Tās būs redzamas mākslinieces Ievas Jurjānes personālizstādē Rotaļlietas stāsts. Rotaļlietas Ievas mākslas darbos kļūst par varoņiem, kuri atkarībā no situācijas maina savu statusu un attieksmi pret īstenību – līdzīgi kā «īstie» cilvēki dzīvē. «Es no jauna ieraugu un spēlējos ar lietām, kas it kā vairs nav domātas man. Izrautas no sadzīviskās vides, rotaļlietas kļūst par apliecinājumu un pierādījumu viseksistenciālākajiem cilvēka stāvokļiem un jautājumiem, ar kuriem dzīve mūs konfrontē jau kopš bērnības,» Ieva Jurjāne stāsta par savu jauno ekspozīciju. Kā nonāci līdz rotaļlietu stāstiem?Mana izpausme mākslā ir ļoti saistīta ar visu, kas ar mani notiek un mani uzrunā dzīvē. Tai ir dokumentāls raksturs. Kopš man ir bērni (Ģertrūdei ir trīs gadi, Georgam – deviņi), arī tematu loks pietuvojas bērnībai un rotaļlietām. Sižetus un motīvus, kurus varbūt agrāk ieraudzīju kaut kur citur, sāku ieraudzīt turpat, ļoti tuvajā vidē. Sieviete, kurai ir mazi bērni, nekur nevar likties. Saitīte no mājām ir diezgan īsa. Taču nemiers un vajadzība izpausties mākslā ir un paliek. Tomēr sapratu, ka nekāds izmisums man nedraud, jo tos pašus sižetus, attiecību kolīzijas un psihiskos stāvokļus es ieraudzīju tepat uz grīdas mētājamies dažādās rotaļlietu kombinācijās. Sapratu, ka man ir jāsāk piefiksēt to, ko es ieraugu bērnu mantās.Un ko tajās ieraugi?To pašu, kas notiek labā filmā vai drāmā, var izspēlēt ar mazu bērnu mantiņām. To dara arī paši bērni. Viņi rotaļājoties izspēlē situācijas, kuras paši piedzīvo vai redz ģimenē. Tā rotaļlietu zīmēšana mani aizveda līdz bērnības fenomena pētījumam. Mēs visi kļūstam ārkārtīgi jūtīgi un labā nozīmē sentimentāli, kad atceramies kaut ko no bērnības. Jo visiem tā ir bāze, uz kuras tālāk turpinās dzīve. Šis brīdis sākumā tika ļoti steidzināts. Mēs visi steidzamies, vecāki grib paspēt izdarīt savus darbus. Taču bērnam varbūt notiek viņa dzīves vērtīgākais periods. Tā ir bērnība, kurai tu arī esi liecinieks un tajā piedalies. Tas ir kaut kas kapitāls. Tas ir laiks, kas aiziet un ko nevar apturēt. Tas ir miega brīdis, kurā bērni aug. Es jebkurā pieaugušā cilvēkā spēju ieraudzīt bērnu. Gan viņa pozitīvos, gan izmisīgos brīžos tas bērns izlien ārā, un tas ir tik forši! Tādā ziņā rotaļlietas stāsts manā galvā izpletās diezgan plašs. Tas nepaliek tikai kāda priekšmeta attēlojumā, tas ir daudz jēgpilnāks temats. Pienāks izstādes atklāšanas brīdis, taču man ir diezgan daudz neuzgleznotu bilžu, kuras visas ir manā galvā. Šis temats ir ļoti ietilpīgs, to nevar pabeigt un izsmelt ar vienu izstādi.Rotaļlietas, kuras redz tavās gleznās, ir īstas vai izdomātas?Tās visas ir īstas mantiņas, ieraudzītas gan savu bērnu, gan draugu mājās. Rotaļlietas stāsta adresāts būs bērni?Es domāju, ka ekspozīcija attieksies gan uz bērniem, gan vecākiem. Mākslai ir jānotiek skatītāju galvā. Tāpēc neesmu nevienam darbam devusi nosaukumus. Man tagad Arsenālā kuratore Diāna Barčevska vaicā: nu, kāds tad šai bildei ir nosaukums? Saku, ka negribu nosaukumu, jo tas uzreiz ierobežo. Bērni noteikti zinās, ka šis ir lauva no filmiņas Madagaskara, bet pieaugušie redzēs tipisku animācijas varoni, kas viņiem liecina par kapitālisma kultūru. Nav vajadzīgs to niansēti atstāstīt, jo tas tikai sašaurina uztveres iespēju. Vienā bildē blakus ir krievu lelle Vaņka-vstaņka un amerikāņu lelle – populārais sunītis Snupijs. Tas ietver gan personisku, gan