Viens, viens! Divi, divi! – pārbaudām ierakstīšanas ierīces gatavību darbam, kad pēc satikšanās un bildēšanās radoši izklaidējošā gaisotnē kafejnīcā grāmatnīcā Robert’s Books sākam sarunu ar vienu no Latvijas hiphopa scēnas pionieriem deviņdesmitajos gados (folkmūzikā sastopamā vai Ulda Stabulnieka, Imanta Skrastiņa un pat Roberta Gobziņa rečitēšana kopā ar Dzelteno pastnieku pirmsākumiem tomēr bija kaut kas cits). Dažādos periodos mans sarunbiedrs – neapšaubāma autoritāte hiphopā un ne tikai – bijis pazīstams kā Gustavs Butelis, Gustavo, Arstarulsmirus, ja uzskaitām šos trīs vārdus hronoloģiskā secībā no vecāku dotā un hiphopa mākslinieka skatuves vārda līdz paša pieņemtajam jeb pārliecības brāļu trīsdaļu vārdam, kam latvieša mēle par stīvu un ilgi jātrenējas, lai to atcerētos un izrunātu.
Šogad mūziķis ir atgriezies ne vien ar vārdu Gustavo, ko atkal lieto pats un atļauj sevi tā saukt arī citiem, bet gatavs pieņemt un pat popularizēt lielos mērogos savu 2004. gada albumu Beidzot, ko jebkurš kritiķis atzītu par latviešu mūzikas vēsturē svarīgu ierakstu. Vēl viņš ir iesaistīts 10. septembrī Daugavas stadionā gaidāmā vērienīgā notikuma Latvijas mūzikas lielkoncerts. Raimonda Paula mūzika sagatavošanas darbos, lai liktu lietā savu producenta pieredzi, kuras pazīstamākais auglis ir Prāta vētras albums Tur kaut kam ir jābūt (2008).
Gustavo aptuveni ceturtdaļgadsimta laikā, kopš pirmoreiz tikāmies, saglabājis izteiksmīgas intonācijas arī sarunā pie ūdens glāzes, jo pļāpāšana tas pats reps vien ir, tikai bez mūzikas.
Redzēju tavu vārdu Latvijas mūzikas lielkoncerta. Raimonda Paula mūzika dalībnieku sarakstā, bet tu esot arī pie rīkošanas?
Oficiāli skaitos radošais direktors. Organizatori – Liepājas simfoniskais orķestris un Olafs Saulriets – mani pieaicināja jau procesā. Sākumā nesapratu, kāpēc tieši mani, un izrādījās, ka tas noticis, ņemot vērā manus līdzšinējos paveiktos darbus, arī Prāta vētras albuma Tur kaut kam ir jābūt producēšanu. Lai es iedodu savu pienesumu un mūzika ieskanas mazliet citos toņos, citās krāsās – tāds bija arguments. Piedalījos dalībnieku atlasē, programmas salikšanā, skaņdarbu izvēlē, dramaturģijas noformulēšanā.
Lasot dalībnieku sarakstu, mēģināju atcerēties, kāda kuram saistība ar Raimonda Paula mūziku jau ir bijusi. Ar Carnival Youth skaidrs – grupai bija albums ar Imanta Kalniņa un Raimonda Paula kinodziesmām. Vesela Raimonda Paula dziesmu programma ar bigbendu ir Ralfam Eilandam – vai būs kaut kas no tās?
Jā, skanēs Zilais karbunkuls.
Reperiem varētu būt daudz kas semplēts no vecajām Raimonda Paula platēm. Vai aicināji tos, kuri to jau ir darījuši?
Īstenībā reperi līdz šim maz semplējuši Raimondu Paulu. Tagad, iespējams, tas kaut kā mainīsies. Man ir bijuši sempli izmantoti – viens no tādiem ir dziesma Vaļā, kas arī koncertā tiks izpildīta. Dziesmas muzikālais pamats radīts no filmas Teātris skaņdarba Tango (Gustavs nodungo, kā tas izklausās – U. R.) – no tā klavieru motīva izauga dziesma. Kompozīcija tapa, kad veidojām Prāta vētras albumu Tur kaut kam ir jābūt, kas grupas dalībniekiem bija ļoti izaicinošs, savukārt man – parasts darba process. Toreiz dziesmu nepaguvām pabeigt, un rezultātā tā tika novesta līdz galam jau pēc albuma izdošanas un tika iekļauta manā albumā Trešā elpa.
