Kas īsti notika aiz buduāru durvīm? Un ko vilka dāmas zem noslēpumaini šalcošajām un čaukstošajām zīda kleitām, kas sniedzās līdz pat grīdai? Kā mainījās apakšveļa, mainoties modes siluetam – no kupla uz šauru, no gara uz īsu? Kā mainījās attieksme pret piedienīgo un rādāmo – un to, kas jāslēpj no svešu acīm? Uz šiem un daudziem citiem jautājumiem atbildes varēs meklēt Modes muzeja jaunajā izstādē, kurā līdzās tērpiem būs apskatāms arī tas, ko vilka zem tiem: apakškrekli un apakšsvārki, turnīri un krinolīni, korsetes, krūšturi un apakšbikses, kā arī peņuāri un naktskrekli – no kokvilnas, lina, smalka zīda, mežģīnēm un arī krietni mūsdienīgākas sintētikas.
Plašākā nozīmē izstāde veltīta modes saiknei ar ķermeni un privātumu – un tam, kā robežas starp slepeno, nerādāmo un visiem redzamo laika gaitā mainījušās. Franču vēsturnieks Daniēls Rošs (Daniel Roche) savulaik rakstīja, ka ikvienu sabiedrību var atšifrēt pēc tā, ko tā atklāj, bet vēl precīzāk to var nolasīt pēc tā, ko šī sabiedrība cenšas apslēpt. Mūsdienās nevienu vairs nepārsteidz modes skatēs eksponēta apakšveļa, korsetes vai fetiša apģērba elementi, taču savulaik tas bija kas tāds, par ko nemēdza pat runāt, kur nu vēl izrādīt. Tas izskaidro to, kāpēc vairāki ar apakšveļu saistīti modes vēstures jautājumi joprojām nav līdz galam atbildēti.
Sākotnēji apakšveļa pildīja dažādas pavisam utilitāras funkcijas: pasargāja ķermeni no raupja apģērba vai arī dārgus, grūti tīrāmus tērpus no saskarsmes ar ķermeni. Pēc tam tā palīdzēja arī veidot ķermeņa formu atbilstoši katra laika un dažādu sociālo slāņu skaistuma priekšstatiem un morāles normām. «Ar erotiku apakšveļu sāka saistīt salīdzinoši vēlu, aptuveni 17. gadsimtā. Mode mainījās, un līdz ar to mainījās arī sabiedrībā pieņemtās normas, turklāt nevis lineāri virzienā uz arvien lielāku brīvību, bet gan diezgan dīvainos veidos. To jūs varēsiet redzēt izstādē, kur šīs izmaiņas ir ļoti labi redzamas 19. un 20. gadsimta modes piemēros,» stāsta Modes muzeja direktore Natālija Muzičkina.