Es mēģinu no viņiem visiem aizņemties drosmi. Džemma Skulme teica, ka vissliktākais ir samierināšanās. Man liekas, ka visi šie mākslinieki mums mēģina parādīt, ka tomēr var. Ne jau – ka tas ir viegli, bet ka var, – saka māksliniece Inga Ģibiete, paveroties uz Lielās mākslas klasikas sērijas grāmatām, kurām Neputna redakcijā ir atvēlēts atsevišķs plaukts.
Ar Neputnu māksliniece sadarbojas kopš 2009. gada, pirmā grāmata bija Aivara Neibarta dzejoļu krājums Taureņkaraļvalstība. Tālāk – visas Lielās mākslas klasikas sērijas grāmatas: Auseklis Baušķenieks (2010), Ģederts Eliass (2010), Uga Skulme (albums un Atmiņu grāmata, 2013), Džemma Skulme (2015), Romans Suta (2016), Janis Rozentāls (2017), Niklāvs Strunke (2021). "Katrs ir atsevišķs stāsts. Sēriju vieno tikai izmērs,» saka Inga Ģibiete. Pa vidu māksliniece ir bijusi vēl vairāku grāmatu un katalogu dizainere – viņas acij pieder arī Pētera Draguna Tumšā stundā, Jāņa Hvoinska Lietus pār kanālu e, katalogi izstādēm 1914 un ORLAN, apjomīgais Portrets Latvijā. 20. gadsimts. Sejas izteiksme, monogrāfijas par Miervaldi Poli un Aleksandru Beļcovu.
Tas viss Ingai Ģibietei nešķiet pietiekami, lai ar viņu veidotu atsevišķu interviju: "Katrs vienkārši dara savu darbu. Tāpat kā automehāniķis."
Intervijas sākumā māksliniece uzmet skatienu caur pieri kā savvaļas zvērs, kuru kāds mēģina iedzīt būrī, šajā gadījumā – vārdos: "Laima [Slava] lika. Teica, ka grāmatai tas ir vajadzīgs."
Apjomīgais darbs ir pabeigts. Ko jūs tagad jūtat un domājat, redzot grāmatu uz galda?
Milzīga. Materiāla bija daudz. Te jau arī nav viss iekšā. Bija diezgan liela atlase. Maz ir no teātra, tikai viena trešdaļa no tā, kas bija savākts no scenogrāfijas, kostīmiem. Arī pārējais ir daudz atlasīts nost, tā ka varēja būt vēl lielāka.
Izdevniecība Neputns grāmatu par Niklāvu Strunki piesaka kā apjomīgāko Lielās mākslas klasikas sērijas izdevumu. Kā jūs raksturotu vizuālā materiāla apjomu, ar kuru iesākāt strādāt?
Neatceros vairs, cik liels bija izejmateriāls, bet grāmatā ir apmēram 1500 attēlu. Gan reprodukcijas, gan dokumentālie – viss kopā. Pat negribu uzskaitīt.
Grāmatā, cik zinu, pirmoreiz ir nonācis arī Niklāva Strunkes dēla Lara Strunkes arhīva mantojums?
Par pirmajām reizēm ir jāprasa autoriem. Tā nav mana kompetence. Es tikai strādāju ar materiālu, kas man ir, un mēģinu to vizuāli pievilcīgā, jēdzīgā formā sasēdināt kopā.
Jums laikam pārāk nepatīk runāt.
Man patīk runāt gari un plaši, bet tās lielākoties ir muļķības.
Ko jums līdz grāmatas veidošanai pašai nozīmēja Niklāvs Strunke?
Nu, es zināju vāka darbu Cilvēks, kas ieiet istabā. Varbūt zināju vēl dažus, bet tas arī viss. Godīgi sakot, sākot strādāt pie šī darba, dažiem cilvēkiem bija viedoklis, ka Strunkem ir tikai daži izcili darbi, ka par viņu vairāk var runāt kā par ilustratoru un scenogrāfu, bet mazāk kā par stājglezniecības, vai kā nu tā pareizi jāsauc, autoru. Man liekas, ka ir diezgan nereāli, ka māksliniekam ir pieci labi darbi. Vienkārši nokrīt no gaisa. Ir kaut kāds ceļš, kā viņš nonācis pie tiem pieciem ģeniālajiem darbiem. Arī tālāk – tā ir viņa apzināta izvēle. Tā nav nejaušība, ko viņš tālāk dara, ka ir izdarījis kaut ko tādu, ko visi tiešām atzīst par ārkārtīgi labu.