Atceros no raidījuma, ka albumam Beidzot klavierpartijas netika semplētas, bet speciāli pēc tava lūguma cita komponista – Ivara Vīgnera – iespēlētas, tātad atkal netrāpām uz Paulu. Vai ansim gadījumā tā dziesma, kurā Ojārs Grinbergs dzied: "Guli, mana meitiņ, sapņa viducī / rudzupuķēm ziedot rudzu šūpulī..", nebija Paula sacerēta?
Nē, tas arī nebija Pauls. Bet tagad daļēji šī pasākuma kontekstā man kopā ar Laimu Dimantu tapa dziesma Atvadas vasarai 22, kas izdota pirms pāris mēnešiem, es ar saviem pantiem arī pamainīju dziesmas vēstījumu – aizvirzīju lapu, kas krīt, uz dzīves svētību, kas krīt. Tikko tika palaists arī gabals ar savdabīgu stāstu Singapūras satīnam, kam jau iepriekš bija dziesma Pūpolsvētdiena, kurā izmantots Raimonda Paula sempls, – tā skanēs ar gospeļu kori GG Choir, kas dziedās pavadošo piedziedājumu "pūpoliņi, pūpoliņi", ko agrāk izpildīja bērnu koris. Tagad Singapūras satīnam tapusi dziesma Kamēr jauni mēs, kurā izmantots piedziedājums no Iedzersim pa glāzei. Kad dziesma jau bija pabeigta un plānota izdošana, man tika uzdots sazināties ar autoru – atrādīt, lai dabūtu akceptu, un tikai tad es uzzināju, ka Raimonds Pauls patiesībā nav šīs dziesmas autors. Viņš ir apdares autors, bet dziesmas pamatā ir kāda veca ziņģe. Pat ne latviešu ziņģe. Kaut visur, ja internetā pameklējam, arī parādās: "Pauls – mūzika, Peters – vārdi." Tagad mēs zinām, ka tā tomēr nav.
Atceros, ka tā dziesma bija vienā no mazajām platītēm, kas saucās Joku dziesmas. Bija pat vesela sērija – Dresleriāna , Tā es tevi mīlēšu...
Tieši tā. (Gustavs meklē vāku, līdz atrod un parāda.)
Jā, jā, šo man bērnībā uzdāvināja tante. Vēl tagad ar visu veltījuma uzrakstu saglabājusies. Daudz klausījos un arī dziedāju, pavadījumu spēlēšanu imitējot uz badmintona raketes: "Resnā Minna kokā kā - pa / Uz puišiem(i) lūkoties / Zariņš lūza, Minna krita / brunči plīsa..."
Gan veidojot izpildītāju kopumu, gan plānojot programmu, fokusējāmies uz to, kas bija vairāk tā kā uz maniem pleciem (aranžējis Jānis Ivuškāns un Romāns Faļkenšteins, vienu gabalu – Ritvars Garoza), – es biju kā kūrētājs šo aranžiju stilistikai, jo gribējās vismaz trīsdesmit procentu ievirzīt jaunā, līdz šim nebijušā skanējumā. Tāpēc ir paliels klāsts ar mūziķiem, kuri līdz šim nav izpildījuši Raimonda Paula mūziku: Aija Andrejeva, Jānis Aišpurs, Aminata, Tautumeitas, ansis, Musiqq. Būs arī pārsteigumi, kurus tagad neatklāšu.
Tātad aranžējumi tiem, kuri līdz šim ar Paulu neko nav darījuši, ir tapuši speciāli šim koncertam?
Jā. Daļai dziesmu vairāk ir saglabāts oriģinālais skanējums, un ir arī tādas, kurām ir veidots netradicionāls skanējums. Sešdesmit septiņdesmit procentu paturam klasiskajā skanējumā, taču tās no jauna ir aranžētas orķestrim, un skanējums būs kaut mazliet citāds, nekā esam pieraduši dzirdēt. Mēs balansējam starp klasisko skanējumu un kaut kādām jaunām dvesmām. Koncerts ilgs vismaz divas ar pusi stundas, būs trīsdesmit trīs kompozīcijas, kas izved cauri dažādām noskaņām.
Koncerta rīkotāji īpaši brīdina, ka Maestro šajā koncertā nepiedalīsies. Vai viņš atbrauks vismaz kā skatītājs?
