Intervijas brīdī Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zāle atgādina skudru pūzni. Notiek mākslinieces Katrīnas Neiburgas izstādes Sologāmija iekārtošana, un īpašs šķiet viss.
Alpīnistu komanda ir ķērusies pie darba, lai piestiprinātu darbus. Māksliniece sevis meklēšanu un apzināšanos piedāvās, augstu paceļot galvu uz skaisto, balti spraišļoto muzeja kupolu, nevis dzenot iekšā kādā tumšā tunelī pašam sevī. Lai nerastos pārpratumi – Sologāmija nav izstāde par ļoti vientuļiem un izmisušiem cilvēkiem, kas internetā pasūta silikona «īstus» bēbīšus vai nolīgst kādu, kas nāks kopā pasēdēt kafejnīcā vai pamās uz atvadām pie vilciena (īpaši Korejā plaukstošs pakalpojums). Tas arī nav par vēžiem vientuļniekiem, kuriem vīlies tik daudz, ka savā sabiedrībā šķiet vislabāk. Tas ir cits stāsts.
Skumji vai drīzāk atbrīvojoši? – vaicāju kuratorei Augustei Petrei, kura Katrīnas Neiburgas fotosesijas laikā īsi iepazīstina ar Sologāmijas kamertoni. "Atbrīvojoši," nevilcinoties atbild kuratore un piebilst, ka izstādē būs arī daudz asprātības un pat komiskā. Saskandināt ar sevi pie dzīru galda var izrādīties arī viens no dzīves priecīgākajiem notikumiem nevis tāpēc, ka tev neviena nav, bet tāpēc, ka tev ir izdevies saprast un pieņemt sevi. Vai tad tie nebūtu īsti svētki?
"Mēs vairāk tēmu interpretēsim no filozofiskās, emociju un sajūtu puses," uzsver Auguste Petre, reizē arī pastāstot, ka Japānā un Korejā esot pat uzņēmumi, kas piešķir bonusu darbiniekiem, kas noslēguši laulības ar sevi. Šis fenomens ir šķitis interesants, bet nav kļuvis par Katrīnas Neiburgas tiešo pētījuma lauku.
Auguste Petre stāsta, ka gribējies, lai izstādes telpa būtu tīra un neaizkrauta ar dažādiem aprakstiem. Tādēļ latviešu un angļu valodā tapusi Sologāmijas rokasgrāmata (dizaina autore Estere Betija Grāvere), kurā apkopoti vairāku Latvijas kultūras personību padomi, kā veidot attiecības ar sevi. Izdevuma vizuālais materiāls ietver kadrus no eksponētajiem videodarbiem. Grāmata kā ceļvedis būs pieejama lasīšanai izstādē, kā arī nopērkama muzeja veikalā.
Ar talantīgo un ļoti ražīgo videomākslinieci un scenogrāfi Katrīnu Neiburgu neviens nav jāiepazīstina, bet ja nu īsi: Katrīna Neiburga piedalās izstādēs kopš 2000. gada gan Latvijā, gan ārzemēs. Viņas darbi atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un Somijas Laikmetīgās mākslas muzeja Kiasma krājumā, kā arī vairākās privātās kolekcijās. Veidojusi scenogrāfiju un videoprojekcijas daudzos pasaules opernamos un teātros. "Asuma dziļums, kas sažņaudz," – precīzi viņas mākslu raksturojusi mākslas zinātniece Ieva Lejasmeijere (satori.lv. 23.08.2013.). Šobrīd Katrīnu Neiburgu aizrauj mitoloģija, jo "ar to, kas notiek realitātē, nepietiek", un viņa ir profesionāli laimīga par satikšanos ar dāņu performatoru grupu Mør Collective, kurā ir atklājusi savus dvēseles radiniekus. "Tā notiek reti," saka māksliniece. Kopā taps darbs starptautiskajam teātra festivālam Homo Novus.
Atzīšos, ka tieši jūsu videodarbu cilvēcīgums man ir licis pārvērtēt savas visai atsvešinātās attiecības ar šo žanru. Droši vien ne pirmo reizi dzirdat šādu secinājumu?
