Pirmoreiz Latvijas Kultūras akadēmijā ir iespējamas maģistra studijas jaunizveidotā programmā Kultūras mantojuma pārvaldība un komunikācija. Paredzēts arī 14 budžeta vietu. Studiju laiks – divi gadi.
KDi aicināja uz sarunu jaunās studiju programmas direktori un Latvijas Muzeju biedrības valdes locekli Elīnu Vikmani par to, ko nozīmē mūsdienīgi pārvaldīt kultūras mantojumu XXI gadsimtā.
Viņa pati nāk no muzikāli mākslinieciskas ģimenes vairākās paaudzēs, kur radu saietos bieži notiek pamatīga diskusija par to, kas vairāk attīsta smadzeņu puslodes un mazo motoriku – māksla vai mūzika. Visvairāk Elīnu Vikmani sāpina nozaru sarīdīšana un pretstatīšana – māksla pret medicīnu vai otrādi. "Tas ir visšausmīgākais. Pieprasīt atņemt kādam un piešķirt kādam citam…"
Visa mūsu saruna ir it kā par ābeces patiesībām – kultūra nav dekoratīvs piekariņš, kuru vajag atbalstīt tāpēc, ka tas skaitās smalki vai modīgi. Kāda reāla laime var būt piedzīvot dziļu, transformējošu mākslas satricinājumu pašam un saprast, ka šiem iespaidiem nav aizstājēja. Par to, cik labi ir, ja paziņu dēls randiņu vēlas sarunāt muzejā. Par to, kā pilienu pa pilienam kultūra un māksla spēj sakārtot mūsu kopīgo dzīvojamo telpu, sākot no mazām lietām līdz reāliem ienākumiem tautsaimniecībā.
Elīna Vikmane atzīst, ka ir "aizcietusies pēc lielas formas darbiem", kur nebūtu jāžņaudzas ar visu veidu ierobežojumiem. "Šobrīd man tā gribētos lielus, krāšņus iestudējumus. Lai ir divi orķestri! Un bagātīga scenogrāfija."
Kāpēc tieši tagad Latvijas Kultūras akadēmijā ir izveidota kultūras mantojuma pārvaldībai paredzēta programma? Vai bija nobriedusi vēsturiskā situācija?
Man šķiet, ka Kultūras akadēmijai tā ir loģiska izvēle, ņemot vērā, ka akadēmija strādā ar kultūras mantojumu. Arī doktorantiem pētniecības intereses lielākoties ir kultūras mantojumā. Arī pati rakstu par muzeju lomu XXI gadsimtā. Attiecīgi man šī tēma ir ļoti aktuāla.
Kultūras mantojuma jomu vairāk zinu no muzeju puses. Uzskatu, ka situācija ir nobriedusi kopumā. Piemēram, tikko Nacionālajā attīstības plānā bija iekļauts eirobarometra pētījums, kur bija minēts, ka 80 procenti Eiropas iedzīvotāju kultūras mantojumu uzskata par ļoti būtisku savai un arī nacionālajai identitātei un domā, ka tam būtu jāvelta vairāk resursu un līdzekļu.
Pārsteidzoši augsts rādītājs.
Jā. 80 procentu – tas ir milzīgs atbalsts. Nezinu, par kuru citu tēmu būtu tik liela vienprātība. Man šķiet, tas nozīmē, ka plašākā mērogā ir nobriedusi ideja par to, ka kultūras mantojums nav tikai atmiņu institūcijas. Protams, tie ir arī muzeji un bibliotēkas, bet, piemēram, tikko ir izsludināta programma digitālai mantojuma iemūžināšanai – tur ir teātri, koncerti, mūzika. Samērā nesen muzeju definīcijā ir iekļauts arī nemateriālais mantojums. Līdz ar to, man šķiet, situācija ir nobriedusi sen un no visām pusēm. Palīdzējis ir Eiropas finanšu atbalsts, jo izstrādāt šādu programmu ir ļoti komplicēts darbs. Palīdz arī augstākās izglītības normatīvais regulējums, kas uzskata, ka ir jāizvairās no ļoti lielas specializēšanās. Izveidojot šo programmu, bija diskusijas, vai tai nevajadzētu būt programmai muzeoloģijā, tomēr diskusiju rezultātā tika pieņemts ļoti pareizs lēmums, ka tas ir kultūras mantojums visplašākajā jomā. Tie cilvēki, kuru profesionālā dzīve ir kultūras jomā, ilgojas pēc akadēmiskas diskusijas. Skaidrs, ka katrs savā rutīnā dara visu, ko var, un pats sevi trenē. Tie, kas zina valodas, piedalās konferencēs un iegūst starptautisko dvesmu. Tas ir fakts, ka šajās nozarēs pastāv novecošanās un paaudžu nomaiņa, jau sen ir diskusija, kā notiks zināšanu pārnese. Agrāk cilvēkiem mācīties bija jābrauc prom no Latvijas, bet tagad ir iespēja. Ar novadu reformu radīsies jaunas pašvaldības, kur cilvēki atbildēs par kultūras mantojumu. Viņiem būs jādomā, kā šajā novadā stratēģiski attīstīt kultūras mantojumu. Jautājums – vai cilvēkiem, kuriem ir atbildība par šo sfēru, ir zināšanas? Kāda ir viņu izpratne par to, kas ir kultūras mantojums un uz kurieni kultūras mantojumam XXI gadsimtā būtu jāvirzās?
