Es esmu lēna radītāja. Novērtēju, ka iegūstu laiku un varu pašattīstīties, – saka Elita Kļaviņa. Atceltās izrādes viņai ir ļāvušas noskatīties sen kārotās filmas. Iznācis redzēt arī Starptautiskā Amsterdamas dokumentālā kino festivāla filmas, tostarp Latvijā dzīvojošā režisora Vitālija Manska godalgoto filmu Gorbačovs. Paradīze.
"Teātrim ir grūti, bet ir labāka sajūta, ka ir pelnīta naudiņa," aktrise saka par vasaras kolektīvo piedzīvojumu – filmēšanos režisora Alvja Hermaņa pirmajā Jaunā Rīgas teātra daudzsēriju mākslas filmā Aģentūra. Sarunas brīdī 27. novembrī, kad filma "gāja gaisā", visas sērijas vēl nebija redzējusi arī pati aktrise. Es – nevienu. Tāpēc par Aģentūru izvaicāju visai abstrakti.
Elita Kļaviņa ir uz radoša viļņa. Koncentrēta, dziļa, savām idejām nodevusies. Par dzīvi nesūkstās. Nav laika. Panorāmu katru vakaru neskatās, inficētos neskaita: "Es tāpat zinu, ka labāk nebūs, kamēr nebūs vakcīnas. Vajag sevi mazliet atslēgt no tā visa." Tikko Spēlmaņu naktī par filigrāno Smiļģa uzticamās līdzradītājas Felicitas Ertneres portretējumu saņemta balva par aizvadītās sezonas labāko aktrises darbu otrā plāna lomā. Elita Kļaviņa pašlaik montē savu otro dokumentālo filmu un kā biznesa lēdija Helēna ir redzama Alvja Hermaņa daudzsēriju mākslas filmā Aģentūra.
"Kino ir maģiskākā no mākslām. Tā ir tāda mistērija! Kadru, ko filmē, ne gluži nosapņo, bet jau redzi. Tad ir tikai jāaiziet un jānofilmē. Man tā patīk ar to visu spēlēties! Ja tu tiec upē, kas tevi nes. Filmēju, redzu konkrēto cilvēku, bet zinu, ka tūlīt kāds paies garām. Un tiešām arī paiet! Labajās dienās visu laiku ir priekšnojautas sajūta. Man ir bail to pazaudēt," kino burvību Elita Kļaviņa nu jau pazīst no abām kameras pusēm.
Šogad notika neparastākā Spēlmaņu nakts ceremonija. Kā jūs jutāties Jaunā Rīgas teātra pustukšajā zālē, maskās, tikai savējo lokā, saslēdzoties ar Liepājas teātri?
Jā, katram teātrim bija vēl sava Spēlmaņu nakts. Tas, ko redzēja skatītāji un mēs, bija atšķirīgi. Dažkārt Spēlmaņu naktis velkas un velkas. Šoreiz bija daudz veiklāk. Ļoti bažīgi nācu, bet man likās – labi. Protams, saņemt balvu arī ir patīkami. Šī Spēlmaņu nakts man ir īpaša ar to, ka tika godināta Felicita.
Tev bija ļoti skaista un efektīga kleita ziemeļblāzmas toņos. Vai tas bija nedaudz konceptuāli, lai Felicitu Ertneri, kura vienmēr turējusies otrajā plānā, netieši caur tevi pienācīgi ieraudzītu?
Nē, tas ir batikots flanelis, un uzvilku, lai būtu siltāk (smejas). Tas ir ļoti skaists kostīms, divdesmit gadu vecs, biju jau to aizmirsusi. Domāju – tur būs vēss un ilgi jāsēž, vajag kaut ko siltu. Parasti visi saka, ka nav gaidījuši balvu, bet šoreiz man tiešām likās, ka balva būs citai aktrisei. Tāpēc gāju atbalstīt kolēģus un gribēju justies komfortabli un mazliet punky. Vārdu sakot – nav ko zaudēt!