politisku, gan absolūti romantisku stāstu. Tā kā man patīk literatūra, vārds un dažādi simboli, es gleznojot izmaļu galvā visus šos līmeņus. Es gleznoju diezgan ilgi, kaut arī «vieglā» akvareļu tehnikā, un man ir interesanti sevī izrunāt visas šīs iekšējās sakarības. Taču liekas, ka būtu muļķīgi to visu pierakstīt klāt.Vai šie būtu Godmaņa «krīzes pingvīni», kuri saspiežas ar mugurām kopā?Nu redzi, uzreiz rodas tāda asociācija. Patiesībā lielais guļošais pingvīns ir rokas lellīte – vannā mazgājamais cimdiņš, savukārt otrs, mazais, ir no multenītes. Kompozīcija, kurā viņus nolieku blakus, drīzāk rāda to, kā viens mazs var uzrunāt, iedrošināt un pacelt kaut ko lielu. Reiz ieraudzīju, ka mans puika spēlējoties aplicis apkārt rotaļu govij suņu baru. Viņi visi mielojās ar šo govi!Izskatās diezgan necilvēciski, tieši un nežēlīgi.Es teiktu, ka tas ir tieši cilvēciski. Mēs visu laiku gribam iedomāties, ka bērnības pasaule ir tikai saldums un smukās lietas, taču patiesībā bērni jau ļoti agri izspēlē dažādus nežēlības modeļus. Viņi tos izanalizē no dzīves un izmēģina. Tā ir mūžīgā slēpšanās: izlikties, ka viss ir citādi nekā mums pieaugušajiem. Viņiem vēl tiešāk ir jāpārdzīvo dažādas emocijas.Kā anekdotē: kur ņēmi gaļiņu? No gotiņas? Un ko viņa teica?Mēs esam gaļēdāji, bet neviens negrib skatīties kautuves ainas. Mums patīk nopirkt veikalā smuku gaļas gabaliņu, kas nesaistās ar sirsnīgu lopiņu, kurš ir izaudzēts mīlestībā. Man ļoti patīk pierādījumi ar pretējo, jo, manuprāt, patiesība slēpjas paradoksos.Meitenes uzpoš lelles, puikas spēlē kariņus. Atmodas gados zīmēja omoniešus…Lai kur un kad puikas piedzimtu, kara tēma viņus interesē vienmēr. Tāpēc man arī ir divi supermenu varoņi. Vienā vidē varbūt šis ir visstiprākais, taču, sastopot citu, par sevi pārāku varoni, attiecības mainās. Tāpat kā cilvēku pasaulē. Man ir arī manu bērnu portreti viens pret vienu miegā. Tas ir laiks, kas aizplūst, un tu nesaproti, kurā brīdī bērns kļūst par pieaugušo, nobriest un sāk novecot. Un kur tad bērns paliek? Man ir vairāki šādi zīmējumi, kurus esmu uzzīmējusi, kamēr bērni guļ, jo pa dienu viņus notvert mierā nav iespējams. Pēc tam šiem zīmējumiem strauji pieaug vērtība, jo jau pēc mēneša cilvēks ir cits, bet tu esi viņu notvēris tajā vecumā, kāds viņš vairs nekad nebūs. Taču arī šos īsi notvertos zīmējumus pēc tam veidoju vairākas nedēļas. Iedziļināšanās brīdī, kādā mazais cilvēks ir notverts, man sniedz meditatīvu, pārdomājošu pieredzi. Tas ir interesanti, un man liekas, ka tas šajos darbos arī paliek.Varbūt tāpēc tik daudzi vecāki pēkšņi kļūst par fotoamatieriem?Tas ir īpatnējs fenomens. Tiek ļoti daudz fotografēts, taču pēc tam nav laika skatīties uzņemtās bildes.
Bērni ir īsti sievišķīga tēma. Vai ar jauno izstādi gatavojies uzrunāt arī vīriešus?
Diezgan daudzi vīrieši, kurus es cienu, ir izteikušies par maniem darbiem, neanalizējot, ka tos zīmējusi sieviete. Ne velti tieši vīriešus biežāk sauc par bērniem. Viņi ir bērnišķīgāki nekā sievietes, kuras varbūt pat pārāk nopietni uzņemas atbildību un neļauj sevī tik ilgi dzīvot bērnam, kā atļaujas daži vīrieši. Savukārt, kad ģimenē rodas bērni, vīrieši bieži vien kļūst tik jūtīgi, ieinteresēti un tik pārsteigti, ka tāds bērns vispār ir. Vīrieši bieži to neizrāda, tomēr viņus tas interesē tikpat daudz, cik sievietes. Viņiem tikai ir mazāk laika, jo jāpelna nauda un jātaisa bizness.
