Filma Saule spīd 24 stundas pie skatītājiem varētu nonākt rudenī. Galveno lomu tajā atveido Andris Keišs, kura tēlotais Mārtiņš ir sasniedzis "latvieša sapni": viņš ir materiāli nodrošināts uzņēmējs, kuram četrdesmit gadu jubilejā rodas jautājums: ko darīt tālāk? Kopā ar draugiem Mārtiņš nolemj doties uz Ziemeļpolu.
Jura Poškus kontā ir spēlfilma Monotonija (2007) un kulta statusu ieguvusī Kolka Cool (2011). Patlaban netālu no Kolkas ar Lauku atbalsta dienesta palīdzību top starptautiska rezidence, kur kino cilvēki varētu braukt un montēt savas filmas. "Bieži un ilgstoši mēs paši tur esam aizvadījuši aktieru mēģinājumus, montāžas, producēšanas un citus darbus, jo dabai ir spēks atjaunot enerģiju un līdz ar to var izdarīt daudz vairāk nekā pilsētā," stāsta režisors, kuru aicinājām uz sarunu par viņa jaunāko filmu.
Pastāstiet par filmas Saule spīd 24 stundas pirmsākumiem.
Pirms daudziem gadiem es biju aizbraucis uz Suomenlinnu (Somijā) rakstīt scenāriju un nodzīvoju tur divas nedēļas, bet nekas nenāca prātā, līdz izlasīju latviešu ceļotāja Harija Sila blogu par viņa ceļojumu uz Ziemeļpolu tūristu grupas sastāvā. Tajā brīdī iedomājos, ka varētu uzrakstīt stāstu par cilvēku bez sapņa, kuram dzīvē nav mērķa un kuram Ziemeļpols kļūst par zenītu dzīvē, kurā nav citu zenītu. Šo projektu iesniedzām programmā Creative Europe un saņēmām finansējumu, bet iestājās finanšu krīze, un mēs to nolikām plauktā uz ilgāku laiku.
Vai iecere ir mainījusies kopš tā laika?
Scenārijs mainījās diezgan daudz, tas tika piemērots ražošanas apstākļiem. Piemēram, epizode ar leduslāci. Lācis nav dresēts dzīvnieks, kas klausa cilvēka pavēlēm, tāpēc to vajadzēja radīt ar specefektiem, kas visu pārlieku sarežģītu. Mums nesanāca kopprodukcija ar norvēģiem, kas sākumā šķita ļoti cerīga, bet kino vienmēr ir kā loterija. Galu galā pārveidojām visu scenāriju, tas kļuva tikai labāks, jo nācās sasprindzināties un izdomāt atjautīgus risinājumus.
Budžeta ierobežojumi kā iedvesma?
Diezgan bieži pasaules kino ir sastopami tādi piemēri, kad ierobežojumi kļūst par plusu, tajā pašā irāņu kino, kurā nedrīkst rādīt skūpstīšanos vai cita veida fizisku tuvību, filmdariem nākas izdomāt dažādas metaforas, rezultātā vizuālā valoda veidojas pilnīgi citāda un dažreiz ļoti oriģināla.
Jums nav kopprodukcijas ar Norvēģiju, bet jums ir operators no Norvēģijas.
Kad meklējām iespējas sadarboties ar norvēģiem, iepazināmies ar operatoru Martinu Jergensenu-Edelstēnu, ar kuru ātri atradām kopēju valodu. Viņam piemīt tāda kompozīcijas izjūta, kas atbilda modelim, kādā gribējām filmēt – reizē atturīgi un izteiksmīgi. Turklāt viņam ir pieredze filmēt aukstumā, un viņš daudz palīdzēja ar savu padomu.
Šajā filmā jūs pieskaraties latvieša sapņa jēdzienam. Vai tas parādījās uzreiz?