Tā mēdz notikt, ka negaida, bet balvu saņem. Protams, esmu ļoti priecīga. Tas uzrāda kaut ko interesantu par balvu dalīšanu. Tad, kad taisīju lomu, viss, ko par Ertneri izlasīju un uzzināju, vairoja manu apbrīnu par viņu. Savas aktrises ambīcijas tiešām biju nolikusi malā. Ja nu ar kādu lomu nedomā "noraut" balvu, tad šī bija tā loma. Viss, ko vēlējos, bija – atdzīvināt šo sievieti, kuru tiešām apbrīnoju. Turklāt vēl joprojām ir ļoti daudz cilvēku, kas Ertneri atceras. Bija arī atbildība, lai tā būtu viņa. Ar to es dzīvoju divus mēnešus. Pienāca pirmizrāde, nospēlēju, un cilvēki sāka teikt – jā, tā ir Felicita Ertnere. Es par viņu nedomāju kā par lomu. Drīzāk – kā izdarīt tā, lai tā būtu viņa, lai atklātu Ertneres dziļo, inteliģento būtību bez kādām ārišķībām, ar lielu spēju nošķirt būtisko no nebūtiskā. Arī attiecībās. Mēs zinām, ka arī attiecībās ar Smiļģi viņa bija absolūti otrais plāns. Arī es saņēmu par otro plānu (smejas). Felicita vienmēr bija otrais plāns, bet viņa to uztvēra kā savu misiju. Viņa saprata, ka ir kaut kas būtiskāks, un tas viņai bija teātris, tā dēļ viņa varēja panest visus pāridarījumus un varēja turpināt celt teātri. Es gribēju, lai cilvēki viņu ierauga tādu. Meklējot Spēlmani bija arī spēles izrāde, zināms karnevāls ar ātru tempu un komēdijas elementiem. Bija risks iebraukt grāvī, sākot cilvēku kariķēt.
Kā tu veidoji savu Felicitu Ertneri? Kā sabalansēji ārējo fizisko līdzību – tipiskās kustības, balsi, mīmiku – un iekšējo portretu?
Nav nemaz tik daudz iespēju redzēt viņas kustības.
Tikai dažas kinohronikas.
Jā, kur viņa īsu brīdi sit plaukstas. Nācās būvēt savu fantāziju no detaļām. Ārējo formu pasaka iekšējā būtība. Vairāki cilvēki atkārtoja, cik viņa ir bijusi ļoti smalkjūtīga un cik viņai ir bijis grūti kādam pateikt kaut ko negatīvu. Viņa varēja palīdzēt aktieriem bez apvainojumiem, pavēlēm, bez varas izrādīšanas, kura viņai neapšaubāmi piemita.
Fotogrāfijās studisti pret viņu tiecas kā ziedi pret sauli. Ko Smiļģis panāca ar Zeva dusmām un aizsvilšanos, to Ertnere – ar iecietību, mieru un maigumu? Kā jiņ un jan.
Jā, Smiļģis atnāca, visus izbāra, izlamāja, un viņai vajadzēja atkal pacelt aktieru pašapziņu un vadīt procesu tālāk. Mani ļoti suģestē cilvēki, kuriem ir vara, bet kuri tajā pašā laikā ir emocionāli nevardarbīgi. Tā man liekas augstākā pilotāža.
Ertnere ir rakstījusi, ka, atgriežoties no studijām Pēterpilī S. Aueres Ritma un plastikas institūtā, vēlējusies Rīgā radīt institūtu, "kur veidot tādus veselīgus, harmoniskus garā un miesā cilvēkus. Bet šis mērķis jau man paputēja, kā es saskāros ar Eduardu Smiļģi un iegrimu Dailes teātrī…". Cik lielā mērā, tavuprāt, Ertnere upurēja savu māksliniecisko ceļu savā "otrā plāna misijā", kā teici, ieplūstot Smiļģa sapnī?
Ertnere ilgus gadus gribēja taisīt savas izrādes.
35 izrādes uztaisīja.
Bet tas bija krietni vēlāk. Ertnere to droši vien būtu darījusi agrāk, bet Smiļģis viņai tādu iespēju nedeva. Tikai tad, kad Felicita bija ļoti ilgi nostrādājusi, viņa varēja sākt taisīt savas izrādes. Ertnere uzturēja ļoti labu līdzsvaru. Smiļģis bija ģēnijs – ļoti vizuāls, ar lielām dekoratīvām izrādēm. Felicitas pienesums bija kopt psiholoģisko teātri – lielās idejas padarīt organiskas, lai tās nebūtu tikai dekoratīvas.
