Laiks, kad Berlīnes kinofestivāla norises varēju aprakstīt niansēs, reportējot no notikumu vietas, ir palicis pagātnē. Tas ir saistīts gan ar paradigmas maiņu, jo tagad ir citi darbi un izaicinājumi, kas ierobežo iespējas noskatīties galvenā konkursa filmas, pieķerot vēl aumaļām no citām festivāla skatēm, gan ar citām pārmaiņām. Festivāliem ir sava ekosistēma, takas, ko staigā kinoinstitūciju pārstāvji, takas, kurās rosās producenti, bet kinozālēs filmas galvenokārt skatās preses pārstāvji, kritiķi. Nereti šis disbalanss var šķist neloģisks, jo kāpēc vispamatīgāk procesam seko līdzi tie, kuri paši filmas neuzņem, savukārt procesā iesaistītie filmu veidotāji ir aizņemti ar savu projektu popularizēšanu, partneru meklējumiem, nevis kontekstu izzināšanu – filmām?
75. Berlīnes Starptautiskā kinofestivāla laureāti tika sumināti 22. februāra vakarā. Par galvenās balvas Zelta lācis ieguvēju kļuva norvēģu režisora Dāga Juhana Heugeruda filma Sapņi/Drømmer/Dreams (Sex Love). Par festivāla rezultātiem, kā parasti, prese diskutē. Arī par Sapņiem domas dalās, jo šī uzvara esot negaidīta. Tomēr Zelta lācis ir cienījams Norvēģijas kino sasniegums, kas apliecina, ka norvēģu kino nebūt nav Ziemeļvalstu kinokultūras sērdienītis, kāds tas ilgi ir skaitījies salīdzinājumā ar slavas lutināto dāņu un zviedru kinokultūru.
Sapņi ir Heugeruda filmu triloģijas trešā daļa, kuras fokuss ir cilvēku attiecību bezgalīgās nianses, ko režisors atspoguļo niansēti, smalkjūtīgi un precīzi. Sapņos saduras vienas ģimenes vairāku paaudžu sieviešu atšķirīgā pasaules un jutekliskuma izpratne. Galvenā varone – jauna meitene – ir aizrāvusies ar savu skolotāju un savu aizrautību pieraksta dienasgrāmatā, kas nejauši nonāk viņas ģimenes uzmanības centrā. Sieviešu attiecību problemātika un jauda iezīmējas arī pārliecinošajā Brazīlijas filmā Zilais ceļš/The Blue Trail, kuras galvenā varone seniore atsakās doties uz veco ļaužu pansionātu, aizbēg no tā un atrod savu patību un partneri. Šai filmai piešķirta lielā žūrijas balva Sudraba lācis.
Jāpiekrīt tiem, kuri uzskata, ka viena no festivāla spēcīgākajām filmām ir rumāņu režisora Radu Žudes darbs Kontinental ’25, kas saņēma balvu par labāko scenāriju, lai gan bija pelnījusi vairāk. Radu Žudes absurda izjūta, ironija un veselīgais cinisms kļūst par instrumentiem griezīgi precīzam mūsdienu pasaules portretējumam. Kontinental ’25 galvenā varone ir juriste, kura strādā par tiesu izpildītāju. Viņas darba uzdevums – izlikt no pagraba tur nelikumīgi mītošu bomzi – izvēršas traģiski. Filmas gaitā sieviete mēģina tikt galā ar savu morālo krīzi visnejēdzīgākajos veidos.
Savās stilistiski virtuozajās filmās Radu Žude konfrontē Rumānijas – tā varētu būt jebkura cita vieta Austrumeiropā – sociālo nevienlīdzību, nacionālisma stīgu, kapitālisma sistēmas aroganci. Parakstot savu portretu Berlīnes festivāla pilī, Radu Žude bija uzrakstījis: "F…k Trump and Putin", savukārt festivāla noslēgumā, kas risinājās Vācijas vēlēšanu dienas priekšvakarā, viņš, brīdinot par radikālo tendenču triumfa iespējamību, izteica cerību, ka nākamo Berlīnes festivālu neatklās Lenijas Rīfenštāles Gribas triumfs – klasisks nacisma propagandas darbs.