Jā, cilvēciskums ir viena no lietām, ko esmu dzirdējusi par saviem darbiem. Tā varētu būt, jo manī ir šī interese – nedaudz antropoloģiska pieeja vai arī sevis pētniecība.
Darbu centrā vienmēr ir cilvēks?
Par visiem darbiem tā nevarētu teikt, bet kopumā – jā, mana interese balstās uz cilvēkpētniecību. Tos, kas man ir vistuvāk pieejami, es pētu kārtīgāk (smejas). Ir bijuši ļoti dažādi darbi. Nesen pandēmijas laikā tapa darbs Mierinājums, kurā es intervēju ļoti, ļoti daudz sieviešu par dažādiem dzīves aspektiem. Tas man palīdzēja dzīvē noturēt prieku un krāsainību. Sarunu rezultāts tika izstādīts Cēsu mākslas telpā. Man bija žēl, ka šis darbs bija redzams tikai vienreiz Cēsīs. Man likās, ka tas ir jāizstāda Mākslas muzejā un jāizdomā, kā vēl bagātīgāk un vispusīgāk attīstīt šo tēmu. Mēs ar Augusti (kuratore Auguste Petre – U. A.) jau sākām par to runāt, bet es no Mierinājuma aizgāju uz Sologāmiju (smejas). Pat neatceros, kurā brīdī man atnāca sajūta, ka, nē, man ir pilnīgi cita, savādāka doma. Mierinājums diemžēl netiks rādīts, bet ir tapis absolūti jauns darbs.
Vai Sologāmijā ienāks kādas Mierinājuma intonācijas?
Skatītājs būs šajā telpā un saskatīs arī sevi kādos dzīves momentos un mirkļos, saskatīs, ka viņš tāds nav vienīgais. Tas būs mierinājums. Mierinājums būs arī tas, ka par to varēs reflektēt un domāt citādi. Pēdējā laikā, domājot par Sologāmiju, esmu sapratusi, ka tas ir par pašskatienu. Daudzās Katrīnas, kas ir manī, esmu nosaukusi par Pašām, jo tā esmu es pati. Pašas ir novērotājas, ar kurām es strīdos, kuras mani cenzē un aprāj, kuras mani apsaukā, kuras mani mīl un lolo, bet tās visas atrodas manī. Domāju, ka ikvienam cilvēkam ir iekšējais skatiens, ka nav tikai sabiedrības skatiens vai vīrieša skatiens uz sievieti (šobrīd ļoti populāra tēma), vai – sievietes skatiens uz sievieti, bet ir arī paša skatiens uz sevi. Tas, iespējams, ievaino daudz vairāk nekā kāds cits skatiens.
Kuratore Auguste Petre izstādes pieteikumā min šādu faktu: "1993. gada decembrī amerikānietes Lindas Beikeres radinieki un tuvākie draugi saņēma īpatnēju uzaicinājumu uz kāzām, kurās nebija paredzēta līgavaiņa klātesamība. Kāzu ceremonijā, kas norisinājās viņas 40. dzimšanas dienā, 75 viesu un 7 līgavas māsu klātbūtnē Linda salaulājās pati ar sevi, uzsverot, ka tas nav ne skumju vadīts, ne feministisks akts." Domājot sentimentālā līmenī, pirmajā mirklī tas varētu šķist par cilvēku, kurš pēc statusa sabiedrībā ir viens. Pieļauju, ka jūs šo tēmu atsedzat filozofiskākā līmenī.
