tajā ir skaistākie baleta fragmenti, kurus var pilnībā izbaudīt, vienkārši klausoties mūziku. Albumā būs arī El Cid. Dzīves un nāves dejas un Jāzepa vīzijas, kurās noslēgumā mistikas pilno baritona solo dziedās Daumants Kalniņš.
LSO 142. sezonas atklāšanā 17. septembrī beidzot skanēs jau no marta pārceltais Artura Maskata trīskāršais koncerts Bērnības taureņu dejas, kura pirmatskaņojumu pavasarī nācās pārcelt, jo pēc iesāktajiem mēģinājumiem es saslimu ar Covid-19. Sezonas atklāšanā skanēs arī Jura Karlsona El Cid un svīta no Sergeja Prokofjeva baleta Romeo un Džuljeta. Man pašam ļoti gaidīts būs koncerts decembra sākumā – kopā ar pianistu Andreju Osokinu interpretēsim Johannesa Brāmsa Pirmo klavierkoncertu, un skanēs Antonīna Dvoržāka Astotā simfonija.
Vecgada koncertos skanēs Brodvejas mūzika – Kols Porters, Džordžs Gēršvins un Leonards Bernsteins. Solistei Beātei Zviedrei būs ļoti grūts uzdevums iejusties daudzās ļoti dažādās lomās. Janvāra beigās plānots Ilonas Breģes Ceturtās simfonijas pirmatskaņojums, savukārt solists Ludviga van Bēthovena Vijoļkoncertā būs Sergejs Dogadins. Liepājas Zvaigžņu festivālā martā diriģēšu programmu ar vēl viena Liepājas koncerta pirmatskaņojumu – Kārlis Vanags komponē koncertu džeza trio ar orķestri. Viņš pats spēlēs saksofonu, kontrabasists būs Edvīns Ozols, pie bungām – Artis Orubs.
Tagad rudenī būs ļoti interesanta programma, kurā Fēliksa Mendelszona Vijoļkoncertā tiksies solists Daniils Bulajevs un diriģents Andris Veismanis. Oktobrī ir gaidāma Hektora Berlioza Fausta pazudināšana ar Imantu Resni pie diriģenta pults. Manuprāt, ļoti oriģināla ideja Valsts svētku koncertam ir Latvian Voices sadarbība ar Liepājas simfonisko orķestri. Tā būs tāda neakadēmiskāka koncerta daļa, savukārt pirmajā daļā pianists Reinis Zariņš spēlēs Jāņa Mediņa Klavierkoncertu. Šo programmu diriģēs Kaspars Ādamsons. Vēl paredzēti gan ieraksti, gan citi projekti, pavasarī viesosies diriģenti Risto Josts un Juha Kangass. Notiek sarunas par iespējamu atkārtotu LSO turneju Indijā pēc gada. Dažādības netrūkst.
Vai gaidāma ilga sadarbība ar LSO?
Mans un LSO piecu gadu sadarbības līgums ir "3 plus 2", lai nepieciešamības gadījumā varētu to pārskatīt. Uzskatu, ka nevajag aizsēdēties, it sevišķi tādā profesijā kā mūzika. Protams, ir arī orķestri, kurus četrdesmit gadu vai ilgāk vada viens diriģents. Piemēram, Pētera Čaikovska Lielā simfoniskā orķestra galvenais diriģents un mākslinieciskais vadītājs teju pusgadsimtu jau kopš 1974. gada ir Vladimirs Fedosejevs, un Zubins Meta 2019. gadā atstāja Izraēlas filharmonijas orķestra mākslinieciskā vadītāja amatu pēc piecdesmit tajā pavadītajiem gadiem. Kādam tas der, bet kādam ne. Ja tas funkcionē, ja notiek attīstība un ir dažādība, droši vien viss ir kārtībā.
Vai šis vairs nav ceļojošo diriģentu laiks?
Lai gan kovidpandēmijas iespaidā viesturneju ir kļuvis mazāk, ir diriģenti, kuri joprojām turpina tā dzīvot: koferis, lidojums, vilcieni, viesnīca, koncertzāle – katru nedēļu citur.
Vai jums tāda dzīve patiktu?
Ziniet, nē. Esmu priecīgs, ka man vienmēr ir bijusi izdevība strādāt un īstenot radošās idejas savās mājās Latvijā. Nevaru teikt, kā būtu, ja būtu, jo es neesmu lepnā aģentūrā un nebraukāju turnejās. Tomēr, pavērojot un zinot, kā ir kolēģiem, es šaubos, vai to gribētu. Man tiešām ļoti patīk pēc darba dienas doties uz mājām pie ģimenes, nevis uz viesnīcas numuriņu.