Man pašai jau vairs negribas, bet mūsu jaunos aktierus gan vajag intervēt – uzaicinājusi savā grimētavā, norāda Dailes teātra vecākās paaudzes aktrise Ilze Vazdika. Sarunas gaitā pārliecinos, ka daudziem tik labi zināmās Mildiņas lomas atveidotāja TV3 seriālā UgunsGrēks jaunos dailēniešus dikti mīl un vērtē augstu. Tomēr 25. janvāra vakarā uz Kamerzāles skatuves kāps tikai zelta paaudze – Ilze Vazdika, Leons Krivāns, Lidija Pupure, Aivars Siliņš, Juris Strenga un Venta Vecumniece –, lai spēlētu izrādi Pirmā grēka līcis, ko veidojis režisors Kārlis Auškāps. Darbs tapis pēc rakstnieka Ērika Hānberga stāstu motīviem.
Ilze Vazdika apsēžas pie sava galdiņa un mani nosēdina sev blakus – kolēģes Olgas Dreģes krēslā.
Vienmēr esat blakus sēdējušas?
Pusmūžu kopā, mīļā. Šogad būs 50 gadu, kopš esmu Dailes teātrī. Ārprāts, ārprāts… 1961.–1962. gada sezona man bija pirmā.
Tad jau zīmīgi, ka jaunajā izrādē aktieri ir gandrīz vienaudži.
Ir vēl arī 15 gadu vecāki par mani. Iedomājies to kontingentu! Man ir tik, taču ir vēl Placēns, Vecumniece, Strenga – visi par mani vecāki. Arī viņiem nemaz nav tik viegli to visu darīt, jo katram jārunā pamatīgi monologi. Redz, kur izrādes eksemplārs. Virsū ir uzlīmēta īsta Smiļģa acs (aktrise norāda uz papīra rimbuli, kura centrā ir no fotogrāfijas pietuvināta Eduarda Smiļģa acs – pērnās Spēlmaņu nakts simbols – L. K.).Vecumniece bija kaut kur sadabūjusi, izdalīja, un mēs katrs uzlīmējām, lai nes mums svētību.
Kā ir – nes?
Nu nezin jau, bet visas biļetes uz izrādi ir izpirktas līdz pat martam. Tas ir vairāk nekā dīvaini uz to veco ļaužu kopu.
Telefonsarunā teicāt, ka izrādes veidošanas process, iespējams, ir aizraujošāks nekā gala rezultāts.
Jā, visi esam ar savām īpatnībām. Personības! Sapulcējamies kopā, sākumā iet labi, jokojam un smejam, tad nāk arī dusmas un viss kaut kas cits. Tā kā bērniem! Iedomājies, kāds kaut ko aizrāda kolēģim, un tas otrs dod aizrādītājam pretī. Iet kā pa kalniem un lejām, taču sastrīdējušies neesam un cits citu saprotam ar humoru. Tā mēs te katru dienu trenējam to padarīšanu. Kad tikko sākām lasīt materiālu, Hānbergs bija atnācis pie mums un bija ļoti izbrīnīts, ka kāds vispār ir paņēmis iestudēt viņa darbu. Hānbergs ir ļoti jauks, tolerants. Viņš mums deva savu svētību. Katrā ziņā šai izrādei jābūt savam skatītāju kontingentam.
Kam jūs novēlētu to apmeklēt?
Tiem, kuri mūs pazīst no seniem laikiem. Vēl jau ir tādi cilvēki. Jācer, ka neizgāzīsimies. Režisors Auškāps ir izlasījis visus Ērika Hānberga stāstus un no tiem savācis interesantākos piedzīvojumus, dzīvesgājumus. Katrs aktieris pārstāv kādu tipāžu, taču grūtums ir tajā, ka mēs nespēlēsim šos tēlus, bet, piemēram, es kā Ilze Vazdika atstāstīšu savas Šarlotes dzīves gaitu. Mums visu laiku jāvēršas tieši uz skatītāju, un ļoti maz drīkstam kontaktēties savā starpā.
Kāda ir jūsu Šarlote?