Nē, tas absolūti nav par būšanu vienam. Man vienkārši ļoti iepatikās nosaukums Sologāmija. Kādā brīdī tas atnāca pie manis. Uzzināju, ka mūsdienās aizvien vairāk un vairāk cilvēkiem ir tendence piedzīvot laulības rituālu ar sevi. Tas neattiecas tikai uz sievietēm. Arī vīrieši to dara, un arī precēti cilvēki. Tas vairāk attiecas uz tādu kā sevis atbalstīšanu, cieņas izrādīšanu un mīlestību pašam pret sevi. Nezinu, kāpēc cilvēkiem, lai to izdarītu, ir vajadzīgs rituāls. Man tas likās ārkārtīgi interesants fenomens. Tas notiek pat ar īstiem priesteriem. Īpaši populāri tas šobrīd ir Diendvidkorejā. Kāds vīrietis, kurš dzīvoja laulībā, bija apprecējis sevi. Laulātie draugi par to priecājas un atbalsta, jo kurš cilvēks var mīlēt citu, ja viņš ar cieņu neizturas pret sevi? Varētu būt arī pilnīgi cits nosaukums, bet šis man bija ļoti tuvs. Atmiņā atausa mans darbs Solitude (2005). Man likās, ka ir noslēdzies aplis, ka ir divu diezgan līdzīgu sajūtu un kaut kādā ziņā līdzīgu meklējumu sadursme. Atkal ir brīdis, kad esmu gatava strādāt ar šo tēmu. Domāju, ka kaut kas pēc šīs izstādes manī mainīsies. Šī izstāde man nenāk tik viegli. Varbūt daudz vienkāršāk ir runāt par kaut ko, ja tu savā mākslā izmanto citus cilvēkus, dabu vai vēl kādus citus ieročus. Bet, ja tu izmanto pats sevi, kas ir atklāti un personīgi, – tad tas ir tāds notikums, pēc kura es braukšu uz laukiem patiešām pabūt vienatnē.
Jūs gan intervijās uzsverat, ka, filmējot sevi, vairs neesat pati, bet tēls, taču droši vien ir neiespējami netērēt īsto sevi?
Protams, nē. Tāpēc arī es sevi izmantoju. Es varētu par šo tēmu runāt un filmēt tuvu draudzeni Ivetu Poli, kura ir aktrise. Viņa ļoti labi iejustos, bet tas būtu pilnīgi cits darbs. Sologāmija ir iedziļināšanās sevī vienatnē, es viena pati visu filmēju, tas nozīmē – tu noliec kameru, tad filmē... Patiešām visu pati, pati, pati.
Kā jūs iztēlojaties tādu cilvēku, kas ir apprecējies ar sevi? Kas viņā ir mainījies? Viņš ir kļuvis pašpietiekams?
Protams, es nevaru pateikt, kā pa īstam ir. Šķiet, ja cilvēks ir samierinājies pats ar sevi, viņš ir mierīgāks, stabilāks un galvā pazūd ārkārtīgi daudzie cilvēki. Tā ir kā savienošanās.
Cilvēks kļūst monolītāks?
Jā, monolītāks. Viens darbs saucas Satikšanās vingrinājumi pašam ar sevi. Un to ir bezgalīgi daudz. Vai es mēģinu ieskriet sevī vai saskrienos ar sevi, vai – kļūstu par veselu baru. Jā, man liekas, tas ir stāsts par veselumu, par samierināšanos. Nevis sliktā ziņā, bet tādā, ka tu sevi akceptē, ka tu esi tāds, šāds un vēl kaut kāds. Parasti mēs mēģinām tiekties pēc kaut kāda izdomāta tēla. Man arī bieži ir kaut kādi emocionālie viļņi. Vienā brīdī sapratu – nu tāda es esmu. Man ir viļņaina dzīve. Man nevar būt rāma un vienmērīga. Tas ir par mani. To nevajag mēģināt izskaust un pārveidot.
Radies iespaids, ka savā izteiksmē un stājā esat bijusi visai pašpietiekama un monolīta no sākta gala. Vai savu balsi mākslā atklājāt viegli?
Pirmkārt, domāju, ka es visu laiku mainos. Es varu būt ārkārtīgi dažāda. Nesen smējos, ka savā ziņā esmu hameleons. Piemēram, kad dodos filmēt citus cilvēkus, man nākas ļoti pielāgoties cilvēkiem. Ne jau negatīvā ziņā. Tā ir dokumentālista rakstura īpašība, ka tu spēj būt ļoti mainīgs. Daudzi būtu izbrīnīti, ka neesmu monolīta un cik es brīžiem esmu sadrumstalota. Visu mūžu var censties iet uz ideālāku sevis veidojumu. Nē, es nejūtos monolīta (smejas).