Cilvēkiem, kuriem kultūras mantojumā nav padziļinātu zināšanu, šķiet, pirmās asociācijas saistās ar kaut ko senu – pilsdrupām, guļbaļķu mājām vai nemateriālās kultūras ziņā, piemēram, cūku bērēm vai tamlīdzīgām aizejošām parādībām. Kā jūs uz šo jēdzienu ierosinātu palūkoties laikmetīgāk? Piemēram, sarunājamies Hanzas perona telpās, kur nesen notika Vladislava Nastavševa izrāde. Vai tā arī ir jau pieskaitāma kultūras mantojumam?
Ceru. Īpaši, ja to ierakstīs, saglabās.
Kur vilkt robežu?
Te mana atbilde ir vienkārša, jo viens no šīs zināšanu plaisas iemesliem ir tāds, ka mums nav laikmetīgās mākslas muzeja kā mūsdienu kultūras smagsvara. Laikmetīgajā mākslā vairāk tiek iezīmēti skandalozi momenti, bet ļoti maz tiek runāts par to, ka laikmetīgā māksla ir arī kultūras mantojums. Visa māksla un visas liecības savā laikā ir bijušas laikmetīgas. Tas ir viss tas, ko mēs par sevi varam atcerēties. Viena no diskusijām šobrīd kultūras mantojumā ir pārvērtēt mūsu atmiņu, kas daudzās jomās ir viena vadošā doma. Bet pastāv taču daudzas dažādas grupas ar daudzām dažādām atmiņām. Muzeju jomā šobrīd ļoti daudz runā par to, kā papildināt krājumus, lai atspoguļotu visu cilvēku atmiņas, nevis vienu vadošo ideju. Kultūras mantojumam ir jābūt aktuālam mūsu cilvēkiem šodien. Cilvēkiem, aizejot uz muzeju, kaut kur ir jāierauga sevi. Viņiem nav interesanti lūkoties uz kaut ko, ar ko viņi nekā nevar sevi asociēt. Ļoti būtiski ir runāt par kopsakarībām, rādīt kultūras mantojumu sakabē ar to, kas šobrīd ir aktuāls. Nebaidīties un nebūt neitrālam. Tā ir mūsdienu diskusija. Tas viss kopumā varbūt arī veido nesapratni, kopš kura brīža sākas kultūras mantojums. Droši vien, kamēr izrāde top un tā tiek spēlēta, tas ir laikmetīgās mākslas process, bet, ja to ie rakstīs digitāli, tā nonāks krājumā, krāju mi varbūt tiks pētīti vai nodoti tālāk, un tas būs kultūras mantojums.
Kā ilustrāciju jūsu sacītajam var minēt TV kultūras projektu Teātris.zip, kas rāda gan jaunas izrādes, gan teātra vēsturē zīmīgas izrādes no arhīviem.
Jā. Lielais jautājums ir tas, ka tie esam mēs šobrīd, kuri izvēlas, kas būs kultūras mantojums. Ko saglabāsim un kas aizies nebūtībā?
Pastāstiet, lūdzu, par jauno LKA programmas studiju priekšmetiem?