Manuprāt, tomēr nevar teikt, ka Ertneres mērķi pavisam būtu "paputējuši". 20.– 30. gados viņa ir ceļojusi pa Krieviju un Eiropu, smeļoties profesionālo pieredzi un personīgi tiekoties ar pašiem lielākajiem sava laika novatoriem ritmoplastikas jomā – apmeklējusi Berlīnē Aisedoras Dunkanes dibināto deju skolu, pabijusi kustību teorētiķa Emila Žaka-Dalkroza un teātra teorētiķa un scenogrāfa Ādolfa Apias izveidotajā Plastiskās vingrošanas institūtā Helleravā.
Tas ir apbrīnojami. Ir XIX gadsimta sākums. Uz Pēterburgu studēt parasti brauc vīrieši, saimnieki. Arī Felicitas māte atbalsta meitas studēšanu. Tas vien jau ir retums. Izglītība, ko viņa iegūst, ir ļoti, ļoti laba, bet viņa neapstājas un visu laiku turpina sevi izglītot. Ir kāds stāsts, kas man ļoti palīdzēja ieraudzīt Felicitu. Tas pat nav par viņu, bet par viņas māti. To ir uzrakstījusi kādreizējā Dailes teātra literārās daļas vadītāja Nora Vētra-Muižniece. Felicitas mamma bija precējusies ar vienu brāli, kurš nomira, un tad viņa apprecējās ar citu brāli. Tagad izstāstu melodrāmu, bet stāsts atklāj sievieti ar spēku un lielu harismu. Tas ir ļoti skaisti uzrakstīts, ar dabas klātbūtni. Ja Felicitai ir tāda mamma, kas nāk no tādas ģimenes, ar tādu pievilkšanas spēku – sapratu, kāpēc Felicita nav parasta sieviete.
Pārsteidzoši, cik viņas mamma bijusi brīvdomīga sieviete! Ļaut meitai braukt uz Krieviju studēt tobrīd kaut ko tik "ēterisku" un grūti izprotamu, kas beigu galā saistīts ar skatuvi, kas netika uzskatīta par piemērotāko ceļu tikumīgām mātesmeitām…
Jā. Tā ir bijusi mammas iniciatīva. Viena no pirmajām feministēm – celmlauzēm, kā to tagad sauktu. Felicitas darīšana un nepieķeršanās vārdiem, sevis nepozicionēšana – tas ir kaut kas īpašs. Viņa vienmēr bija gatava palikt mazliet ēnā, lai tikai tiktu realizēta viņas ideja. Tā es sajutu. To apliecināja arī Dailes teātra aktrise Lidija Pupure, ar kuru galvenokārt runāju. Visiem esot bijis ļoti svarīgs Ertneres viedoklis. Kaut vai viena maza viņas piezīme ir palīdzējusi – gudrs aktieris sapratis, kā to izmantot. Smiļģis bieži esot norādījis, ka viss, ko Felicita dara, ir nepareizi. Vienalga aktieri ir sapratuši, kuram šajā brīdī ir jāklausa.
Izrādē redzējām, ar kādu pašcieņu Ertnere to norija, bet tavā spēlē varēja redzēt, cik ļoti viņai sāp.
Fotogrāfijās mūža otrajā pusē viņa redzama kā sieviete – darbs. Sevi kā sievieti viņa bija mazliet nolikusi otrajā plānā. Teātris bija viņas mājas, kurās viņai nav bijis pat sava kabineta. Viņa, atbraukusi no laukiem, vienmēr ar ziediem nākusi uz teātri, devusi tos aktieriem. No vienām mājām atnāca uz otrām, bet savas istabas viņai nebija.
Viņa mīlēja Smiļģi kā sieviete, vai ne?
Jā, viņiem ir kopīgs bērniņš. Tā pārliecība, ar kādu viņa meitu uzaudzināja viena pati, nekurnot, apzinoties, ka tāds ir viņas liktenis. Felicita bija liela sieviete. Viņa vienlaicīgi pakāpjas un nepakāpjas otrajā plānā. Viņai bija ļoti augsta pašcieņa, ko nevar iedot neviens cits. Felicita to apzinājās.