Ā, Šarlote! Te mazliet sakrīt ar seriālu, jo atkal esmu pavāre. Taču sižetiski nav ko uzsēsties uz katra tēla, to redzēsiet un dzirdēsiet izrādē. Būs momenti, kuros vērsīsimies visi aktieri kopā, uzdziedāsim vecās dziesmas, kuras visi zina. Apmēram tā.
Bufetniece Vārnu ielas republikā, Berta Punktiņā un Antonā, Milda UgunsGrēkā – kā sadzīvojat ar šo tik bieži spēlēto omulīgās, labsirdīgās sievietes tēlu?
Man jau ir apnicis! Neko speciāli nedaru – labāk, ka no cilvēka nāk ārā laipnība, nevis ļaunums. Visiem liekas, ka es šausmīgi vāru, cepu, šmorēju, – tas ir pilnīgs pārpratums. Jau 10 gadu to visiem stāstu. Neko tādu nedaru, jo man nav ģimenes, dzīvoju viena pati. Protams, ja vajag, kaut ko jau varu.
Varbūt ir kāda mīļa loma ārpus šī ierastā ampluā?
Man mīļa loma bija Mega izrādē Līnenas skaistumkaraliene. Biju riktīga vecene, kas savu meitu aizlaiž nāvē. Vai, man ļoti patīk tādus tipus spēlēt! Taču cik tad uz vecumu vispār ir to lomu? Un pietiek arī, jo ne arī man vairāk sevišķi gribas… Gribas tikai tā – mazdrusciņ iezīmēties.
Tā jau apgalvo, ka aktrisēm, gadiem ejot, lomu kļūst aizvien mazāk, taču izskatās, ka jums ir ko darīt.
Jaunībā mani īsti nevarēja ielikt nevienā rangā – mīlētājas lomā vai kādā citā. Es vēl biju blonda, tieva, bet kaut kā nevarēja, taču tad, kad bišku apvēlos, sāku spēlēt raksturus. Lomas gāzās virsū, un vēl joprojām tā. Arī pati sevi uzskatu par raksturlomu tēlotāju – neesmu ne varone, ne mīlētāja. Kas to būtu domājis, ka man vecumā būs vairāk lomu nekā karjeras sākumā! Brīžam gribas tā kā drusku atpūsties, skatos teātrī pa logu ¬– cilvēki pastaigājas ar sunīšiem ¬– un domāju – kaut es tā varētu! Vecumā gribas tā… atlaisties, bet saistībā ar seriālu arī to es nevaru. Ja jāstrādā pilna slodze teātrī un jau sesto gadu visu laiku paralēli ir seriāls, neesi noteicējs par savām dienām, stundām. Kad piezvana, tad arī jāiet.
Tajā pašā laikā pateikt: «Ai, es vairs negribu un nedarīšu!» arī droši vien negribas.
Nu stulbi! Nav ko noliegt – tā ir arī naudas lieta. Ja tā nebūtu, droši vien es attālinātos no darbiem daudz vairāk. Man nav tādu uzkrājumu, ka es varētu gulēt uz lauriem un domāt tikai par ārstniecību vai atpūtu. Tā tas diemžēl ir.
Man ir ziņkāre par tiem spilventiņiem uz dīvāna (aktrišu grimētavā sastumti kopā vairāki zaļi kvadrātveida sēdekļi, kas veido ko līdzīgu šaurai gultai).
To Dreģe atnesa. Viņa mums dikti akurāta – visu māk šūt, lāpīt. Mēs tur šad tad atlaižamies, kad ilgāk jāgaida. Tie, kuri dzīvo tālāk un netiek mājās laikā starp mēģinājumu un izrādi, var aiziet paēst, atlaisties un pagulēt. Praktisks spilventiņš un praktisks dīvāniņš.
Laikrakstam Diena nesen stāstījāt, ka mūsdienās jaunieši – droši vien ar tiem domājāt savus jaunākos kolēģus – ir krietni talantīgāki, nekā viņu vecumā bija jūsu paaudze. Vai tā maz var būt?
