No 14. līdz 19. jūnijam notiks pasaulē prestižākais un ietekmīgākais animācijas festivāls Ansī (Francija), kura īsmetrāžas darbu konkursā pasaules pirmizrādi piedzīvos godalgotā Latvijas režisora Vladimira Leščova jaunākā filma Atgriešanās/Comeback. Tajā autors stāsta par sen zaudētas bērnības kaislības atgriešanos savā dzīvē. Savulaik Vladimirs Leščovs ir spēlējis hokeju un aizraušanos ar šo spēli atguvis pēc braucienu uz Kanādu, kur ar to nodarbojas gan mākslinieki, gan mūziķi, gan baletdejotāji. Režisoram šī būs kārtējā atgriešanās Ansī festivālā, kurā pirmo reizi viņa filma Vectēva medus tika demonstrēta 2003. gadā.
Kad vienojāmies par interviju, jūs teicāt, ka vairs nedzīvojat Rīgā.
Es aizbraucu uz turieni, kur ir klusāk un mierīgāk. Jau vairākus gadus man Rīga kļūst aizvien svešāka un svešāka. Katram ir savs viedoklis par to, bet man šķiet, ka tā zaudē savu seju.
Savulaik animācijas īsfilmā Gaidot Jauno gadu (2016) jūs atzināties mīlestībā Rīgai.
Īstenībā arī jaunākajā filmā Comeback ir divas epizodes, kas ir veltītas Rīgai. Vienā no tām ir redzams skats no manas mājas loga uz slaveno termoelektrostaciju Čiekurkalnā ar garajiem skursteņiem, kas vairāk nedarbojas. Savukārt otrā epizodē esmu uzzīmējis kādreizējo hokeja kluba Rīgas Dinamo stadionu, kur mēs padomju laikā kā puikas spēlējām hokeju vietējās sacensībās Zelta ripa.
Veltījums aizgājušā laika Rīgai. Kāpēc tagadējā pilsēta jums kļūst svešāka un svešāka?
To ir grūti definēt vārdos. Iespējams, ir mainījušies paši cilvēki, kas ir kļuvuši vairāk distancēti cits no cita un katrs sēž savā čaumalā – ne tikai uz ielas, bet arī kāpņutelpās. Kādreiz visi cits citu pazina un kaimiņš varēja atnākt pie kaimiņa un palūgt sērkociņus, sāli vai sīpolu, ko iegriezt zupā. Iespējams, pietrūkst pastāvīgu vietu kā kādreiz, kad bija divas trīs kafejnīcas, kurās varēja ieiet, jo zināji, ka vienmēr satiksi kādu draugu vai paziņu, iedzersiet kopā kafiju un parunāsieties. Tagad kaut kas tiek atvērts un tikpat ātri aizvērts ciet. Pilsēta mainās, bet nekļūst draudzīgāka pret iedzīvotājiem.
Cik saprotu, jūsu jaunākā darba impulss bija nevis Rīga, bet Kanādas pilsēta Monreāla, kurā atguvāt savu kaislību pret hokeju.
Jā, pirms tam es nebiju interesējies par šo spēli kopš piecpadsmit gadu vecuma, kad, kā saka hokejisti, pakāru savas slidas uz naglas un sapratu, ka vairāk nespēju visu apvienot, un izvēlējos citas prioritātes savā dzīvē. Es pat atceros, ka deviņdesmitajos gados caurskatīju savus papīrus un dokumentus un atradu padomju laika avīžu izgriezumus ar rakstiem un fotogrāfijām par mūsu spēlēm, un visu izmetu ārā. Pirms septiņiem gadiem es aizbraucu uz Kanādu (saistībā ar animācijas īsfilmu Lietus dienas – I. A.). Biju dzirdējis par vietējo mīlestību uz hokeju, bet nebiju gaidījis, ka tā būs tik liela, piemēram, Nacionālās filmu padomes milzīgajā ēkā, kuras gaiteņos var apmaldīties, ikvienam darbiniekam – sākot no animatoriem un komponistiem līdz programmētājiem – darba telpas stūrī stāv nūja un slidas.
Es tur ierados ziemā, kas Monreālā ir slavena ar aukstiem laikapstākļiem un sniegu līdz ceļgaliem. Kanādieši zināja, ka savulaik esmu spēlējis hokeju, un uzaicināja mani pievienoties: mēs tev iedosim ekipējumu, vai tu negribētu ar mums uzspēlēt pusdienu pārtraukumā?