Interesanti, ka lomas atslēga slēpjas nevis tajā, ko viņa dara vai pasaka, bet mazajā mirklī, kad var noķert, kā viņa klusē, kā, piemēram, skatās pa logu vai uz kādu cilvēku. Tas drīzāk ir kaut kāds elpošanas ritms un skatiens. Kad tu tādu noķer – ah… Felicitai es noķēru klusuma brīdi – kāda viņa ir, kad nav uz skatuves, kad viņa nerunā, vienkārši eksistē. Dažām lomām tas atnāk, bet ne vienmēr. Veids, kā viņa to dara, ir ļoti atšķirīgs no manis pašas. Tad ir kaut kas foršs! To nav tik viegli noturēt, ne katrā izrādē.
Vai tev palīdzēja arī kāda kostīma detaļa?
Keitas kostīmi ir burvīgi. Ļoti trāpīja. Man patīk, ka kleita nav šūta jauna, apaugusi ar vēsturi, pārveidota no tā, kas jau ir. Galvenais – man bija Felicitas brošiņa, kuru man iedeva viņas mazmeita Ingrīda. Tā ir ļoti daudzās viņas fotogrāfijās. Tas arī bija atgādinājums, ka likmes ir augstas.
Žaks-Dalkrozs kā mūziķis un komponists uzskatīja, ka viņa zinātniski pamatotā ritmikas metode lielā mērā var palīdzēt mūziķu un vispār vispusīga cilvēka attīstībā. Vai tas, tavuprāt, varētu noderēt arī šodienas aktiermākslā?
Noteikti. Jebkura kustība un prāts, kā Felicita teica, ir ļoti saistīti. Aktieriem jāspēj kustībā izteikt to, ko diktē prāts. Vari visu kolosāli izdomāt un emocionāli spēlēt, bet, ja ķermenis nav atbrīvots un ir kaut kādi bloki vai spazmas, nekas nesanāks. Apbrīnoju, kā Smiļģa laikā, taisot 32 izrādes gadā, viņi atrada laiku nodarboties vēl ar plastiku. Mēs kādreiz sūdzamies par pārslodzi, bet nevaru iztēloties, kāda bija viņu aktieru ikdiena. Tajā laikā ņēma pamatīgas lugas ar daudz teksta. To iekalt un vēl atrast laiku, lai pilnveidotu sevi ar ritmoplastiku! Smiļģa izrāžu pozas no organikas viedokļa šodienas acīm tomēr bija ļoti dekoratīvas (smejas)… Tā ka es nevarētu apgalvot, cik daudz kas ir pārņemams.
Kā tu uzturi formā savu ķermeni, lai tik lieliski izskatītos?
Paldies. Tagad es varu atbildēt. Agrāk nevarēju saprast, kāpēc visi man prasa, kā es tik slaida un tamlīdzīgi. Tie bija mani tēva gēni, un viss bija kārtībā, bet tagad šajā vecumā jūtu, ka tik vienkārši nav. Patiesībā tikai tagad ar otro pandēmiju es sevi mazliet vairāk disciplinēju. Sapratu, ka man nepatīk, kā es jūtos. Sāku pati mājās mazliet vingrot un skatīties, ko ēdu. Bet atzīšos – man pa tēva līniju ir laba ģenētiskā bāze.
Pieminēji pandēmiju. Šodien gaidīju tevi pie Alvja Hermaņa iestudējuma Sievietes un vīrieši afišas, tā pirmizrādei vajadzēja būt liktenīgajā 13. martā. Nu jau pārlikts arī pārceltās izrādes datums šoruden. Kādu tu atceries 13. martu, un kā tava dzīve ir turpinājusies pēc tam?
Ģenerālmēģinājuma dienu pavadījām teātrī un pārāk pat nepievērsām uzmanību tam, ka tuvojas pandēmija. Tajā dienā uzzinājām, ka izrāde nebūs iespējama. Alvis skatītājiem teica uzrunu. Līdz ar to izrāde bija saviļņojoša, ar nervu, kas nāca ne tikai no pirmizrādes satraukuma, bet arī neziņas, kas būs tālāk.