Sākumā ir tikai viņa darbi hronoloģiskā secībā, viņa citāti un fotogrāfijas, lai paskaidrotu, kāpēc trimdas darbi Strunkem ir tādi, kāpēc Itālijas perioda darbi – tādi. Manuprāt, viņš bija ļoti dzīvelīgs, dzīvs cilvēks, kurš visu transformēja savos darbos. Tās nav koncepcijas. Kādu dzīvi viņš tajā brīdī dzīvoja, tādi arī tapa viņa darbi. Tas, ko viņš pārdzīvoja, arī ir viņa darbos. Ja bija priecīgs, laimīgs saules pielietajā Itālijā, arī viņa darbi ir priecīgi un laimīgi, saules pārbagāti. Ja nelaimīgs un nomākts, darbi arī ir nelaimīgi un nomākti.
Izpētot grāmatu, rodas priekšstats, ka Strunke bijis ārkārtīgi neviltots un nepastarpināts cilvēks.
Tā, protams, ir interpretācija, mēs jau viņu nepazīstam. Savus Itālijas darbus viņš ir datējis. Tie ir gandrīz kā dienasgrāmatas darbi. Ir pierakstīta klāt vieta un laiks, kad viņš tos ir zīmējis vai gleznojis. Arī ilustrācijas ļoti izriet no vietas un viņa paša dzīves. Personāži, kas ilustrācijās ir attēloti, manuprāt, ir viņš pats. Ir apzināti pašportreti un ilustrāciju tēli, kas arī ir viņš pats. Es domāju, ka arī šis cilvēks, kurš ieiet istabā, ir viņš pats. Tas ir viņš! Viss kostīms tāds pats (aicina salīdzināt vāka gleznu Cilvēks, kas ieiet istabā un Strunkes fotogrāfiju. Nevar noliegt, ka stāvā, siluetā un mēteļa griezumā tiešām ir nešaubīga līdzība – red.).
Rakstnieki vienmēr uzsver, cik svarīgs ir pirmais un pēdējais teikums grāmatā. Kā jūs izvēlējāties, ar kuru no neskaitāmajiem Strunkes portretiem atklāt un ar kuru – noslēgt grāmatu? Kā veidojāt kompozīciju?
Es īsti to pat neveidoju. Tā veidojās. Materiāls sāka sarecēt. Pa atsevišķām grupām un daļām. Sāka draudzēties. Protams, palīdz arī laika līnija. Var redzēt cilvēka rokrakstu, kā viņš attīstās. Materiāls grupējas un atrod pats savu vietu. Es vienkārši redzu, ka tam ir jābūt kopā ar to, un es tur neko nevaru padarīt.
Redzat arī to, kurš attēls būs pa visu lapu, kurš – kā pastmarka?
To materiāls pasaka beigās, kad ir viss kopā. No sākuma tas grupējas masās, kas savstarpēji sarunājas. Piemēram, mēs liekam kopā darbus, kuri ir bijuši viņa paša vidē (reprodukciju un pretī fotogrāfiju, kur tā redzama pie Strunkes istabas vai darbnīcas sienas – red.). Tas daudz ko pasaka par gleznu, ja autors pats to ir turējis mājās pie sienas. Man kā skatītājai uzreiz ir vairāk informācijas. Autors kļūst vienkāršāks un cilvēcīgāks. Nav vairs attālināts mākslinieks ar lielo M. Viņš vienkārši dara savu darbu kā jebkurš cits cilvēks. Parādīšu to, kas man ļoti patika (šķirsta un meklē grāmatā). Šīs bildes it kā nav nekādā sakarā, bet bija pilnīgi skaidrs, ka tas būs atvērums. Te nav jautājumu. Tas ir viņš! Nezinu, vai viņš šo fotogrāfiju ir izmantojis kā iedvesmu.
Bet jums tas ir jāierauga no tiem simtiem attēlu.