Ir pilnīgi cits laikmets. Iedomājies, kāds bērniņš tagad piedzimst ar visu šo bagāžu – ar kompjiem un tā tālāk. Mums taču tā visa nebija. Mēs vairāk bijām dabas bērni, ļoti vienkārši. Teātra mākslā arī tas daudz ko nozīmē. Mūs pat ir grūti salīdzināt. Vēl pēc 20 gadiem būs pavisam citi jaunieši, un tagadējie brīnīsies par viņiem. Ar šo veco patiesību, ka aktieris aiziet ar savu laiku un paaudzi, ir jāsamierinās. Laimīgi tie, kuri paliek filmās, jo nekas cits jau pāri nepaliek. Tu dzīvo savam laikmetam, atspoguļo to, noveco kopā ar saviem laikabiedriem – nav ko pārdzīvot. Tagad jaunie ņem savu laikmetu, kas ir šovi, televīzija. Es priecājos, ka viņi tik labi prot dziedāt, dejot, nemaz nerunājot par aktierisko, kas, protams, ar gadiem ir jāmācās. Uzreiz par meistaru nekļūst, taču visas iemaņas – cepuri nost, tas ir vienreizēji!
Kas ir tās lietas, ko jūsu paaudze viņiem var iemācīt?
Meistarību ir grūti iemācīt – tā jāpiedzīvo katram pašam pakāpeniski, kad tu pievilies, jo saproti, ka vienu lomu neesi īsti labi izveidojis, kad tev paveicas... Tas viss galvā sakrājas, un tu pats lēnām nonāc pie meistarības. Nevar iemācīt runāt skaļāk vai skaidrāk, tas ir blefs. Var dot padomus konkrētā lomā, var paskaidrot, kāpēc kaut kas neiznāk – jā, tā var palīdzēt. Lai gan atkal – ļoti daudz nav ko maisīties iekšā. Tas nepatīk arī režisoriem.
Kurš bija jūsu ziedu laiks teātrī?
Tas sākās, kad man bija 40 gadu. Brīnos, ka tolaik man deva raksturlomas pat viesrežisori. Tas bija ļoti glaimojoši. Visnenoteiktākā bija jaunība, tomēr labi, ka paliku, ka mani neizmeta, – galu galā varēja arī atskaitīt. Es noturējos, un viss aizgāja. Kad citi raudāja par lomām, man mūža otrā puse bija bez problēmām, un es tik pie sevis domāju: «Vai, Dieviņ, atkal, vai, Dieviņ, atkal…» Arī šobrīd, un tas ir dīvaini, jo gadi taču ir, visādas kaites un nav vairs tā fiziskā spēka. Vienmēr saku, ka pensiju nevienam nemaksā par velti. Maksā tad, kad tu nevari noķert trolejbusu, nevari to un to.
Kā atpūšaties?
Vasarās dzīvojos pie jūras, tas mani ļoti relaksē. Tagad esmu aizrāvusies ar krustvārdu mīklām. Kādreiz skatījos, ka Uldis (Ilzes brālis aktieris Uldis Vazdiks (1941–2006) – L. K.) to dara un domāju: «Nu ko viņš tā ņemas ar tām mīklām, jāpaskatās man ar!» Kā aizgāja! Tagad izpērku visas – tās mazās un lielās grāmatiņas. Man tas tikai hobija līmenī, citi tur rakājas pa vārdnīcām, enciklopēdijām. Nē, nē, ja es nezinu kādu vārdu, atstāju. Dreģe – viņai arī šito esmu iemācījusi – stāsta: «Man vēl otrā dienā visu laiku galvā tas vārds!» Saku viņai, lai liekas mierā. Redz, kā kurš tai lietai pieiet.
Pirmizrāde
Pirmā grēka līcis
Dailes teātra Kamerzālē 25.I plkst. 19
Biļetes pārdotas
Smiļģa acs visu redz: intervija ar Ilzi Vazdiku
Kas to būtu domājis, ka man vecumā būs vairāk lomu nekā karjeras sākumā, – brīnās Dailes teātra aktrise, seriāla UgunsGrēks zvaigzne Ilze Vazdika, gatavojoties pirmizrādei Pirmā grēka līcis.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.