Sākumā fokuss bija uz ģeosociālu tēmu par to, ka uz zemeslodes gandrīz vairs nav tā saukto balto plankumu, kur tūrists nebūtu spēris savu kāju. Atceros, ka pie omītes bēniņos bija veci žurnāli, kuros vēl gotiskajā drukā bija rakstīts par ceļojumiem uz Patagoniju un citām mazapgūtām zemēm. Mūsdienu tūrisma industrija ir banalizējusi un nivelējusi visus romantiskos priekšstatus pat par tādu galējo punktu kā Everests un Ziemeļpols nesasniedzamību.
Kad mēs ar Andri Keišu sākām izstrādāt šo ideju – cilvēks bez sapņa –, izdomājām, ka viņš būs uzņēmējs, kurš izdevīgi pārdod savu uzņēmumu un attopas situācijā, kad nezina, ko darīt tālāk. Viņam ir nauda, māja, un, kā saka Kaspara Znotiņa atveidotais varonis, – kur tik skaties, ceļš ved tikai uz leju. Galvenais varonis sāk meklēt kaut ko, lai piepildītu radušos tukšumu, bet nevar to atrast: aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko.
Vai Ziemeļpols ir filmas galvenā varoņa bērnības sapnis?
Jautāju to pašu Harijam Silam, vienam no mūsu galvenā varoņa prototipiem. Viņš man pastāstīja, ka kopā ar draugiem ir slēpojuši, bijuši tādā labā garastāvoklī un iztēlojušies, ka būtu jauki tā aizslēpot līdz Ziemeļpolam. To mēs iekļāvām filmā – kā cilvēkiem nejauši var ienākt prātā šāda doma tādā ziemā kā šogad, kad ir daudz sniega.
Vai scenāriju attīstījāt kopā ar aktieriem?
Pat ja scenārijs ir izgājis cauri visiem filtriem un saņēmis finansējumu, tik un tā uz to vajag skatīties kā uz uzmetumu. Mēģinājumos tas tiek izlaists cauri aktieriem un pielāgots viņu psihodinamikai un izskatam, rezultātā tas iegūst zināmu organiku vai provocē jaunas idejas, kuras nav bijušas rakstīšanas procesā.
Andrim Keišam ir ļoti sarežģīta loma, jo viņam nebija pie kā pieķerties: atšķirībā no tādām profesijām kā ārsts, policists, ugunsdzēsējs, kurās var izmantot attiecīgus priekšstatus, uzņēmēji nepakļaujas šādai stereotipizācijai. Viņi ir ļoti dažādi cilvēki, tāpēc šo tēlu vajadzēja radīt no nulles, tas bija izaicinošs un aizraujošs process. Mēs daudz strādājām ar pašu aktieri, veidojām dialogus ar viņa kolēģiem, lai caur viņu reakciju noteiktu Andra Keiša varoņa robežas.
Varbūt galvenajā varonī ir kaut kas no jums paša?
Veidojot fikcijas darbus, nav pārāk veselīgi izmantot savas personiskās dzīves elementus – no tiem nevar atsvešināties, bet kino ir vajadzīga zināma distance, lai būtu iespēja paskatīties uz galveno varoni no malas un viss darba process noritētu vieglāk.
Aktieris Intars Rešetins ir teicis, ka no filmēšanās laika viņam ir palikusi prātā jūsu frāze: kino patiesība nav dzīves patiesība.
Jā, tās ir divas atšķirīgas patiesības, turklāt dzīvē kaut kas var būt neticami, bet kino ticība ir tikpat nepieciešama kā reliģijā.
Cik saprotu, filmēšana notika Latvijā un Krievijā?