Kaut kā jau tu grupē – pa gadiem, pa periodiem. Tas ir kopdarbs. Ir arī citi cilvēki. Paklausies viņu viedokli, varbūt nepiekrīti, bet smadzenēs tas tomēr kaut kur paliek. Piemēram, šeit, redziet, cik interesanti! (Rāda ilustrācijas oriģinālu nezināmai pasakai – parafrāzi par Pietà, tautudēla plaukstās un pēdās ir asins brūces kā Kristum.) Tāpēc man šķita, ka šo attēlu nevar likt mazu, jo tad mēs zaudēsim iespēju to ieraudzīt. Vēl man liekas, ja nu ir saņēmušies uz tik lieliem pētījumiem, ir jāliek daudz darbu, jo arhīvi taču ir pilni. Kāpēc noskaust skatītājam, ja viņam ir iespējams pašam izdarīt savus secinājumus par to, kas ir labs, kas nav labs, kas ir izdevies, kas – mazāk izdevies. Vienmēr tas, kas skaitās labs vai ne tik labs, ir sava laika cilvēku ideja. Gaumīte, modīte.
Jūs gribējāt savest kopā cilvēkus ar pirmavotu bez "gaumītes, modītes" uzslāņojuma?
Jā, ar autoru. Viņam ir arī lieliski teksti. Vienkārši fantastiski!
Jūsu ideja esot bijusi grāmatas sākumā veidot atsevišķu Niklāva Strunkes citātu bloku. Tie skan kā vakar rakstīti.
Tas bija diezgan organiski. Trimdas skumju dēļ. Viņš pats ir tik pacilājošs, dzīvespriecīgs, tik skaistas ilustrācijas. Un tad sākas nomāktais periods. Ja lasītājs vienkārši šķirstītu albumu, viņam varētu rasties iespaids – kāpēc tā. Tādēļ likās ļoti atbilstoši pielikt klāt viņa vārdus. Piemēram, šis citāts. Man liekas, tas paskaidro visas ciešanas, kas manam prātam nav aptveramas, – ko nozīmē vēlā rudenī ar laivu pārbraukt pāri pār jūru un sākt svešā zemē dzīvi no nulles... Viņš nesaprot, kā var zīmēt kaut ko skaistu, ja iekšā ir traģēdija, un tu mal šo traģēdiju.
"Nesaprotami ir tie mūsu gleznotāji, kas tagad savās tagadējās trimdas gaitās sajūsmināti apglezno un grafiķē svešās zemes tūristiskos dabas stūrīšus, pilsētas un katedrāles (..) Katram apzinīgi un konstruktīvi domājošam latviešu gleznotājam jātop savas tautas tribūnam (..) Mums nav jāglezno tikai mūsu pašu tautas bēgļi – nē, mums jāglezno arī pasaules bēglis – vecās Eiropas bēglis, jo arī tas izteiks mūsu kopīgo likteni."
Tāda ir viņa traģēdija. Šī perioda darbi nav jauki, skaisti. Tajos ir... kaut kas nav labi…
Kuri Strunkes citāti jūs vēl īpaši iedvesmo?
Visi. Varu pastāstīt, ka Laimai [Slavai] ļoti patika šī bilde (rāda fotogrāfiju, kurā Niklāvs Strunke redzams sirmiem plīvojošiem matiem, kādā Vaksholmas pļavā lasot jāņuzāles. Tā datēta ar 1962. gadu). Viņš lasa puķes, un Laima pati arī jūtas kā vācēja, tāpēc viņa izvēlējās šo attēlu. Ielikām arī visus viņa biogrāfiskos attēlus, lai parādītu, cik viņš bijis dzīvespriecīgs cilvēks. Tieši tāpēc viņš tik nenormāli pārdzīvoja trimdu, jo bija tāds vibrējošs cilvēks. Man ļoti patika šis citāts: "Tagadējās mākslas akadēmijas strādā ciešā kontaktā ar pirmo Vislatvijas un citiem apbedīšanas birojiem. Biroji novieto bedrēs līķus, akadēmijas rok viņus augšā. Tātad lai ronas pirmā vispasaules krematorija!"
Un šis ir viņa 1916. gada piezīmju burtnīcas vāks?
Jā.
Neparasts tas rozā tonis zārkā guļošam cilvēkam.
Noteikti, kāda krāsa bija, ar tādu krāsoja. Tas nebija laiks, kad būtu bijusi lielākā iespēja izvēlēties. Man likās, ka sākumā noteikti jāieliek šī fotogrāfija (Tukuma bataljona jātnieku – spridzinātāju komanda. 1916. gads. Tajā redzams arī Jāzeps Grosvalds – red.). Kur tikai visur viņš nav bijis! Pēc tam – Roma, Berlīne.
Viņš nepaliek pie tā, ko ir sasniedzis. Visu laiku no jauna un jauna. (Māksliniece uzšķir vēl vienu Strunkes citātu.)