Būs trīs bloki. Viens – konceptuāls un teorētisks par to, kas vispār ir kultūras mantojums. Otra liela daļa – kā interpretēt kultūras mantojumu, gan runājot par ekspozīcijām, gan izglītību un publiskām programmām. Kā vispār runāt par to, kā ieinteresēt cilvēkus? Trešais bloks ir pārvaldības jautājumi, tostarp arī par to, ko mums pēkšņi atklāja kovids, ka kultūra ir ekonomikas sastāvdaļa. Izrādās, ka kultūras tūrisms ir Latvijai ļoti, ļoti būtiska ekonomikas sastāvdaļa. Mums pat nav kultūras tūrisma politikas, bet tā būtu ļoti noderīga, lai izvairītos no neauglīgām diskusijām. Kultūra ir pastāvējusi mazliet it kā pati par sevi, it kā skaistumam. Esam bijuši atdalīti – tie jau tie kultūras cilvēki. Kultūra varbūt der tikai bērnu izglītošanai, bet nekam nopietnākam. Kultūra jau tikai ņem finansējumu, un ko tad tā dod atpakaļ? Tajā brīdī, kad kultūras organizācijas apstādina darbību, pēkšņi izrādās – ko tālāk? Tālāk varam sākt domāt mazliet no cita skatu punkta. Esmu ļoti priecīga, ka programmā ir ietverts skatījums – kultūra kā tūrisma rīks. Skatos, arī jauni cilvēki sāk iegādāties muižas. Skaidrs, ka viņiem priekšā ir ļoti liels darbs, lai tās atjaunotu. Kā to vislabāk iedzīvināt? Ir pie mēri, kas funkcionē. Varam veidot rezidences, amatu mājas, rīkot kāzas un tam līdzīgi. Un mēģināt rast arvien jaunus un jaunus veidus. Studiju programma ir viens no tiem, kā smelties piemērus, kādi pasaulē un Eiropā ir jaunie, interesantie, foršie paņēmieni, kā mēs kultūras mantojumu varam šodien atdzīvināt. Ne jau tāpēc, ka cilvēki, kas strādā ar kultūras mantojumu, kaut ko nezinātu vai nebūtu izglītoti.
Visi ir ārkārtīgi inteliģenti un izglītoti cilvēki, bet vienalga visu laiku ir nepieciešami jauni impulsi. Studijas Latvijas Kul tūras akadēmijā ir iespēja braukt un skatī ties nevis prom, bet būt te, mēs faktiski vi sus piemērus pievedam klāt, arī ārvalstu pasniedzējus. Mēs gribētu vairot viņu skaitu. Skatīsimies pirmajā gadā, kā būs ar angļu valodas zināšanām. Valoda ir labi jāpārzina, lai varētu par tēmu diskutēt.
Kādi pasniedzēji ir uzaicināti no vietējiem profesionāļiem?
Mums būs progresīvi mācībspēki. Talantīgie izstāžu dizaineri no H2E – Inguna un Holgers Eleri, mantojuma tiesību un ētikas eksperte Anita Vaivade, kuratore Elīna Kalniņa, kuras ekspozīcija Sirdsapziņas ugunskurs Cēsīs ieguva arī Eiropas balvu par vienu no mūsdienīgākajiem veidiem, kā runāt par okupāciju. Muzeoloģijas veicināšanas biedrības vadītāja un ilgstoša Baltijas muzeoloģijas skolas rīkotāja Una Sedleniece. UNESCO Pasaules mantojuma studiju Brandenburgas universitātē beidzēja Dagnija Baltiņa, ārvalstu pasniedzēji no top kultūras mantojuma studiju programmām Eiropā. Programma ir veidota sadarbībā ar Vidzemes tūrisma augstskolu tāpēc, ka viņiem ir eksperti tūrisma jomā. Un daudzi citi. Programmai raksturīgs ļoti liels viespasniedzēju skaits.
Kādu jūs redzat ideālo studentu šajā programmā? Kādas īpašības vai prāta struktūra būtu vēlama? Rodas iespaids, ka ir jāsavienojas gan radošajām, gan eksaktajām spējām. Nevari būt muižas īpašnieks, ja esi tikai mākslinieks un neproti uzrakstīt biznesa plānu?