Krievijas Arktiku mēs varējām nofilmēt arī uz aizsaluša Lubāna ezera, bet Latvijā ir citāda gaisma un citāds sniegs. Pie mums tajā grimst iekšā līdz potītēm, bet tajā pusē tas ir smalks un sadzīts ar vēju cietā, noblietētā kārtā, pa kuru var iet kā pa grants ceļu, līdz ar to palikšana Latvijā būtu pārāk liela atkāpe no īstenības. Mēs filmējām pašos Jakutijas ziemeļos, Tiksi, kur Ļena ietek Laptevu jūrā un kuru ieskauj tundra. Visas preces uz turieni tiek atvestas pa upi vai ar lidmašīnām no Jakutskas – tur cilvēki kāpj iekšā ar olu kastēm vai tamlīdzīgu bagāžu, kādu citās lidostās nekad neredzēsi.
Cik ilgi jūs tur bijāt?
Gandrīz mēnesi, jo bijām uzņēmuši daļu no materiāla, bet mums bija nepieciešama apmākusies diena, kuru es paliku gaidīt viens pats kopā ar jakutu operatoru. Tādējādi pavadīju tur ilgāku laiku. Man ir palikušas ļoti siltas atmiņas par šiem cilvēkiem un vietu, kas man pašam bija liels atklājums. Jakutija ir kā valsts valstī, kurā ir sava valoda un mentalitāte, kas, starp citu, ir ļoti līdzīga skandināvu tautām. Viņi ir cilvēki, kuri nemīl pļāpāt, it kā taupītu savu enerģiju. Jakuti runā ļoti tieši, ar īpatnēju, atturīgu humoru, mazliet līdzīgi kā Nepālā, kas arī pēc mentalitātes atgādina ziemeļtautas.
Producentam Vladam Ketkovičam, kurš mums palīdzēja organizēt filmēšanu Krievijā, viņi sacīja: "Vlad, tu tik daudz runā! Tu visu atkārto divreiz! Nemokies tā, mēs visu sapratām ar pirmo!" Vlads skaidroja: "Es strādāju Maskavā, man vajag pārliecināties, ka cilvēki ir sadzirdējuši un nav neko palaiduši garām šai pilsētai raksturīgajā informācijas jūklī."
Jakutija ir pilnīgs pretstats?
Viņiem nav raksturīgs tas, ko mēs pārnestā nozīmē saucam par vistošanos.
Vai mēs esam kaut kur pa vidu?
Mēs arī diezgan daudz vistojamies, ja paklausās mūsu ikdienas sarunas, nevis mūsu filmu dialogus, kas vēlreiz pierāda, ka kino realitāte nav dzīves realitāte, kurā ir daudz liekvārdības, jo cilvēki bieži vien skaļi izpauž savu domāšanas procesu, lai palīdzētu sev nonākt līdz īstajai atbildei.
Dabas apstākļi ir noblietējuši ne tikai sniegu, bet arī jakutu raksturu.
Tiksi ir attāli līdzīga Kolkai vai drīzāk Rojai gan pēc iedzīvotāju skaita, gan viņu nodarbošanās. Tas ir vidēja izmēra pilsētciemats, kurā galvenā pamatnozare ir zvejniecība, ar ko var nodarboties gada siltākajos mēnešos. Cilvēki ir pieraduši paļauties uz savām fiziskajām spējām, saskarties ar skarbiem dzīves apstākļiem un sliktiem ieradumiem, kas tāpat kā citās ziemeļu vietās tiek kontrolēti ar stingriem ierobežojumiem – alkoholu šeit var nopirkt līdz plkst. 18, un visā Tiksi ir tikai viens bārs, kas strādā reizi nedēļā.
Ilgu laiku tur ir tumšs un depresīvi...
...bet ir arī savas gaišās puses, piemēram, esmu nodzīvojis kādu laiku Islandē, kur, pēc statistikas datiem, ir viens no lielākajiem rakstnieku īpatsvariem pasaulē attiecībā pret pārējiem valsts iedzīvotājiem, un tieši bibliotēku apmeklēšana un grāmatu lasīšana ir tās lietas, ar kurām islandieši aizpilda garos ziemas vakarus.