Daudzi lieli mākslinieki savos darbos runā par bērnību. Tikko divu ievērojamu mākslinieku Deivida Hoknija un Lisjēna Freida izstādēs Londonā redzēju, ka viņi abi ir gleznojuši savu māti. Māte ir tavas dzīves varonis un tēls, kaut kas ārkārtīgi nozīmīgs. Mākslinieki vīrieši nekaunas un grib par to runāt. Runāt par to, ka cilvēks cilvēkam ir svarīgs, ir nozīmīgi, neatkarīgi no tā, vai mākslinieks ir vīrietis vai sieviete.
Vai tevi nebiedē neizbēgamā brīža tuvošanās, kad bērni vecākiem saka: jūs esat stulbeņi un neko nesaprotat?
Dažreiz jau saka, tagad to var sagaidīt ļoti agri. Katrs savu ceļu lauž citādi. Šķiet, ka puikas to dara taisnāk, un tas izraisa pretestību, bet meitenes prot pielāgoties, un daudz kas viņām izdodas, jo viņas to nedara tik agresīvi. Tikt ar viņiem galā un kaut ko iemācīt, piemēram, veselai klasei skolā, ir apbrīnojams varoņdarbs. Es nezinātu, kā kvalitatīvi tikt ar 30 cilvēkiem galā. Manuprāt, tas ir neiespējami.
Georgs vakar līdz vieniem naktī mani spieda asistēt un skatīties, kā viņš šuj Robina Huda apģērbu. Izrādījās, viņš televīzijā redzējis to pašu filmu par Robinu Hudu ar īru grupas Clannad mūziku, kuru es redzēju, kad pati gāju skolā.
Vai tad tu nevarētu viņiem mācīt zīmēt?
Mana dēla skolā ir tradīcija, ka vecāki Skolotāju dienā var pasniegt stundas. Mans puika bija divas reizes mani pieteicis, nejautājot, vai es to vēlos. Divus gadus pēc kārtas es viņa klasē novadīju vienu stundu, taču nespētu to darīt diendienā. Tā ir milzīga atdeve un atbildība. Es to uztveru ārkārtīgi nopietni un pretendētu tikai uz izcilām prasībām un atdevi.
Vai atceries, kādas tev pašai bērnībā bija iemīļotākās rotaļlietas?
Man nebija daudz mantu. Es bērnībā katru dienu zīmēju. Mamma teica, ka ar mani nebija nekādu problēmu, jo katru dienu ar parasto grafīta zīmuli piezīmēju vismaz vienu pilnu zīmēšanas bloknotu, un spēlēties ar mantām man gandrīz nevajadzēja. Atceros, man bija – šīs dienas acīm – dumjš lācītis citrondzeltenā krāsā ar tirkīzzilām biksītēm. Vēl atceros ļoti smuku amerikāņu Bārbiju, kuru bija atsūtījuši radinieki. Viņa bija oriģināla, vēl no vecajām Bārbijām – vasarraibumaina rudmate, kuru nevar salīdzināt ar šodienas blondīnēm.
Mēs, bērni, gribējām tai atrast vīru un lūdzām, lai atsūta, jo tāda efektīga sieviete nevar dzīvot bez vīra. Tā kā man bija gan māsa, gan brālis, vairāk atceros spēlēšanos un iešanu dabā ar viņiem, nevis lellēm. Turpat dzīvoja arī māsīca, un mūs visus pieskatīja vectēvs. Iespējams, ar mantām vairāk spēlējas bērni, kuri ir vieni. Bērnam uzmanība patīk vairāk nekā tas, ka viņam ir kāda manta. Tagad ir daudz košu un atraktīvu rotaļlietu, kuras pirmajā brīdī piesaista uzmanību, bet pēc tam mētājas kaktā. Liels mantu daudzums, sevišķi tās, kuras ir darbināmas ar baterijām, var raudāt, smieties vai čurāt, pašas nosaka, kā tu ar tām spēlēsies. Vairs nav jādarbina iztēle, un bērns kļūst par pasīvu vērotāju.
Ko tu visbiežāk zīmēji, iztēlojies?
Zīmēju stāstus, kas attīstījās seriālu veidā. Bija dažādi periodi: zīmēju te peles, te musketierus, kurus redzēju filmā.
Kādas pazīmes liecina par mūžīgo bērnu cilvēkā?