Kā jums veicās?
Pēc trīsdesmit gadu pārtraukuma pirmo reizi izgāju uz ledus ar slidām, kas bija trīs izmērus lielākas par manu kāju, un sāku skriet. Tajā laikā es vēl biju rūdīts smēķētājs un drīz vien sāku elsot kā suns ar izkārtu mēli, kamēr kanādieši nesās pa laukumu kā traki. Viņi visi ir ļoti sportiski. A, ko es?! Esmu krievs pēc tautības, un viņi mani nosauca par the Russian Rocket – krievu raķeti (smejas). Vienā brīdī sajutos kā bērns ar toreizējo aizrautību ar hokeju. Es sāku atminēties savus kādreizējos draugus un kopā ar viņiem spēlētās spēles. Kad atgriezos Rīgā, satiku vienu no viņiem, parunājām par Kanādu, un viņš man teica: es joprojām spēlēju. Vai vēlies piedalīties mūsu treniņos? Sākumā man gāja grūti, bet ar laiku treniņi kļuva par manu pastāvīgo nodarbošanos līdzīgi kā citiem, kas no rītiem iet skriet vai dara tamlīdzīgas lietas, lai uzturētu sevi formā un iztaisnotu muguru pēc nemitīgās sēdēšanas pie datora.
Kurā vietā jūs spēlējāt?
Mēs spēlējām Rīgas Sergeja Žoltoka vidusskolā no vienpadsmitiem vakarā līdz pusnaktij, kad bija vislētākā ledus laukuma noma, kamēr nesākās pandēmija, kas visu apstādināja. Pa vidu tam vēlreiz biju aizbraucis uz Kanādu jau ar divu triju gadu treniņpraksi un piedalījos amatieru mačā, kas notika arēnā McConnell Monreālā.
Kādā pozīcijā jūs spēlējat?
Vienmēr esmu bijis aizsargs.
Mākat slidot atmuguriski.
Šai spēlei kanādieši man iedeva slidas, kas bija pārspīlēti uzasinātas, un es nevarēju ar tām pienācīgi izpildīt nevienu pagriezienu un virāžu, vienkārši braucu kā tramvajs (smejas). Viņi mēģināja kaut ko labot, bet nekas nepalīdzēja...
...bet palīdzēja tikt līdz jūsu jaunākajai filmai Comeback.
Jā, divu braucienu iespaidā man radās ideja par šo darbu, bet uzreiz sapratu, ka tam būs sarežģīts ceļš festivālos, jo tēma ir specifiska un nav saprotama visā pasaulē, – tas būtu tāpat kā Latvijā izrādīt filmu par kriketu, kas, piemēram, Indijā un Pakistānā, ir pats populārākais sporta veids. Kā sacītu angļi: who cares? Tāpēc es pat necerēju iekļūt ar šo filmu Ansī festivāla programmā un pārāk sāpīgi nepārdzīvotu, ja neizdotos to izdarīt citos animācijas filmu festivālos, turklāt jebkurš atlases un žūrijas darbs ir saistīts ar vērtētāju gaumes izjūtu un tendencēm attiecībā uz kaut kādām noteiktām politiskajām vai sociālajām tēmām. Piemēram, deviņdesmitajos gados prestižākajos kinoforumos bija skatāmas Krievijas un citu bijušo Padomju Savienības valstu filmas, kas bija veltītas šim totalitārajam režīmam un tā mantojumam, – pēc Berlīnes mūra krišanas visus interesēja viņu acīm jaunatvērtā pasaule. Viens no zīmīgākajiem darbiem ir vācu režisora Volfganga Bekera spēlfilma Good Bye, Lenin! (2003).
Asprātīgs kino.
Tas ir asprātīgs kino, bet, kā saka franči, tāds souvenir – atmiņu piepildīts kino, kas ir ierakstījis savu vārdu kinovēsturē, bet nekad nestāvēs līdzās, piemēram, tādu itāļu meistaru kā Pjēra Paolo Pazolīni vai Federiko Fellīni daiļradei, jo tas ir pilnīgi cits līmenis.
Gribas precizēt – vai filma Comeback ir tikai par hokeju?
