Kā tas var būt, ka jūs zināt, ko es domāju? Tas ir līdz šim lielākais kompliments, ko no kāda lasītāja saņēmusi latviešu dramaturģe, Valmieras teātra vadītāja Evita Sniedze saistībā ar pērn izdoto grāmatu Leģendas par ilgām. Viņasprāt, šis būtu labākais kompliments arī seriāla veidotājiem. 3.janvārī LTV1 sāka demonstrēt jaunu oriģinālseriālu Eņģeļu māja, kam Evita Sniedze kopā ar Jāni Zandbergu raksta scenāriju un dialogus. Laiks rādīs, vai režisora Armanda Zvirbuļa reālā vidē filmētajam «mazajam, mazajam kino» ar Latvijas labāko aktieru buķeti – Inese Kučinska, Lilita Ozoliņa, Ģirts Jakovļevs, Ieva Puķe u. c. – izdosies iekarot Latvijas prasīgo skatītāju simpātijas un tā autoriem – saņemt pozitīvi iedvesmojošas atsauksmes.
Uzdrošināties rakstīt scenāriju latviešu seriālam ir liels risks un uzdrīkstēšanās. Vai ilgi domājāt, pirms piekritāt?
Piedāvājums bija ļoti negaidīts. Edgars Kots (LTV ģenerāldirektors – L. K.) piezvanīja aizgājušā gada pavasarī, lai man būtu laiks par to padomāt. Sarunas bija ilgas, tika izsvērti dažādi varianti par režisoru un citām lietām. Lielā mērā tieši režisora Armanda Zvirbuļa pieaicināšana man deva papildu drošības sajūtu, jo viņu pazīstu vairāk nekā citus. Līdz šim man nav bijusi pieredze kino vai televīzijā, tāpēc risks, piekrītot rakstīt, ir ļoti liels. Tomēr nevarētu teikt, ka negribējās pamēģināt.
Vai nesagādā grūtības pārslēgšanās no dramaturģiska materiāla rakstīšanas skatuvei uz scenārija veidošanu seriālam?
Seriālu veidojam ar ļoti ierobežotiem līdzekļiem, tāpēc atšķirības nemaz nav tik lielas. Atšķirība ir tajā, ka seriāls ir ilgstoša vienība, tāpēc nepārtraukti jābūt kādām problēmām, konfliktiem, intrigai – attīstībai seriāla dzīves plūdumā. Tas arī ir pats grūtākais. Otra lieta – seriāls ir daudz vairāk kino nekā luga. Iepriecina, ka vismaz pagaidām seriāla režisors un producenti ļauj iziet ārpus dzīvokļa sienām. Ārskati seriālam piedod dzīvīgumu. Arī izvēlētie brīnišķīgie aktieri ir vēl viens iemesls, kāpēc man gribējās mēģināt. Aktieru komanda uzrunā, tā prot radīt vajadzīgo atmosfēru.
Turklāt aktieri pārstāv vairākus Latvijas teātrus un ir vieni no labākajiem.
Jā, labākie, kuri vēl nav aizņemti citos seriālos. Skatoties pirmos uzfilmētos kadrus un redzot, cik labi aktieri spēlē, var tikai nopūsties, cik liela nelaime Latvijā ir tas, ka mums nav lielā kino. Mums ir tik daudz brīnišķīgu aktieru, kurus kamera burtiski mīl. Viņš ieiet kadrā, un tu redzi – ārprāts, cik lieliski! Seriāls ir mazs, mazs kino, un, ja to labi uzņem, aktierus var ieraudzīt pavisam citā gaismā. Tā pat ir traģēdija, ka izaug aktieru paaudze, kas vispār nav filmējusies.
Eņģeļu mājas priekšteča – seriāla Būt mīlētai – veidotājiem tika pārmesti samākslotie dialogi. Ko jūs darāt, lai šo parādību izskaustu?
Tekstiem ir jābūt dabiskiem, taču arī pašam aktierim ir jāzina, kas ar viņu konkrētajā lomā notiek. Ja viņš to zina, pat stulbi uzrakstītu tekstu spēj izrunāt daudz dabiskāk. Protams, ir nedabiski, ja cilvēks nepārtraukti runā metaforās un salīdzinājumos... Man ir sajūta, ka vismaz šobrīd Eņģeļu mājas aktieri ir sapratuši, kas no viņiem tiek prasīts. Ir bijis tā, ka Armands zvana un saka: «Šitas neder, vajag kaut ko citu.» Tad vienkārši pasēž un pārraksta epizodi.