Mēs uz to ceram. Mērogs ir ļoti liels, un nenākas bieži piedalīties šādos pasākumos. Man pirmo reizi ir tāds pasākums, kurā uz skatuves vienlaikus ir ap simt cilvēkiem – Liepājas simfoniskais orķestris, GG Choir, Abonementa orķestris, kas ir Kārļa Lāča un Intara Busuļa kolektīvs, ritma grupa un bekvokālistes. Un tad vēl nāk solisti un grupas, kas mainās visa koncerta garumā. Apjoms ir milzīgs, un Čižiks (režisors Aivars Čivželis jeb Papa Chi, kurš savulaik ar Gustavu bija hiphopa grupas Fact dalībnieks – U. R.) taisa ekrānu… Skatuve ir kā piecstāvu māja, kurā pa vidu ir tāds kā plauktiņš ar orķestri, un visa fasāde ir liels, liels ekrāns.
Atceros Čižika izcilās projekcijas reiz Prāta vētras koncertā Mežaparkā – tajās varēja skatīties un skatīties kā mākslā, kas dzīvo pati savu dzīvi. Vislabāk man patika ieraudzīt viņu pašu ekrānā dejojam uz mašīnas jumta – sazin kādi vēl talanti viņā slēpjas? Tad visu to kino un arī scenogrāfiju šoreiz Čižiks taisa?
Ne tikai. Arī Ainārs Pastars – jau slavens scenogrāfs un gaismu speciālists –, bet Čižiks kopā ar Juri Matuzeli veido video lietas.
Izskatās, šis tev tāds aktīvs gads sanācis.
Jā, jau no paša sākuma tas tā iezīmējās. 2021. gadā pirmo reizi manā dzīvē notika tā, ka gadu pēc iepriekšējā albuma es izdevu nākamo. Un vēl gadu pēc tam es izdodu vēl vienu. Trijos gados – trīs albumi. Tikko pabeidzu iepriekšējo, uzreiz ķēros klāt tam, kas ir gaidāms šī gada beigās. Vēl visi citi milzīgie pasākumi – šis gads man ir hiperaktīvs.
Daudzi apgalvo, ka viņu attieksmi pret dzīvi pamatīgi ir mainījuši divi pandēmijas gadi, jo ir bijis vairāk laika padomāt un pabūt ar sevi – kā vēl nekad.
Mana attieksme pret dzīvi ir mainījusies iepriekšējos desmit, nevis pēdējos divos gados. Laiks no 2012. līdz 2019. gadam man bija tāds, kurā es visu ko pārformulēju un ieviesu daudz novitāšu dzīvē, apguvu dažādas prasmes, lai spētu sevi mobilizēt arī radošajam darbam. Tā nu sanāca, ka līdz ar pandēmijas sākumu biju pabeidzis un gatavs izdot albumu. Kad tas sākās, es sev noformulēju – šis būs radošs periods. Tas neko neieslēdza. Ieturēju pauzi pēc tā albuma vasaras garumā un no rudens strādāju tālāk.
Kaut kur pa ausu galam biju padzirdējis, ka šis viss ilgs vismaz trīs vai četrus gadus, un tad tā biju nofiksējis, ka nākamie man būs radošās darbības gadi tieši ar akcentu uz jaunradi, nevis koncertdarbību: rakstu jaunu mūziku un dziesmas, veidoju jaunus konceptus un daru to sistemātiski. Tā arī notika. Nebija viegli, bet tā es sev to fokusu biju pārslēdzis – viss. Un tad jau – disciplinēts ikdienas darbs.
Bet kas tev tomēr lika atgriezties, atkal ļaut sevi dēvēt par Gustavo un šīs vasaras sākumā arī piekrist beidzot piedalīties manā Radio NABA raidījumā Zibens pa dibenu par klasisko 2004. gada albumu Beidzot, par ko vairāku gadu garumā nevēlējies runāt? Fani, draugi, hiphopa festivāls Straume, kurā pirmoreiz atkal sniedzi koncertu kā Gustavo?
Noteikti liela artava ir no klausītājiem, kuri neatlaidīgi uzstāja uz to – simts punkti, ka tas ir viņu nopelns, bet pāreja uz Gustavo un lēmuma pieņemšana, ka tas tiks darīts, notika jau pagājušogad.
Reperu atbalsta koncertā Ukrainai šopavasar Noasā arī nepārprotami bija skaidrs, ka uzstājas Gustavo, un tikai baltais mētelis vēl atgādināja Arstarulsmiru.