Man šķiet, ka galvenais – jābūt ar apņēmību, jo strādājošam cilvēkam, droši vien ar ģimeni, divus gadus ceturtdienās, piektdienās, sestdienās mācīties nebūs viegli. Galvenais, lai būtu pašam sava iekšējā motivācija. Esmu redzējusi ļoti daudz mākslinieku, kuri ir ārkārtīgi strukturēti. Muižas parasti pārvalda pāri. Kāds ir amatnieks, kuram varbūt vairāk piemīt radošā puse. Citam atkal vairāk ir biznesa ķēriens. Cilvēkam ir pašam jāspēj uzrakstīt kādu projektu vai jāspēj pierunāt to uzrakstīt kādam citam. Šīs programmas students, protams, nevar būt cilvēks orķestris, bet viņam būtu jāapzinās, ka viņa darbā šīs sadaļas būs, un jāsaprot pašam, kas viņu interesē un ko viņš var uzticēt citiem.
Jāsaiet kopā īstajiem cilvēkiem.
Jā, un pastāv iespēja, ka šajā kursā saies kopā īstie cilvēki. Tas būtu visforšākais.
Iespējams, ka auglīga savienība varētu rasties kopā ar studentiem no radošo industriju kursa, kas arī tikai nesen tika izveidots Latvijas Kultūras akadēmijā?
Jā. Tas man liekas ļoti interesanti, jo tieši šogad radošajās industrijās bakalaura programmā uzņēma rekordlielu studentu skaitu. Būtu ļoti interesanti, ja viņi tālāk studētu kultūras mantojumu un veidotu sakabi. To mums ir pierādījis gan XXI gadsimts, gan kovida krīze, ka universālajiem kareivjiem vismaz apziņas līmenī mums ir jābūt visiem. Tālāk jau padziļināti katram jāatrod, kur stāv klāt viņa sirds. Ja minēto programmu piemēro, piemēram, kāda muzeja darbībai, viņš saskarsies pilnīgi ar visu no tā. Un, ja viņš ar to nesaskaras, tas nozīmē, ka tur ir kāda neapgūta niša, kur vēl ir iespējams augt. Vienalga, vai tas ir tūrisms vai pedagoģija, vai – kā efektīvāk pārvaldīt, vai – kā pastāstīt. Ir bezgala daudz jomu. Digitalizācija, autortiesības, kas ir neatņemama muzeju sastāvdaļa. Tas ir tik komplicēti. Negribu, lai intervija būtu par muzejiem, bet, tā kā muzeju jomu zinu labāk, tā sanāk. Ar laikmetīgās kultūras mantojumu ir jauni izaicinājumi – kā saglabāt, kā restaurēt. Bieži darbi top jauktās tehnikās, nevis tikai, piemēram, grafika vai tekstils. Turklāt tiek papildināti ar digitāliem medijem.
Bieži rakstos par kultūras mantojumu var sastapties ar jēdzienu "kultūras mantojuma interpretācija". Ko tas īsti nozīmē?
Man šķiet, ka tas ir stāsts. Stāsts, ko mēs izstāstām cilvēkiem, kas dzīvo šodien. Kādu kontekstu mēs iedodam kultūras mantojuma objektam vai priekšmetam, piemēram, jo viens priekšmets var stāstīt ārkārtīgi daudzus stāstus. Tikko Rīgas domniekiem bija debates – ko darīt ar Uzvaras pieminekli? Tas arī ir kultūras mantojums. Iznīcināt vai likt skaidrojošās, interpretējošās zīmes, vai veidot uzslāņojumus, lai pārbīdītu uzsvarus?
Kāds ir jūsu personīgais viedoklis šajā jautājumā?
Neesmu par konkrēto pieminekli akadēmiski iedziļinājusies. Pirmais impulss – ar dažādiem interpretācijas rīkiem izstāstīt dažādos stāstus. Pat ja mums tas nepatīk, šis mantojums mums ir. Starptautiska projekta ietvaros notika mācības arī Beļģijā holokausta muzejā. Vienā no ekspozīcijām foto galerija veidota kā garš gaitenis, kas aizved līdz gāzes kamerai. Vienā pusē ir nacistiskās Vācijas karavīru stāsts, bet otrā – tur nomocīto ebreju stāsts. Gaitenis noslēdzas ar koncentrācijas nometni, kurā daži no fotogrāfijās iemūžinātajiem arī satiekas. Un stāsts ir ļoti atšķirīgs, bet tāds sadzīvisks. Tāpēc jo īpaši šokējošs. Ir jāsaprot, ka ir šie dažādie stāsti. Muzeja definīcijā ir ierakstīts, ka tam ir jāpiemīt enjoyment – jāsniedz emocionāls baudījums. Par to īpaši runā muzeji, kuri stāsta par smagām tēmām. Iespējams, muzeja apmeklējums nebūs nekāds "endžoiment". Nekādā ziņā. Bet tā ir ļoti ietekmējoša pieredze. Muzejam nav vienmēr jānes priecīgas vēstis. Muzejiem ir jāatgādina par mūsu rīcību un jārada jauna pieredze.