Bieži nenākas redzēt, ka izstādi iekārto alpīnisti. Kādas izveidojušās jūsu attiecības ar Kupola zāli? Piemēram, opera Vēsā Valmieras Vasaras teātra festivālā, kam radījāt kostīmus un scenogrāfiju, notika Kurtuvē vēl pirms remonta. Ko jums nozīmē konkrētā telpa?
Tas ir ļoti svarīgi. Tā pat nebija izvēle – zināju, ka šī izstāde man ir jātaisa Kupola zālē. Tāda bija iekšējā sajūta. Runāju ar Solvitu Kresi, viņa teica – jā, protams, tā ir spēka vieta. Tātad tā ir spēka vieta, un tāpēc tur ir mana izstāde. Man šī telpa nedaudz liekas kā svētnīca. Kupola zāle mazliet atgādina baznīcu. Tā ir telpa, kurā ir ļoti patīkami atrasties. Šobrīd, iekārtojot izstādi, ir kaut kādi uztraukumi, kaut kas nesanāk vai notiek kaut kas neparedzēts, bet, aizejot uz to telpu, tu atgūsti visus spēkus un ir prieks. Augustei arī tā ir. Telpa ir ļoti laba. Esmu dzirdējusi arī komentārus: nu kāpēc videomāksliniecei vajag tik baltu telpu? Tas ir tik sarežģīti! Jā, Kupola zāle ir sarežģīta telpa, pilna ar spraišļiem, konstrukcija pati par sevi ir ļoti iespaidīga. Tajā visā piedalīties ir jāmāk. Ceru, ka man izdosies pareizi. Gribēju, lai skatītājs, kad ieiet telpā, redz tādu kā sadrumstalotību, kas varētu būt arī viņa galvā, kad visi kaut ko runā un viss kaut kas notiek. Staigājot pa izstāžu zāli, tu atrodi stāstus un lēnā garā nomierinies. Sākumā liekas, ka tas ir kaut kāds jūklis. Pēc tam atrodi metodi, kā to visu iziet. Tā ir kā galva. Sanāk, ka tā ir arī muzeja galva.
Jautājums: cik mums nepieciešama vienatnība, cik – mijiedarbība ar citiem? Šo jautājumu, man šķiet, uzdeva gan pandēmija, kurā meklējams izstādes iedīglis, gan arī pati Sologāmija.
Tā man liekas ļoti interesanta un svarīga tēma. Par to esmu ļoti daudz domājusi. Man vienmēr ir bijusi sajūta, ka pamatā mēs kā cilvēki tomēr esam vieni. Skaidrs, ka nāves brīdī mēs būsim vieni un mums pašiem ar to būs jātiek galā. Cik sevi esmu novērojusi, lielās sāpēs vai pārdzīvojumos man patīk būt vienai un pārdzīvot to vienai pašai. Budismā arī tiek aizskarta tēma, ka tev ir jābūt gatavam būt ar sevi un samierināties ar to, ka nekas tev nepiederēs mūžīgi. Tā ir ļoti sarežģīta sajūta. Man liekas, cilvēkam ir ļoti svarīgi būt vienam pašam.
Nesen publicētajā intervijā kinoraksti.lv sakāt: "Es atceros, ka mana mamma rakstīja dienasgrāmatu internetā (kas tagad tiks arī izdota grāmatā) un man vienmēr likās, ka viņa sevi izšķiež un tāpēc viņai nesakrājas pietiekami daudz materiāla, ko pārveidot mākslā." Kādas ir jūsu pārdomas par māksliniekam nepieciešamo koncentrēšanos, klusumu, enerģijas savākšanu un būšanu saziņā ar pasauli un pieejamam cilvēkiem?