OK. Tur jau arī tika izpildīti tie skaņdarbi, un intensitāte ir atšķirīga. Hiphopa festivālā Straume 22 līdzīgi – tas jau bija tāds kā pieteikuma koncerts. Bijām par to runājuši jau senāk, bet par lēmuma pieņemšanu – man nebija interesanti ārpus konteksta vienkārši uz vienu konci kaut ko gatavot. Kad sapratu, ka esmu gana sevī nobriedis kaut ko atsākt un arī turpināt, koncerts jau bija kā loģisks solis tam visam. Ja runājam par to, kur tas sākums iezīmējas, – pagājušā gada nogalē tika izdota Arstarulsmirus dziesma ar Gustavo piedalīšanos.
Jā, par to tolaik daudzi ņirdza.
Ceru, ka cilvēkiem tas nelika raudāt, jo tur jau arī bija daļa joka. Kad gāju uz radiostacijām par to runāt, stāstīju, ka tur patiesībā ir nevis viens, bet vairāki Gustavo: šis, kurš šobrīd manī dzīvo, un piedziedājumā – 2010. gada Gustavo. Un tad radio cilvēki bija absolūtā "konfjūzā" – teica, ka šito labāk nevajag, jo klausītājiem būs grūti to sagremot.
Nuja, cilvēkiem šodien vajag visu ātri un skaidri, lai nav jādomā.
Tā ir saraustītās uzmanības un laika ekonomijas blakne. Ātrāk, saprotamāk un uzreiz, lai saprastu – jā vai nē. Un tad jau Straumē pirms koncerta uz lielā ekrāna tika prezentēts singls Mums vajag atpakaļ Gustavo ar klipu, un vislielākās ovācijas bija otrā piedziedājuma sākumā, kad parādījās Ozols. Tagad plānā ir 10. septembris, nākamais datums ir 25. novembris, kad notiks vēsturē pirmais albuma Beidzot lielkoncerts Arēnā Rīga, kurā deviņdesmit procentu būs mūzika no tā. Veidoju koncerta dramaturģisko attīstību, lai tas nebūtu vienkārši koncerts, kurā izpildu vecus tekstus. Kāda daļa būs ar klasisko hiphopa pavadījumu, kurā uz skatuves bez manis ir tikai dīdžejs, kaut kādā brīdī pievienosies arī instrumentālais sastāvs. Tad nu tās dziesmas tiks dalītas tajās, kas iekategorizējas tajā vienkāršajā skanējumā, un tajās, kuras papildina instrumenti, stilistiski nekur prom no hiphopa neaizvirzoties.
Jā, to reperi dara kā nu kurais – Ozols, Fiņķis, Būū, Viņa tagad uzstājas ar pavadošo mūziķu sastāvu, kopā ar Arturu Skuteli uz skatuves bija džeza grupa Tvērumi. Festivāla Positivus lielākajai un dārgākajai megazvaigznei A$AP Rocky gan jau pietiktu tikai ar rokas bagāžu, ja vien Riana neceļotu līdzi. Vai esi kaut ko pārstrādājis savos tekstos, lai tie būtu saskaņā ar tevi tagad, četrdesmit četru gadu vecumā?
Nē, tur viss teksts paliks tāds, kāds ir oriģinālā.
Kad vasaras sākumā atskaņojām Beidzot dziesmas radio, tu brīdināji, kurās ir dzirdams daudz rupju vārdu. Toreiz arī teici, ka būtu diezgan nogurdinoši lasīt savu divdesmit gadu veco dienasgrāmatu publiski. Uz gada otro pusi jau esi gatavs arī ar visiem lamuvārdiem bliezt dzīvajā?
Tie jau man nemaz nebūs jāsaka, jo klausītāji visu paņems uz sevi – es tikai pasaku "ko?", un publikas koris ir skaļāks par mani. Vēl tajā dienā tiks izdots jauns Gustavo albums – piektais studijas ieraksts –, grāmata ar dziesmu tekstiem, kas tapuši no 2001. līdz 2011. gadam, un stāstiem par kontekstu – attiecīgiem periodiem un notikumiem, kas ar tām dziesmām saistās.
Grāmata tāda pamatīga – cietos vākos?
Jā! Vēl tajā dienā iznāks jauns albuma Beidzot izdevums kompaktdiskā un platē.