Vasarā Hermanis jūs visus mobilizēja eksperimentam – daudzsēriju mākslas filmai Aģentūra. Pastāsti, lūdzu, par savu Helēnu. Tu esi grāmatvede, laikam kaut kā smalkāk jāsauc? Aģentūras finanšu direktore.
Jā, pēc būtības viņa ir biroja cilvēks, pragmatiska biznesa sieviete, kuras uzdevums ir saturēt saiti starp biroju un klientiem. Darba līnija manai varonei nav attīstīta. Galvenā līnija ir manas attiecības ar bijušo vīru, kurš ir šīs aģentūras radošais direktors, un arī kāds skelets skapī. Paldies dievam, man nebija jālieto īpaša finanšu direktores leksika un pie datora nebija jāstrādā. Tā man ir diezgan sveša teritorija. Viss, ko es izdarīju, kad uzzināju, ka man būs šī loma, – domāju, ko es varētu ieguldīt, un nogriezu garos matus. Nu kas es par biznesa sievieti ar gariem matiem!
Tāds tev bija priekšstats?
Jā, tāds man bija priekšstats (smejas). Ar kaut ko ir jāsāk. Biznesa sievietei nav laika ņemties ar matiem, tas ir darbietilpīgs process. Lai gan tas ir strīdīgi. Tagad sāku domāt, ka ar garajiem bija gandrīz vieglāk. Scenārijs tapa pa posmiem, un nebija iespējams sākotnēji izveidot kaut kādu arku, kurā turēties. Līdz ar to tas bija citāds process. Kino, kas man nozīmēja sakoncentrēties tajā brīdī un izdarīt, ko režisors prasa. Alvis pie tekstiem ļoti turējās un skaidri zināja, ko grib. Tas bija interesants uzdevums – izdarīt precīzi, bet tajā pašā laikā – organiski.
Aģentūrā kino debitē JRT aktieru kurss, tev jau bija iznācis ar studentiem saspēlēties kā Ertnerei. Kāds veidojas kontakts?
Viņi man Felicitas lomā vairoja dzīvi un ticamību. Man patika spēlēt kopā ar studistiem, viņi ir tik forši! Šis seriāls viņiem bija kolosāla iespēja trenēties tajā, ko sauc par darbu kameras priekšā. Alvis izrādās tāds režisors, kuru ļoti interesē tieši aktieris. Viņam ārkārtīgi svarīgas ir detaļas – skropstu mirkšķināšana un tamlīdzīgas lietas – nelikt faktu pie fakta.
Jutekliski kā Hermaņa pirmajās izrādēs?
Nu, par to lai spriež skatītāji. Skatījāmies dažas sērijas, un ir skaidrs, ka daži mani kolēģi arī kino ir superprofesionāļi. Varu atklāt – mans favorīts šajā filmā ir Kaspars Znotiņš. Viņš vien ir labs iemesls skatīties Aģentūru.
Tu esi filmējusies, bet tagad klāt nākušas arī kinorežisores zināšanas, un varēji procesam sekot līdzi ne tikai kā aktrise. Vai pastrīdējies ar režisoru arī?
Dažos jautājumos mēs patiešām pastrīdējāmies. Alvis labi zināja, ko viņš grib. Viņam bija liela, skaidra vīzija. Režisoram ir jāvirza process, un, ja katrs dos padomus, no viņa idejas var nekas nepalikt pāri. Centos to respektēt. Viena no filmas vērtībām ir tā, ka tie ir mūsdienu cilvēki Rīgas vidē. Latvijas kino tas ir tāds retums! Maz ir filmu par mūsdienu rīdziniekiem. Nezinu, ko pēc 20 gadiem skatīsies mūsu mazbērni, lai uzzinātu, kā esam dzīvojuši. Skatāmies padomju filmas, kur darbība notiek padomju Rīgā, un veidojas priekšstats, kā dzīvoja un kādi bija cilvēki. Mūsdienu latviešu kino tas notiek ļoti reti. Ir Oļegs, kas pat nav Rīgā, un Alisei Zariņai ir Blakus, kur arī uz laukiem aizbrauca.
Ja nu vienīgi "tavs francūzis", par kuru priecājies iepriekšējā KDi intervijā, – franču komponists un alternatīvā kino režisors Zigfrīds ar 2018. gadā uzņemto filmu Rīga. Dubls 1.