Divas galvas uz vienu scenāriju – vai nav apgrūtinoši?
Pagaidām mums iet labi. Jānim ir tādas lielas idejas un sižeta līnijas, savukārt es un režisors tās velkam pie zemes. Cakojam. Jānim ir ievērojama kino pieredze, un šis seriāls ir kaut kur pa vidu starp izrādi un kino. Dažkārt mums sanāk strīdi, taču pagaidām darbs rit auglīgi.
Kā gadījies, ka seriāla galvenā varone atkal ir ārste?
Tas pat nav gadījies. Sākotnēji tā bija Edgara Kota ideja, un mēs pie tās palikām, jo vienā brīdī likās, ka mēs nesāksim jaunu sižetu un turpināsies Būt mīlētai. Tomēr televīzija pieņēma lēmumu visu mainīt. Ideja ir tāda, ka caur ārstes kabinetu iziet tik daudz dažādu slāņu un gadagājuma cilvēku, ka tādējādi varam iepazīt Latvijas aktuālās lietas. Pilnīgi skaidrs, ka ģimenes ārsts vai aptiekārs Latvijas laukos darbojas arī kā psihoterapeits. Tā ir nenormāla situācija, ka no šī viena cilvēka ir atkarīgs daudzu ciema iedzīvotāju... liktenis – tas būtu par skaļu teikts. No ģimenes ārsta ir atkarīgs, vai tiks pamanītas pacienta sāpes vai tās vienkārši norakstīs uz viņa vecumu, vai cilvēku nosūtīs uz pareizajām analīzēm un tā tālāk. Esmu pieredzējusi, ka mana ciema ģimenes ārsta neuzmanības un paviršības dēļ iet bojā cilvēki. Seriālā Anna ir psihoterapeite, taču viņu izsauc arī gadījumos, ja atgadās kaut kas cits – nesaistīts ar psiholoģiskiem pārdzīvojumiem.
Kā vērtējat Inesi Kučinsku psihoterapeites lomā?
Inese ir brīnišķīga aktrise, un tas, ka viņa šogad saņēma Spēlmaņu nakts balvu kā labākā aktrise, ir liela likumsakarība. Visus seriāla aktierus – Inesi Kučinsku, Tālivaldi Lasmani, Elīnu Vāni, Ievu Puķi un visus rīdziniekus – tiešām redzēju kadrā. Uzreiz bija sajūta – skaties, un ir! Liels gandarījums, ka Lilita Ozoliņa piekrita strādāt pārī ar Ģirtu Jakovļevu. Viņu abu piekrišana piešķir papildu nozīmi notikumam kā tādam.
Kādām jābūt seriāla un skatītāja attiecībām?
Esmu dzirdējusi stāstus par govju slaukšanas piemērošanu seriāla raidlaikam. Mums laukos tā arī bija, ka seriāla laikā dzīve ielās apstājās. Seriāla varoņiem jābūt pietiekami dzīviem, cilvēciskiem – tādiem, ar kuriem skatītājs var sevi identificēt. Lai caur šiem tēliem var saprast, ka ir vēl kāds cilvēks, kurš domā tāpat kā tu vai viņam sāp tāpat kā tev.
Vai pati skatāties kādu seriālu?
Tagad skatos! Man pašai iemīļotākie seriāli ir Grejas anatomija, C.S.I. un Nozieguma skelets. Tajos attīstās gan varoņu līnija, gan katrā sērijā nāk klāt kaut kas jauns.
Varbūt varat nosaukt kādu labu latviešu seriālu?
Viens no fenomeniem, protams, ir Likteņa līdumnieki, kas seriāla veidā vēlreiz izstāstīja Latvijas vēsturi. Tas bija atspēriena punkts arī daudziem aktieriem. Visa Latvija ieraudzīja, ka ir tāda brīnišķīga aktrise kā Ligita Dēvica. Tas bija fenomens, kurā iesaistījās visa Latvijas sabiedrība, tāpēc ka tika filmēts laukos – Liezērē, kas, starp citu, ir mana dzimtā puse. Visi ciema iedzīvotāji dzīvoja tikai ar to. Kad Varis Brasla uzņēma kino Kuldīgā, arī visa pilsēta dzīvoja līdzi. Jebkurā gadījumā – visam ir jābūt ar pievienoto vērtību. Tā kā kino tiek uzņemts maz, Eņģeļu māja būs stāsts par Latviju šajā laikā.