Šī filma nav tikai par hokeju, tikpat labi tā varēja būt par futbolu vai jebkuru citu sporta veidu vai nodarbošanos.
Tas ir stāsts par to, ko daudzi sauc par "vecuma marasmu", kad vecāki cilvēki kļūst kā bērni – sāk domāt kā viņi, sāk runāt kā viņi, sāk uzvesties kā viņi. No šī antropoloģiskā viedokļa man bija interesanti papētīt savā darbā, kāpēc es pēc tik ilga laika atkal esmu aizrāvies ar šo spēli, kas mani ilgu laiku nebija interesējusi vispār.
Pat neskatījāties Latvijas izlases spēles pasaules čempionātos?
Godīgi sakot, neesmu fans, skatījos diezgan fragmentāri un ik pa laikam pavēroju, kas notiek Nacionālajā hokeja līgā. Kopš bērnības mana mīļākā komanda ir Monreālas Canadiens. Es sekoju līdzi, kā viņiem iet, un iet viņiem ļoti slikti. Apspriežu to ar savu kanādiešu draugu, un abi kopā lamājamies (smejas).
It īpaši, ja komanda pirms tam ir piedzīvojusi zelta laikus – Monreālas Canadiens ir ieguvusi kopumā divdesmit četrus Stenlija kausus!
Kad mēs ar draugu satiekamies klātienē pēc ilgas neredzēšanās un nevaram iesākt dialogu, jo negribas runāt par filmām un vēl vairāk negribas diskutēt par politiku, atliek tikai pateikt: paklau, man šķiet, ka Canadiens ģenerālmenedžeris ir salaidis visu šķērsām, un saruna aiziet kā pa sviestu.
Pastāstiet par hokeja spēlēšanu savā bērnībā!
Mēs atnācām no skolas, iemetām portfeli stūrī un gājām ārā spēlēt futbolu vai hokeju. Visi augām veselīgi, bet galvenais bija nepārtraukta komunicēšana citam ar citu – tas attīsta cilvēka personību –, bet tagad skatos – tukši pagalmi! Vai šajā pilsētā vispār ir bērni?! Pēc savas kā vecāka pieredzes zinu, cik grūti ir viņus pierunāt iziet ārā pastaigāties vai paspēlēties – bērni ir gatavi cauru dienu sēdēt mājās un skatīties savās viedierīcēs. Nezinu, kādā virzienā tas mūs var aizvest. Es strādāju par pasniedzēju Dizaina un mākslas vidusskolā dzimtajā Daugavpilī, un ir satraucoši redzēt, ka studenti savos rakstu darbos vai e-pasta vēstulēs pieļauj trīs kļūdas vienā vārdā, jo viņi neko nelasa, bet gramatikas zināšanas mēs iegūstam tieši caur literatūru.
Runā, ka medicīnas studentiem un jaunajiem speciālistiem ir grūti izdarīt griezumus, jo viņi savulaik nav mācījušies rakstīt ar pildspalvu vai zīmuli.
Tā ir interesanta tēma, jo deviņdesmito gadu pirmajā pusē es sāku strādāt ar datoru, un tajā laikā nebija planšetu un skārienjutīgo rīku, tāpēc visu nācās darīt ar peli. Pēc diviem gadiem es vairs nevarēju pazīmēt, jo man visu laiku galvā bija datorkomandas – ja man vajadzēja izdzēst kādu līniju, meklēju nevis dzēšgumiju, bet gan funkciju undo. Tas bija īsts murgs.
Kādas ir jūsu attiecības ar datoru jaunākās filmas veidošanas kontekstā?
Sarežģītas, tam ir savi plusi un mīnusi. Es strādāju ar grafisko planšeti, kuras priekšrocība ir tā, ka neveidojas milzīgas kaudzes ar papīriem un pats filmas veidošanas process notiek daudz ērtāk un vienkāršāk, tomēr zinu, ka tās nav īstas līnijas, ko es novelku ar savu skārienjutīgo rīku, – tā ir imitācija. Turklāt tehnika ir tehnika, tā jebkurā brīdī var noiet greizi, un tu pastāvīgi par to uztraucies, taču animācijā izmantojamais papīrs mazos apmēros kļūst arvien nepieejamāks. Es arī nezinu, kur likt zīmējumus no savām iepriekšējām filmām – izmest žēl, pārdot īsti negribas.