Milzīgs prieks, ka mamma (rakstniece Andra Neiburga (1957–2019) – U. A.) tomēr rakstīja dienasgrāmatas, tās tagad arī izdos. Tas ir laika piemineklis, un, zinot, cik labi mamma rakstīja, tas būs brīnišķīgs darbs. Tomēr mūsdienās tik viegli var pazaudēties tīmekļos un tad apskatīties, ka tavs ierīcēs pavadītais laiks ir tik liels! Un ko tieši tas dod? Tu saproti, ka vienā brīdī būs aiziešana no pasaules, un vai šajā brīdī es dzīvoju, kad kaut ko tur lasu, šķetinu, un kur tas viss paliek? Vai tas netraucē arī atmiņai? Citreiz man ir sajūta, ka virtuālā pasaule man bendē atmiņu. Ir tik daudz informācijas, un liekas, ka svarīgas lietas no atmiņas tiek izstumtas ārā. Viena lieta nāk otrai virsū.
Kad jūs 90. gadu beigās studējāt videomākslu Zviedrijas Karaliskajā mākslas institūtā Stokholmā, nemitīga attēlu plūsma vēl nebija katra cilvēka neizbēgamā realitāte.
Galīgi ne.
Vai attēlu uzmācīgais spiediens reālajā dzīvē neliek aizsērēt jūsu mākslinieces radaram?
Ir divas puses – viena ir informatīvā. Tāpēc es nekad no feisbuka nedzēsīšos ārā. Ir ļoti daudz lietu, kuras pamanu tikai tur – ka notiek kāds pasākums, koncerts vai teātris. Nezinu, kā es varētu to citādi uzzināt. Ātrums, kā tu vari uzzināt informāciju, ir brīnišķīgs, un tas ir ļoti svarīgi. Bet kā atsijāt sēnalas no svarīgā?... Protams, visi esam cilvēki un ātri kļūstam atkarīgi, un aizejam pa vieglāko ceļu. Ļoti interesanti, kas notiks ar cilvēkiem. Skaidrs, ka laiks ārkārtīgi mainās. Man vēl bija peidžeris. Mani bērni vispār nezina, kas tas tāds. Esmu piedzīvojusi arī laikus, kad tevi varēja sazvanīt tikai mājās. Ja tu nebiji mājās, tevi nevarēja sazvanīt. Varbūt tas nav pieklājīgi pret ārējo pasauli, bet es ļoti bieži turu telefonu klusuma režīmā. Es ļoti reti esmu sazvanāma, lai visu laiku nebūtu aktivitātē. Visi ziņojumi, ko tev kāds ir atrakstījis, – tas ļoti uztrauc.
Lēksim atpakaļ uz mākslu. Kādas pēdas jūsu mākslinieces pasaulē ir atstājusi kopradīšana ar režisori Ivetu Poli un komandu augstu novērtētajā izrādē Malleus Maleficarum?
Tas ir ļoti garš stāsts. Sakrita tik daudzas lietas. Pirmajā rezidencē Zvārtavas pilī satikāmies astoņas sievietes un pavadījām kopā kādu nedēļu, eksperimentējot ar sevi un ķermeni. Šī rezidence sākās tieši vienu dienu pēc kara sākuma Ukrainā. Protams, bija ļoti daudz jautājumu: vai māksla vispār ir svarīga un ko es tieši tajā brīdī gribu darīt. Sākuma laiks bija ļoti viļņains. Pieredze, kad kopā bija astoņas ļoti spēcīgas sievietes, mums šķita kā māsība, kurā cita citai palīdzēs. Izrādījās, ka tā arī ir ilūzija. Cilvēki bija spēcīgi, un daudzas no mums bija solistes, kas ir pieradušas vairāk strādāt solo un būt noteicējas. Bija jāmēģina salāgoties un būt grupas enerģijā. Tas nebija vienkārši. Galu galā man personīgi šis notikums bija atbrīvošanās un daudzu savu šķautņu apzināšana un uzdrīkstēšanās. Ļoti brīvs un laimīgs laiks. Beigu beigās bija sajūta, ka mēs cita citu atbalstām un esam kopā. Tā bija drošība. Pārkāpu pāri vairākām lietām, ko biju nolēmusi vairs nedarīt savā mūžā vai vispār nebiju iedomājusies, ka varētu kaut ko tādu darīt: darboties ar tehniku un dzīvajā veidot saturu. Man tas bija uztraucoši. Arī šajā izstādē mani varēs redzēt, bet tas nebūs dzīvajā. Būt klātesošam telpā – tā ir pilnīgi cita enerģija un citas sajūtas. Lai to darītu, ir jābūt lielam spēkam. Apbrīnoju aktierus un performatorus, kas ir gatavi darboties šeit un tagad. Tas bija citas enerģijas piedzīvojums. Spēcinošs brīdis.