Jā, mans francūzis. Viens no nedaudzajiem, kurš gribēja filmēt Rīgu un kurš uzskata, ka Rīga ir tik kolorīta un interesanta pilsēta.
Droši vien ir risks pieskarties videi, kas pašiem nav īsti pazīstama. Kā tev šķiet, kā reklāmisti uzņems Aģentūru?
Ui.
Jūs parasti Jaunajā Rīgas teātrī vismaz pēdējo desmitgadi esat gājuši nopietnu dzīves pētniecības ceļu. Vai šoreiz arī pētījāt autentisko vidi?
Ir grūti runāt par visiem. Filma ir gara. 10 sērijas. Arī mana loma un līnija sadalās pa gabaliņiem. Man tā ir nozīmīga, bet kopumā tā ir viena apmēram no septiņpadsmit. Nezinu, kā katrs strādāja. Es piezvanīju uz reklāmas aģentūru McCann Rīga, runāju diezgan ilgstoši gan ar vadītāju Kristapu Siliņu, gan ar Ievu Danieljanu, kura ir līdzīga manai Helēnai. Cilvēks, kas ir tilts starp aģentūru un klientiem. Viņai jābūt psiholoģes spējām. Reklāmas aģentūrās daudzas lietas notiek savādāk. Sapratu, ka tā ir nedaudz ciniska vide ar savu slengu, kā viņi runā, "krutie" cilvēki.
Šo priekšstatu droši vien ir nostiprinājis arī Frederika Beigbedera milēniumā izdotais 14,99 eiro – atmaskojoša sarkasma un cinisma pilns romāns, kuru viņš uzrakstīja, kad bija aizgājis no darba reklāmas industrijā. Kāda ir jūsu intonācija Aģentūrā?
Es nezinu. Scenāriju rakstīja Jānis Joņevs, kurš pats ir strādājis reklāmā. Droši nezinu, kuri teksti nāk no Alvja, kuri – no Joņeva, bet pieļauju, ka visas reklāmistu gudrības nāk no viņa, kurš tiešām zina to vidi. Citādi tas nebūtu iespējams. Metaforiskā ziņā tie cilvēki atbilst mūsdienu neperfektajam cilvēkam. Parasti filmās varoņi ir ar diezgan varonīgu rīcību vai lielām nelietībām. Šo cilvēku varonība ir ļoti ikdienišķa un mērķi – pragmatiski. Reklāmists atbilst mūsu laika cilvēkam, kuram ideāli ir mazliet aplauzti vai arī – neiespējami tos dzīvē realizēt. Filmā nav neviena pozitīvā varoņa.
Latvijas lepnumam nevienu neizvirzīs.
Nē, nē, bet tieši tas ir interesanti.
Dzīvi cilvēki.
Dzīvi cilvēki, savā ziņā – antivaroņi.
Kad uzrunāju tevi intervijai, teici, ka montē savu nākamo dokumentālo filmu. Tava pirmā dokumentālā filma, diplomdarbs, absolvējot Latvijas Kultūras akadēmiju, Zorjana Horobraja piesaistīja pat starptautisko festivālu uzmanību. Pastāsti, lūdzu, par jauno filmu.