Līdzās Andrim Keišam jūsu filmā ir ļoti interesanta ārvalstu aktieru kompānija. Kā viņi nonāca jūsu uzmanības lokā?
Pēc scenārija vienam no varoņiem bija plāns sasniegt Ginesa rekordu kā resnākajam cilvēkam, kurš ir nokļuvis Ziemeļpolā. Ar Oslo aktieru atlases aģentūras Pullman palīdzību meklējām korpulentus aktierus, līdz galu galā nonācām līdz Jepem Bekam Laursenam, kurš ir slavens ar savām vikingu lomām un vairākus gadus ir filmējies britu seriālā Pēdējā karaliste/The Last Kingdom. Viņš nebija ne pats resnākais, ne vispār resns, bet gan labs aktieris, kura miesas apmērus mēs panācām ar citiem līdzekļiem.
Filmā ir vēl viens norvēģu aktieris – Trunns Halbū.
Līdz šim Trunns Halbū bija filmējies asa sižeta filmās, kurās sava izskata dēļ ir ticis ņemts tikai ļaundaru lomās, bet es viņam piedāvāju pilnīgi pretēju tēlu – komisko varoni, kas aktierim kļuva par jaunu izaicinājumu karjerā.
Ne tikai viņam.
Jā, vienu no lomām atveido arī producents Vlads Ketkovičs. Ziemeļos mums bija vajadzīgs statists, lai nospēlētu krievu gidu, kurš lidostā sagaida tūristus un angļu valodā ar akcentu sauc: "North Pole Tour! North Pole Tour!" Vladam tas sanāca tik labi, ka mēs turpat uz vietas sākām domāt epizodes, kurās viņš vēl varētu piedalīties un kuras ietamborēt kopējā stāstā.
Vlads Ketkovičs izrādījās pārsteidzoši labs aktieris, kurš man nedaudz atgādina Roberto Beninji Džima Džārmuša filmā Ārpus likuma/Down by Law (1986). Viņš ir īsts atradums.
Pilnīga nejaušība!
Nejaušībai var būt arī funkcionāla nozīme. Tai bija izšķiroša loma radošajā stratēģijā, ko pielietoja sirreālisti. Aleatorisms jeb nejaušības elements, kas tiek racionāli izmantots, ir pazīstams mūzikā, rakstniecībā. Tas ir viens no radošākajiem elementiem arī filmas uzņemšanas procesā, vietās, kur vajadzīga ātra radoša lēmuma pieņemšana. Tas ir kaut kas tāds, ko nevar izdomāt ar savu racionālo un vienlaikus ierobežoto prātu, jo visi esam atkarīgi no savas iepriekšējās pieredzes. Nejaušība nāk kā dāvana, kuru pareizi izmantojot var radīt pārsteidzošas un sajūsminošas lietas. Tas tomēr nenozīmē monētas mešanu izšķirošos brīžos, bet tas ir kā atskaites punkts, kas palīdz veidot pārējo kompozīciju.
Vlada Ketkoviča aktierdarbs pierāda, ka producenti ir gatavi uz visu?
Visi iesaistītie filmas uzņemšanā grib, lai process būtu pēc iespējas efektīvāks, un vajadzības gadījumā var ienest tajā kaut ko no sevis arī caur aktierdarbu (šajā sarunas brīdī telpā ienāk producente Madara Melberga – I. A.).
Arī Madaru es pamanīju vienā no lomām!
Madara Melberga kā aktrise specializējas benzīntanka pārdevējas lomā (smejas). To viņa ir spēlējusi jau trijās filmās – Kolka Cool, Notikums Kālija parkā (2015, režisors Pēteris Ķimelis) un tagad arī Saule spīd 24 stundas.
Gribēju precizēt: pirms kāda laika jūsu filma tika pieteikta kā eksistenciāla komēdija. Varbūt kaut kas ir mainījies žanra formulējumā?