Jūs tos varētu atdot Rīgas Kino muzejam.
Starp citu, man ir saglabājušies vairāki stikli ar kadriem no manas pirmās īsmetrāžas animācijas filmas Vectēva medus (2002), ko man atdeva Zviedrijas universitātes Konstfack Mākslas, amatniecības un dizaina koledžas Animācijas nodaļas vadītājs Vitolds Novaks. Kad tā beidza eksistēt, viņš paņēma sev līdzi pašu dārgāko – tajā skaitā Jurija Noršteina, Pjotra Dumala un, nezin kāpēc, arī manus darbus. Pirms dažiem gadiem es apciemoju Vitoldu Novaku Zviedrijā, un atvadoties viņš man sacīja: paklau, paņem savus stiklus! Es atbildēju: kādus stiklus? Skaidri atminējos, ka visus biju izmetis ārā, bet viņš bija izņēmis no konteinera dažus kadrus un saglabājis. Tas bija aizkustinošs mirklis.
Comeback ir pirmā filma, ko esat pilnībā veidojis datorā. Pastāstiet vairāk par savu pieredzi! Vai tas viss sākās kā izmēģinājums?
Nebija laika izmēģināt, tāpēc sāku apgūt filmas veidošanas programmu tās radīšanas laikā. Es ļoti ilgi gaidīju planšeti, kamēr tā atceļoja no Francijas. Viss pamatīgi iekavējās. Nepārtraukti saskāros ar dažādām grūtībām, tāpēc man brīžiem sāka šķist, ka es kaut ko daru nepareizi, ka tur, augšā, kāds mēģina dot zīmi, ka man nevajag veidot šo darbu, bet tad atcerējos sena drauga teikto: ja ir grūti, tas nozīmē, ka top kaut kas labs.
Katra jūsu filma atšķiras ar citu vizualitāti. Kā radās Comeback stilistika?
Izmēģināju dažādus krāsošanas veidus un paliku pie tā, kas man visvairāk asociējas ar bērnību. Es mācījos Rozīšos (Jaņa Rozentāla Mākslas skolā – I. A.), kur mēs, divdesmit bērnu, sēdējām nelielā klasē ar atvērtiem logiem. Dziedāja putni, un mēs švīkājām ar saviem zīmuļiem kā sienāži – vai arī citā stundā veidojām skices ar ogli, kuras radītās skaņas pret papīru atgādināja slidu švīkoņu pret ledu: švīk, švīk!
Taču dators izslēdz nejaušības, kas ir būtiskas jebkura mākslinieka daiļradē.
Jā, tas ir tas, ko japāņi sauc par wabi-sabi (nepilnīgā, gaistošā vai nepabeigtā skaistums – I. A.). Mākslinieks krāso un nejauši nopilina krāsu, saburza papīru vai izdara ko tamlīdzīgu, kas no kļūdas var kļūt par ļoti veiksmīgu gadījumu. Kad veidoju filmu Bezmiegs (2004), filmēju uz 35 mm kinolentes, un pēkšņi pamainījās kameras attālums, radot šoku acīm, bet tas notika tajā brīdī, kad galvenais varonis aizcirta durvis! Hop! Tas bija kaut kas tāds, ko es pats nekad nebūtu izdomājis.
Vai esat kaut ko izdomājis par saviem nākamajiem darbiem?
Pagaidām man ir pārdomu laiks – vēl nezinu, ko vēlos darīt tuvākajā nākotnē, jo šobrīd ir sakrājies piekusums un nav vēlmes uzreiz ķerties klāt pie nākamās filmas veidošanas, taču esmu sācis šķetināt vienu ideju – man būtu interesanti pamēģināt radīt scenāriju, kurā notiekošā darbība būtu ārpus laika. Tas ir sarežģīts uzdevums, jo vienmēr kaut kas dod mājienu par kādu konkrētu laiku. Man patīk spēlēties ar negaidītām lietām – man patīk pārsteigt savu skatītāju, jo tas viņu sapurina un liek domāt, kāpēc viss ir tieši tā, kā tas ir.