Prieks un nepārejoša interese par dzīvi. Enerģija, kas dzen attīstīties un iet uz priekšu. Gadiem ejot, cilvēki mēdz bremzēties un kļūst skeptiskāki, nīgrāki. Enerģijas sāk trūkt. Savukārt tie, kuri ir mūžīgie bērni, ir ar spožām acīm, viņiem visu laiku ir idejas, un viņi negaida, ka kāds no malas viņus izklaidēs. Tie ir gaiši cilvēki, pēc kuriem citi tiecas, jo viņi ir kā saules baterijas, kas visu laiku dod enerģiju. Brīvības izpausme un drosme. Tas, ka nebaidies pateikt, ka nezini, ka esi spontāns. Godīgums un tiešums: tas, ka tu nekalkulē, kā visiem izdabāt, lai viltīgi izdzīvotu šajā pasaulē. Taču tāda bērnišķība var izvērsties arī zināmā vientulībā, jo dzīve sabiedrībā ir pielāgošanās. Katrs pats izvēlas, vai sabiedrība ir tāda, kurai tu gribi pielāgoties, vai arī tu dzīvo savu dzīvi.
Esi stingra mamma, vai tomēr bērni jāpabiedē ar stingrā tēta režisora Viestura Kairiša dusmām?
Mēs paši arī esam audzināti ar baidīšanas metodi: ja nedarīsi tā, tev būs slikti tas un tas. Tad kaut ko nedari aiz bailēm. Ir vērts pārdomāt, vai labāk nav tad, ja nedari sliktu, zinot, ka tas ir riebīgi. Tas prasa daudz vairāk izskaidrošanas. Es bieži vien domāju, ka esmu pārāk emocionāla un ļauju sev kāpt uz galvas, tomēr saprotu, ka esmu diezgan prasīga, salīdzinot ar daudzu citu bērnu vecākiem. Protams, mākslinieku ģimenē esam pieraduši pie brīvības visās izpausmēs, taču disciplīna ir nepieciešamība. Audzināšana ir taustīšanās pēc sirdsapziņas un iedvesmas, tu visu dari pirmo reizi mūžā un tad tikai skaties, kā sanācis.
Kurp ar Viesturu dodaties vieni?
Ik pa laikam izplānojam ļoti koncentrētus ceļojumus uz teātra vai operas izrādēm un izstādēm Eiropas pilsētās. Nevar nodarboties mūsu profesijā, nezinot, kas notiek labākajos opernamos, teātros un izstāžu zālēs. Ja dara, drēbe ir jāsajūt. Šoreiz braucām uz Londonu, jo mani ļoti interesē, kā strādā Deivids Hoknijs. Viņam ir arī interesants pētījums par to, kā mākslinieki sāka lietot optiskās ierīces, gleznojot no dabas, kā ar tehnikas palīdzību nonāca līdz totālam dabas reālismam. Varbūt sakritība, bet mani vienmēr interesē tēmas, kuras viņš pēta. Noskatījāmies arī trīs operizrādes un fantastisku Lisjēna Freida portretu izstādi. Abās izstādēs pārsteigti redzējām, cik ļoti cilvēki slāpst mākslas – izstāžu zāles bija stāvgrūdām pilnas ar skatītājiem, kuri alkatīgi skatījās mākslas darbus.
Uz Hokniju pat bija jāpērk biļete nedēļām iepriekš un ar noteiktu izstādes apmeklējuma laiku. Un arī tad vēl ir jāstāv rindā, un pēc tam tu tur mīcies drūzmā no darba pie darba. Kaut ko tādu pēdējā laikā nebiju piedzīvojusi. Cilvēki ir izsalkuši pēc mākslas kā pēc ēdiena.
Tu arī – paēdi mākslas?
Laba māksla man liek momentāni domāt par to, kas man pašai jādara, rada iekšējo vīziju, kas ir ar to zināmās attiecībās. Piefiksēju, ka drudžaini domāju par izstādi, kura tūlīt jāiekārto, un arī par tām, kuras taisīšu pēc tam. Būtībā vienīgais, kas cilvēkam ir jāpiepilda, ir jātop par to, kas viņš ir. Tas ir pietiekami liels uzdevums visai dzīvei. Laba līmeņa izstādes un izrādes liek strādāt ar sevi, identificēt sevi. Tas sagādā tīri eksistenciālu kaifu. Iekšējie uzdevumi mani neliek mierā. Mans nākamais darbs būs Aleksandram Čakam veltīta koncertizrāde ar Artura Maskata mūziku un Latvijas Radio kori Spīķeros aprīlī.
Rotaļlietas stāsts
Ievas Jurjānes personālizstāde. Zīmējumi un objekti
Izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā 9.III–8.IV