Saule spīd 24 stundas ir stāsts ārpus pierastajiem žanriem, bet tajā ir eksistenciālisma iezīmes un komiski elementi, tāpēc izveidojās šis apzīmējums, kas mums šķita pats piemērotākais. Runājot par savām filmām, es dažreiz mēdzu lietot vārdu savienojumu "nesmieklīgas komēdijas", kurās negribas smieties, bet kuras caurvij tēma par cilvēkiem, kas neredz sevi no malas. Dažreiz noformulēt filmas žanru ir tikpat grūti kā izdomāt nosaukumu, kas ir viens no trim svarīgākajiem kino elementiem līdzās finālam un skaņai.
Skaņai?!
Ja filmā būs laba skaņa, bet slikta attēla kvalitāte, teiksim, VHS stilā, cilvēki tik un tā skatīsies šo darbu, bet ne pretējā gadījumā. Cilvēka uztveres mehānisms ir iekārtots tā, ka mēs fokusējam savu uzmanību vairāk uz skaņu nekā uz attēlu.
Filmā ir epizode, kurā filmas varoņi karaokē izpilda kompozīciju American Boy!
Kāpēc tieši šī dziesma?! Es runāju ar krievu aktieriem, kuri ieteica šo dziesmu kā pietiekami banālu, populāru un lipīgu kompozīciju, ko cilvēki varētu dziedāt Krievijā karaokes bārā. Mēs ātri izmēģinājām šo epizodi un uzfilmējām bez liekas piepūles.
Amerikāņu puisis, latviešu sapnis!
Šo jēdzienu lietoju ironiskā nozīmē kā atsauci uz amerikāņu sapni, bet katram cilvēkam ir savējais. Kādreiz kādu laiku dzīvoju Ņujorkā, kopā ar pieciem cilvēkiem īrēju otro stāvu bijušā spilvenu fabrikā. Telpa bija tik liela, ka līdz vannas istabai varēja braukt ar velosipēdu, tā bija ļoti lēta un tikai funkcionāli remontēta vieta, pēc izskata nedaudz līdzīga šai (intervija notiek filmu studijas FA Filma telpās – I. A.). Viens no maniem "rūmmeitiem" bija ambiciozs un mērķtiecīgs zviedrs, kurš vēlējās Ņujorkā atvērt restorānu. Es viņam jautāju: "Ko darīsi tālāk?" Viņš: "Pārdošu!" Es: "Vai dosies atpakaļ uz Stokholmu?" Viņš: "Nē, aizbraukšu uz kādu salu, Tobāgo vai Trinidādu, un nopirkšu mazu mājiņu Karību jūras krastā." Un tālāk? – Tālāk? Es dzeršu, dzeršu, un neviens mani neapturēs.
Toreiz es to nosaucu par zviedru sapni, kas šajā filmā ir kļuvis par norvēģu aktiera Jepes atveidotā somu pavāra Juhas sapni. Vai jūs zināt, kas ir American Dream?
Nojaušu!
Kad pirmo reizi aizbraucu uz ASV, es gāju Čikāgā pa ielu un man no kādas jaunceltnes, kurā strādāja strādnieki, uz rokas uzpilēja karsts darvas piliens. Cilvēki apkārt teica: ko tu gaidi, krīti gar zemi! Tikai vēlāk sapratu, ka, viņuprāt, tā bija mana izdevība piedzīvot amerikāņu sapni – iesūdzēt tiesā darvas ražotāju, jaunceltni un visu pilsētu kopumā.
Kā teica manas dokumentālās filmas Bet stunda nāk (2003) varonis Daniels, raujot uz leju azartspēļu automāta sviru: "Dievs Kungs, palīdzi man kļūt bagātam bez īpašām pūlēm." Šajā darbā bija divi galvenie tēli, no kuriem viens bija materiālists, bet otrs – ideālists. Mēs katrs esam pa pusei tāds un pa pusei tāds, bet šajā gadījumā šīs pasaules ļoti polarizētā veidā pārstāvēja divi atšķirīgi cilvēki un paradoksālā kārtā veidoja zināmu harmoniju.