Savos darbos man negribas kopēt realitāti, jo animācija dod fantastisku iespēju iziet ārpus tās robežām. Kad mēģinu saviem studentiem paskaidrot, ar ko pēc būtības atšķiras spēlfilma no animācijas filmas, kā svarīgāko lietu es minu to, ka animācijas filmā var nebūt pat vismazākās kripatiņas no patiesības. Viss var būt meli, bet neviens skatītājs to neuztvers aizvainojoši: ko jūs mani te mānāt? Visi tic, smejas, raud un citādi pārdzīvo notiekošo uz ekrāna. Animācijas filmas ir kā Minhauzena stāsti par sevis izcelšanu no purva aiz paša bizes. Tā ir fantāzija, ar kuru spēlfilmās vajag uzmanīties, jo robeža starp izdošanos un neizdošanos ir ļoti trausla.
Vai jūs kādreiz esat fantazējis par savas spēlfilmas radīšanu?
Man būtu interesanti ekranizēt kādu no Fjodora Dostojevska darbiem, jo klasika runā par mūžam aktuāliem jautājumiem, bet es mēģinātu to adaptēt mūsdienu apstākļiem, nevis rekonstruēt aizgājušo laiku Sanktpēterburgu. Tam ir vajadzīgs milzīgs budžets, neaptverams mākslinieku ieguldījums un precīzi piemeklēti aktieri, lai tas izskatītos dabiski. Jebkura nepareiza izvēle var novest pie izgāšanās. Rodas jautājums: vai vispār vajag?
Pēdējo gadu Latvijas kino atbilde ir bijusi apstiprinoša.
Filmas par savu laiku ir tā liecinieces jeb audiovizuālie dokumenti. Līdzās mākslinieciskajai vērtībai tām piemīt arī vēsturiskā vērtība, tad kāpēc mums neveidot filmas par šo savu laiku? Ja cilvēki pēc trīsdesmit četrdesmit gadiem gribēs paskatīties, kā dzīvoja viņu senči XXI gadsimta pirmajās desmitgadēs, viņi redzēs, ka cilvēki šajā laikā dzīvoja galvenokārt pagātnē. Tas ir skumji.
Atgriežoties pie Ansī festivāla – jūs tajā ar saviem darbiem jau esat iestaigājis taciņu, pa kuru dodaties arī šogad?
Sākumā es radīju četras filmas, no kurām tikai pati pirmā – Vectēva medus – iekļuva Ansī festivāla ārpuskonkursa skatē. Tas toreiz skaitījās ļoti liels sasniegums. Pēc sešiem gadiem es atgriezos festivālā ar filmu Spārni un airi (2009), kura iekļuva konkursa skatē un pēc kuras sekoja vairākas citas manas filmas, bet es nedomāju, ka tas ir noticis tāpēc, ka festivālam būtu pret mani kādas īpašas simpātijas un šī iemesla dēļ mani darbi tiek iekļauti konkursa programmā. Tā tas nenotiek.
Kopš Vectēva medus Latvija ir izdarījusi vairākus būtiskus ierakstus šī festivāla vēsturē.
Domāju, ka Latviju ir sākuši uztvert nopietni. Kad 2000. gadu sākumā es sāku veidot filmas un braukāt pa festivāliem, daudzi brīnījās, ka kāds pie mums rada animācijas kino, – viņi zināja Arnolda Burova daiļradi, Signes Baumanes filmas, bet neko nezināja par citiem. Visbiežāk par to jokoja mūsu kaimiņi igauņi, par kuriem toreiz runāja visa pasaule, bet tagad viņi ir sākuši uztvert mūs kā konkurentus – šī vārda vislabākajā nozīmē –, taču mēs esam tālu līdz nozīmīgiem spēlētājiem animācijas kino. Pie mums veido trīs četras īsfilmas gadā, savukārt Lielbritānijā to skaits sasniedz simtu.
Ņemot vērā, ka Latvijas animācijas kino ir sākuši novērtēt pasaulē, varbūt ir jādomā par nozīmīgāku līdzekļu ieguldīšanu tā attīstībā?