Pēdējā laikā bieži tiek rīkotas specifiskas mākslinieču sieviešu izstādes, izceļot cunftes māsību un pašapziņu. Cik vērtīgs un rosinošs jums šķiet šāds nošķīrums un feministiskais rakurss?
Ja runājam konkrēti par Mākslas muzeja izstādi (Tikai neraudi! Feministiskie skatījumi Latvijas mākslā: 1965–2023 – U. A.), man liekas, tas bija ļoti veiksmīgs un svarīgs punkts. Kad redzam neadekvātos skaitļus salīdzinājumā ar vīriešiem māksliniekiem, cik daudz (maz) sieviešu darbu ir izstādīts muzejos, ir svarīgi to atgādināt, par to runāt un taisīt šādas izstādes. Bet kopumā man īsti nepatīk šis nodalījums. Man tomēr patīk domāt par cilvēku kā cilvēku, neskatoties uz viņa dzimumu vai kādām citām raksturojošām iezīmēm. Manos darbos daudz vairāk parādās sievietes, jo es pati esmu sieviete. Man liekas, ka šo lauku es daudz labāk saprotu, lai gan man ir bijusi arī filma tikai par garāžām, kurā varoņi ir tikai vīrieši.
Bet pretim atkal – Kas meitenēm somiņā? (2002).
Jā, un tad atkal rokassomiņas. Domāju, ka mani interesē cilvēks, bet varbūt es sieviešu sabiedrībā jūtos drošāk. Vienreiz māsība sanāk, citreiz – nesanāk, bet katram cilvēkam ir vajadzīga mātišķā enerģija. To, kā man tagad dzīvē trūkst, es meklēju citās sievietēs un pēc iespējas ar viņām satiekos.
Saprotu. Jūs man arī šodien sagādājāt brīnišķīgu iespēju negaidīti satikties ar savu mammu. Kupola zālē ieraudzīju vienu no izstādes artefaktiem – laimes akmeņu kleitu. Man plauktā stāv divi mammas savā laikā dāvināti akmeņi ar caurumiņu. Jums – vesela kleita ar tādiem!
Jūs pamēģinājāt pacelt?
Nē.
25 kilogrami. Mums ir mājas Miķeļtornī. Tur es pa vasarām dzīvojos kopš bērnības. Tā ir mana laimes vieta. Ar jūru vien man ir īpašas attiecības. Es nevaru dzīvot bez jūras.
Mamma mani iemācīja, ka pie jūras var atrast laimes akmeņus – ar caurumiņu. Katru reizi, kad atrodi laimes akmeni, tas nozīmē, ka tev nāk klāt veselība vai kaut kas cits labs, vai pat ekstra dzīvība (smejas). Tā man ir ļoti mīļa meditatīva nodarbošanās – staigāju gar jūras malu un visu laiku meklēju laimes akmeņus. Parasti dienā varu atrast piecus līdz desmit.
Daudz!
Jā. Man ir uztrenēta acs. Citi iet sēņot, tas man arī patīk. Man bija savācies ļoti daudz šo akmeņu. Radās doma, ka laimes akmeņi var pasargāt arī no svešas acs vai sabiedrības ietekmes. Kad tu uzvelc tādu bruņukleitu ar laimes akmeņiem, tā ir kā aizsardzība. Izstādes atklāšanā es būšu šajā kleitā. Kleita ir ļoti smaga, bet toties aizsargā. Akmeņu man bija nedaudz par maz, un brīnišķīgais mākslinieks Nils Jumītis man atdeva savu bruņukreklu, kuru kopā apdarinājām ar šiem akmeņiem. Dažus akmeņus, ko atvedu no Miķeļtorņa, nācās arī urbt. Man smieklīgs likās paradokss, ka ikkatrs ir savas laimes urbējs.