Vai tā ir tiesa, ka Latvija ir piektajā vietā Eiropā muzeju apmeklējuma ziņā? Vai mēraukla ir bijusi ikdienas muzeju dzīve vai Muzeju nakts atrakcijas?
Jā, mums ir arvien kāpjošs muzeju apmeklējums. Manuprāt, mums kopumā ir mazliet augstāks kultūras apmeklētāju procents. Mums ir arī ļoti spēcīgas teātra tradīcijas. Mazāks ir laikmetīgās kultūras patēriņš. Tas atrodams nelielās nišās, nevalstiskās organizācijas dara ļoti nepieciešamu darbu, bet ļoti pietrūkst lielo kultūras organizāciju – laikmetīgās mākslas muzeja un arī koncertzāles.
Iespējams, arī popularizēšana un skaidrošana nav tik izteikta kā, piemēram, jau minētajā teātra jomā.
Jā. Kritika noteikti ir jautājums, kas ir attīstāms. Svarīgi ir arī mums pašiem augt un saprast, ka kritika nenozīmē, cik viss bijis labi vai slikti. Tā brīnišķīgā kritika ir tad, ja kritiķis atsaucas uz teorētiskiem konceptiem, vēsturiskiem salīdzinājumiem. Akadēmiski. Citreiz recenzijas ir tik ārkārtīgi interesantas un inteliģentas! Tādas noteikti vajadzētu vairāk.
Vai arī tā nav viena no jomām, kur ir vajadzīga akadēmiskā izglītība?
Viens no akadēmiskās izglītības lielajiem ieguvumiem ir tas, ka piespiež lasīt. Nav jau tā, ka cilvēki nelasītu, taču ikdienas pienākumu ir tik daudz, bet akadēmiskā studēšana kalpo par tādu kā nelielu piespiedu instrumentu lasīt vēl vairāk, rakstīt, pētīt.
Vai profesionālā literatūra kultūras mantojuma jomā pamatā ir angļu valodā?
Jā. Šobrīd nav iespējams studēt, ja nepārzina svešvalodas.
Kas ir nākamā nepieciešamākā – franču?
Varbūt franču. Bet es atkal varu runāt tikai par muzeju, nevis visu kultūras mantojuma jomu. ICOM un UNESCO mītnes atrodas Parīzē. Lielākoties materiāli ir franciski un angliski.
Starptautiskā muzeju diena arī, ja nemaldos, nāk no Francijas?
Jā. Jo vairāk valodu zināsim, jo labāk būs visiem, bet vismaz vienu svešvalodu vajadzētu zināt. Tulkots ir ļoti maz. Muzeoloģijas biedrība strādā misijas darbu. Pastāv arī liela diskusija par disertācijām – vai tās jāraksta latviski vai angliski. Cik cilvēku ārpus mums pašiem var izlasīt pētījumus latviski? Būtu jābūt vismaz publikācijām.
Pandēmijas laikā jūs bijāt muzeju akcijas un tēmtura #tiekamies tagad iniciatore. Lūdzu, pastāstiet par to, kāda bija ideja?