Vai tā nav īpaša sajūta, ka tieši jūs turpmāk izšķirsiet notikumu pavērsienus seriālā, kam, iespējams, sekos līdzi daudzi Latvijas iedzīvotāji?
Jā, seriālā ir tā, ka no viena tava spalvas vilciena tēls vai nu attīstās, vai pazūd. Skaidrs, ka reitings un tas, kā skatītājs reaģēs uz tēliem, ir svarīgi, un tas blakus visām radošajām lietām ir jājūt.
Ar ko īpašs jums bijis pagājušais gads?
Radošā ziņā gads bijis ļoti labs, taču atnesa arī daudz personīgu pārdzīvojumu – mamma aizgāja, tas, protams, ir pats galvenais. Gada sākumā iznāca grāmata Leģendas par ilgām, pēc tam notika lugas (Mākoņains, iespējams, skaidrosies Valmieras teātrī – L. K.), pirmizrāde. Tai joprojām ir daudz skatītāju. 2011.gads pagāja režisora Oļģerta Krodera zīmē – jubileja ar ilgu pēcgaršu. Vēl man bija brīnišķīga pieredze, sadarbojoties ar Paulu Timrotu izrādē Pasaka par vērdiņu – 2012 Dailes teātrī.
Strādājot gan ar seriālu, gan teātrī, es visu laiku turos pie pārliecības, ka skatītāji vienmēr grib kaut ko vairāk par to, ko mēs domājam, ka viņi grib. Ļoti ceru, ka tie pustoņi, kādos ar skatītāju vēlas runāt seriāla veidotāji, tiks sadzirdēti. Gribas ticēt, ka viss vēl nav pazaudēts, ka neesam ieslīguši tādā komerciālismā un cilvēki ir spējīgi saklausīt arī pustoņus – līdz galam nepateikto.
2010./2011.gada sezonas Spēlmaņu nakts žūrija ne sevišķi bija uztvērusi Valmieras teātra pustoņus – šoreiz palikāt bez balvām. Kādas pārdomas?
Jā, pirmo gadu mums nebija nevienas balvas. Šajā sezonā mums tiešām nebija tādu spilgtu notikumu. Iespējams, tāpēc žūrija kaut ko nepamanīja – vai arī nebijām pelnījuši. Sezona bija izsvērta un mērena bez tādām ļoti pamanāmām lietām, tajā pašā laikā Felikss Deičs iestudēja Dr. Stokmani ar brīnišķīgu Tālivalža Lasmaņa aktierdarbu, tapa jauka izrāde bērniem Baltā kamielēna sapnītis, ko veidoja aktieri Inese Ramute un Mārtiņš Meijers, Viestura Meikšāna Krāsainās pasakas, Anitas Sproģes izrāde Gribu, bet baidos, kurā aktieri mūsdienu krievu dramaturģijas gabalā runā tādos čehoviskos pustoņos. Daudziem aktieriem sezona sniedza nebijušu pieredzi, piemēram, Ivo Martinsons izrādē Krustmāte no Brazīlijas lieliski notēloja dāmu. Vienmēr ir sāpīgi neiegūt balvu, taču, skatoties filozofiskā nozīmē, viss turpinās, un pēc iekritieniem seko kāpšana augšup.
Vai, sākoties jaunam gadam, mēdzat sev kaut ko apsolīt?
Godīgi sakot, Jaungadi man nepatīk, jo nekad nezinu, kas sagaida nākamgad. Arī 2010.gada nogalē, kādā no smadzeņu šūniņām iedomājoties, ka tas, iespējams, ir pēdējais gads, ko sagaidi kopā ar mammu... Skaidrs, ir lietas, ko es apsolos darīt vai nedarīt nākamajā gadā, bet tās es paturu pie sevis. Bez radošajām lietām pagājušajā gadā bija arī citas, kurām saņēmos un izdarīju. Piemēram, pēc ilgiem, ilgiem laikiem divas nedēļas viena pati pavadīju Londonā, lai skatītos teātra izrādes un mācītos valodu. Manā horoskopā par 2011.gadu bija rakstīts, ka izdarīšu vairāk nekā četros gados kopā. Tā arī notika, un sūdzēties nevaru, tomēr diezgan daudz par to arī esmu samaksājusi.