Daces Lielās izsmalcināti tonālās ainavas ir kā vīzijas par mūžīgo dabas klātbūtni cilvēku dzīvē.
Jaunajā izstāde ir par dabas procesiem, kur galvenā uzmanība ir veltīta gleznotās ainas noskaņai. Viņas
skolotājs glezniecībā, izcilais marīnists Eduards Kalniņš teicis, ka viņš negleznojot to ko redz, bet to ko jūt
un zina. Līdzīgi varētu teikt par Daces gleznoto dabu, kad Klods Debisī rakstījis, ka «mūzika ir tieši tā
māksla, kura ir vistuvāk dabai. Tikai mūziķiem ir dāvāta privilēģija notvert visu nakts un dienas, debess
un zemes poēziju, atainot dabas atmosfēru un nodot tās neaptveramo ritmisko pulsāciju». Ja jātulko
Daces glezniecība, var paļauties uz pilnīgu klusumu un sadzirdēt sevi, ļauties saviem sapņiem, cerībām,
ilgām, vientulībai un zaudētām ilūzijām. Glezniecība, tāpat kā mūzika, ir augstā māksla, tās izpausmju,
pārdzīvojumu pasaule ir bezgalīga, protams, tikai tiem, kas šo instrumentu pārvalda.
Daces Lielās izstāde Gleznas
Pazīstamās gleznotājas personālizstādes vienmēr ir gaidītas un plaši apmeklētas. Dace Lielā (1957) glezno dabu, kas Latvijas sabiedrībai ir dzīves ciklu simbols, kurš vienlaicīgi uzdod jautājumus un sniedz atbildes.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.