Oho – tas ir vislabākais šīs sarunas jaunums! Bravo par pietaupīšanu uz beigām – tu esi dramaturgs arī šajā sarunā, bet tagad to startu esi devis. Platēs no tevis līdz šim ir tikai kaut kas Aka hip aka hop maksisinglā, ko izdevis AG & Raitis un kas arī sen jau kļuvis par retumu. Nodrillēšanai disenēs Beidzot noteikti noderēs, citādi līdz šim ir bijis jāsper sānsolis digitālo nesēju virzienā, lai uzliktu kaut ko no tā.
Kuru dziesmu no Beidzot tu liec?
Visbiežāk otro no diska – Jau-tā-jums. Patīk pašam, un arī publika parasti pavelkas jau no tā brīža, kad tu sākumā nožāvājies, un izbrīna, ka Rudaks uzlicis kaut ko normālu. Beidzot! Bet baigi megagarš tas albums. Īsināsi?
Neīsināšu. Būs divās platēs.
Klasika ir pelnījusi šādu izdevumu! Beidzot! Atkal, tāpat kā gandrīz pirms divdesmit gadiem, jālieto šis vārds nevis tikai kā nosaukums pēdiņās, bet lai paustu emocijas – prieku, ka noticis kaut kas gaidīts jau ilgi, ilgi. Ne vien tāpēc, ka hiphops pašlaik ir tik aktuāls, jo tevi bez tā faniem ciena arī pārējie, kuri ikdienā brīvprātīgā kārtā repu neklausās. Man šķiet, ka Beidzot plati izpirks ātri vien.
25. novembris būs bagātīga diena! Un tāpēc arī esmu atnācis uz interviju ar šo krekliņu beidzot.lv – Gustavo kvēlākie cienītāji var šajā lapā palīdzēt šiem projektiem tapt, kļūstot par līdzradītājiem jeb iemaksājot savu artavu, lai dabūtu lietas, ko viņi vēlas. Pagaidām plate ir augšgalā – ir skaidrs, ka pēc tās cilvēki kāro visvairāk. Par jauno albumu vēl nekas nav skaidrs, kas un kā tur būs, kāds būs pieprasījums, bet ar Beidzot plati gan viss skaidrs – tā jau ir ļoti pieprasīta.
Savulaik grupa Nikto iesaistīja fanus līdzekļu vākšanā vinila platei. Viss izdevās, taču tava auditorija ir daudz lielāka. Arī vāka fotogrāfija nav uzņemta ar telefonu un izskatīsies labi trīsdesmit reiz trīsdesmit centimetru izmērā.
Toreiz bildēja Gatis Rozenfelds. Stāsts tur tāds, ka uz tevis iecienītā singla Jau-tā-jums vāciņa esmu redzams, sēžot taksī un pats ar sevi runājot. Beidzot bilde ir tā kā atsauce uz to – taksis, kurš brauc garām, un viens pagalms Sarkandaugavā, ko sen biju noskatījis un jau zināju, ka tur gribu bildi uztaisīt. Logs, uz kura ar pirkstu uzrakstīts "Beidzot", ir uzmontēts pa virsu. Nez vai tā māja joprojām ir tumši sarkana vai jau pārkrāsota citā tonī? Tolaik Rīgā un Latvijā tāda sulīga mājas krāsa bija unikāla – nekur citur tādas neredzēju.
Cilvēka dabā ir allaž meklēt un risināt problēmas, kaut ko nemitīgi mainīt, uzlabot, skumt pēc tā, kā nav, kliegt, ka kaut kā nupat jau ir tik daudz, ka izturēt vairs nevar. Kāda balva pienāksies cilvēkiem, kuri atnāks uz Beidzot koncertu paštaisītos krekliņos ar uzrakstu "Mums vajag atpakaļ Arstarulsmiru!" vai "Atdodiet mums Arstarulsmiru!"? Varbūt jau esi saražojis tādus pats?
Nē, tādus T kreklus vēl neesmu ražojis. Laba doma. Paldies! Domāju, ka balva būs 2023. gadā plānotais Arstarulsmirus koncerts Rīgā un nākamais Vēlējuma dziesmu cikla albums. Plānu ir daudz, un tie tiks realizēti abu projektu ietvaros.
Latvijas mūzikas lielkoncerts. Raimonda Paula mūzika
Daugavas stadionā 10.IX plkst. 19.30
Biļetes www.lielkoncerts.lv EUR 20–150