Es nesen esmu ievēlēta Muzeju biedrības valdē. Kā jaunam loceklim man ir spars. Likās, ka tas ir absolūti nepieciešams. Skatījos, ka citur pasaulē muzejus atver pēc valdības ziņojuma, netiek strādāts ar apmeklētājiem. Likās, ka mums tas ir jāizdara. Nebija pilnīgi nekādas ticības, ka tas varētu tik ātri notikt, jo muzeju nozare ir liela – valsts institūcijas un pašvaldības, tik sarežģītas juridiskas struktūras. Tad man likās, ka nav jau ko zaudēt! Ja neviens nevēlēsies piedalīties, nekas slikts jau nevar notikt, būs iztērēts tikai mans laiks. Bet izrādījās, ka bija ļoti griboši un daroši cilvēki, kuri bija ar mieru iesaistīties, neprasot maksu. Piezvanīju Unai Rozenbaumai un dizainerei Tatjanai Raičiņecai, arī paši muzeja valdē aktīvi iesaistījāmies. Visiem teicu, ka nezinu, vai tas izdosies, bet mēģinām. Kultūras ministrija un muzeju padome bija atbalstošas, tā tas ļoti strauji vacapos, zūmos un čatos notika. Acīmredzot digitālās prasmes ir pietiekami labā līmenī. Akcija mums izdevās arī tāpēc, ka zinājām – muzeji ir ļoti dažādi. Lielajiem ir pašiem savi maketētāji un tipogrāfijas, un ir arī mazie, kas varbūt var izdrukāt printerī. Uzreiz izveidojām dažādus materiālus, lai visiem būtu. Tik liels mediju atbalsts. Prezidents, kultūras ministrs un VARAM ministrs ar personīgo piemēru aicināja. Kopumā tā bija liela sakritība. Tas nozīmē, ka visi gribēja. Labākais atbalsts muzejiem ir aicinājums tos apmeklēt. Ko citu? Protams, vaicājām pēc finanšu atbalsta valstij, bet kopumā muzeji ir dzīvi tad, kad tiem ir apmeklētāji.
Pandēmijas laiks spilgti izgaismoja, cik lielā mērā māksla ir ja ne pirmās, tad otrās nepieciešamības "prece". Cilvēki sēdēja mājās un vēlējās maizi un mākslu, lai uzturētu garu.
Jā, pilnīgi noteikti. Tagad ir izgaismojies arī tas, ka tomēr mēs nevaram pārtikt tikai no digitālās mākslas. Enerģijas apmaiņa nenotiek. Nesen iznāca Eiropas muzeju pētījums, kur bija fiksēts, cik strauji izaudzis muzeju digitālais apmeklējums, un pēc tam tas atkal nokritās. Tik interesanti, ka XXI gadsimtā pilnīgi neiedomājamā veidā uzzinājām patiesības, kuras sen zinājām, bet paši jau vairs neticējām. Mums parādīja pa punktiem.
Ka esam vēl cilvēki, nevis roboti?
Ka kultūra mums ir nepieciešama. Ka mēs to nevaram aizvietot digitāli. Ka kultūra nav nekāds izdaiļošanas instruments, bet absolūti valsts sastāvdaļa. Tās ir ābeces patiesības, bet par to visu laiku ir diskusija – vai kultūra nav pārfinansēta, vai mums tā tik daudz ir vajadzīga? Ko tad mums tā kultūra tādu labu dara? Bija vajadzīgi daži mēneši, lai mēs no šīm diskusijām tiktu ārā.
Nesen izskanēja ziņa, ka Kuldīga un Cēsis vēlas pretendēt uz Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu. Kā jūs saredzat šo pilsētu potenciālu?
Es domāju, ka viņiem ir obligāti jāmēģina. Obligāti. Viens ir kultūras galvaspilsēta, otrs – Kuldīgas mērķis nokļūt UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Abi ir saistīti ar kultūras tūrismu. Ja skatāmies Eiropas pētījumus, tad Latvija ir diezgan zemā vietā, jo viens no kritērijiem ir UNESCO aizsargājamo vietu skaits. Ir jāizmanto pilnīgi visi instrumenti, un nav vispār jāuzdod jautājums, vai mums to vajag. Mums to vajag pilnīgi obligāti! Es esmu kultūras aizstāve.
Kuldīga ir lielisks piemērs koka arhitektūras saglabāšanā un mūsdienīgā apsaimniekošanā. Tiek rīkotas pat speciālas darbnīcas iedzīvotājiem, lai viņus, piemēram, atturētu ielikt baltus pakešu logus kādā koka arhitektūras pērlē.