Vienu dienu mēs ar draugu iedzērām vīnu, sākām strīdēties, un viņš man jautāja: "Nu, tu pasaki, pasaki, kas filmā ir pats galvenais?" Es atbildēju: "Ideja." Viņš: "Kāda ideja? Nauda!"
Taisnība ir gan vienam, gan otram.
Kino ir dīvains mākslas un biznesa hibrīds, kas, pēc attiecīgajiem datiem, – tiesa gan, globāli, nevis Baltijā – ir otrajā vietā pēc kazino. Tās ir nozares, kurās ļoti ātri var kļūt bagāts un tikpat ātri var arī bankrotēt, jo neviens nezina, kas nākamajā brīdī nostrādās. Var būt lielisks scenārijs, aktieri un finansējums, bet tik un tā var piedzīvot neveiksmi tāpat kā ēdiena gatavošanā. Vienreiz bērnībā, kad māte bija aizbraukusi komandējumā, es pirmoreiz pats vārīju zupu. Tā sanāca diezgan laba, bet nolēmu to vēl uzlabot un pieliku vienu ābolu. Pēc tam zupa bija tāda, ka to negribēja ēst pat kaķis. Tā var notikt arī ar kino – ka viena elementa dēļ viss var noiet greizi.
Ar uzlabošanu vienmēr ir jābūt ļoti uzmanīgam, piemēram, cik Rīgā nav bijis labi apmeklētu kafejnīcu, kuras pēc jaunu vai to pašu īpašnieku vēlmes kaut ko mainīt kļūst tukšas. Tepat aiz stūra ir viena no senākajām pilsētas kafejnīcām Osiris, kura ir remontēta vairākas reizes, bet kurā viss izskatās pa vecam. Dānijas Kultūras centra direktors Simons Drevsens-Holmbergs man vienreiz pieminēja kādu pētījumu, kas liecina, ka kafejnīcu un teātru apmeklētāji ir viskonservatīvākā publika. Tā vēlas redzēt ierasto ietvaru, kas tiek piepildīts ar oriģinālu saturu – kafejnīcās ar sarunām un teātros ar jaunām izrādēm.
Un ja runājam par kino?
Kino šis ietvars ir filmu struktūra: ievads, iztirzājums un nobeigums. Protams, ir bijuši centieni to mainīt, piemēram, Stenlija Kubrika filmai Pilns bruņojums/ Full Metal Jacket (1987) ir divdaļīga uzbūve, un citi piemēri, tomēr tas viss ir palicis eksperimentu līmenī un filmdari atgriežas pie šī trīsdaļīgā naratīva, kas minēts jau Aristoteļa darbos. Cilvēkam ir vajadzīgs kaut kas ierasts, lai varētu atbrīvot savu uzmanību saturam, jo šie jaunie ietvari paņem pārāk daudz uzmanības un liek domāt par tiem pārāk intensīvi, ievedot sānceļos.
Kādam saturam atbrīvot uzmanību?
Ir tāds paņēmiens, ko dažreiz izmantoju, kad naktī nenāk miegs, – iedomājos vietu, kurā nekad neesmu bijis vai pat redzējis, svešu zemi vai planētu. Šis paņēmiens brīnumainā kārtā palīdz pārcelties sapņu pasaulē. Arī filmās mēs radām vidi, kas skatītājam ir it kā zināma, bet jauna, ar saviem iekšējiem spēles noteikumiem, jo cilvēkiem gribas redzēt to, ko viņi nav redzējuši. Make it new!/Pārsteidz mani! – kā saka filmas Monotonija varone Ilze Ostena savam draugam Ojāram Kunsteram-Bergam, kurš vēlas iegūt viņas mīlu.