"Ir divi "šķiras" skunstnieku: viena, kas dzīvo no gatava, otra – kas, sevi iznīcinot, rada jaunu. Jaunradīšana – pašiznīcināšana. Lai tiktu pie jauna "es", jānogalina vecais "es"." Cilvēks ar tādu varēšanu būtu varējis turpināt savu iestaigāto ceļu.
Kā jums pašai ar jaunradīšanu un pašiznīcināšanos? Neputnā esat jau diezgan daudzu grāmatu māksliniece. Vai katrreiz sākat no baltas lapas, vai noder arī iestaigātie ceļi?
Mākas noteikti uzkrājas, un vairs nav tik ļoti bail. Vienkārši saproti, ka ir jāsāk darīt. Tas arī viss. Nav tur ko... Materiāls ir tik liels un apjomīgs. Un nav jau tā, ka sāc no viena gala būvēt un uzbūvē. Pa vidu pārbūvē un pārtaisi, un sāc atkal no jauna. Nav tā, ka sākām skaisti un visu likām kopā. Nē, nē, nē! Mēs pārliekam un pārliekam. Izrunājam, liekas, ka sanāks. Saliekam kopā, un – nav. Nekas, liekam atkal no jauna.
Kas šajā darbā jums prasīja vislielāko drosmi?
Tas, ka pastāvēju uz to, ka Strunkem ir vajadzīga sava albuma daļa, nevis tikai pieci skaistākie darbi. Ja jau ir nolemts par viņu taisīt grāmatu un ja viņš pats sevi uzskatījis par gleznotāju, mums tas ir jāņem vērā. Vai mēs tā domājam vai nedomājam. Māksliniekam vislielākais ir būt godīgam pret sevi, nevis pret kādu citu – potenciālo skatītāju vai publiku. Tad viņš savā laikā varbūt pat nebūs nekas. Varbūt viņam vispār darbi aizies zudībā. Man liekas, ir tik grūti vērtēt... Dažus darbus mēs esam atzinuši, varbūt līdz pārējiem mums ir jāizaug?
Kad ir grūtāk strādāt – kad materiāla ir tik daudz kā šoreiz vai kad tā ir ļoti maz?
Kad maz, arī nav viegli. Katrs autors ir pilnīgi cits stāsts. Tāpēc šai sērijai kopīgs ir tikai izmērs. Visās grāmatās ir bijusi ideja, ka mēs māksliniekus rādām kā cilvēkus, noņemot visus slāņus. Viņus visus varēja uzbūvēt arī glorificētus.
Ko jums nozīmē strādāt Latvijas labākajā mākslas izdevniecībā, kur ir iespējams savas idejas īstenot augstvērtīgā kvalitātē?
Jūs domājat Jelgavas tipogrāfiju? Viņi ir ļoti atsaucīgi, super! Šī grāmata ir nodrukāta ar tipogrāfijas jaunāko mašīnu. Viņi man ir daudz iemācījuši – Monvīds, Juris un daudzi citi cilvēki. Tā ir normāla sadarbība, kas turpinās. Man liekas, ka viņi ir nodrukājuši vienkārši dievīgi.
Arī fotogrāfijas ir nevainojamā kvalitātē.
Tās ir apstrādājis Jānis Veiss – pieredzes bagāts cilvēks, kurš māk to darīt izcili. Bet, ja izejmateriāls neļauj, to nevar sagatavot labāku, kāds tas ir. Lai materiālu savāktu, ir piedalījušies neskaitāmi cilvēki, viņi ir sarakstīti grāmatas sākumā.
Vai, veidojot grāmatu, pirmkārt, izvirzāt mērķi izgaismot mākslinieku vai jums ir arī ambīcijas parādīt sevi kā mākslinieci?