Pagaidu nosaukums ir Iļģuciema māsas. Kadrā ir trīs Iļģuciema cietuma iemītnieces, kuras tur atrodas par ļoti nopietniem pantiem. Filmā šķetinu, kas viņas ir novedis līdz noziegumiem. Daru to pašu, ko mēģinu arī kā aktrise, – ieraudzīt aiz kastītes cilvēku, šajā gadījumā – aiz panta. Es viņām tuvojos, iestudējot ar viņām Čehova Trīs māsas. Tas bija veids, kā es vispār varēju iekļūt tajā vidē. 28. septembrī mums notika pirmizrāde. Tas bija ļoti liels notikums. Sākotnēji domāju, ka teātris un izrāde būs tikai kā Trojas zirdziņš – kā līdzeklis, metode. Cerēju, bet nedomāju, ka mums izdosies ļoti ierobežotā laikā ar tik sarežģītu materiālu, kāds ir Čehovs, uztaisīt izrādi un ka tur būs arī kāds mākslas akts. Bet tas tiešām notika. Zinu, ka tā bija – un ne tikai tāpēc, ka cietumnieces, kuras nav paradušas skatīties tik sarežģītu materiālu, lēca kājās. Kaut kas tur nostrādāja. Tas bija ļoti emocionāli un spēcīgi, aktrises pārsteidza gan mani, gan pašas sevi. No izrādes filmā varbūt būs pieci procenti, desmit minūtes. Mani kolēģi iekrita kā circeņi pelnos un arī nāca uz mēģinājumiem cietuma teritorijā. Aktieri – vīrieši: Ivars Krasts bija Tuzenbahs, Veršiņins bija Kaspars Znotiņš, kurš jau bija spēlējis pie Māras Ķimeles, Ģirts Krūmiņš bija Kuligins un Andis Strods – Andrejs, Zigurds Neimanis – Čebutihins. Paldies viņiem, jo tas bija labdarības projekts. Tas izrādījās auglīgi gan meitenēm, kas spēlēja, gan arī mūsējiem aktieriem. Neprofesionāli aktieri var kaut ko radīt tikai no savas dzīves un pieredzes, nav nekādas iespējas aizslēpties. Profesionāļi arī to sajuta, ka tur nevar melot. Tas bija atsvaidzinošs piedzīvojums abām pusēm. Es šo teātri cietumā neesmu izveidojusi. Rudīte Losāne ir radījusi programmu Mirjama, kurā ir gan teātris, gan gleznošana. Teātra pulciņu jau ilgus gadus kopj Kristīne Klētniece. Gāju jau no pagājušā rudens. Strādāju ar viņām kā skolotāja. Filmā savīsies kopā trīs bloki: teātris, viņu dzīve cietumā un sarunas, kas skar emocionāli vardarbīgo pieredzi ģimenē, kuru divas no viņām piedzīvojušas gan kā bērni, gan kā sievietes.
Kā tev izdevās panākt ieslodzīto uzticēšanos?
Es jau neaizgāju uzreiz un neteicu – stāsti man savu dzīvesstāstu! Sākumā mēs ar Kristīni un viņām taisījām teātri, viņas mani iepazina. Teicu, ka filmu nevaram taisīt tikai, ja es gribu. Ir nepieciešams, lai tā būtu vajadzīga arī jums. Izrādījās, ka tā vajadzība viņām bija. Sievietes ļoti atvērās. Vajadzība runāt, lai uzklausa, un acīmredzot ticība, ka es to ļaunprātīgi neizmantošu. Mani interesē cilvēki. Īpaši vide vai teritorija, par kuru man nav priekšstata. Liekas, ka pasaule ir tik fucking sajukusi prātā, un sociālā nevienlīdzība ir tik milzīga. Gribētos kādreiz arī glancētu filmu, kur viss ir skaisti, bet kaut kas mani no tā attur. Man liekas, ka būtiskāk ir doties dokumentālajā kino un runāt par sociālām tēmām.
Tavu cietumā iestudēto Trīs māsu kontekstā nevar nepajautāt mūžveco jautājumu – vai tici, ka māksla var pārveidot cilvēku, padarīt labāku?
Māksla strādā ar cilvēka emocijām. Māksla ir dažāda, bet es pārāk neticu plakātiskai un ideoloģiskai mākslai. Vismaz mani tas neinteresē. Māksla var iedarboties uz katru atsevišķi, individuāli, tādā veidā personību kļūst aizvien vairāk un pasaule – labāka. Māksla galu galā palīdz saprast citus cilvēkus, tā šobrīd pasaulē ir galvenā problēma. Starp visiem ir šausmīga siena. Nerunāsim par rasēm, reliģijām, sievietēm un vīriešiem, bagātajiem un nabagajiem. Mākslas uzdevums šodien ir savest cilvēkus kopā pie tā, kas mūs nevis šķeļ, bet vieno. Un vieno tas, ka viņi visi ir cilvēki. Labs mākslas darbs ir tāds, kurā tu ieraugi, ka otrs ir tāds pats kā tu. Pat ja viņš pārstāv pilnīgi citu sociālo slāni vai ārēji nav tev nemaz līdzīgs. Tā šobrīd ir manta.