Uzskatu, ka labu filmu var radīt arī ar pieticīgu finansējumu, ja vien ir izteiksmīga ideja un apstākļi, kuros cilvēks var mierīgi strādāt un baudīt procesu, nedomājot par to, kā samaksāt par dzīvokli un pabarot ģimeni. Mūsu lielākā problēma ir tā, ka mēs dzīvojam vienā no nestabilākajām valstīm Eiropas Savienībā un ka viss visu laiku mainās – cenas, nodokļi. Teiksim, es iesniedzu savu projektu finansējuma saņemšanai ar tāmi diviem gadiem uz priekšu, bet pēc kāda laika saprotu, ka nāksies pārskatīt plānus un konsolidēt budžetu, lai varētu īstenot savu projektu, turklāt to visu papildina milzīgs papīrdarbs. Pats par sevi tas ir pareizi, jo palīdz valstij kontrolēt naudas plūsmu un novērtēt atdevi.
Šajā situācijā būtu vērts padomāt, kā atvieglot dzīvi māksliniekam – radošajā ziņā neierobežot viņa fantāziju ar dīvainiem vērtēšanas kritērijiem (finansējuma saņemšanas konkursos – I. A.), bet praktiskajā ziņā palīdzēt noņemt nost atskaišu rakstīšanas un citu darbu slogu, jo Latvijā pārsvarā ir ļoti mazas studijas, kurās strādā tikai daži radošie cilvēki un kuras nevar atļauties sev finanšu direktoru, mārketinga speciālistus un tamlīdzīgus darbiniekus. Ir pat studijas, kurās darbojas tikai viens cilvēks.
Piemēram, jūsu studija Lunohod.
Jā, man ir jābūt visam, jo es nevaru atļauties adekvāti maksāt citiem, līdz ar to tas mani ierobežo kā mākslinieku, jo man ir jādara darbi, kas būtībā nav mani darbi. Jautājums – kāpēc man vajag studiju. Tāpēc, ka bez studijas es nevaru saņemt finansējumu – tā veidojas apburtais loks, no kura nevar tikt ārā.
Kāda sistēma ir Kanādā?
Kanādā ir Nacionālā filmu padome (NFB), kurā ir atsevišķa struktūra, kas nodarbojas ar animācijas un dokumentālo kino un nodrošina, ka mākslinieks var darīt tikai savu radošo darbu. Tā atrod finansējumu, producē un galarezultātā palīdz filmu pieteikt festivāliem un reklamēt to. Domāju, ka kaut ko tamlīdzīgu varētu īstenot arī Latvijā, it īpaši šajās divās jomās – animācijā un dokumentālajā kino –, kurās filmu veidošanā ir iesaistīts viens cilvēks vai pavisam nelielas komandas.
Atgriežoties pie hokeja, var teikt, ka varam priecāties par sportistu sasniegumiem vai lamāt viņus par neveiksmēm, bet kopumā ir jāskatās dziļāk – ir vajadzīga sistēma, kā ir pierādījušas tādas valstis kā Vācija un Šveice, kas salīdzinoši neilgā laikā šajā sporta veidā ir sasniegušas ļoti augstu līmeni, bet mēs esam palikuši tur, kur bijām, un ar bažām gaidām brīdi, kad izkritīsim uz B grupu. Latvijā ir talantīgi puikas, kuri var izaugt par superzvaigznēm un aizvest komandu līdz medaļām pasaules čempionātā, bet vieniem pietrūkst finansējuma un nākas atteikties no sava sapņa, citiem paveicas vairāk, un viņi nokļūst Ziemeļamerikā.
Kas būtu jādara jaunajiem animatoriem Latvijā?
Visticamāk, ir jāsāk ar to, ka ir jāpieslienas kādai jau eksistējošai pieredzējušai studijai, jārada filma un jādomā, ko darīt tālāk, – jāsaprot, vai tas ir tas, ar ko es vēlos nodarboties, vai tieši otrādi. Izveidot kaut ko savu vai aizbraukt uz ārzemēm papildināt zināšanas.
Vai jūs piekristu kādu paņemt pie sevis?
Es būtu gatavs, ja man būtu pastāvīgas telpas, bet patlaban studija Lunohod ir kā ceļojošais cirks, kas maina savu apmešanās vietu no projekta uz projektu, bet to starplaikos visa nepieciešamā tehnika stāv kastēs līdz nākamajam darbam. Es pastāvīgi saņemu vēstules gan no Latvijas, gan ārvalstu studentiem, kuri gribētu atbraukt pie manis pastažēties vai radīt paši savas filmas, bet es viņiem atsaku un atbildu, ka pagaidām viss ir under construction.
Informācija par Ansī festivālu: www.annecy.org