Te no dizaina ir ļoti maz. Protams, ir kaut kas, no kā es nevaru aiziet prom, – cilvēks no sava rokraksta nevar aizbēgt. Ir kaut kas, kā es to daru. Nu kāds dizains! Katrā darbā ir tik daudz informācijas, ka vienīgais ir mēģināt atrast kādu kopsakarību. Primārais man ir, lai pašai būtu interesanti, lai būtu paralēlais stāsts. Ir autora teksts, un dokumentālie attēli ir piemeklēti tekstam. Taču tie ir izkārtoti tā, lai šķirstot tīri vizuāli aizķertos interese. Pat nelasot. Kaut kas interesants – hm, kāpēc gan man te nepalasīt kādu rindkopu? Man personīgi ļoti patīk visas šīs fotogrāfijas, sadzīviskās ainas. Bērnu ratiņi un kas tik vēl ne. Samocītās, stīvās, oficiozās man nepatīk. Ja ir iespējams, attēlus vajag drukāt lielus, lai tos var apskatīties. Galu galā muzejā vietas ir tik, cik ir, darbus izstāda tik, cik izstāda. Kur tad vēl tos varēs apskatīties? Ja skatāmies, tad skatāmies. Strunkem visi darbi ir tik interesanti! Arī scenogrāfija. Man ļoti patīk. Var izdomāt savus stāstus. Skaties un esi jau aizfantazējies savā pasaulē. Tas viņu raksturo. Viņš dod telpu otram – domāt pašam, ko grib. Visu vēl interesantāku padara viņa dēls Laris Strunke. Viņš arī ir izcils mākslinieks. Grāmatā, piemēram, ir intervijas, kā Niklāvs Strunke pret viņu izturējies, kad viņš bija maziņš bērns. Man tas arī likās interesanti. Protams, kad sāc taisīt grāmatu, aizraujies. Biju Kauguros, skatos priedes – tā, Strunke tagad te kaut kur apkārt grozās.
Uz Itāliju jums droši vien neiznāca aizbraukt?
Es pirms tam biju bijusi.
Vai sajust vietas kolorītu bija palīdzīgi?
Vismaz bija skaidrs, ko viņš tur meklējis. Laris runā par ņirboņu viņa gleznās. Man pašai ir skaidrs. Tā ir mana interpretācija, citam ir viņa skaidrība. Ziniet, kā karstumā sakarst gaiss un vibrē.
Jā, virmo.
Manuprāt, viņš ir mēģinājis uzzīmēt to tumīgo gaisu. Nevis aiz vecuma delīrija skrāpējis audeklu, bet ir gribējis atainot tieši to virmošanu. Aizmuldējos. Kaut ko citu gribēju.
Es laikam jūs no tām Kauguru priedēm izsitu ārā.
Jā, aizbraucām vienkārši uz jūru. Redzu, ā, Strunke taču brauca uz Kauguriem! Redzu! Ir! Tas gan ir, ka iekāp viņu acīs. Bet Strunke daudz fantazēja, viņš nebija uzmācīgs. Eliass bija mokošāks. Tā, ka nevar aiziet no viņa prom. Staigā apkārt un visur lien virsū, līdz kaklam! Tu gribi atpakaļ savas acis. Tas ir baigais mīnuss, ka pazaudē sevi. Beigās ir jautājums – ko tu pats domā?
Kas ir vajadzīgs, lai dabūtu atpakaļ savas acis?
Laiks. Tad tu aizmirsti, neskaties. Pēc tam paskaties – oho! (Pasmaida vienīgo reizi visā intervijā.) Man kritērijs, ka ir sanācis tā, kā iecerēts, ir tas, ka nav smagnējības, ka, arī pēc laika pāršķirstot, ir viegla sajūta – ai, kas tad tur bija, ko tur gadu varēja darīt?! Protams, izdevums varēja būt arī pavisam savādāks, bet, ja nav smagnējības, ir labi.
Strunke ir teicis, ka viņu bērnībā dziļi ir ietekmējušas Gistava Dorē ilustrācijas Donam Kihotam. Vai jūs arī apzināties tamlīdzīgus tiešus impulsus, kas jūs pagrūduši mākslas virzienā?
Par grāmatām runājot, vecātēva skapī augšā līdu pie Tūkstoš un vienas nakts pasakām, bet tas nebija Strunkes ilustrētais izdevums. Tur bija pliki cilvēki. Ļoti interesēja. Par impulsiem – nezinu… Skaties, skaties apkārt! Jo ilgāk skaties, jo viss kļūst dzīvāks, vienalga, uz kura stūra skaties. Man arī nav problēmu būt vienai pašai ar sevi. Kaut kā aizkārpījos līdz mākslai.
Vai jums iznāk laiks arī savai mākslai ārpus Neputna grāmatu dizaina?
Man tagad vēl ir bēbis. Drīz būs trīs gadi. Nu nē, es nevaru, citādi aiziešu pa fāzēm. Bet ir bijuši projekti, nekādas vainas. Es nemāku no tā taisīt komerciju. Apbrīnoju tos cilvēkus, kas māk. Nevis nosodu, bet apbrīnoju. Man pašai drosmītes un spēciņa pietrūkst. Man laikam vairāk patīk papriecāties un izklaidēties šādā veidā.