Jā. Tas ir ļoti skaists piemērs. Esmu arī eksperte Kultūrkapitāla fonda kultūras mantojuma nozarē. Mums ienāk arī visi pieprasījumi, kas saistīti ar arhitektūras mantojumu. Kuldīga ir ļoti, ļoti aktīva, un vispār malači. Viņi kultūrai pieiet stratēģiski kā ļoti nozīmīgai pilsētas sastāvdaļai, nevis ķirsītim uz kūkas. Un ilgstoši. Mums visādos veidos ir jāatbalsta šādi piemēri, nevis jāuzdod jautājumi par to, kāpēc viņiem to vajag.
Jūs esat arī Latvijas Laikmetīgā muzeja fonda vadītāja. Atklājiet, lūdzu, kāda šobrīd ir situācija? Vai notiek sarunas ar Kultūras ministriju par projekta atdāvināšanu valstij?
Jā, projekts ir pabeigts un gatavs būvēšanai. Situācija ir tāda, ka mēs paši nevaram uzbūvēt, bet esam aizgājuši tiktāl, ka jāmeklē jebkuri instrumenti, kā mēs varētu tikt līdz galam. Muzejs ir apstiprināts Nacionālā attīstības plāna nākamajā periodā līdz 2027. gadam kā viens no prioritārajiem investīciju projektiem. Tagad Covid-19 dēļ ir piešķirti daudz lielāki Eiropas finanšu resursi, nekā bija iecerēts. Ekonomikas sildīšana caur būvniecību un publisko infrastruktūru ir viena no prioritātēm. Varbūt elementi tā sakārtosies, ka izdosies. Skatījos kultūras debates – pastāv iespēja, ka valstij varētu notikt arī kāda sadarbība ar Rīgas domi. Gandrīz visi kandidāti teica, ka Rīgai ir vajadzīgs šis muzejs. Esam runājuši ar tūrisma nozari, arī viņiem ļoti noderīgs būtu mūsdienīgs produkts. Man šķiet, ka laiks un sakritības ir optimistiskas, bet lēmuma vēl nav. Ja saskatīs, ka muzejs varētu būt ieguvums valstij, atbalsts būs. Ļoti ceru, ka saskatīs muzeja lomu. Pie sienas pielīmēts banāns ir skaļš, bet neraksturo laikmetīgās mākslas plašo spektru. Muzejs ir plašāks arī par tā mantojuma saglabāšanas funkciju – sabiedrības tolerances veidošanas ziņā, izglītības, kultūras tūrisma ziņā. Kultūras mantojums nav izklaide.
Laikmetīgais muzejs un mākslas darbu interpretēšana lieliski trenē kritiskās domāšanas muskuli. Iedomājos, cik trāpīgi arī šodien dzeltu XX gadsimta plakātistu darbi. Un tas ir tikai viens piemērs.
Jā, noteikti. Iedziļināšanās, sociāli politiskais konteksts un saspēle ar iepriekšējiem periodiem. Protams, ir daudz jāzina, bet kā to uzzināt? Nevalstiskās organizācijas daudz dara, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. Mums tagad jau aug paaudze, kas ir ar fragmentārām zināšanām pat par 90. gadu mākslu. Lai gan viņiem laikmetīgā māksla ir vispieņemamākā. Bērniem par to, ko viņi redz, rodas tikai skaidrojoši jautājumi. Viņiem nerodas pretenzijas. Somijas pētījumā parādās, ka laikmetīgās mākslas galvenā auditorija ir jauni cilvēki un arī gados jauni tūristi. Latvijā galvenā tūristu grupa ir pēc 65 gadiem. Visu laiku tiek domāts, kā pievilināt jaunākus tūristus un ģimenes ar bērniem. Laikmetīgās mākslas muzejs, vismaz Somijā, ir vieta, kur viņi ir galvenā auditorija. Svarīgi ir saskatīt, ka Laikmetīgās mākslas muzejs ir daudz vairāk nekā tikai ēka un ka to nevar kā sērdienīti, nabadzīti iestumt nevienam nevajadzīgā kaktā. Tam ir savas lielas prasības, kas pakārtotas mākslas gabarītiem, drošībai, klimatam, starptautiskiem nosacījumiem. Esmu pret ātrām idejām iestumt muzeju kaut kur biroju mājā un tad aizmirst. Tā pasaulē nenotiek. Aizstāvot vienu kultūras mantojumu, man šķiet, ir jāmēģina ar pietāti izturēties pret citiem kultūras mantojuma veidiem.